JG118 Aina Kraujiete. Kopībā saudzējam mūžības atslēgu

Nevar kā ar nazi nošņāpt vienas paaudzes dzeju nost no nākamās. Kā zināms, aktīvi joprojām dzejo labs skaits no pašas pirmās, t.s. ‘jaunu autoru’ plejadas vai tiem, kas bija dzimuši, auguši Latvijā un dzejot sākuši tur jau skolas gados vai, kā Linards Tauns teicis, „no bērna kājas” un publicēt sāka trimdas pirmajā gadu desmitā, tātad piecdesmitajos gados. Šai saimē jau labi pazīstami vārdi − Olafs Stumbrs, Gunars Saliņš, Aina Zemdega, Aina Kraujiete, Jānis Krēsliņš, Valdis Krāslavietis, Andrejs Irbe, Richards Rīdzinieks, Ieva Prīmane u.c. Tāpat arī tie, kas gados mazliet jaunāki − Baiba Bičole, Astrīde Ivaska, Valda Dreimane − un Austrālijas kvintets − Ivars Lindbergs, Kārlis Ābele, Inārs Brēdrichs, Eduards Silkalns, Gundars Pļavkalns (kam 50. gados kopīgā krājumā izdoti dzejoļi līdzīgi Eiropas trim autoriem − Veltai Sniķerei, Ojāram Jēgenam un Dzintaram Sodumam). Tagad atskatoties, to var dēvēt par „zelta laikmetu latviešu trimdas dzejā”, vērā ņemot, ka šai laikā dzejoja arī ievērojamie, jau Latvijā atzītie autori − Veronika Strēlerte, Zinaīda Lazda, Andrejs Eglītis, Pēteris Ērmanis, Elza Ķezbere. Gan Eiropā palikušie) gan citos kontinentos nonākušie dzejnieki: Velta Toma, Karola Dāle, Klāra Zāle, Herta Krauja u.c.

Liels pārsteigums tiem, kas trimdas dzejas nākotnei neticēja, bija vēl jaunāku autoru parādīšanās ap 68.-to gadu un 70.-tā gada sākumu, kad debitēja divi trimdā dzimuši autori: Pāvils Johansons un Juris Kronbergs. Līdzās arī tie, kas dzimteni bija atstājuši kā bērni, piem., Juris Mazutis, Ausma Jaunzeme u.c. Jaunais dzejas vilnis iešļācas Eiropā, Hannoveras dziesmu svētku dienās, un apgāds „Imanta” ar dzejas miniserijas grāmatiņām ļoti līdzēja viņu balsīm pacelties tālāk par vienu vietu, ilgāk par vienu sarīkojumu. Blakus jau pazīstamiem autoriem, sevišķi no JG slejam, kā Roberts Mūks, Tālivaldis Ķiķauka, Voldemārs Avens, Lidija Dombrovska-Larsena savas balsis varēja parādīt brāļi Austris un Uldis Graši, Valda Kajaka, Margita Gūtmane, Dīna Rauna. Šo posmu, vadoties pēc trimdā dzimušā Pāvila Johansona dzeju grāmatiņas nosaukuma − Sudraba ceturksnis, varētu tagad dēvēt par trimdas dzejas ‘sudraba laikmetu’. Te jāpieskaita Lalita Muižniece un Baiba Kaugara, abas savdabīgu, izcilu krājumu autores, kaut arī viņu dzejoļu grāmatas neietilpa „Imantas” sērijā. Par sudraba laikmetu šis posms dēvēts ne mazinošā nozīmē − ne jau, ka šie autori būtu mazāk spējīgi par iepriekšējās dekadas jaunajiem trubadūriem! Vienīgi − to skaits jau sākumā mazāks, un daži arī pāragri apklusuši, pie kā, liekas, visvairāk vainojams ir dzejas publicēšanas iespēju trūkums. Arī dzīvais kontakts ar publiku, šī strāvas kontinuitāte, traucēts.

Bet − brīnumu brīnumi − kad laiks pienācis runāt jaunajai un visjaunākajai paaudzei, tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas robežām, tiem, kas uzauguši ar svešām mēlēm apkārt, viņi − to arī dara: viņi runā, dzejo un lasa latviski. Un dzeja turpinās.

