Ursula Biezā - Karlsona
PAR PAGĀNU DIEVU
Es nevaru vairs noteikti atcerēties brīdi, kad man pirmo reizi likās, ka Dievam ir fotokamera, kas, precīzi pietēmēta, man visur seko. Atceros tikai, ka tas sākās toreiz, kad mēs dzīvojām vecajā dzīvoklī ar gaŗo, kailo gaiteni gar daudzām noslēgtām istabām, kas, kā mana māte sacīja, "bija pilnas ar vecā Sorensena grabažām". Toreiz es gulēju mazā bezlogu kambarītī. Virs manas gultas karājās glezna ar eņģeli, kas lidinājās pār plāni ģērbtu meitenīti, kuŗa, man likās, ļoti atgādināja mani. Viņa bažīgi gāja pa aizlauztu dēli, kas bija pārmests pār strautu. Es bieži uzmācos mātei ar jautājumu: "Vai mans eņģelis arī izskatās tāds pats kā šis?" Es negribēju nekāda enģeļa, un man nepatika, ka Dieva fotokamera man vienmēr seko. Māte, nojauzdama, ka eņģelis mani mulsina, mēdza atteikt: "Eņģelis patiesībā ir meitenes krustmāte, tāpat kā tante Konstance ir tava krustmāte."Kad es iebildu: "Bet viņam ir spārni, un viņš lidinās gaisā," māte tikai nopūtās un atteica: "Tas taču ir attēls, saprotams, ka viņam ir spārni" un izbeidza tālākas pārrunas. Tas mani neapmierināja. Es ļoti labi zināju, ka eņģelis nav tikai attēls, bet, ka tas patiesi lidinās tur, virs manas gultas un novēroja mani, kad Dievs bija piekusis savā darbā. Lai gan Dievs jau nekad nepiekusa. Es jutu, ka Viņa fotokamera man sekoja itin visur, pat vannas istabā, kur es izlikos, ka nemanu viņa klātieni. Sēžot uz tualetes, es kricelēju burtus uz sienas, lai viņš redzētu, ka es neesmu tikai parasts nieka skuķis, bet daru arī kaut ko nozīmīgu. Mani mulsināja Viņa neatlaidība. Man likās, ka Viņam nebija vērts tērēt filmu, reģistrējot, kā es mizoju ābolus vai uzklāju katru rītu gultu. Viņam vajadzēja mani fotografēt tikai tad, kad es darītu kaut ko satraucošu, piemēram, ja sistu Staļinam ar āmuru pa galvu, kā es to biju nozvērējusies darīt, tikai viņš paguva laikā nomirt, vai arī darītu kaut ko citu bīstamu, atrazdamās tikai par mata tiesu no nāves un bojā ejas.
Es nebiju skaidrībā, kas īsteni būtu pietiekami baigs un briesmīgs, lai izpelnītos Dieva ievērību, bet zināju, ka mana dienišķā rotaļāšanās uz ielas noteikti nebija tās vērta. Tāpēc Dievs mani nervozēja, es visu laiku gaidīju, vai beidzot nenotiks kaut kas ievērojams, bet nekad nekas tāds neatgadījās.
Kādā sestdienas rītā, kad es palīdzēju mātei atputekļot mēbeles, es jutu, ka Viņa acs seko manai putekļu lupatai un, jūtot Viņa klātieni, man likās, ka arī mātei vajadzēja to manīt.
Es vaicāju: "Kāpēc Dievs mani vienmēr novēro?" Viņa savādi palūkojās manī, it kā es būtu pateikusi kādu gramatisku aplamību, vai lietojusi nedzirdētu vārdu. "Tevi novēro? Ko tu ar to domā?" Un tā kā es nepratu nekā citādi izskaidrot, es atgriezos un rādīju atpakaļ itin kā mātei saredzamu lietu. "Vai tu nejūti, ka tevi kāds visu laiku fotografē?" Juzdamās pastāvīgi novērota, es brīžiem cerēju, ka varbūt Viņš nekavē visu savu laiku tikai ar mani, bet šad tad fotografē arī citus ļaudis, tad es varētu pa brītiņam atviegloti uzelpot. Māte spēcīgi sapurināja galvu, it kā arī to vajadzētu atputekļot: "Nē...es nejūtu nekā tāda." Es mātei neticēju, un man joprojām likās, ja vien es mācētu pareizi izstāstīt, viņa mani saprastu. Bet tā kā man neveicās nekā jēdzīga izdomāt, es labāk šādas lietas vairs nepieminēju.
