Apguvuši tēvu valodu, sešpadsmit svešumā dzimuši jauni latvieši publicējas šinī numurā. Viņi neskatās tikai pagātnē, kā to bieži dara vecie, viņus neraksturo apmierināšanās ar šodienu, kas vērojama pie jaunās paaudzes. Viņi sāk veidot nākotni un, liekas, ka tā ir visas tautas − tur un te − nākotne.
*
Svešumā dzīvodams, Jānis Rainis pacēla augstākā plāksnē pasaku par trim brāļiem un trim zirgiem. Vienam no brāļiem un vienam no zirgiem veltīts šis numurs. Tādēļ dažas piezīmes par Antiņu un Saulcerīti latviešu tautas situācijā pašlaik.
1909. gadā Rainis raksturoja zīmīgu problēmu stikla kalna piekājē. Runā Antiņš, trešais brālis, pēc neveiksmes ar vaŗa zirgu:
Otrreiz nejāšu vairs, tētiņ,
Velti cerības man devi,
Raug, kā ļaudis mani izsmej.Zelta zirgs, III
O. Brūveris, tikai nesen no Latvijas ieradies, apmēram to pašu pasaka 1977. gadā:
Esmu arī ievērojis, ka latviešu sabiedrībā brīvajā pasaulē notiek dažkārt lietas, par kuŗām, dzīvodams Latvijā, nezināju. Es šeit domāju latviešu ‘pašapkaŗošanos’, kas reizēm aizgājusi līdz īstai viens otra nozākāšanai.
(ELJA-s Inform., Čikāgas Ziņas)
*
Šodienas aktualitāte piemīt Zelta zirgam. Tas uzrunā mūsdienu skatītāju. Tādēļ nav brīnums, ka to spēlē Rīgā, Taškentā un Toronto (skat. kollāžu 20. lappusē). Mēģināsim iztēloties ainu stikla kalna piekājē. Tālumā: „Viss paliek kā bijis, krā, krā, ir labi, kā ir, mums nekā nevajag, krā, krā!” (Izklausās gandrīz pēc jaunā sabiedriskā centra sēdes!) Tad ierodas brāļi. Gan trimdā, gan Latvijā tie parādījuši sevi kā citas idejas pārstāvjus − Idejas, kas realizē principu − visu sev (vai status quo, vai visu partijai), kurpretim Antiņa princips ir visu citiem. Un kur tad pārējie kalnā kāpēji, ēdāji, skatītāji un polītiskie uzraugi aiz žoga, kas Karaļa organizāciju aizsegā un ar preses atbalstu aizbaida nevēlamus Antiņus svešās tautās. Turpat arī Melnā māte pastiepusi kaulainu roku pēc Saulcerītes un brīvās preses pulsa. (Te jāpiezīmē, ka šķībās rindas šinī JG numurā nav Melnās mātes pirksts. Mums saplīsusi pārrakstāmā mašīna. Ar to izskaidrojamas techniskās kļūmes un pēdējo numuru aizkavēšanās. Redakcija ļoti atvainojas.)
Ļoti svarīgs kā lugā, tā dzīvē ir Baltais tēvs. Pēc katras neveiksmes, katras žagaru solīšanas vai mutes aizbāšanas mēģinājuma Baltais tēvs dažādos veidos atgādina mērķi, palīdz apzināties ideālu. Ne jau varonim būt, bet tapt par tādu lielos brīžos. Pēdējā laikā arvien biežāk Baltais tēvs parādās kā sieviete , jo viņas aktīvāk izmanto iespēju iegūt izglītību un profesionālu sagatavotību humanitārajās nozarēs. Arī mazāk atalgotais darbs tās neatbaida, Piemēram, Latvijā no 20,000 skolotājiem 18.000 esot sievietes. Literatūrā un Mākslā nesen aprakstītā kurzemniece, kas divdesmit gadus no vietas, celdamās katru ritu puspiecos, rūpējusies par 38 mīļās Māras raibaļiņām un izskolojusi 6 bērnus, arī ir Baltais tēvs (vai varbūt Saulcerīte!).
Un tad pienāca agronoms, nosvieda grāmatu „un teica: Es nevaru saprast Poēmu par pienu!.
*
Ziedus Zentai Mauriņai, JG autorei kopš 45. numura, nesenā jubilejā pasniedza viena no mūsu gados jaunākajām lasītājām, bijušā JG redaktora E. Silkalna skolniece Minsterē. Katrai paaudzei ir savs Baltais tēvs, savi varoņi.
*
Domādams par Antiņu, Rainis ierakstījis dienasgrāmatā (1915. g. 21. okt.):
Cilvēkam jātop varonim − to grib jaunā ticība, bet ne kūtram, ne rupjam un ļaunam, ne liekulim un ne kompromisniekam. Jaunais varonis var atdot savu dzīvību, tikai ne ļaunam un ne nāvei, bet cilvēces, dzīvei un progresam. Jaunais varonis cīnās, bet viņa ierocis − gars un brīva griba. − Kad cilvēces spēki būs tā atraisīti, tad būs iespēja nākt īstai kultūras dzīvei − ne mechaniskai, ne autoritārai, bet brīvai.
Augšējie vārdi ir JG redakcijas sveiciens − telegramma 4. vispasaules jaunatnes kongresam. Visiem Antiņiem, kam mīļa Saulcerīte − tautas dzīvības simbols.
„Pastāvēs, kas pārvērtīsies”.
*
Vai briesmas latviešu tautai ir pāri un niknākais reakcijas laiks pagājis? Cilvēku tiesību respektēšana kļuvusi par principu, ko spiestas atzīt visas valstis, un dziļi cilvēcīgais Antiņš ir uzvarējis. Tāpat kā 1925. gadā, kad Rainis rakstīja priekšvārdus Zelta zirga izdevumam, Antiņam pretim sniedzas laipnas rokas, bet tas varētu būt tikai šķitums, tāpat kā toreiz... Būtu drošāk, ja sanāksmēs un kongresos darba darītāji un gatavā gaidītāji, aplaudējot Vairai vai Imantam, atcerētos arī Melno princi. Katru reizi, kad Antiņš un Saulcerīte stāv gaismas lokā un liekas, ka viss labi, neaizmirsīsim, ka Melnā prinča draudīgie kaŗavīri un polītiskās uzraudzības komiteja varētu būt tepat aiz durvīm.
Laimonis Zandbergs
