Jautrīte Saliņa

PPP x 2

jeb

PAR GROTESKO TĀLIVALŽA ĶIĶAUKAS UN MARĢERA ZARIŅA PROZĀ

 

 

Mēs iederamies tikai komēdijā. Mūsu pasaule mūs tikpat neizbēgami novedusi pie groteskas kā pie atombumbas, kā groteskas bija jau Hironima Boša apokaliptiskās gleznas. Bet groteskais ir tikai jutekliska izpausme, juteklisks paradokss, bezveida veids, bezsejas pasaules seja; un tāpat kā bez paradoksa vairs nespēj iztikt mūsu domāšana, tāpat bez tā nespēj iztikt māksla, mūsu pasaule, kas eksistē tikai tāpēc, ka ir atombumba − aiz bailēm no tās.

F. Direnmats (Friedrich Dürrenmatt)

 

Ne apokaliptiskas izjūtas, ne groteska nav mūsu gadsimta atklājumi, bet šķiet, ka groteskais sevišķi spēcīgi uzplaukst laikos, kad sabiedrība pārdzīvo radikālas maiņas, kad ierastās vērtības un normas sāk šķobīties un mūs apdraud pēkšņi pavērušās plaisas. No šīm plaisām iznirušus divdesmitā gadsimta literatūrā varam sastapt ērmīgus radījumus, kas reizē biedē un uzjautrina, piemēram, Kafkas Gregors Samsa, kas pārvēršas milzu kukainī, Grasa pundurītis Oskars ar skārda bungām vai dīvainā Linču ģimene Bekita romānā Watt. Viņi ir reizē makabri un komiski, reizē absurdi un satīriski. Viņu izraisītie smiekli neatbrīvo. Groteska neko neatrisina, tikai paradoksos konkretizē bezjēdzību.

Mūsu folklorā, sevišķi pasakās, grotesku elementu netrūkst, bet mūsu rakstnieku reakcija pret bezjēdzību jau kopš brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikiem parasti bijusi satira. Ķencis, Švauksts vai Pietuka Krustiņš joprojām ir dzīvi mūsu vidū un droši vien piedzīvos Don Kichota un Sančo Pansas mūžu. Brīvvalsts laika sākumā asu satiru raksta Pāvils Rozītis un marksists Andrejs Upītis. Trīsdesmitajos gados ar jaunu artistisku vērienu nāk Anšlavs Eglītis. Nepavisam nebūdams marksists, Eglītis satiriski tēlo Rīgas jaunbagātnieku ērmības romānā Līgavu mednieki. Anšlava Eglīša satira nav didaktiski melnbalta, bet daudzkrāsaina. Sevišķi savos stāstos Eglītis pie ērmīgajiem tēliem kavējas, ne vien lai kaut ko izsmietu, bet arī tādēļ, ka šo tēlu bizarrās izdarības un ekscentriskās orbitas viņu pašu fascinē. Vietām Eglīša satiriskie salīdzinājumi ir ar gluži grotesku dimensiju, piemēram, kur līgavu mednieks Epalts Rīgā uz ielas apceŗ savas lolotās sievas tēvu, baņķieri Surģenieku:

Surģenieks bija šis nams pats. Kā Atlass viņš nesa un balstīja uz savas milzīgās muguras visu šo raibo pasauli, šo kņadu un burzu, ēdināja, dzirdināja, un līksmināja liekēžus un izsalkušos, slaistus un darbiniekus, karjeristus un sapņotājus, švītus un neveiklos. Tiešām, baņķieris bija kā renesanses valdnieku baseins, kuŗā mazgājās tritoni un vāravas, peldēja košas salas, līgojās izpriecu laivas un kaŗoja galeras.

Kā tas sava veida groteskai raksturīgi, šeit jau gandrīz nojaucas robežas starp ierastām kategorijām starp dzīvo un nedzīvo, starp priekšmetiem, augiem, dzīvniekiem, mītoloģiskiem tēliem un cilvēkiem. Bet tikai gandrīz. Eglītis ainu neizvērš par konfrontāciju ar eksistences mīklām. Vispārējā risinājumā groteskās hiperbolas paliek ar satiriski allegorisku funkciju.

Šai pārejas joslā starp groteski hiperbolisku satiru un satirisku grotesku meklējamas saknes Tālivalža Ķiķaukas prozai. Viņa romāns Putni (1969) ir pats spilgtākais tīri groteskā stila paraugs trimdas literatūrā.

Nav grūti samanīt zināmas līdzības Anšlava Eglīša un Tālivalža Ķiķaukas attīstībā. Abi dzimuši ģimenēs, kam bija prominenta vieta Rīgas intellektuālajā dzīvē un abi ne tikai raksta, bet arī glezno. Glezniecībai varētu būt sakars ar vizuālo elementu izcilo lomu viņu darbos un tam līdz tieksme uz grotesko, kam arī literatūrā spēcīga vizuāla baze. Un, intellektuāli artistiskā virsslānī veidojoties, abiem attīstījušās sevišķi jūtīgas antennas ģeķību, ērmību, liekulību, vājību un dīvainību uztverei.