„Kopībā saudzējam mūžības atslēgu”, saka 1952. g. dzimušais Imants Barušs (JG 106) Latviešiem mūžības atslēga ir latviešu valoda, kā svešumā, tā dzimtenē. Jākonstatē, ka dzimtenei no šī trimdas dzejas zelta un sudraba laiku spožuma maz ticis, un no simt un vairāk autoru vārdiem cauri dzelzs aizkara režģiem izspraukušies tikai nedaudzi, t.i., to, kuŗu dzejoļus cenzūra pieļāvusi ievietot Literatūrā un Mākslā vai pat Karogā: Velta Toma, Olafs Stumbrs, Gunars Saliņš, Valdis Krāslavietis, Dīna Rauna. Kādēļ ne vairāk un kādēļ šo un ne citu, varam tikai minēt. Mūs šoreiz interesē − Dīna Rauna, jauna dzejniece, kas dzimusi Savienotajās Valstīs, bet dzejo latviski, dzejo par sava tēva dzimteni. Dīna Rauna nāk no literātu ģimenes, tēvs rakstnieks Aivars Ruņģis. Tātad, pūrā ne vien valoda, bet arī talants. Un te atklājas, ka starp jaunajiem dzejniekiem ir vairāki šādi talantu mantinieki, − ka varam runāt pat par veselām literātu dinastijām trimdā.

− Kā kādreiz Latvijā bija pazīstami literātu pāri − Rainis un Aspazija, Līzbete un Kārlis Skalbe, Elza Stērste un Edvards Virza, minot tikai dažus slavenākos, un otras paaudzes literāts varbūt vienīgi Anšlavs Eglītis. Trimdā kā otras paaudzes dzejnieks 1968. gadā uz skatuves ar dzeju un ģitaru uznāca Pāvils Johansons, dzejnieces Veronikas Strēlertes un kultūrvēsturnieka un literāta Dr. Andreja Johansona dēls. Sevišķi kuplas šīs literārās dinastijas sacerojušas Savienotajās Valstīs, pat trešā paaudzē: septiņpadsmitgadīgā Sarma Muižniece uzaugusi dzejnieces Lalitas Muižnieces ar literārām rosmēm pilnajā namā. Lalita, kā zinām, nāk no dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča dzimtas. Otra trešās paaudzes dzejniece trimdā − Rita Rumpētere, arī 17 gadus jauna, Baibas Bičoles meita, kas, piedzimusi literatūrvēsturnieka un vaļas dzejnieka Jāņa Bičoļa ģimenē, dzejas ‘zilās puķes’ smaržu guvusi jau no mazām dienām, uzturoties tēva bibliotēkā, vienā no plašākām privātām latviešu grāmatu krātuvēm trimdā. Tāpat vecāku literātu pēdās naski iet Mārtiņš Grants − Valža Krāslavieša dēls, un Laris Saliņš un vēl citi. Šīs literārās ģimenes ierosina un ap sevi pulcina autorus no vairākām paaudzēm, un tiešām prāvs skaits ir to dzejnieku, kas visjaunāko latviešu dzejā dzirdējuši un paši dzejoļus lasījuši Saliņu vai Muižnieku ‘ar dzeju piesātinātās’ mājās.

Tā nu esam te, svešumā, un ceturtajā trimdas desmitā ne panīkuši, sanīkuši, bet tikuši pie jaunas dzejnieku paaudzes. Kaut arī svešā vidē auguši un skoloti, tie prot un grib dzejot latviski, un viņiem ir arī kaut kas savs jau ko vēstīt (kā lasāms tālāk dzejas slejās šai JG numurā). Viņu dzeja ir šodienīga, bet tā prot runāt arī no sirds uz sirdi − kā jau dzeja.

Jāsecina, ka šāsdienas jaunie ir līdzīgā situācijā, kādā sāka rosīties paši pirmie t.s. jaungaitnieki piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad trimdas laikraksti tos visumā ignorēja. Bet jaunie ir tikpat apņēmīgi teikt savu vārdu, ņemt savu vietu. Arī šai jaunajai maiņai palīdzīgs ir žurnāls JG, kur jau publicējušies, ja sākam šķirstīt kaut vai tikai no 100. numura − Baiba Rirdāne, Juris Zommers, Imants Barušs, Ojārs Rozītis, Juris Kaža, Uģis Sprūdžs, Inese Baļķīte, Ināra Cedriņa, Valdis Arvis. Šo jauno debijas nevar paiet nepamanītas − to skaits ir prāvs un arī dzejas kvalitātē nav iesācēju minstināšanās un nevarības: te parādītas domas, izjūtas, vērojumi.

