DZEJISKA ATBLĀZMA

Ingrīda Vīksna Piecas naktis/ Five Nights. Angliski tulkojis Uldis Fogels. Toronto: Valters Ziediņš, 1976. 150 lp. $12,50

Ne jau visi, kas runā vai raksta par dzeju, ir īsti dzejas cienītāji. Tā dažs latviešu grāmattirgotājs uz lirikas krājumiem raugās kā uz nepopulāru preci. Citiem kultūra - protams, ieskaitot dzeju, - ir tikai polītikas ierocis. Dzejdarbu poētiskajam aspektam vai kā dažkārt saka, "dzejai dzejas dēļ" nav tikpat kā nekādas pašvērtības; liriski vai liroepiski sacerējumi kļūst nozīmīgi tad, ja tajos var saskatīt "pareizās" idejas vai kaut ko tādu, kas interesē plašas aprindas. Dzirdēts, ka jaunā paaudze (vismaz Austrālijas latviešu sabiedrībā) par dzeju gandrīz nemaz neinteresējoties, bet labprāt apmeklējot latviešu teātŗa izrādes; tādēļ esot jāatmet dzejošana un jāraksta lugas. Bez tam - redaktori brēcot pēc rosinošas prozas. Pazīstams rakstnieks mudina jaunos dzejniekus ražot bērnu literātūru un neniekoties ar modernām vārsmām. Austrālijas latviešu rakstnieku dienās ikkatram liriķim šogad atvēlētas piecas minūtes, jo citādi publika taču sāktu pārāk gaŗlaikoties. (Atmiņā iznirst bērnībā redzēts izšūts maisiņš ar nepārprotamu zīmējumu un uzrakstu: "Tikai piecas minūtes!" Illustrētajā maisiņā bija gabalos saplēsta lasāmviela.) Trimdas presē manīti asi uzbrukumi jaunajiem vārsmotājiem, kas peŗoties pa zaņķi. Kāds redaktors jaunos aizstāv, bet dod mājienu, ka jāraksta proza. Gadās arī tā, ka prominents dzejnieks, kas it kā apgrēkojies polītiski, tūdaļ kļūst par "dzejoni". Līdzīga kalibra dzejnieks no "viņsētas", protams, ir "dzejnieks", un viņa uzvārds pārvēršas sugas vārdā. Lūdzu ievērot, ka es šeit runāju būtībā nevis par sabiedriskiem pasākumiem un polītiku vai "paaudžu plaisu", bet gan - skaidri un gaiši sakot - par vulgāritāti vērtību izjūtā, kas rada nicināšanu vai nevērību pret dzeju. Nav jau tā, ka sabiedriski darbinieki un polītiķi nevar būt dzejas cienītāji. Polītikā iesaistīti ļaudis, kas ir arī kultūras cilvēki, apkaŗo zināmas īsti polītiskas parādības - un dzeju pēc iespējas liek mierā. Citi bez sevišķas kautrēšanās parāda savas vienpusīgās ievirzes.

Aplūkojamā grāmata, domājams, neietilpst "liekās" dzejas katēgorijā: autore pauž visai ortodoksas domas un latviskas izjūtas; šādi sacerējumi piemēroti nolasīšanai sarīkojumos. Literārais veidojums par laimi ir tik prasmīgs, ka Piecas naktis interesēs arī tos, kas vārsmās meklē poēziju, nevis tikai ideoloģiju un populāras iezīmes. Tādēļ, arī vērts šo grāmatu nopietni recenzēt.

Piecas naktis (šis nosaukums liek atcerēties Anšlava Eglīša romānu Piecas dienas) nav parasts dzejoļu krājums. Vārsmas un nesaistītā valodā rakstītas iezīmes te drusku vaļīgi organizētas tā, lai rastos sacerējums - "poēma piecos dziedājumos" -, kuŗā var samanīt vēstījuma elementus. Ievadā paskaidrots:

Šīs piezīmes un dzejas rindas pirms daudziem gadiem atrastas kādā bijušā bēgļu nometnē Zviedrijā, pēc iemītnieku izklīšanas nojaucot barakas un savācot atstātās mantas. Izsvaidītās piezīmju lapas, sabāztas appelējušā portfelī, ilgi aizmirstas klejojušas no rokas rokā. Šis ir mēģinājums tās sakārtot un pārrakstīt kāda Kurzemes bēgļa piemiņai.

