Jaunā Gaita nr. 118, 1978

 

JAUNIE TRIMDAS AUTORI ZIEMEĻAMERIKĀ

 

 

Sarma Muižniece

 

Foto: L. Zandbergs

 

starp pasaules murgiem

starp arklu zobiem

starp mašīnu asmeņiem

starp ziedu

starp ražu laikiem

saules puķe zied.

 

nāk ziņneši kraukļi

       izpostīt puķi!

nīcinot daiļumu

       izkaisa sēklas.

 

starp trotuāra spraugām

starp žogiem

starp mūŗiem

starp cilvēku naidiem

starp stikliem

starp vaidiem

uzdīgst viena saules puķe

... uzdīgst otra

un treša ...

 

pat salnu šoruden pārņem pānika!

 

 

1977. g. 6. septembrī

 

MĪLAS VILCIENS

es uzlecu uz vilciena

uz,

jo man nebija biļetes

un jo visas labās vietas iekšpusē

bija rezervētas

stabiliem cilvēkiem

kuŗi arī šo braucienu bija izplānojuši

un zināja,

       kur viņi paliks pa nakti

       un kur viņi kāps nost.

 

es nemaz nezinu kā sauc to staciju kuŗā izkāpu.

 

kamēr visi citi strīdējās un ķēpājās

              ar biļetēm un citām realitātēm

baloži man baroja šokolādes.

 

un uzreiz

tie nebija vairs baloži,

kas baroja man šokolādes,

bet tu.

 

 

1977. g. 11. nov.

 

KĀ VIŅA MANI

VILINA ATPAKAĻ

 

Ka gribu būt tā,

     kas staigā basām kājām

          pa viņas ielām

              un raugās pulksteņu remonta

                   veikalā skatlogos –

     bet nedomā par laiku...

Kā gribu būt tā,

     kas noliek puķes kapos

          un ar mitrām acīm

              domā par saviem brāļiem –

                   dzird tos runājam sev visapkārt –

     un zina,

          ka tie visi nav kapos...

Kā gribu būt tā,

     kas, gar Daugavu staigājot,

          skaita soļus līdz ostai,

              un, tiekot tur,

                 prāto par kādreiz braukšanu projām –

     aizmirstot, ka nevar,

     bet arī negribot...

Kā gribu būt tā,

     kas apstājas un lūkojas

          Brīvības piemineklī

              un nedomā par to, kā ir –

                   bet kā bija un būs,

     un, ielecot vilcienā, braukt uz jūrmalu –

              pasmaidot.

 

 

1975. g. 19. martā

 

Foto: J. Liģers

Pelēkās drānās

jūs pelēkus kartupeļus

pelēkos maisos pērkat.

Bieži tos ved

pelēkos vāģos

no pelēkiem laukiem

pelēkas zemes

kur tos rok vel pelēkāki cilvēki.

 

Kaut tikai reizi

viens no šiem cilvēkiem

       paskatītos saulē

       un sāktu starot

tad kaut tikai reizi

šis starojošais grauds

uzraktu kripatiņu cerības

un to ieslēptu kartupelī

       un ieliktu maisā

 

lai – tikai reizi

vienu ritu tirgū

visai Rīgai būtu iespēja

       brīvību pirkt.

 

 

1976. g. 31. jūlijā

 

ORĢIJA VEĻASMAŠĪNĀ

nodziest gaismas.

kaislīgs karstums pilda patīkami pārblīvēto telpu.

sākas dzidra sensuāla dunoņa.

neviens nekautrējas

tik tavas garās apakšbikses

nokaunējušās

     kaktā mēģina ieslēpties manas pidžamas apkaklē.

 

bet mana zeķe –

tā jau cieši aptinusies ap tavu bikšu stilbu

un tavs vilnas apakškrekls

kutina

manu gludo, gaŗo, melno balles kleitu.

 

kamēr mana blūzes piedurkne

graciozi urbjas pa tavām kabatām

un tavs pulovera rāvējslēdzējs

     nevainīgi ieķēries

     manā apakšsvārku vīlē –

mans latviskais T–krekls

dramatiski pagrūž

     vecu taļļu pret sienu

un kāri novēro

     tavu jauno balto svītraino sporta zeķi

un tavs darba cimds

varenā lēcienā pagrābj manu blūzes jostu

                                           aiz gala

                                           ietinas tajā

un ekstāzē abi parullējas

     zem tava kabatas lakata.

 

tur es tos saldi iereibušus atradu guļam,

kad es attaisīju durvis.

 

gribēju ņemt visas sausās drēbes ārā,

bet vienīgi tavas kautrīgās gaŗās apakšbikses

bija izžuvušas.

 

 

TIKAI SĒKLAS,

KAM IZAUGA ZARI

 

tikai sēklas

ūdeni meklējot

nejauši ievēlamies tajā pašā

                 mitrā caurumā.

 

un mēs uzaugām

katrs ar saviem zariem

un katram savi draugi

       ir citi putni

       un spāres

katram uz sūnainās muguras

       dveš cits vējš

       citos dienas laikos

       saule lapainos vaigus silda

un ap stumbriem

       citas zirnekļu dzimtas

       sien miglainas illūziju lentes.

 

man kādreiz uzmetās citas kaites

jo esmu citas šķirnes koks.

un beigās citi malkascirtēji

              mūs cirtīs.

