ENCIKLOPĒDISKA VĒSTURES GRĀMATA
Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914-1940. Stokholmā: Daugava, 1976. 781 lp. $ 34,-
Šildes grāmata apskata no latviešu apziņas viedokļa vissvarīgāko, jāsaka arī vissarežģītāko posmu Latvijas vēsturē. Arveds Švābe pirmā latviešu vēsturnieku konferencē trimdā 1948. g. Pinnebergā teica:
Kā antīkā pasaulē 'visi ceļi veda uz Romu', tā latviešiem mūsu neatkarības laikmets ir tā polītiskā un garīgā mētropole, kurp vienmēr vērsies skats kā uz latviešu nācijas zelta laikmetu. Šādā skatījumā kā krievu, tā vācu okupācijas laiki mūsu apziņā nemaz citādi nevar tēloties kā barbaru iebrukums Romā. Tas savukārt uzliek mums pienākumu rakstīt Latvijas neatkarības laikmeta vēsturi, kas ģenetiski izaugusi no tautas atmodas laika polītiskām, saimnieciskām un garīgām strāvām un cīņām.
Šilde savā lielajā darbā ne tikvien izseko tiem "Romas" ceļiem; viņš sīkāk kā jebkad latviešu vēstures literātūrā apskata arī mētropoli pašu -- Latvijas neatkarīgo valsti. Tanī pašā reizē arī jāsaka, ka Šilde nerīkojas ar vielu, kas būtu nezināma vēsturniekiem vai tautai. Pirmā pasaules kaŗa, revolūcijas un Latvijas valsts sākuma gadi ir visvairāk iztirzātais temats latviešu trimdas vēsturnieku literātūrā, un tam ir arī pievērsušies gandrīz vai visi atmiņu rakstītāji. Visos 34 trimdas gados grāmatniecība mūs ir labi izglītojusi par visiem ideoloģiskiem novirzieniem, kas ir virpuļojuši ap neatkarīgās Latvijas galvenajiem laika posmiem - parlamentāro un Ulmaņa laiku.
Grāmata sadalīta četrās daļās: "Nacionālā saliedēšanās un polītisko uzskatu sadursmes," kur apskatīti Pirmā pasaules kaŗa un 1917./18. g. revolūcijas gadi; "Neatkarīgās valsts sākumi", kur aplūkots Tautas padomes posms; "Parlamentārisma laiks" un "Autoritārā valsts iekārta", kuŗā iztirzāti Ulmaņa laiki. Skatoties no vēsturiskās literātūras pieejamības viedokļa, nodaļu vērtība ir ačgārna to secībai. Visvairāk mēs mācīsimies no ceturtās nodaļas, vismazāk - no pirmās. Lai gan I nodaļai Šilde veltījis ļoti daudz telpas un, to rakstot, ir ieskatījies daudzos oriģinālos avotos, materiālu kaudze viņu ir pārvarējusi. Kožoties cauri šim laikmetam, viņš peld līdz ar straumi kā citi pirms viņa, ļaujas lai mūsu neatkarīgās valsts vēstures pirmie patriarchi Līgotņu Jēkabs, Marģeris Skujenieks, Ernsts Blanks un Miķelis Valters ieved par jaunu kārtību materiālu chaosā. Lai gan šo patriarchu klātiene lielā mērā mazinās tālākās nodaļās, Šilde raksta par neatkarīgo Latviju tā it kā trimdas 34 gadi nebūtu bijuši. Šildes darbs ir optimisma un sajūsmas pilns. Galvenais Šildes sniegums mūsu historiografijā - beidzot mums ir sistēmatisks darbs, kuŗā ir savākts kopā daudz informācijas par neatkarīgo Latviju. Lasītāju rokās nodoti daudzi grūti pieejami materiāli. To nespēs noliegt pat viskritiskākais kritiķis.
Šildes dotā informācija ir precīza, autoritātīva, vietām pat pedantiska.
Nav šaubu, ka Šilde ir sarakstījis labu grāmatu. Bet vēsturnieki jautās, vai šī grāmata ir vērtīgs devums vēstures pētniecībā. Atbildēt uz šo jautājumu nav viegli. Vēstures aplokos Šilde lielā mērā ielēcis no zilām debesīm, t.i. bez iepriekšēja brīdinājuma, varbūt arī bez pietiekamas sevis norūdīšanas šādam pasākumam. Lai atbildētu uz minēto jautājumu, varbūt vajadzētu ļaut šim darbam kādu gadu nosēsties, tā sakot, lai pie tā pierastu. Kārdinājums imitēt vēsturnieku darbus nav no retajām parādībām. No ārpuses skatoties, rakstīt vēsturi var likties gluži vienkārša lieta. Bet gandrīz visi mēģinātāji ir iekrituši, kā par to liecina viņu ražojumi. Šilde nenoliedzami ir strādājis visai veikli ar vēsturisko vielu. Bet, skatoties no akadēmisko vēsturnieku kanonu viedokļa, arī viņa darbā ir trūkumi.
Kas tad šie vēsturiskie kanoni īsti ir? Atbilde uz šo daudz pārspriesto jautājumu nav no vienkāršajām. Viens no priekšnoteikumiem ir apziņa, ka vēsturnieku darbu iekšējā esence lielā mērā atšķiŗas no teorētiskiem pieņēmumiem, kādai vēsturei būtu jābūt. Ja vēstures teorija t.i. "propaganda" ir visiem pieejama, vēstures darbu iekšējā dinamika nav padota nekādiem loģiskiem likumiem un tiek iegūta osmozes ceļā, gadiem mērcējoties vēstures monografijās un klasiķu darbos. Piemēram, vēstures "propaganda" saka, ka vēstures metode pastāv rūpīgā un objektīvā faktu izvērtēšanā. Tas nu tā var būt vai nebūt. Vēsturnieku viedoklis parasti ir, ka labāk rakstīt nevis objektīvitātes; bet tradicionālo kanonu ietvaros. Varētu pat teikt, ka vēstures rakstīšanā svarīgākais faktors ir veids, kā informātīvais, faktoloģiskais materiāls sakārtots, organizēts. Šis moments var likties nozīmīgāks par pašiem faktiem. Tad vēl ir dažādas apakšstrāvas, kas ietekmē vēstures darbus: polītiskās, aistētiskās un pasaules uzskatu ievirzes. Labu vēsturnieku darbos šīs ievirzes netiek atmestas, bet piedod katram vēsturniekam īpatnēju nokrāsu. Ādolfa Šildes darbā šo nokrāsu es nespēju saskatīt, tas ir par daudz objektīvs un kā tāds, ja man atļauts pareģot, neapmierinās nevienu - ne ulmaniešus, ne sociāldemokratus, ne perķonkrustiešus. Nebūt nevēlos apgalvot, ka Šilde būtu atteicies no savu domu izteikšanas, bet šīm domām ir epizodisks raksturs. Šildes darbs būtībā ir enciklopēdisks. Mēs pēc tā sniegsimies vairāk informācijai, mazāk lasīšanai. Šilde ir aizpildījis svarīgu robu literātūrā par Latvijas pagātni. Viņa pētījumu papildina daudzas illustrācijas, statistiskas tabulas, kā arī pieci pielikumi, bibliografija un personu un tematiskais rādītājs.
Andrievs Ezergailis