Izņemot šo vienu apsēstību, es par Dievu neko daudz neraizējos. Es apmeklēju svētdienas skolu tajā pašā baznīcā, ko mani vecāki ik nedēļas apkopa, tā kā mēs pēc kāda laika varējām iepirkt mājiņu un kā mana māte teica, "elpot svaigu gaisu". Tad es sāku nojaust, ka laikam gan eksistē divi Dievi. Skaidri es to sev nekad neatzinos, jo tas likās tā kā neiespējami. Es pat nezinu, vai par šo lietu es vispār domāju apzinīgi. Baznīcas apkopšana man likās tāds pat darbs kā visi citi, un es nedomāju, ka tam būtu kāds sakars ar Viņu. Māte brauca ar putekļu sūcēju pa grīdu, tēvs to vaskoja. Es maisījos viņiem pa kājām, šķirstīju vecus žurnālus un mēģināju atvērt daudzās aizslēgtās durvis. Bet uzkāpusi korī, un nomīdama ērģeļu pedāļus, kas savādi nopūtās, un, vērodama saulesgaismu filtrējamies caur torņa apaļajiem krāsaino stiklu logiem, es izjutu tukšajā baznīcā savādu dīvainību, kādu nekad nemanīju tad, kad tā bija pilna ar kundzenēm lakādas kurpēs un stīvinātas apkakles aplikušiem vīriem.
Baznīca bija liela, gandrīz grandioza. Tai bija ne vien parastais sanktuārijs un kapella, pagraba telpas, mācītāja birojs un vēl kaut kur starp abiem galvenajiem stāviem paslēpta gaŗa, šaura telpa, kas man atgādināja viduslaiku bruņinieku sapulču zāli, jo sienas bija nokarinātas ar koka plaketēm, kuŗās bija iegriezti neredzēti, eksotiski burti. Liels ozolkoka galds stāvēja istabas vidū, un ap to rindojās smagi, augstmuguraini krēsli ar izbalējuša samta sēdekļiem. Šo istabu es bieži vien apmeklēju, izsēdējos visos krēslos, glaudīju izgrieztos burtus, it kā tādā veidā es varētu izprast, ko tie nozīmē. Bet šajā telpā es vienmēr jutos neomulīgi. Istaba bija klusa un vēsa un parasti putekļaina, to lietoja tikai reti. Nišā aiz mākslīgām palmām stāvēja ģipša ēzelis, uz kuŗa Ziemsvētkos, kad svētdienas skola noturēja savas parādes, uzsēdināja Mariju. Es stundām ilgi sēdēju uz šī ēzeļa, iedomādamās, ka esmu Marija, mēģinādama iejusties viņas domās un stāvoklī. Atceros vienu īpašu gadījumu. Es biju sēdējusi uz ēzeļa jau tik ilgi, ka man mugura bija kļuvusi stīva un tad piepeši ievēroju, ka iestājusies krēsla. Es nedzirdēju vairs rūcam putekļu sūcēju un nopratu, ka mani vecāki jau aizgājuši mājās. Viņi zināja, ka es parasti nepaliku baznīcā pēc saulrieta, jo mani biedēja tumšie kakti un vestibili. Viņi bija aizgājuši, domādami, ka es esmu jau mājās. Es gribēju nokāpt no ēzelīša, bet grīda likās tik tālu lejā, un mugura tik ļoti sāpēja, ka es nespēju nokāpt. Tā es paliku sēžam, veltīgi cerēdama, ka pēc brītiņa atgūšu spēkus, kas saprotams, nenotika. Izskatījās, ka tumsā krēsli pieaug itin kā lielāki, un man likās, ka es vairs nekad netikšu no ēzeļa zemē, ka Dievs mani sodīs, pataisīdams mani par Mariju, jo es biju tik nekaunīgi vēlējusies uzzināt, kā viņa jutās. Tagad par sodu man būs mūžīgi jāpaliek sēžam uz ēzeļa. Es vairs nemaz nevēlējos būt Marija. Es nebiju atklājusi ne viņas jūtas, ne arī to, kā Jēzus bija juties viņas miesās, un es negribēju vairs to zināt. Man sāpēja vēders, es nespēju novaldīt asaras, tās aizmigloja manu skatienu, tā kā telpa likās jau pavisam tumša. Es apķēros ēzelītim ap kaklu un dzirdēju tikai savu pašas balsi saucam dziļajā klusumā: "Tēti, tēti! Viņa mani nelaiž vaļā! Viņa mani nelaiž vaļā!"