 

bet naktī –

kad pilns mēness mums starpā

mēs abi pagriežamies

uz to

un es ieskatos tev acīs

un man ir tik labi

 

 


 

Jānis-Imants Sedliņš

Foto: J. Liģers

VAI TU VĒL

MANI MĪLĒTU, JA...

 

vai tu vēl mani mīlētu,

ja tevi apģērbtu apelsīnu mizās

un apsegtu tavas acis ar lillā zīda lakatu?

 

vai tu vēl mani mīlētu,

ja tevi pielīmētu pie sienas

un apgaismotu – kā muzejā?

 

vai tu vēl mani mīlētu,

ja tevi piepūstu ar hēliju

un laistu gaisā?

 

vai tu vēl mani mīlētu,

ja uz tava vēdera iegravētu

kādu Čaka dzejoli?

 

vai tu vēl mani mīlētu,

ja tevi iestādītu papardēs

un aplaistītu ik pa trim dienām?

 

bet vai tu vēl mani mīlētu,

ja tevi ievilktu ādas vākos

un iebāztu grāmatu skapī starp Kafku un Nīcši?

 

un ja ap tavām ausīm karinātu zvanus

un svētdienas rītos ieslēgtu baznīcas tornī,

vai tu vēl tad mani mīlētu?

 

ja saki, ka vēl mani mīlētu,

tad nāc.

ieslēgsimies guļamistabā.

rādīšu tev adītus dzejoļus –

no dzijām,

mandelēm

un citronu mizām.

 

 

ODA KAFIJAI

rīts –

ir hipopotama liekie tauki.

gribas no visa poda

dzert rūgtos dubļus,

bet nedrīkstu.

neesmu svētmantu zaimotājs.

 

SIEVIETE MAKDONALDA

RESTORĀNĀ

 

pārpildīto pankūku

ķermenis draud ar sēdekļa sagraušanu.

mati karājas

kā dienām neiztukšota

pelnu trauka smaka.

ar ceļamā krāna kustībām

mutē lēnām ieceļ vērša plankumu

ar visu ietinamo.

rīkle to norij ar lāstu.

viņa izkliedzas

kā dinozaurs vecās japāņu filmās,

noliek rokas

un

izsūkā

pēdējo

koka–kolas lāsīti.

 

„ZE BLŪZS”

Baby, l been down so goddamn long,

since you done went and gone...

 

sieviete ar vilnas svārkiem un marmora acīm.

NĒ!

piedodiet, atkal maldos.

viņai marmora svārki un vilnas acis.

tā jau ir,

kad dolārs pēc dolāra

izsūkāts no acu dobumiem

un sirds –

kā izstiepta gumijas mēle

karājas starp kāju īkšķiem.

šovakar,

laiks ir bez cipariem!

un šinī ielas caurulē

melnais ģitārists spēlē zilskābes ģitāru.

viņa skaņas saēd manus pirkstgalus.

pārvēršos par ledu,

kas pārāk ātri dzērienā kūst.

zinu,

tā taču nav pieklājīgi,

bet pat telefona stabi nemāk vairs taisni klupt.

apelsīns ripo pa trotuāru.

grenadīna pudele plīst saules vidū.

tik trūkst tekīlas,

un tevis.

 

AR „EL” BRAUCOT

kā pēdējā zobpastas piciņa

vilciens izspiežas tunelim cauri.

sadrupušas dienas skrien gaŗām tā,

ka nevaru pat izjust to pelēkumu.

 

     no skaļruņa izirst kāda meksikāņa balss,

     „Čikāgo Abeņū. Dīs īz Cikāgo Abeņū.”

 

bāls, resns vīrs apsēžas blakus.

viņa biezais mētelis žņaudz manu celi.

negribas vairs šeit sēdēt,

bet citur nav vietas.

atspiežos tuvāk pie vēsā loga.

acis ieelpo salauztos garāžu jumtus

un atkritumu maisus, kas

kā audzēji

slaistās sētu malās.

manas botes pārāk ciešas.

vīra mētelis neatlaidīgs.

jāpārģērbjas.

šim braucienam uzvilku nepareizo kreklu.

 

DZĪVES JĒGA BEIDZOT

ATRASTA

 

valrieksts.

 


 

Dīna Rauna

Foto: J. Liģers

KĀ MĒS PĀRDZĪVOJĀM

VISAUKSTĀKO ZIEMU

 

1976./77. gada ziema bija aukstāka

ziemaZiemeļamerikas kontinentā

kopš rakstos reģistrē laika apstākļus.

 

 

visu gaŗo ziemu

zili putni bira

no pātagās sasalušiem

zariem izplūcām

spalvas saspraudām cepurēs

un naktis kad elpot

likās bīstami

siltām galvām

zem zvaigžņu režģa

pētījām kā mēness

piesalst debesīm

atdarinājām romiešus

kas nākotni zīlēja

ar putnu palīdzību

pārdevām elektrisko

bārdas skujamo un

matu žāvētāju

lūdzām

lai vecāmāte iemāca

iekurt krāsni.

 

MANAM DRAUGAM

LATVIJĀ:

mazs neizsapņojams

sapnis

 
1.

gar jūrmalu met kūleņus viens otram

klēpī divi klauni un blakus

tiem jau sen met jūra

krastā vilni

sidrabkaltu sapni

par zivju ceļiem

un par likteni

2.

priecādamies spēlēdamies

Dieviņš paveŗ plaukstas

un zibens viņus atklāj

vienu otram

parādās dvēseles

kā baltas aizas

nakts

melnajā klintī

3.