Bet ar to arī līdzība beidzas. Kad Anšlavs Eglītis (dz. 1906. g.) bija jauns, Latvijas valsts bija tikko iznirusi no kaŗa drupām. Neraugoties uz visiem trūkumiem, kulturālās, ekonomiskās un pat polītiskās nākotnes izredzes rādījās gaišas. Ķiķaukam, kas dzimis paaudzi vēlāk (1929. g.), jau uz skolas sola bija jātiek galā ar faktu, ka Latvijas valsts atkal bija noslaucīta no Eiropas kartes. Ģimnāziju viņš pabeidza Vācijā bēgļu nometnē, Kanadā vispirms ieguva dažus akadēmiskus gradus un sešdesmitajos gados sāka publicēties, uzbrūkot pašapmierinātībai, liekulībai, provinciālismam, atpakaļrāpulībai un visām citām stagnācijas pazīmēm, kādas viņš saskatīja dažādo latviešu „pagastu” dzīvē. (Skat. Jaunās Gaitas 55. num.)

Kā trimdinieki esam smagi pārdzīvojuši svešumu un kādas mīļas un pazīstamas pasaules bojā eju. Starp drupām dzīvojot, lielākā daļa tomēr iemācījās ignorēt plaisas, kas apdraudēja ar jauniem satricinājumiem un iebrukumiem, iemācījās pieķerties tam, kas likās drošs un pazīstams: sava māja, savs auto; bērni latviešu papildskolās, sava draudze, sava biedrība utt. Viss tas kļuva par pierādījumu, ka pasaulē viss vēl ir kārtībā − gandrīz kārtībā. Ķiķauka šo mānu nespēja pieņemt.

Jau pirmajā Ķiķaukas stāstu grāmatā Tramvajs tuksnesī (1965) starp feļetoniskiem un pavisam reālistiskiem vēstījumiem par trimdas sabiedrības iezīmēm (par pieaugošo materiālismu, par pieaugošo tukšo fražainību) atrodas pāris sirreālistisku stāstu ar spēcīgiem satiriski groteskiem elementiem, piemēram, „Metamorfoze”.

Krājuma titulstāstā Ķiķauka mūs ieved dīvaini baismīgā vidē, ko kā kollāžu veido dažādu pasauļu lauskas. Tramvajs pilns vaska maskām ierodas tuksnesī starp akmeņu zārdiem. Arī akmeņos karājas maskas un izrādās, ka „ikkatrai maskai tramvajā bija savs dubultnieks akmeņos”. (130) Kamēr ķermeņi paliek karājamies tramvajā, maskas noraujas no ķēdēm un „gravitācijas rautas, saplūda kopā ar savu dubultnieku akmens logos”. (140) Gaisā kustas pilnīgi reālas galvas un mutes, pēkšņi atdzīvojušās sarunājas:

− Katrs no mums ilgojās reiz satikt savu otru pusi, bet valsts nedeva atļauju izceļot.

− Gaidījām jau divdesmit gadu, bet režīms kā nemainījās, tā nemainījās.

− Mūsu nelaime vēlāk izrādījās par mūsu laimi, jo pēc tam, kad mūs ievaskoja, mēs uzturējāmies, nekā nezaudēdami no savas personības.

− Mūsu brauciens jau bija izplānots 15 gadu iepriekš, bet diktators nedeva pulksteņus. (140/141)

Akmeņu pilsētā atgriežas dzīvība. „Atsedzas balta, tīra marmora plāksnes, klasiskā stilā izcirstas, vienkāršas, proporcionāli veidotas vēl laikos, kad meistara acs un roka strādāja saskaņā ar sirdi.” (141)

Vienīgi tramvajs nepārmainās. Tajā nelielās grupiņās tērzē glīti, bet mazliet vecmodīgi tērpti stāvi:

− Kas to būtu zinājis, ka dzīve un nāve ir vienas un tās pašas lietas divi viedokļi.

− Mūsu tauta nekad nedomās, ka mēs esam tie paši, kas bijām toreiz.

− Ar visu to, ka esam dzīvi, mūsu šai nākamajai dzīvei nav tās elpas, kas nāk caur
trūdējumu. (142)

Šai laimīgajā brīdī, kad ļaudis „likās atbrīvojušies no visa gadiem ilgi nepateiktā, izjustā un sagūstītā, laimīgi apģistā, bet nesaskatītā”, (142) pēkšņi atskan mašīnpistoles troksnis, un stāvi tramvajā cits pēc cita saļimst. Nodevība, autors sausi kommentē. Apkārt atkal ir tikai akmeņu grausti, kuŗos par melniem plankumiem pārvēršas arī abi nodevēji. Bet − pēc divdesmit gadiem ieradīsies atkal tie paši, „jo akmeņos tā bija rakstīts”. (145)

Maskas un baismīgā atmosfaira mūsos rada šausmas, kam mēs labprāt atrastu racionālu izskaidrojumu, bet Ķiķauka nebūt nedomā mums palīdzēt. Patiesas groteskas nav allegoriskas, bezjēdzībai nav izskaidrojuma. Vienīgais veids, kā dzīvot, ir manipulējot baismas un šausmas tā, ka spējam ar tām šo spēli izbaudīt.