Vairs neatceros, kad tēvs bija atnācis. Man likās, ka pēc veselas mūžības viņš paņēma mani klēpī un aiznesa mājās. Ilgi pēc tam es vairs negribēju iet baznīcā un ja gāju, tad turējos saviem vecākiem cieši uz papēžiem. Ja mani sūtīja atnest putekļu lupatu no blakus istabas, es negāju, jo baidījos kaut vienu mirkli palikt viena.
Svētdienas skolas laikā baznīca likās kaut kā pavisam savādāka. Es sēdēju uz viena no brūniem metalla krēsliem, kuŗus es pati biju palīdzējusi tēvam sakārtot aplī, kopā ar citiem skolēniem lasīju bilžu stāstu, "komiksu" serijas par Jēzu. Tad mani tikdaudz nesaistīja Marijas pārsteidzošā līdzība ar parasto dēku "komiksu" varonēm, kā stāsts par Pazudušo dēlu, kas bija grēkojis, bet atkal pieņemts atpakaļ un glābts. Bet, kamēr es tā sēdēju un cītīgi klausījos bībeles stāstos par ļaužu bara paēdināšanu ar zivīm un maizi, par Pāvila cietumniecības laiku, man arvien bija jādomā arī par viduslaicīgo istabu un par baznīcas dīvainību, kad tā bija tukša. To Dievu, ko es biju izjutusi sēdēdama uz Marijas ēzelīša, tagad aizēnojām mēs, skolēni, sēdēdami uz metalla sēdekļiem. Es joprojām jutu Viņa fotokameras aci, bet man nelikās, ka tam ir kāds sakars ar to Dievu, par ko mēs patlaban runājām.
Baznīcā mēs arī dziedājām, bet tie nebija vārdi: "Kāds draugs mums ir Jēzus", kas mani iespaidoja, bet gan mūzika, no kuŗas man skrēja tirpas pār muguru. Dziedāšana man patika labāk par visām citām baznīcas būšanām, droši vien tāpēc, ka es no sprediķiem ļoti maz ko sapratu, tie man likās kā bezgalīgi atkārtoti teicieni: "Viņš sacīja", "Stāv rakstīts", "Tev būs". Man liekas, es nebiju vienīgā, kam patika dziedāšana. Arī citi tad atlaidās sēdekļos, sakrustoja rokas, darbojās ap mazām baltām aploksnēm, kas visu nedēļu stāvēja neaiztiktas koka kārbiņās solu aizmugurē. Nebija arī slikti, kad mēs kopā ar mācītāju skaļi lasījām no dziesmu grāmatas. Tā kā mēs pa dievkalpojuma laiku nekad nesarunājāmies, lasīšana it kā atbrīvoja, lai gan mēs runājām nedabiski piedziedādami, kā skaitīdami burvju vārdus.
Kad es pieaugu jau tik tālu, ka varēju doties uz baznīcas vasaras nometni, vienīgais Dievs, par ko es vispār domāju, bija Pilgrimu draudzes Dievs. Tas bija minēts mūsu dziesmu grāmatā un, kā viena mana draudzene zināja stāstīt, bija klāt arī visās baznīcas svinībās un mielastos.
Man bija zināmi iebildumi pret baznīcas nometnes apmeklēšanu, jo likās, ka Dievu interesē tikai tas, vai es apņemšos, kad pienāks mana kārta, uzraudzīt bērnu dārzu parasto dievkalpojumu laikā. Tomēr man gribējās braukt. Tas nenozīmē, ka es jutos ērti. Doma pavadīt veselu nedēļu nometnē mani nervozēja, kāpēc, to es skaidri nezināju. Varbūt, tāpēc, ka pēc mācītāja izteiciena, tas bija veids, kā mūs visus "dabūt tuvāk pie Jēzus". Bet kad mūsu pavadītājas, šaperones, un mācītājs sestdienas pēcpusdienā mūs aizveda pie ezera, visas manas bažas likās muļķīgas, sevišķi, kad meitenes priecājās par naksnīgo apkārtdauzīšanos, zibinot kabatas spuldzītes un par dejošanu lielajā ēstuves zālē. Man tomēr uzmācās jaunas neērtības. Man ļoti nepatika izģērbties citu klātienē, arī tad ja tās bija tikai meitenes. Es raizējos, kā noslēpt apstākli, ka es vēl nevalkāju krūšturus, jo visām citām meitenēm tie, saprotams, bija. Es nevalkāju tos tāpēc, ka caur blūzi būtu redzamas plecu saites un man nepatika, ka tās saskatāmas.