Dievs izslēja zibens ragus

un aizsvieda viņus

aizsvieda viņus

aizzvaigžņu malās

aizzvaigžņu malās

4.

virs zemes

pasaulē

periodikā pagrozītās ziņās sajukušos

datos pierādījumos parādījās

pāris mēnešu

satrauktas ziņas

5.

un pāris radu saujiņu sēroja vel ilgi

un kā pie zemnieku tautām sēras pārtapa

par pasakām par to kā

Dievs sviež zvaigznēs tos

kas smejas tumsā

6.

vienīgi abiem zvaigznēs kritušiem likās

ka tik uz mirkli

starp joku un

smieklu

bij smiltīs

iemiguši

 

1977. GADĀ AMERIKĀ

mīļo Māt es nāku

pāri lielceļam kas šķeļ

mūs kā samežģīts laiks

lūgt gabalu maizes

manī ir sacēlusies vētra

un mans izsalkums kļūst

ar katru soli vienkāršāks

pacel pacel noliekto galvu man

jāsaskata aiz Tavām acīm

lauki kuŗos kādreiz

spēja augt mūsu maize

kas tā ir par gaismu

kas plūst man pretim

kā dziļas krēslas upes

tavas buŗas griežas

ko redzi

Māt, neskaties man gaŗām

es lūdzu Tev

es lūdzu Tev

ieraugu

un maizi kā lapu

no Dieva pirmās

grāmatas

 

 

18. novembrī

 

PĒKŠŅI

Vējam šorīt

izsalkusi balss.

Vientuļnieks pretimnācējs

izvairās mana

izvairīgi slidenā skata

mēs noprotam

naktī zaļš kukainis piesaucis rudeni

pelēcība pelēcība

iemetusies gaisā

kā pelējums maizē

pie staba atpūšas

melna sieviete sarkanu muti.

Satrūkstas – viņa ir apēdusi

vasaru.

 

SAULRIETS AUGUSTĀ

Patīkama ir upes gultne, ko tu mani izraki

pievakares rietumu vējā.

Gar maniem krastiem aug

vēsas piparmētras, un kāds bērns

skalo kājas caurspīdīgos strautos,

kas šalc no manām ausīm.

 

*

Gaŗām soļo marts, mezdams sejā – upuršķīvī –

paviršas vējbrāzmas kā šķindošu sīknaudu.

Paceļot acis pret lepnajiem mākoņiem,

noreibstu, klūpu, un mute pieglaužas

zemei spējā un neveiklā skūpstā:

negribas to vairs ēst, gremot, pat norīt.

Šonakt ilgojos – manas nāsis ausās –

vēsai dvēselei pievilkt kā smalku bungu ritmu

šo pirmo zemes smaržu – uzticību un atkušanu.

Kļūstu uz mirkli it kā akla, bet tumsa ir zaļa

kā Karaību līču dziļums un uzpeld no zemzemes.

Guļ sīkstā pērnajā zālē brūna karaībiete

ar piemiegtām acīm kā gliemežu vākiem:

„Vai nepazīsti vēl dabas pacietību...”

viņa smaidot aizgriež sev vaigam

priekšā velēnu.

Kautrība un netālie mājokli

man aizliedz

– bet kas liedz

lunkanai kaķenei,

kas kā melna bezrūsas

atspere man aizlec

gaŗām

bangojošā tumsā

laist gar mēles malu

laimi, bezapziņu un drosmi,

uzvaras un slavas saucienu.

Marts viegli sagrābj mani aiz matiem

un ar vēsu delnu noglauž manu pieri.

 

 

1977

 

(Pēdējo 3 Dīnas Raunas dzejoļu pirmpublicējums

LuM 1977.g. 25.novembŗa numurā)

 

 

Jāņa Kreicberga uzņēmums

 

II vasaras kursu dalībnieki nobeiguma sarīkojumā Rīgā.
No kreisās:
Agris Eberliņš (VFR),
Sniedze Ruņģe – Dīna Rauna (ASV),
Silvija Strode (Austrālija).
Kristaps Folkmanis (Anglija).

 

 


 

Mārtiņš Grants

A.Bels un M. Grants otrā kultūras

seminārā Turku.

TĒZE BEZ VAJADZĪGĀS

ANTITEZES

 

SAPNIS?

 

Bezmiega nakts.

Kaut kas nav pareizi.

Kaut kā trūkst.

Nenāk miegs.

Nebeidzas nakts.

Mīlestības skelets lūzt.

Nenāk saule.

Neriet mēness.

Mīlestība par nāvi kļūst.

 

Izkusis sniegs

krīt.

Sasalis lietus

līst un pazūd

pieskaršanās

brīdī

aizmigušā

bezmiega

naktī.

 

*

Ja sapņos ķiršu kauli mutē

kūst

un mīlestība par nāvi kļūst

tad sapņos daudz kā trūkst.

 

 

ĻOTI ĪSS SENTIMENTA

DZEJOLIS

 

Velns, atkal

sentiments ir klāt

silts medus

no acīm nāk

viss salipt sāk

drēbes ar ādu

āda ar drēbēm

roka pie galvas

roka pie krūtīm

acis pie debesīm

medus mutē nāk

kaut tam medum

nebūtu tik daudz

sāls klāt.