Jāpiemetina, ka katru gadu jauni autori, kaut arī ne visi vairs tik jaunos gados kā nupat pieminētie. Šie dzejnieki kaut kāda iemesla dēļ aizkavējušies vai aizkavēti savus dzejdarbus publicēt agrāk. Tāda, piem., nu jau labi pazīstamā dzejniece Guna Ikona, tāpat Lolita Gulbe, Alma Bēne, Andris Kārkliņš un vēl citi. Ir autori, kuŗu dzimšanas gads redakcijai nav zināms, un kas tikpat labi var piederēt pie visjaunākās paaudzes, kā arī pie tiem, kas sasnieguši trešo gadu desmitu − tik ‘nobriedusi’ jau dzeja, piem., Maijai Meirānei.

Šāsdienas jaunie uzsākuši savu dzeju publikai lasīt gan Gaŗezerā, gan Minsterē, skolas sarīkojumos vai vietējo pulciņu (piem., kāds ir stops Ņujorkā) saietos.

Amerikas kontinentā plašāka apmēra jauno parāde notika Toronto dziesmu svētkos 1976.gada 1.jūlijā, kad, ņemdami par mudi Kārļa Skalbes vārdus „Uz sliekšņa jauns līdumnieks parādās”, dzejnieka Modŗa Medņa vadībā uz skatuves uznāca jaunie literatūras līdumnieki un mazliet paārdīja dzejas dārza līdzenās dobītes, ja arī pie celmu gāšanas vēl neķērās klāt: Imants Barušs, Rita Baruša, Andris Kārkliņš, Jānis Kļaviņš, Dīna Rauna, Juris Mazutis, Juris Zommers.

Gadu agrāk, rakstnieka Ērika Raistera piemiņas fonda literārajā un muzikālajā pēcpusdienā Ņujorkā ar dzejas lasījumu debitēja Raistera meita Rasma un vēl divi jauni dzejnieki no metropoles apkaimes − Līze Kļaviņa un Gunārs Lucāns (viņu dzejoļi pēc tam parādījās žurnālā Treji Vārti). Visi trīs dzimuši svešumā, viņu dzimtene ir − Amerika.

Kvalitātes un kvantitātes ziņā divi nozīmīgākie jauno autoru priekšnesumi bija kanadietes Baņutas Rubesas organizēti un vadīti. Pirmais − rakstnieku rīts − notika Ročesterā 1977. gada rudenī kā jaunatnes dziesmu svētku programmas daļa. Otrs − šoreiz vakarā − Toronto 19. februārī šoziem jauniešu apvienības Kanadā plašās „šī māksla... 78” parādes ietvarā, „Zelta zirga, un zaļās zoss” uzvedumā iestarpināts.

Ročesteras dalībnieki, no 13 līdz 25 gadi jauni, literāri vēl dažādā gatavības pakāpē. Baņuta Rubesa, kas pieteica un novadīja jauno autoru rītu kā ‘literāru brokastgaldu’, katru dalībnieku arī interesanti raksturojot kā literārā brokasta sastāvdaļu, šo ‘dzejas mielastu’ ievadīja vārdiem: „Šis rakstnieku rīts, tāpat kā pārējie priekšnesumi šajos svētkos, izceļas tieši ar savu jaunumu. Savus darbus lasīs 11 dzejnieki, no kuŗiem neviens nepārdod mazu smalku dzejas grāmatiņu, un vairākums, nekad nav lasījis savu dzeju publiski. Dažiem dzejošana ir pavisam nesen iesākta nodarbība. Citiem pantiņi iespiesti šur tur.”