Izrādījās, ka nometnes reliģiskās izdarības bija tikai pateicības vārdi pirms maltītes, parastā svētdienas skolas stunda no rītiem un īss lūgšanas brīdis pēc vakariņām - nekas ne jauns, ne neparasts. Patiesībā, rīta stunda man gluži labi patika. Es jutos gandrīz kā skolā: kāds jautāja, vai tas patiesi bijis tik ļauni, ja Pēteris Ģetzemanes dārzā aizliedzis Jēzu? Cits tiepās, ka Poncijs Pilāts nemaz nebijis ļauns cilvēks, jo taisījies palaist Jēzu vaļā, kā jau es to biju redzējusi kādā filmā. Vēl cits vaicāja, kāpēc Jēzus nav apprecējis Mariju Madaļu? Es arī nereti pārdomāju, kāpēc viņš nebija precējis Mariju Madaļu vai to otru Mariju ar gaŗajiem matiem. Pastāvīgā atbilde: "Tāpēc, ka viņš bija Dieva Dēls", mani nepavisam neapmierināja. Tieši otrādi, es atcerējos neskaitāmas mitoloģiskas teikas par Zevu, kas dzīvoja ar Ledu, par Plutonu, kas nolaupīja Persefonu, un nevarēju saprast, kāpēc arī Jēzus nevarētu darīt to pašu. Skolnieces sēdēja ģērbušās Bermudas īsbiksēs un plānos sviedru krekliņos - izņemot mani. Es vienmēr valkāju gaŗas bikses un pamatīgu puloveru. Es dīdījos sēdeklī, mīdīdama zāli, kožļādama smilgas, jo tas man likās saderējās ar atrašanos "dabā". Es arvien vairāk satraucos, arvien biežāk piedalījos vaicāšanā, līdz beidzot atskanēja jautājums, ko es visu laiku biju gaidījusi. Tā kā uz šo jautājumu, tāpat kā par Magdalēnas precēšanu, nekad nesaņēmām apmierinošas atbildes, es turpināju par to runāt, arvien to pieminēdama no jauna, jo šai lietai, man likās, bija sakars ar visām manām atziņām par Dievu. Manas draudzenes domāja, ka jautājums par bezgrēka ieņemšanu ir diezgan mīklains, bet viņām labāk patika iztirzāt Rūtu un viņas teicienu: "Kurp tu iesi, tur es iešu tev līdz". Bezgrēka ieņemšana viņas interesēja gan - lai noskaidrotu, vai iespējams bērnu dabūt arī citādi nekā parastajā ceļā. Mani šī jautājuma daļa nepavisam neskāra. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka bērnu var dabūt šādā maģiskā veidā, kā sapnī. Es tikai gribēju zināt, kāpēc tā bija tieši Marija un neviens cits, ko Dievs bija izvēlējies. Dievs es domāju - Zevs, Plutons, vai kāda cita dievišķīga būtne. Lai gan mācītājs izlikās priecīgs, ka pēdīgi arī par šo jautājumu kāds ievaicājies, jo citādi stunda būtu jābeidz pirms laika, tomēr, viņš nopūtās un slaucīja acenes: "Jā, uz to nav viegli atbildēt" un tad teica tā, it kā viņam nepievienoties būtu pilnīgi neiespējami: "Marijai bija Jēzus tāpēc, ka viņa bija izredzēta."
Es nodūru galvu. To jau es zināju. "Jā, bet kāpēc viņš izredzēja tieši Mariju? Kāpēc viņš neizvēlējās kādu citu?"