Var jau būt, ka līdzīgas piezīmju lapas tiesām kaut kur atrastas; tikpat labi šeit varētu saskatīt variantu par "papīriem, ko atrada doktora kabatā". Skaidrs gan tas, ka Vīksna nav tikai sakārtojusi un pārrakstījusi: visam uzspiests viņas skatījuma un stila zīmogs.

Viela, kas izlietota Vīksnas liroepiskajā sacerējumā, jau labi pazīstama: bēgšana no Kurzemes krasta uz Zviedriju; leģionāru izdošana krieviem; vēstis par bēdīgajiem apstākļiem okupētajā dzimtenē; reliģiskas pārdomas un izjūtas. Vielas ziņā tātad "bez pārmaiņām". Vīksnas nopelns ir tas, ka viņa šai vielai, tā sakot, nopūtusi putekļus. Notikumi "atdzīvojas", krāsas atkal ir svaigas, emocijas atgūst sākotnējo skaudrumu. Mākslinieks (šī jēdziena plašākā nozīmē, tātad arī dzejnieks) nojauc banālās uztveres žogus, atklāj struktūru šķietami bezveidīgā jūklī, ignorē nenozīmīgas sīkdaļas, bet ļoti rūpīgi atveido ikkatru nozīmīgo detaļu resp. visu, kas veicina svaigu, tiešu uztveri. Nav šaubu, ka Vīksnas pieeja ir mākslinieciska. Piemēram, banālais "apputējušais" priekšstats par klusu nakti un mēnesnīcu saistās ar kaut ko "jauku" vai "romantisku". Vīksna parāda, ka briesmās šādai naktij var būt pavisam citāda konnotācija:

Kāpu priedes zemodamās
vaidēja, drebēja, smeldza,
un pāri griezīgi baltajai mēness gaismai
smiltīs šaudījās
pelēkas tramīgas ēnas.

- Nolādēts, posta nakts,
mēnes, kur tava miga?
Vējš, kur tavu mākoņu vārti,
kur tavi auri, vaimanas,
svelpieni spalgie,
kur tava elsainā balss un nopūtas smagās?

Vējš, labais vējš,
esi žēlīgs un
ārdīties sāc!
Ārdīties sāc
un izdzēs mūsu zaglīgos soļus!

(30. lp.)

Šīs rindas varētu analizēt sīkumu sīkumos, bet droši vien pietiks ar norādījumu, ka mēness gaisma šeit visdrīzāk asociējas ar starmešiem vai žilbinošu spuldzi: pratināšanas un spīdzināšanas telpā. Šāda situācija nav savienojama ar ģitarām un serenādēm vai upītēm un birztaliņām... Vīksnas skatījumam un izteiksmes līdzekļiem šeit zināma radniecība ar vācu ekspresionismu lirikā.

Angliskais tulkojums šķiet visumā kompetents, bet - atklāti sakot - to nevarētu apzīmēt par "konģeniālu atdzejojumu" vai kaut ko tamlīdzīgu... Lai gan daža sīkdaļa pat labāka nekā oriģinālā, kopiespaids ir drusku "nekustīgs" vai neatbilstoši smagnējs (kā anglosakši teiktu, pedestrian), šur tur pavisam nepārprotami kokains. Oriģināls ir lokanāks, un izteiksmes sīkdaļas tajā ciešāk saliedētas, piem.:

Četri vīri iegūlās aiŗos,
un kā lāču ķetnas viņu platās saujas
apkampa irkļus.
Nekad tās nebija tik izmisīgi,
tik kaislīgās ilgās un spītīgā spēkā
tvērušas arklu,
sievu gurnus
vai izkapti pļavā
    kā šonakt airus...
                            (33. lp.)

Four men pulled on their oars,
their broad hands clasping the oars
like bearpaws.
Never had they so desperately,
with such passionate yearning
and stubborn strength,
grasped a plough,
a woman's hips
or ploughs in the field
    as this night - the oars.
                            (108. lp.)

Šķiet, ka ploughs in the field ir iespiedumkļūda ("plough" nav "izkapts"); bet arī citādi tulkojums netiek līdzi oriģinālam. Latviskās rindas ir dzejiskas (nevis tikai sarīkojumiem piemērotas-); tulkojums atgādina "krāsainu" žurnālismu vai necilu daiļprozu. Vajadzētu krietni pagudrot un izmēģināt dažādas vārdu kombinācijas, lai tulkojumu uzlabotu, bet skaidrs, ka labāka versija ir iespējama.

Eduarda Dzeņa illustrācijas profesionālas un visiem saprotamas. Grāmatas vāks gaumīgāks par apvāku.

 

Gundars Pļavkalns