REKVIĒMS VIENAI TRIMDAS PAAUDZEI

Richards Rīdzinieks, Zelta motocikls. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1976. 245 lp, $8.-

 

Zelta motocikls var ieskanēties kā rekviēms tai trimdas paaudzei, kas nesasniegusi pilngadību un materiālo nobriedumu Latvijas neatkarības gados, tika norauta no skolas sola un iesviesta kaŗa juceklī. Un tie, kas pārdzīvoja šo cilvēces lielāko holokaustu, nonākot svešās zemēs, svešos ļaudīs ar citām vērtībām un ieražām, bieži palika neziņā, ko darīt tālāk. Dzenāti caur fanātisku ideoloģiju strāvām, kas nāca no pašu vides, no Austrumiem un Rietumiem, viņi nespēja īsti atrast pareizo egoisma un altruisma, cinisma un ideālisma sajaukumu, kas tik bieži raksturo vitālo dzīves apliecinātāju. Tāda ir Zelta motocikla protagonista Igora Kalniņa neatrisinātā dilemma, kas kļūst par grūti ārstējamu neurozi, kad Igors, šķietami iejuties zviedru vidē, apņēmis vācu sievu un pelnī maizi komerciālā saliktuvē, nonāk dziesmu svētkos Hamburgā. Dziesmu svētku mākslīgi uzburtā latviskā gaisotne pārņem Igoru ar neīstenības uzmācību. Pagātnes rēgi, laimes un bezcerības brīži, tiek atsaukti sastopoties ar bijušiem kaŗa biedriem un iecerētām, bet nepiepildītām mīlestībām. Igora aklais kaŗa biedrs, sajūsmas pārņemts, izsaucas: "Tagad varētu mirt!" (100. lp.) Zināma vainas apziņa nomāc Igoru, kas, izglābies un palicis vesels, nevar sasniegt sava drauga epifāniskās iejūtas. Pēc šīs sastapšanās ar pagātni, Igors Kalniņš vairs nespēj iejūgties ikdienas rutīnā. Nepiederot ne zviedru kultūrai, ne trimdas subkultūrai, Igors atklāj, ka darbs, ģimene, sabiedrība, māksla, kas bija piesaistījuši viņa uzmanību un gandrīz jau padarījuši viņa dzīvi saprotamu un pieņemamu, kļūst vienaldzīgi, sveši, lieki. Pagātnes uzmācība un tagadnes neīstenība saskalda Igora subjektīvo veidolu, kas jau ir it kā simbolizēts viņa vārdā, kur svešais "Igors" kontrastē ar populārāko latviešu uzvārdu "Kalniņš." Igors atzīstas ārstam: "Brīžam man ir sajūta, it kā es redzētu dubulti." (221. lp)

Līdz ar psīchisko krizi Igors pārdzīvo arī kādu valodniecisku sabrukumu, kad vārdi kļūst nenozīmīgi un jocīgi ka spēļlietas, kam piemīt draudīgums. Klīstot pa Stokholmas ielām, Igors ierauga kādu dāmu frizētavas uzrakstu "Carina", kas izsauc vārdu asociāciju, kuŗas sākuma groteskais humors noved pie biedinošas nopietnības, Carina. Karina. Karina karina. Karina ampelmani. Karināt, kārt. Es biju par gļēvu, lai cīnītos. Pakārtais kaŗ kārēju. Jau tā sažņaugtā sirds žņaudzas vēl vairāk. Valingtanan - valin - nilav. Niklavs. Niklavs Strunke. Kungstensgatan. - kungsten - netsgnuk Cingačuks. Lasot ačgārni, zviedru vārdi sāka izklausīties austrumeiropiski, Šķita, ka vajadzētu tikai mazliet piespiesties, lai saprastu tikko atklātā raksta jēgu. Kas vēl dabiskāks, ka no viena gala vārdi austrumeiropiski, no otra rietumnieciski? Pasaule sadalīta divās daļās, viena spoguļojas otrā!" (196. lp.) Ar šo asociāciju spēli, līdzīgi Belam Saucēja balsī, kur mocītais Karlsons mēģina aizmirst sāpes, liekot savam prātam savirknēt vārdus, kas sakombinējas reizēm absurdi, reizēm biedinoši, Rīdzinieks norāda uz valodas sēmantisko trauslumu. Bet visumā romānā neizpaužas tā valodnieciskā malēze, kas tik bieži raksturo modernos autorus. Rīdzinieka valoda ir precīza un raita, kur katrs vārds atrod savu pareizo vēlamo niansi.

Romāns ir tverts vairākās literārās reālitātes plāksnēs un nepieder, kā jau daudzi mūsdienu romāni, kādai noteiktai klasifikācijai. Autora viedoklis bieži mainās un ietver dažādas perspektīvas: reizēm lasītājs redz ar Igora Kalniņa acīm; citreiz autors seko kāda objektīva novērotāja skatam vai filmu kamerai; pa starpām ir dokumentu montāža, kam nav nekāda tieša sakara ar Igora Kalniņa stāstu, bet kas ir domāta kā vertikāls šķērsgriezums lineārā chronoloģiskā fābulas risinājumā.

Romāna beigas ir kaitinoši ironiskas. Autors piedāvā divas versijas. Laimīgajā nobeigumā Igors izveseļojas. Viņa sieva Gerda iztaisa abortu un šķiŗas no Igora, kas apprec kādu vingrošanas skolotāju ar diviem bērniem. Bēdīgajās beigās, kas nemaz nav bēdīgākas par laimīgajām, Igoru ievieto psīchiatriskā slimnīcā. No savas istabas viņš redz kādu papes jumtu un tālāk liepu zaru kūkumus, Katru vakaru, kad viņu ieslēdz viņa istabā, Igors ir pārliecināts, ka katrs latvietis par savām ciešanām saņems motociklu no tīra zelta. Un varbūt zelta motocikls ir piemērotākais piemineklis tai paaudzei, ko Kalniņš pārstāv.

 

Juris Silenieks