Mācītājs nokāsējās un pieņēma sprediķotāja stāju: "Kas mēs esam, lai izprastu Dieva ceļus? Viņam būs bijis kāds nozīmīgs iemesls izvēlēties tieši viņu. Bet tas jau nav svarīgi. Mums nav jāraizējas par to, kāpēc tā bija Marija, ko viņš izredzēja, mums jādomā par to, ka viņš sūtīja savu dēlu pie mums kā mūsu Pestītāju."
Es biju domājusi par to, vai nebūtu daudz piedienīgāk, ja Jēzus būtu piedzimis no Dieva galvas, kā Atēna piedzima no Zeva galvas, jo man likās, ka tādā cienījamā veidā piederētos piedzimt visiem dieviem. Kāpēc viņš nesūtīja Jēzu vienkārši no savas galvas?
Saprotams, es jau zināju atbildi iekāms tā bija pateikta: "Tāpēc, mans bērns, ka Jēzum vajadzēja piedzimt no sievietes."
Viņš teica to, kā jau droši vien bija daudzas reizes teicis tādā tonī, kādu mācītāji pieņem, kad viņiem laimējas norādīt uz acīmredzamu patiesību, kas gan pēc manām domām tāda nebija.
"Jūs tātad domājat", es teicu, laimīga , ka šoreiz mēs viens otru saprotam, "ka Dievs vēlējās, lai Jēzum ir māte?"
Viņš atbildēja vilcinādamies, it kā negribēdams: "J--ā." Un tad steidzīgi piebilda: "Tā apmēram varētu sacīt."
Es jutu, ka esmu kaut ko ieguvusi. "Bet - kāpēc tā bija tieši Marija?" Es cerēju, ka viņš atbildēs kaut ko tādu kā - "tāpēc, ka viņš to mīlēja", jo tad viņš atgādinātu Zevu un Ledu, bet mācītājs to neteica. Tikai paraustīja plecus ka brīnīdamies, kāpēc es vaicāju to pašu jautājumu, ko viņš jau bija sekmīgi atbildējis: "Es jau tev pateicu, kāpēc tā bija Marija."
Saprotams, viņš nekā nebija pateicis, un es vienkārši nolēmu, ka Dievs vēlējās būt Marijas vīrs (lai gan es zināju, ka viņš nevarēja apprecēt Mariju tā, kā mani vecāki bija precējušies - ar gredzeniem un visu pārējo). Ja viņš vēlējās, lai Marijai ir viņa Jēzus, viņš droši vien domāja, ka Marija ir ļoti skaista.
Baigākais un satraucošākais sakarā ar visu to bija tas: ja Dievs to bija darījis vienreiz viņš varēja izdarīt vēlreiz . Tā kā nebija izzināms, kāpēc Marija atzīta par Viņa izvēles cienīgu, nevarēja paredzēt, ko viņš izredzēs kā nākamo. Tas, ka nebija iespējams noteikt arī brīdi, kad bērns ierodas mātes miesās, lika man pastāvīgi pārbaudīt vēderu nerimstošās bailēs, ka vienā jaukā dienā, es palūkošos lejup un ieraudzīšu zem brunčiem ķirbja lieluma apaļumu. Es turēju šīs bažas pie sevis un raizēdamās slepenībā, pūlējos neēst pārāk daudz ābolu, jo tie mani uzpūta.
Tās bija manas privātās bažas, tāpat kā nevēlēšanās mirt un pastāvīgā neērtība atrasties Dieva fotokameras uzraudzībā, bet tam visam nebija nekāda sakara ar baznīcas nometni un turienes Dievu. Varbūt tāpēc, ka mācītājs visvairāk tīkoja, kā viņš mēdza izteikties - "sagatavot mūs kristīgai dzīvei". Lai gan viņš to neteica tieši, tas nozīmēja iet baznīcā katru svētdienu un ielikt ziedojumu mazajā baltajā aploksnē. Pret to man nebija nekas pretim, es biju ar mieru ziedot labprāt, sevišķi kopš mācītājs nemēģināja kliedēt manas šaubas sakarā ar Dievu un viņa eksistenci. Viņš bieži teica, ka apsveic jautājošu prātu.