 

 

          Saka,

          man esot labi                  man ir vēders

nervi                                       man ir suns

          un nekad labāki                un nervu

nervi                                       sa

nevarot būt                                bru

          un nekad labāki                       kūms

nervi

nemaz

nevar

nebūt

 

 


 

Jānis Kļaviņš

Foto: J. Liģers

 

Es esmu katrs ko satieku.

Tas pēc kā tik ļoti kāroju

katrs kāro kā vislabāk spēdams,

pēc sava saprāta un gaismas

cits spilgtāk, cits sūrāk,

cits tikpat kā negribot.

Skaties, kā vēji, lietus,

saule, smiltis veido koku,

te kroplu, kā tuksnesī

sausiem, skabargainiem

asiem zariem –

tie pirksti kas šīs saknes spiež

nav vien manējie, bet mūsu –

un skaties te, kā zaļā mežā

priedes kā troņi, kā zaļas taures

gaismā skan.

Un tādēļ es reizē esmu laimīgs

un bēdināts,

jo no manis ņemts, kā arī dots

un reizē esmu izmisis ubags,

kādu sastapt var

uz pilsētas ielas stūŗiem

lūdzot naudu aizmirstības dzirai,

kā ari tas gavilējošais prieks

tavās acīs

un mīlas kaislās miesās.

 

VISAPKĀRT IEVAINOTIE

Visapkārt garā ievainotie,

nelaimīgie cilvēki,

cilvēki kuŗiem darīts pāri,

kuŗu sejās neredzama atriebība

rūgtumu sējusi,

kuŗu dvēseles sarecētas

vecās čūskmatainās gorgonietes

glāstā,

jaunās pasaules

betona klajumos.

Visapkārt, visapkārt

šie cilvēki,

kuŗu mīlestības siltums

sastindzis kā leduspuķe

pusnakts akmens lausku laukā –

viņi vēl dzīvo, un kāro,

kāro pēc mīlestības,

kā pēc ūdens lāses tuksnesī

un zog un melo un krāpj

lai tā būtu ar viņiem –

un tie no kuŗiem ņemts

pa daļai paši kļūst

kā apburti, nožēlojami

nabaga divdesmit pirmā

gadusimteņa vampīri –

vampīri, kuŗus no sava posta

spēj atbrīvot,

kā senā teikā stāstīts,

brīvi dotais skūpsts

mīlestībā nebailīgā.

 

GÖTTERDÄMMERUNG

Variācija par čechu temu

viņi baidās

viņiem ir bailes

no smaidiem

no smiekliem

no bērniem

no bērnudārziem

no mātēm

no tēviem

no ģimenes viņi baidās

no skolotājiem

no studentiem

no augstskolām

no teorijām

no zinātniekiem

no vēsturniekiem

no vēstures ir viņiem bail

viņi baidās no strādniekiem

no arodbiedrībām

no streikiem

no pircēju rindām

no maizes viņi baidās

no žīdiem

no kristiešiem

no mācītājiem

no baznīcām

no lūgšanām

no bībeles viņi baidās

no avīzēm

no radio

no tūristiem

no trimdiniekiem

no tautiešiem

no nacionālām grupām

ir viņiem bail

no rakstniekiem

no dzejas

no grāmatām

no zemtekstiem

no izdomas

no komponistiem

no improvizācijas

no džeza

ir viņiem bail

no dziesmām

no svētkiem

no ļaužu bariem

no futbolistiem

no hokejistiem

no olimpiskām spēlēm

viņi baidās

no zaldātiem

no armijas

no revolūcijas

no brīvības ir viņiem bail

no filozofiem

no demokrātijas

no tevis,

no manis

ir viņiem bail

Tādēļ

no kā tad mums vairs ko

baidīties!

 

 


 

Pauls Miniats

 

 
 

1977. gada vasara, rudens un 1977./78.g. ziema

pilsētā un jūrmalā.

 

vējā savilktās smilšu virknes

viltīgi slīd pa jūrmalu

lēni ielencot oļu saimi

pēkšņi izšķīst

kautrīgi pazūdot oļu spraugās

 

 

1977. gada vasara, rudens un 1977./78. g. ziema

pilsētā un jūrmalā. Japāņu haiku.

 

smiltis guļ baļķis

mugurā nezdams kaiju

balta bumba krīt.

 

 

 


 

Rita Rumpētere

Foto: J. Liģers

DZEJNIECES SAPŅI

Pļautā zāle mutē,

pļautais āboliņš ausīs, matos.

Mēs liecamies saulē kopīgi

     liecamies vēju, zirgu elpās,

                               nāvē?

Šāgala zaļā pļava

mūsu nāves gulta.

Mēs atguļamies

un ieelpojam lauztos starus, staru putekļus,

          atspīdumus, mākoņu sejas – sārtas, nupat dzimušas.

Mākoņu smagās krūtis

virs priedēm šūpojas.

 

Šī nāve priedes tuvumā;

salds, tumšs, gaišs vīns.

Mākoņi

          priedes

                   āboliņš

                             salds siens

                                           zirgu siltais tuvums

                                           tavas melnās acis, dzejniek.

Miegs. Nāve.