„Jāsāk ar rīta ausmu”, − tā Baņuta Rubesa pieteica Intu Hunu no Kvebekas, kas tikai nesen sākusi rakstīt latviski. Zintu Aistaru-Rūtenu no Kalamazū Baņuta raksturoja kā „saklātu galdu − elegantu un gatavu”, viņa rakstījusi jau sešus gadus, un gatavo izdošanai grāmatiņu. „Mēs nepiederam ikdienai,” pati Zinta Aistara-Rūtena saka. Par nākamo dzejnieci Baņutas vārdi: „Klausoties Ritas Rumpēteres dzeju, varēsit redzēt uz galda kvēlojošas rozes kristalla vāzē ar sīku ieplīsumu.” Tikpat īpatni un trāpīgi sekoja arī pārējo autoru raksturojumi: ‘nerīta cilvēks’ − Jānis − Imants Sedliņš; skaņu mīlētājs, kas savā dzejā prot ierakstīt klusumu − Laris Saliņš; Māra Gulēna, kas dzeju atrod visvienkāršākajās lietās, piemēram, maizē; Anita Dzirne − ar ‘ilgām pēc dzimtenes’; maigā optimiste − Daina Gobiņa; Sarma Muižniece no Kalamazū dzejnieku pūra; Mārtiņš Grants, kas jau trīs reizes bijis Latvijā, un Ilze Kraujiņa ar veselīgu dzejas tematiku.

„Zelta zirga un zaļās zoss” vakara dalībnieki ne gluži tik jauni, tomēr ne visiem vēl divdesmit vasaras. Jaunākās − Rita Rumpētere no Ņūdžerzijas un Sarma Muižniece no Kalamazū − septiņpadsmitnieces. No Kalamazū arī Anita Dzirne un Dīna Rauna. Māra Gulēna un Pauls Miniats no Toronto, tāpat Jānis Kļaviņš no Kanadas. Jānis-Imants Sedliņš un Mārtiņš Grants abi no Čikāgas.

Kāda daļa no šo „jauno autoru dzejas, apvienota vienkopus, nu lasāma JG šī numura dzejas slejās. Tie visi no Kanadas un no Amerikas Savienotajām Valstīm. Kādā citā numurā atklāsies Eiropas un Austrālijas jauno autoru garīgās sejas. Piem., Minsteres ģimnazija devusi dzejnieku Fēliksu, kuŗa dzeja tāpat šodienīgi svaiga. Viss tas kopā vai neliecina, ka sācies jauns zelta laikmets latviešu trimdas dzejā? Kā tālāk izveidosies trimdas dzejnieku visjaunākā paaudze, to nenosacīs jauno spējas un griba vien. Ir jāatrod veids, kā nodrošināt viņu dzejai − pašai dzejošanai − nākotni, lai viņi neapsīktu atbalsta un atbalss trūkuma dēļ.

Pagaidām viņiem vēl pietiek pašiem ar sevi. Kā putni viņi apskurbuši dzied, mēģina izteikt to, kas viņiem vistuvākais. Un te nu neizsmeļams iedvesmas avots, kā jau allaž un visos laikos, vispirms ir viņu pašu „es”. Klāt nāk atklāsme par otra cilvēka, parasti pretēja dzimuma, nepieciešamību, kā arī tā dēļ sabangotās jūtas, izraisītie pārdzīvojumi, pārdomas. Trešā tema − ar vai bez paša ‘es’ uzsvēruma − fiziskā un garīgā vide. Te arī savas tautības piederības apziņa, tēvzeme resp. vecāku dzimtene, visas tautas dzīve tur. Tieši šī tēvzemes tema jaunos autorus fascinē. Viņi šo zemi apcer, projicē savās iedomās; dažiem ir arī sava noteikta pieredze − tie paši jau bijuši kā svētceļojumā uz Latviju un nebaidās kommentēt. Jā, piemēram, Sarma Muižniece prasa:

Latvija,

kāpēc kāds tevi ir pakāris augšpēdus?

vai viņi domā,

ka gars ir galvā?

Viņa zina, ka ne visi brāļi guļ kapos, jo dzird tos runājam sev apkārt, un vēlas, kaut pelēkie cilvēki, kas rok pelēkus kartupeļus reiz paceltu galvu un ieliktu, atvestu cerību ieslēptu maisos, ko izdalīt pilsētā. Jaunajiem tēvzeme, arī neredzēta, glabājas sirdī.

Jaunie par sevi saka: „Es esmu katrs, ko satieku” (Jānis Kļaviņš). Viņu valoda − tieša, atklāta, īsta. īsti skan jaunā dzeja.

Ņujorkas sirdī, Manhetenā pie Austrumupes 1978. gadā.