Kad nedēļa gāja uz beigām, es jutos laimīga, ka biju atradusi draudzeni, ar ko kopā peldēties un pirmo reizi noskuvu sev kājas. (Tas bija baigs pārdzīvojums. Vērojot, kā nazis skrāpē manas kājas, mani mocīja atziņa, ka tās vairs nekad nebūs tādas kā senāk.) Kāju skūšana savā veidā izpirka krūštuŗu nevalkāšanu, un tas manas ciešanas mazināja. Tiešās sekas bija tās, ka tagad es varēju mūsu atpūtas brīžos ērti pļāpāt ar citām meitenēm un man nevajadzēja tēlot aizmigušu vai izlikties, ka rakstu vēstules vecākiem.
Dievs un reliģija bija uzsvērti šķirti no visa ko mēs nometnē darījām, izņemot nedaudzās "klases" stundas, un mēs devāmies uz savu pēdējo vakara lūgšanu, pārliecināti, ka dzirdēsim tikai parastos pateicības vārdus. Bet kad mēs tos visi korī pēc atmiņas norunājām, nojautām, ka šovakar tomēr sagaidāms kaut kas vairāk.
"Šim vakaram jākļūst par degpunktu", sacīja mācītājs, nostājies pie galda, kas bija pārvērsts par altāri, apklājot to ar tik baltu un neaptraipītu galdautu kā vissvinīgākajā svētdienā. Kad viņš iesāka savu sprediķi (šo apzīmējumu viņš pats, bez šaubām, nelietotu , jo viņam patika domāt, ka viņš pacēlies pāri parastajai, pedantiskajai sprediķošanai), sveces uz altāŗa noplivinājās, jo ar siltajiem ķermeņiem pieblīvētajā kabīnē bija ielauzies caurvējš. Mēs sēdējām uz aukstajiem metalla krēsliem, vienalga vai baznīcas pagrabā, vai šeit - mežonīgajā dabā un nemierīgi grozījāmies. Zēni nervozēja tāpēc, ka viņiem nepatika sēdēt ieslodzītiem istabā, meitenes tādēļ, ka pēcāk bija paredzēta dejošana un vajadzēja pagūt sakopt matus.
"Mēs tagad esam strādājuši un rotaļājušies veselu nedēļu", mācītājs iesāka, sakārtodams sava tērpa apkakli un plati smaidīdams par zīmi, ka arī viņš darbojies visur līdz un pat peldējies ezera aukstajos, četrdesmitgradīgajos ūdeņos.
"Un tagad nedēļai pienākušas beigas..."
Es palūkojos uz meitenēm, viņas taisīja savas labākās svētdienas sejas, un es skatījos atkal mācītājā.
"...un mums pienākas to nobeigt ar lūgšanas brīdi..."
Es aplaizīju lūpas un sāku pētīt savus nagus. Zeltneša nagam bija trīs balti plankumiņi. Māte arvien teica, ka tie nozīmējot laimi.
"... nevis ar parasto lūgšanu, bet ar kaut ko tādu, ko jūs atcerēsities arī vēlāk, kad būsit projām no šejienes, kad visi patīkamie nometnes piedzīvojumi būs kļuvuši tikai par jaukām atmiņām..."
Es dzirdēju viņu sakām "jaukās atmiņas" un tad "kalpos jums" un atskārtu, ka apgriezdama nagus, es nogriezīšu baltos plankumiņus un līdz ar to arī savu laimi.
... Šonakt mēs esam izplānojuši jums īpašu programmu, kaut ko tādu, pie kā jūs varēsit turēties ari tad, kad jūsu dzīves gaita būs kļuvusi grūtāka, kad jūs apdraudēs kārdinājumi un briesmas."
Tas skanēja ļoti labi un jauki, tikai viss, kas mani acumirklī nodarbināja, bija baltie plankumiņi uz maniem nagiem.