 

*

un Ziemsvētkiem nākot

atmetu brūnās krāsas

baltu, baltu

aplieku

matos miltus kaisu

dejojot pie stabules

iekūstu vētrā.

 

*

Saule atdalās no debesīm

          auglis no mizām

izkūst zem pēdām

iekūst padušu iedobumos

 

skrienu

pret tukšuma

apaļo ēnu

atpalikušu, debesu durvīs...

          aizbēgu no miesas

          atraujos no māliem

          izšķīstu vējos.

 

Bet

     pašas rokas

ieķeras pilsētas namu

                 drātis.

 

*

Skumjais zēns savilcies atkal,

plānie izmirkušie mati

atspoguļo lietus muti.

Skumjā zēna acis

brūnzeltaini tīrradņi

kā smilšakmens

     kādreiz

     tās tu vari gleznot –

                 tās acis,

bet viņas sadrūp...

tavs audekls trausls.

Skumjā zēna acis šodien

     plīst.

Durvis veŗas vaļā ar mokām.

Iekāpju kāpas sirds kambarī,

pulsējoši

viļņodami

puksti.

Skumjais zēns

apkļauj slapjus matus ap manu viduci

un mēs

          izskalojamies

                             jūŗas krastos.

 

SAULLĒKTS ZIEMĀ

Sarkanā sieviete pamostas.

Griesti tai virs galvas krāsu kaleidoskops:

          griežas melni, zvaigžņoti,

          griežas bālzili,

          griežas lillā,

              sarkani...

sieviete savus sarkanstarainos matus sukā,

un mati, gaŗi kupli, izspūruši,

zaļām, pelēkām segām ripuļo pāri kā degoši viļņi.

 

Ziemas tumšie stikli plīst pret sievietes sarkaniem glāstiem.

 

 


 

Anita Dzirne

 

 

Ročesteras jaunatnes svētkos 1977.g

No kreisās: L.Saliņš, D.Gobiņa, R.Rumpētere, J.Sedliņš, B.Rubesa
un A.Dzirne.

Foto: Aina Balgalve

SVĒTS NOSLĒPUMS

Vecāmāte maizi cepa

Dziedādama maizi cepa

Platās rokas miklu vēla

Platā roka krustu meta.

Vecāmāte klusēdama,

uzmanīgi grīdu skāra.

Es kā rūķis brīnījos,

aiz durvīm lūkojos.

Izvēlusi kukulīšus,

mīļi viņa noglaudīja

un kā bērnus noskūpstīja.

 

*

Esmu Ieva

kārdinātāja

un pirmā sieva.

Brīžiem stumbrs

brīžiem zieds.

Mēs, mīļās esam

trotuāru zemnieces.

Ražu mēs nenesam

svārkos, jo tādu

mums nav.

Esam iemācījušās

nēsāt augļus

mutē kā zivis,

kas sauc savus

bērnus atpakaļ.

 

Mūsu lauki ir ielas,

mūsu izkaptis kurpes

ar smailiem papēžiem

mēs mīcām cementu

ar tiem.

 

Dejojam pa pilsētas

ielām.

Visas Ievas

pirmās sievas

trotuāru zemnieces

dejo.

*

Ziema

ieņēma pavasari,

Kliegdama

tapa –

ledus puķes,

kuŗās es ietinos

Šorīt

un gāju staigāt

pa netīru, mirušu

Zāli.

*

Mēs bijām gatavas

nest jums augļus.

Sulīgus, apaļus

dēlus.

Bet jūsu galdi

jau bija pilni

ar šis zemes

ražu.

Jūsu kājas pieradušas

pie betona ārprātīgās

dārdoņas.

Mūsu tukšie klēpji,

kā sausas upes

– nekārdina pat velnu!

Izvarotas jaunavas,

savu brāļu kapus –

nespēj kopt.

Vecās zīmes

pazudušas,

mēles tukšas.

Kļūstam kurlas,

tizlas.

Jūsu galdi ir pilni.

Mēs bijām gatavas, bet

jūsu galdi ir pilni

ar sapuvušiem augļiem.

*

Vēstules guļ,

sapuvušas

plauktā.

Ap tām

sīkas mušas sīc.

 

Baltā sienā

sveces liesma

histēriski dejo.

Pulkstenis sit

pēdējo sveces stundu.

 

Gultā

esmu atstājusi

pelēku pelnu čupu.

Savā degšanā

izēdu gultu

atrodos plauktā

starp vēstulēm.

 

Vēl viens līķis

ar mušas vainagu

galvā.

Vēl viena atmiņa

krājumā.

 


 

Māra Gulēna

Foto: J. Liģers

PATI

Es esmu pati...

                 savā vietā.

Naktī,

       zem zvaigznēm un mēness –

       pār ezeru kokļu spēlē –

Dienā

       zem saules

       pie puķēm.

              Bez –

                      iemesla domāt –

                 Es pati savā vietā.

       Šodien ir mana diena.

Es varu slinkot.

Mana minūte,

cik garu to vēlos.

                      Es esmu īsta –

                      es pašlaik nevalkāju savu masku.

 

                 Nav mēneša,

                 nav dienas,

                 nav gada ―

           

                        Tikai šodiena.

                 Mana telpa

                               bez sienām –

                      kaut kur,

                             kaut kad.........

 

PĀRDOMAS

 

Zaļā zālē es guļu,

un saule uz leju spīd.

