Kā tapa Zelta zirgs? Jānis Rainis 1925. gadā

„Zelta zirgs,” tāpat kā daudzi mani darbi, rakstīts aiz ierosinājuma, kas nāca no āra. No Jaunā Teātŗa man atrakstīja itin vēlu, laikam oktobŗa vidū, lai es dodot kādu lugu uz Ziemsvētkiem. Man gatavas lugas nebija, un, protams, tik īsā laikā nedz varēju ko uzrakstīt, nedz ko uzrakstītu sagatavot, − laika būtu ticis tikko lugas iestudēšanai. Uzrakstīju vēstuli, ka , lugas man nav, un nesu vēstuli uz Lugānas pastu. Bet neviļus uzbudinātās jūtas strādāja tālāk, seni motīvi spilgtāk ieskanējās, iemīļotie raksturi tēlojās acu priekšā un pirms vēl bija pasts sasniegts, drāmas viela man jau bija galvā. Griezos atpakaļ...

 
 

Fragmenti no J. Kalniņa romāna Rainis (Liesma, 1977)

Bija oktobris, un Kastaņolas saule zaudējusi vasaras karstumu, kad viņš saņēma vēstuli no Rīgas, no Jaunā teātra: vai dzejnieks nevarot dot lugu, bērnu lugu, uz Ziemsvētkiem, kad teātros labprāt nāk mazie skatītāji?

 

*

Dzejnieks uzrakstīja vēstuli un nesa to uz Lugānas pastu. Vēstulē bija sacīts, ka viņam lugas bērniem nav un īsā laikā nevar uzrakstīt.

Ceļš līdz Lugānas pastam nav tāls, un dzejnieks gāja vilcinādamies: tik vien viņš dzīvoja kā tai tālajai zemei aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām, un tagad viņš nesa vēstuli, ka nevar izpildīt tās lūgumu.

Viņš gāja lejā uz Lugānu, viņa acis redzēja kalnus, kuru galotnes slējās pretim mākoņiem, Lugānas ezerā atspoguļojās debesu zilums, bet viņš skatījās cauri šim priecīgajam, gaišajam skaistumam. Viņš redzēja rīta miglas apņemtus rūsganus tīrumus. Pelēks cīrulis cēlās pret debesīm, vīrs sadilušās pakulu drānās, vīzēm kājās gāja uz lauku, lai izdzītu melnas vagas. Zeme gulēja rīta miglā un bija rasota, vientulīga un klusa.

Viņš redzēja savu dzimteni, Latgales lauku pelēkumu. Un zilus ezerus šai miglā.

Aizmigusi princesīte...

Bērnu lugu uz Ziemsvētkiem... Labāk būtu sacīt − uz saulgriežiem. Jo tai laikā dienas beidz dilt un saule atkal pavēršas uz pavasara pusi. Pēc tam drīz pienāk brīdis, kad sakrīt ledi, veras upes, urdz strauti un sākas lielā atmoda.

Aizmigusi princesīte...

Bērnu lugu uz saulgriežiem...

 

*

Lugāna nav tālu, tā ir sasniedzama divdesmit trīsdesmit minūtēs, bet dzejnieks vēl iet un iet. Ak, viņš laikam nemaz vairs negāja. Viņš raudzījās kalnos un neredzēja tos. Viņš redzēja miglotā tālumā pelēkos Latgales laukus, kas snauda rīta krēslā, jo diena vēl tikai modās.

Aizmigusi princesīte, kas guļ jau septiņi simti gadus...

Septiņus vai septiņsimt?...

Un tad viņam pēkšņi likās, ka ausīs iedunas zirga pakavi.

 

*

Dzejnieks tagad patiesi vairs negāja uz Lugānas pastu. Viņš kāpa kalnā, viņš gāja atpakaļ uz savu Kastaņolu, un viņa gaitā bija steiga. Zirga pakavi joprojām asi cirtās cietajos ledos. Jātnieks devās kalnā pirmo reizi, otro reizi, trešo reizi... Līdz viņš bija aizmirsis sevi, savu dzīvi, − jo tieši tāda pašaizliedzība vajadzīga, lai atnestu ļaudīm laimi.

 

*

Saulgriežu pasaka...

Vai tikai ticība viņa dzimtenes saulgriežiem?...

Jā un nē.

Jā, − jo princesīte Saulcerīte, kas guļ stikla kalnā kā ļaužu laimīte jau septiņus gadus, ikvienam Jaunā Rīgas teātra skatītājam liek iedomāt par septiņiem gadu simteņiem, kurus tauta nodzīvojusi svešas varas jūgā. Tāpat tie septiņi kraukļi, kas sarga princesītes zārku un pašpārliecināti un truli ķērc aizsmakušām balsīm: tā ir bijis, tā ir paliks, krā! - nepārprotami ir septiņi gadsimti.

Nē, − jo lugā ienākusi arī Uguns un Nakts, Baltā tēva un Melnās mātes lielā cīņa, tā ir pasaules cīņa − cilvēces sabiedrības maiņas un attīstības likumu likums:

Savs ir tas, kas ir priekš cita.
Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs,
Pastāvēs, kas pārvērtīsies.