Vai nu māte bija par tiem runājusi kādā lietainā dienā tikai tāpēc, ka es biju tramīga un tīkoju ātrāk izbrist cauri peļķēm, vai arī viņa vispār nojauta, ka man patīk šādas pazīmes, sevišķi ja tās ir labas, viņa vienmēr lūkojās pēc norādījumiem, kas varētu pareģot kādā virzienā cilvēka dzīve ritēs. Taču mācītājs rauca pieri par šādu prātošanu un sauca to par dīku, kaitīgu minstināšanos. Ja uz maniem nagiem nebūtu balto plankumiņu, es viņam ticētu, bet šoreiz viņš nespēja mani pārliecināt. Viņam nepatika ne manas mātes teorija par baltajiem plankumiņiem, nedz arī manas domas par melnajām piektdienām. Pagājušajās Lieldienās es runāju ar mācītāju, stingri uzsvērdama, ka Lielā piektdiena būtu noteikti jāpārdēvē par Melno, jo tā arvien bija tumša, lietaina, nospiedoša diena, ko Dievs mums uzsūtījis, lai mēs atcerētos, ka esam nogalinājuši Viņa Dēlu. Es pat vēlējos piemetināt, ka šo vienu piektdienu Dievam vajadzēja atstāt pilnīgi bez gaismas, lai mums mūsu vaina kārtīgi iedabātos. Es tomēr to nepateicu tāpēc, ka viņš atbildētu, ka mūsu Dievs ir labs Dievs kas mīlēja savus bērnus un bija tiem jau sen piedevis un ka Lielā piektdiena reizēm gadās lietaina tikai tāpēc, ka tā iekrīt pavasaŗa lietus periodā. Man tā nelikās nekāda pietiekamā atbilde, es būtu vēl tiepusies, bet nedrīkstēju, jo māte man vienmēr piekodināja nestrīdēties ar pieaugušajiem. Un tā kā mācītājs nebija tik vecs kā mana māte (kas viņu vienmēr dēvēja par "zēnu"), es nodomāju, ka viņš nebūs pieredzējis pietiekami daudz Melno piektdienu un nebija par šo lietu vēl pietiekami pārliecinājies.
Kad es atkal pacēlu acis, domādama, ka ieraudzīšu pusaizmigušus klausītājus un mācītāju vienaldzīgi dārdinām savu sprediķi, es gluži satrūkos, redzēdama, ka meitenes sēž spraigi saslējušās, bet zēni nemierīgi slaista kaklus pret altāri. Likās, ka viņi skatās satraucošu kauboju filmu, viņu ķermeņi jau šķita pametuši sēdekļus, viņu acis jau bija pie altāŗa, pie mācītāja, kas stāvēja izplētis rokas ar tik satvīkušu seju, it kā viņš nupat būtu spēlējis sunīšus. Viņš runāja kaut ko par sevis atdošanu Jēzum. Es to nesapratu.
Es piebikstīju tuvākai meitenei un kustināju lūpas: "Ko tas nozīmē?", neuzdrošinādamās čukstēt, jo pat elpot šinī brīdī likās nepiedienīgi. Viņa papurināja galvu un saviebās, lai es stāvu klusu un ar zodu norādīja uz altāri, it kā ar to jau būtu izskaidrots viss, kas notika un ko mācītājs teica.
Es vērīgi gaidīju kad mācītājs atkārtos sacīto. Kā viņš palaikam to mēdza darīt, bet šoreiz viņš savu sakāmo bija pateicis un uz kaut ko gaidīja. Es vēroju vai arī visi citi jūtas tikpat neērti kā es un cieš mācītājam līdz, jo man likās, ka viņam bija aizmirsies tas, ko viņš vēlējās sacīt, jo kā gan citādi varēja izskaidrot gaidpilno izteiksmi viņa gludajā sejā? Bet likās, ka neviens cits viņa dēļ neraizējās, visu galvas noliecās, skatieni urbās grīdā, itin kā nelabās gaidās, ka skolotājs viņus izsauks, lai vaicātu kaut ko tādu, ko viņi nezināja. Un tā, ka es arī nekā nezināju, arī es nodūru acis.
Klusums kļuva skaļāks, tā kā man sāka likties, ka es sadzirdu katra sēdētāja sirdspukstus, un man uzmācās bažas, ka mēs tā sēdēsim mūžīgi, gaidīdami kaut ko, kas nenotiks, vai kādu, kas nekad neatnāks.
Bet mācītājs tik ilgi negaidīja. Lēnām, tik lēnām, ka es gandrīz varēju sadzirdēt viņa rokas stiepjamies mums pretim, viņš runāja atkal:
"Nebīstieties! Ja jūs brīvi nodosit sevi Jēzus rokās, jūs piederēsit Viņam uz visiem laikiem, un Viņš nekad jūs neatstās."
Viņš apklusa, un klusums it kā pacēla mūsu galvas viņam pretim. Mani pārņēma briesmīga sajūta, ka mēs atkal gaidām, lai viņš vēl kaut ko sacītu, kaut ko tādu, kas ļautu mums darīt to, ko viņš nekad vēl nebija no mums prasījis.