Smilga manā mutē,

pasaule gaŗām slīd.

 

Ar acīm ciet es nezinu,

itin neko...

Jo saule uz leju spīd,

un pat pīpene nesmaržo.

 

Kaut kur kāds dzied dziesmu,

tik maigu un mīļu man.

Tādu īpašu saules dziesmu,

vai! cik tā labi skan!

 

Vakardienas murgi,

gandrīz aizmirsušies.

Šodienu tikai visi

kā burvību atcerēsies.

 

Debesis vēl tik zilas,

vaboles vēl san.

Šī diena ir tik laba!

Vai sevišķi radīta man?

 

Es vēl guļu zālē,

un savu seju sildu.

Priecājos par dienu

ko es vēl nepiepildu.

 

SIEKSTA

No rīta,

     kad es uzceļos – es jūtos

kā liela ūdens gremdēta sieksta

     un –

          ja kāda muša uz manis

nolaižas,

            man vienalga,

            nav ko darīt....

 

siekstām nav roku!

 

 

 


 

Imants Barušs

 

ZANEI

aiz manām durvīm

Tu sēdēji

un Tavas acis kā sviestmaizes

mani vakaros mājās gaidīja

un es nenācu

un Tu zināji kaut kur dziļi

ka nāk tikai tur kur

atskan zvaigzne.

 

mana aiziešana tik droša

un vienmērīga ka

Tu pamodies pustumsā

un Tavas lūpas kā

jūŗas zivs bez satura

un Aivijiekstes

manām apburtām dienām.

 

Tad kāpēc Tu drošāk negāji

aizmirzdama manas sāpes

un nepakalpoji saviem sapņiem

Tavi ideāli Tevi nabadzībā nones

un aiz izpatikšanas

tikai trulas valodas.

 

Es paņēmu karoti rokā

un izsitu gaismu. Tagad

tumsā man brīvība iet

un atklāt. Un

kad gaismas ievajagas

tad iededzu pats sevi

un pat naktstauriņi nāk

un tad ja ne vairāk

ar viņiem rotaļās

eju.

Paņem savu stikla glāstu

un atrod spogulim seju.

 

 

27.2.1977

 

*

Un kāddien Tu prasīsi

kur esmu es aizgājis

un varbūt redzēsi

aiz durvīm kur veselus

laukus jau atradis esmu

sējis un bradājis

un tagad Tu tur iesi

un redzēsi izbrīnā to ko

Tu toreiz nespēji

Un kad nesaprati

kādēļ es darīju to

ko darīju.

 

Tad nāc caur tiem laukiem

lai redzētu ne tikai pēdas

bet tur kur abi spējam lidot.

 

 

17.7.1977.

 

 


 

Zinta Aistara–Rūtena
*

Nakts

     kā sadedzināta āda

     nolobās no debesīm

     un atklāj

     jēlu un sarkanu

     degošu

                      ritu.

 

*

Kaut kur dzied plate

Kaut kur zem zemes.

Kā sirds puksts –

vairāk sataustīt kā sadzirdēt.

 

Gulties zemē nenozīmē mirt.

Dzert zemes sulu

kā karstu vīnu,

izkarsēt ikdienišķo no ikdienišķās miesas.

 

Mēs nepiederam ikdienai.

Klaigājam starp sapņiem un īstenību,

nepiešķiŗot godalgas

ne vienam ne otram.

 

Rimst ikdiena.

Noguļas.

Ieritinās kaktā.

 

Kaut kur dzied nakts...

tepat, aiz loga ―

vairāk sajust kā saredzēt

vairāk iegrimt kā pazust.

 

*

Vēl dzirdu...

kaut kur tālumā, vai arī dziļumā –

kā serdē, kā aiz koka raupjās mizas;

dreb kaut kas neaizkaŗams:

viegls – bet ar zemes smagumu,

gaišs – bet ar zemes melnumu,

silts – kā atmiņas

       kā gaŗas, neaizkaŗamas,

       plīvojošas atmiņas...

Tad atskan –

soļi. Un tie ir mūsu.

Jaunais ritms kairina, sauc kā pūtēju stabule,

un gājiens savienojas.

Un soļi –

tie ir mūsu.

 

*

Kad muša sarīvēja priekškājas –

Arī tā bija dzeja.

 

 


 

Inese Baļķīte
*

Naktī, kad nākamā diena jau klāt,

bet sapņu gari vēl klejo

viņa uzmodās. Balss sauc:

Ragana!

Viņš staigā gaišā istabā

pienāk viņai klāt un

noglauda viņas apsegtās kājas.

Tad aiziet.

 

Nomodā

stundā nezināmā

miegs vairs nespēj viņu iemidzināt.

 

Nākamā dienā

nakts aizmirsta?

Kurš svešinieks naktī

ielauzies?

Kurš iebrucējs

iztraucējis

sapņu garu gaitu?

 

*

Pusnakts zilumos

mēnesnīca pienu lej

melniem tēliem

zemes dēliem

sirmām zvaigznēm

brūnā zemē

 

pelēkā logā

austrumzemes

luktur's deg

nesalasāmiem

gaismas burtiem

 

divi mīlas tēli

saķērušies

dejodami

meklē

          tumsu

 

*

Asara ir pusceļā

starp tumšām acu skropstām

un bālo vaigu.