"Viss, kas jums jādara, ir - jāiznāk priekšā pie altāŗa un jāsaka, ka jūs nododat savu dzīvi Viņa rokās."
Es negribēju viņā klausīties, katrā ziņā ne šajos vārdos: tie jau nebija viņa paša!
Viņam nevajadzēja tos teikt, jo neviens viņam neklausīs. Bet kad es apskatījos apkārt, ikviens atkal elpoja, grozījās savā sēdeklī, apmēram tāpat kā tuvojoties ziedojumu paplātei, ko laida pa rindām no rokas rokā un kad vajadzēja izšķirties, cik daudz uz tās uzlikt, lai blakāmsēdētājs nenodomātu, ka devējs ir skops vai noskaņots pret reliģiju.
Mācītājs likās panācies mums pretim, izplētis rokas, gatavs mūs saņemt. "Ziniet, tas ir pavisam vienkārši un viegli. Brīvi tagad viens pēc otra nāciet šurp, nododiet savas dzīves Viņa rokās, un jūs iegūsit lielu mieru."
Metalla sēdekļi sāka tukšoties, Viens pēc otra sēdētāji devās uz altāri, kur klusu un godbijīgi murkšķēdami, apliecināja, ka nodod savu dzīvi Jēzum. Pienāca arī mana kārta, bet es joprojām vēl gaidīju vairāk vārdu, vārdus, ko es varētu pieņemt, kas man ļautu doties tālajā ceļojumā uz altāri.
Bet mācītājam vairāk vārdu nebija un kad sēdekļi visapkārt iztukšojās, es jutu, ka manas kājas gluži piepeši kļuvušas tik smagas, ka es tās vairs nespēju pakustināt, bet galva kļuvusi tik viegla, ka pūlējos to noliekt labi zemu, lai tā neaizlidotu.
Un tad telpā vairs bija tikai tukši krēsli un es. Visi pārējie stāvēja pie altāŗa un gaidīja - uz mani.
Mācītājs iedrošinādams smaidīja: "Nāc, bērns! Nebaidies, jo Viņš tevi mīl."
"Nē!" es dzirdēju, ka manī kāds sauca. "Nē, Viņš mani nedabūs!" Es laikam purināju galvu, jo mācītājs locīja galvu, kliedēdams manu vilcināšanos.
"Viņš vēlas, lai tu velti savu dzīvi Viņam. Vai tu to neredzi, bērns? Viņš nekad tevi neatstās."
Es purināju galvu, vēlēdamās aizpurināt šos vārdus: mācītājs runāja par Dievu ar fotokameras aci, viņš nepazina Viņu, vismaz ne šo Viņu! Viņa Dievs, kabīnes Dievs, dziesmu grāmatas Dievs un baznīcas maltīšu Dievs neprasīs nevienam, lai tas ziedo savu dzīvi tikai viņam. Noteikti ne!
"Man ir bailes!" es dzirdēju sevi čukstam.
Asaras saplūda acīs, un kājas kļuva tik vājas, ka es zināju, nebija ko domāt aiziet līdz altārim.
Mācītājs tagad dziedāja: "Ziedo savu dzīvi Viņam, mans bērns! Juzdama Viņu pie saviem sāniem, tu iegūsi mieru."
Tagad balss manā iekšienē iebrēcās skaļi - uz mani, uz mācītāju un arī uz Viņu: "Bet es neesmu Marija!" Un es izskrēju laukā no kabīnes, sekodama šai iekšējai balsij, kas apklusa tikai tad, kad es jau gulēju gultā un raudāju: "Es nevaru Tev sevi atdot! Es nevaru, es nevaru! Jo tad es iznīkšu un pazudīšu."
Vēlāk mācītājs pienāca, apsēdās pie manas gultas, glaudīja man galvu un teica, lai es neraizējos, jo Jēzus gaidīs mani, kamēr es būšu gatava iet pie Viņa. Es tikai paslēpu seju zem spilvena un klausījos balsī, kas manī čukstēja: "Tā kā tu negribi manu dvēseli, tu vēlies To Otru."
Tajā naktī, kad es jau biju izraudājusies, es pamodos un man likās, ka es atkal sēžu uz ģipša ēzeļa. Tikai šoreiz nebija tēva, kas mani noceltu un paņemtu klēpī.
(No angļu valodas tulkojis A.Eglītis)