Ar vēl vienu sejas vaibstu

tā noripos

uz sausām, dziļi sārtām lūpām.

Sālīts piliens

bēdu plūdu pirmā lāse.

 

 


 

Laris Saliņš

 

 

 
ATGRIEŠANĀS

Kad tu atgriezies, viss kas

ir pazīstams. Tikai pats esi svešs.

 

Tev likās – tu valodu prati

Bet tu runā un neviens tevi nesaprot.

 

Tev, kas runājot dzimi,

Tagad pirmo reizi jāieklausās

 

iedzimtie apraksta pasauli.

Tas varētu vilkties mūžību, bet tev vienalga.

 

Tu apjauti: šai valodai nav laiku.

Tu jūties mājās. Nu tu nevari nepalikt.

 

NO DZĪVES

Tu vairs tik daudz nesagaidi

Klavieres apput. Latvija vēl ir Krievijā.

Tavi bērni vēl ir bērni.

Tavs vīrs, kā vienmēr, bieži neiespējams.

 

Ķermenis pats, no sāpju jūŗas tikai pēc elpas uznirst.

Tumsā nolikusies, „ne mans prāts,

Bet Tavs”, tu pie sevis murmini.

Pie sevis murmini un gribot negribot

                                  Tu lēnām pieņem.

 

Pievakarē ar vīru jūs apstaigājat ezeru.

Soli pēc soļa tu atmiņām, rūpēm,

                             domām saki „ar Dievu”

Un pie mitrās pļavas tu atauni kājas

                                      un pieņem.

Par to tev jāpasakās apvārsnim.

Nekad tuvāks, nekad tālāks,

tikai rīts un vakars, dzimšana, nāve

liek mums apzināt mūsu skatu

                        robežas

un robežu illūziju.

Ka mēs pie šī apvāršņa robežām noklīdīsim

Vai no zemes lodes nokritīsim

Vai ceļosim tālāk, apkārt un

                             apkārt

burvju aplī katru rītu no jauna

kamēr beidzot, visu pieņemat

padosimies mūžīgam brīdim.

 

Jaunie līdumnieki 2. jaunatnes svētkos Ročesterā.

Kreisā pusē: Laris Saliņš. Lasa Sarma Muižniece.

Foto: Aina Balgalve

 

 

 

 


 

 

Ināra Cedriņa

 

 

ISTABA

 

Mēs kārām reiz melna papīra strēmeles pie sienas

kādām viesībām:

lai gan tās jau sen noņemtas,

šo skrandu ēnas

tagad tumst un čab.

Gaisā neizzūd

tava vīrāka smarža.

Es nomazgāju tavas burvju zīmes

no durvīm,

bet dziļi kokā vēl palika pēdas.

Es negribu tavu tumsu.

Gribēdama gaišumu,

es nopirku zelta izplētni griestiem;

bet tas naktī piepūšas

it kā lai iztrūcinātu.

Es gribu dzīvot viena pati,

kādēļ ir tik daudz spoku?

mana mirusī vecmāmiņa, reiz mīlēta,

grīļojas naktī priekšnamā, stīva,

viņas trauslie nagi čirkst pie durvīm.

Tumsa spiežas pie loga.

Tavs tēls meklē mani,

nāk pie manis sarucis, gaidot

kādu asins pārlējumu.

Es guļu kā uzpampusi, nevarēdama kustēties.

 

Ināra Cedriņa

ATSPĪDUMI

 

Lapas bālē un pārvēršas skeletos. Zāle dzeltē. Mūsu kaimiņiene savā dārzā izņem no zemes mezglainos puķu sīpolus. Tie izskatās kā kartupeļi. Tavas rokas ir kā kartupeļi, mezglainas, labas. Viņas aptveŗ mani un dažreiz silda, ja es to atļauju.

Manos matos ir lapu skeleti, bet laikam tu to nejūti. Ir rudens.

Rozes ir apsegtas, lai tās pasargātu no sala. Citu puķu atliekas kā kaili rēgi izslejas starp rozēm. Nav vairs rožu ko plūkt. Tev ir kamzolis mugurā; tas, kur mazais delfīns lec pāri kabatai. Kamzolis ir zaļš un mīļš. Tas bija tev mugurā, kad tu mani pirmo reizi apkampi.

Es nezinu, kādēļ tu tik ļoti mēģini mani sildīt. Mums nav līdzības, tev un man. Tu esi tāda veida cilvēks, kas grib apkampt, runāt un atlaisties. Es esmu vairāk kā statuja, pārsegta ar ledus palagu pāri maniem vaibstiem, turot tos klusus - mūžīgā ziemā. Es domāju, ka atbaidu tavus draugus. Es domāju, ka manis dēļ ir gadalaiki. Vai tu nevēlies, lai mūžīgi būtu silts? Bet es ilgojos pēc tukša, nejutīga sniega.

Šīs lapas manos matos ir kā kauli. Es negribu no matiem tos izsukāt. Es aptaustu šos kaulus uzmanīgi un domāju: kādiem ķermeņiem tie piederējuši agrāk, kad auguši? Un tieši kādā krāsā tie bijuši, nokrītot...

Pāri ielai, kāds vīrs mēģina izlemt, kādā krāsā krāsot savu māju - olīvzaļu vai dzeltenu? Viņš liek krāsu traipus uz trepēm un atkāpjas uz ielas, lai varētu apskatīt no tālienes. Viņš izlemj, ka dzeltenā krāsa ir par spilgtu. Viņam ir laba gaume.

Mūsu māja ir ķieģeļu sarkana - sarkani ķieģeļi. Tie uzsūc sauli, bet man neliekas, ka tie saturētu sauli. Es nezinu, kā sauc tos krūmus mājas priekšā, viņu lapas ir pirkstu nospiedumu lielumā, un pavasarī tie ir piebērti ar maziem baltiem ziediņiem. Krūmi tad ir ļoti kupli. Tagad, kad tiem nav vairs lapu, zari ir tumši un tievi.

Kāds mazs zēns lēnām brauc gaŗām ar trīsriteni. Viņam ir blondi mati un kājās zelta ādas kurpes. Mājas priekšā, kuŗā zēns dzīvo, puķu dobēs ir tumši sarkanas puķes. Puķu krāsa un noejošie saules stari rada mājas logos nedabisku atspīdumu. Mazais zēns vēro ietvi, kuŗai iesprāgušās līnijas iet kā zirnekļa tīkls uz zāles malu. Citur ietve ir gluda - līdzīga betonam, pa kuŗu būtu laba skrituļslidošana.

Ir kauli manos matos, mana āda ir sasprēgājusi, manas rokas ir aukstas. Ja es šo zēnu aiztiktu, es viņu nobaidītu. Viņš negribētu piederēt man.

Kaimiņiene domā, ka arī man vajadzētu izņemt puķu sīpolus no mana dārza, viņa noskatās manī ar pārmetumu. Es nezinu, vai puķu sīpoli ir manā dārzā, bet ja tie būtu, es tos negribētu izņemt no zemes. Es negribu tos glābt. Es gribu, lai tie guļ tur aukstā zemē kā atlauztas bērnu dūres. Nekas. Es vēlāk mēģināšu izdomāt, kas tas ir par simbolu. Kaimiņiene vairs nemēģina pret mani būt laipna . Otrs kaimiņš tāpat. Arī vīrietis pāri ielai ...

Tu sēdi man blakus un šūpojies savā šūpuļkrēslā, it kā tu nejustu neko sevišķu noejošās saules gaismā šinī sievietē, kas izņem no zemes puķu sīpolus, un arī mani, kas izskatos apmulsusi, lūkojot ar pirkstiem matos lapu skeletus. Tev ir pat mazs smaids uz lūpām. Tu varētu pīpēt lielu brūnu medussmaržojošu pīpī, tādu, kādu mans ģimenes ārsts pīpēja.

Es atceros mazu meiteni, kas slimoja ar bērnu trieku, kad apmeklēja tautskolu. Mana māte teica, ka viņa izlikās piekususi, jo viņa nespēlējās, tikai sēdēja un daudz gulēja. Kādreiz viņa sēdēja uz priekšdurvju kāpnēm, kamēr māte gatavoja vakariņas.

Māte sauca, lai viņa nāk ēst, vakariņas gatavas. Vienu minūti viņa neatbildēja. Tad teica: "Māt, tev būs jānāk palīgā, es nevaru staigāt."

Es vēlētos zināt, vai viņas kājas pārvērtās šauras kā kauli.

Tu grozies savā krēslā, it kā ķertu manu domu tecējumu. Tev nepatīk, ka manas domas vienmēr beidzas tumši. Bet viņai viss bija labi, es saku savā prātā. Es redzēju šo meiteni vēlāk - vidusskolā. Viņa bija slaida, bet ne pārāk. Es skatījos uz viņu, jo zināju, ka tai bija bijusi bērnu trieka. Laikam neviens cits to nezināja. Es gribēju ar viņu sarunāties, bet kautrējos, domāju, ka viņa mani neatcerēsies.

Kā patiešām tika šīs lapas manos matos? Vai varbūt, kad, lapas grābjot, tu rullēji mani pa zālienu, lai es uzsmaidītu un kļūtu jautra? Es neesmu jauna.

Bērnam arī nepatiktu šī māja. Apmetums ir no stikla šķiedras, tas izskatās jocīgs, lipīgs. Paklājs nav patīkams acīm, tam nepiestāv auduma kvalitāte. Man pašai vajadzēja šūt aizkarus un izmeklēt skaistu paklāju, ne tikai visu pasūtināt. Man nav enerģijas.

Saule ripuļo lejā, tā ripuļo lielās lodītēs pa visiem mūŗiem kā dzintars. Tu saprati, ka man patīk dzintars, un tu piepildīji manu rotas lietu kastīti ar to. Ar dzintaru visādās krāsās: kā stipru brūnu tēju un kā vasaras saules gaismu. Man patīk, ka dzintarā ir pārakmeņoti kukaiņi un citas lietas. Tur tie glabājas mūžīgi. Es gribētu pēc nāves atrasties dzintarā.

Mazs zēns zeltaini mirgojošiem matiem pabrauca ar trīsriteni lēnām gaŗām. Tu pavadīji viņu ar savu skatienu. Es zinu, ka tu vēlies, lai man tāds būtu. Bet es domāju tikai par kauliem un skeletiem un par to, kā viss iznīkst. Es esmu par aukstu, lai dotu dzīvību.

Tev būs jāpārstāj mēģināt, kādreiz.

 

Jaunā Gaita