Savā pēdējā romānā Putni (1969) Ķiķauka mūs konfrontē ar juceklīgi atbaidošu cilvēcisko un mechanisko formu un dažādu kategoriju sajaukumu, piemēram: zvirbulēns lēkā „kā veicīgs zēns ar straujām Mikijpelītes kustībām” (12); puika, kas tikko spēj izrāpties no bērnu ratiņiem, aptausta „itin pieaugušas meitenes” krūti, konstatējot, ka tā ir „cieta kā krams” (14), kratās viņas klēpī „kā grabulis”, līdz meitene sāk labpatikā spiegt. Brīdi vēlāk viņš tikpat zinīgi kratās pa savas aukles klēpi, līdz aizmigušās aukles smaids kļuva aizvien intensīvāks un kaut kā atdzīvojās”. (15) Šai piemērā tā ir aplamā vecuma kategorija, kas izraisa neomulīgo sajūtu. Romānā Putni Ķiķauka no satīriski orientēta sirreālisma nonāk pie īsti groteskā, pie tīrās spēles ar bezjēdzīgo.

Parastās asociācijas, kas mums saistās ar vārdu putns − brīvs radījums, kas spēj pacelties debesu zilgmē, svētais gars u.t.l. − akcentē ideālu un īstenības svešādo sajaukumu Ķiķaukas parodijā. Putni viņa grāmatā ir latviešu trimdinieki. (Vārda izvēle daļēji balstās mūsu paradumā runāt par dažādiem salidojumiem.) Dažiem „putniem” joprojām ir viņu sapnis vai dvēsele. Kaut gan viņi ir pārbaroti un noguruši, „lepni un tumīgi”, viņu mazliet saburzītajiem uzvalkiem „ir pielipušas īstas putnu spalvas,” (10) kas viņus pasarga no pilnīgas pazušanas ikdienā.

Romāna centrā ir Putnu ģimene, kuŗas dzīvē liktenīga kļūst īsti latviskā spodrības mīlestība. Vecā Putna dzīvē šī mīlestība pārveidojas apsēstībā ar spožumu, sevišķi spožiem metalliem. Viss iesākas ar zelta zobiem. Tiem seko metalliskiem zelta diegiem austa žakete. Apsēstībai pieaugot, visam, ko viņš valkā, ir jābūt spoža metalla. Pat matus un uzacis viņš nokrāso sudrabainus. Ilgodamies pēc pilnības, Putns seniors arī pats savu ķermeni grib nokrāsot sidraba krāsā, „jo viņš vēlējās būt tikpat spodrs, kāds bija viņa auto”. (84) Tas viņam arī izdodas, sevi ar elektrolīzes palīdzību nochromējot. Chromētajās miesās noslāpdams, Putns nenogāžas no kājām, bet sastingst stāvus par spožu statuju, ko dēli, sekodami tēva norādījumiem, kopā ar zelta automobili novieto spodrā metalla mauzolejā. Savā testamentā Putns norāda, ka dvēseliska spodrība viņam šķiet neiegūstama un illuzoriska un tāpēc viņš izvēlējies ārējo spodrību, kas viņa psīchi „pietiekami labi tur savā čaulā”. (86) Cik makabri, bet ar kādu grotesku konkrētību traktētas ilgas pēc dvēseles spodrības un mūžīgas dzīvošanas!

Viens no Putna dēliem noslīkst savas apkārtnes letarģiskajā vienmuļībā, nonāk omulīgi dūņainā pazemes kloākā, bet izraujas no tās, atklādams PPP. Viņš izgudro maļamo mašīnu, kas spēj samalt visu ko par PPP (Putns’ Plastic Putty) − komerciāli ļoti ienesīgu plastmasu ar neierobežotām izlietošanas iespējām. Putna maļamajā mašīnā izzūd visas atšķirības, viss kļūst vienveidīgs. Pats izgudrotājs nejauši atklāj, ka ar PPP var aizstāt ķermeņa daļas, pat ķermeni pašu ar visām tā funkcijām. Arī tas ir sava veida piepildījums ilgām pēc mūžīgas dzīvošanas.

Otrs dēls nopērk māju, kuŗā iemūrēts cementa mašīnā samalts mūrnieks − itālietis, kuŗa klātieni mājas īpašnieks sāk aizvien vairāk just. Saistīts pie mājas ar parādiem, kuŗu pietiek visam mūžam, viņš aptveŗ, ka māja ir kļuvusi viņa valzivs, ka viņš atrodas tās vēderā: „un māja viņu gremoja lēnām un pamatīgi, un sienas bija rožainas un krāsotas ar sintētisku krāsu. (Sarkans, kā lielākā daļa zina, ar baltu sajaukts kopā rod ādas rožaino pustoni.)” (79)

Anšlavs Eglītis citētajā aprakstā Līgavu medniekos iztiek ar groteski hiperbolisku allegoriju. Ķiķauka tiecas sapludināt cilvēku un māju nedalāmā monstrā.

Ķiķaukas Putnu pasaulē tēliem nav parasto emocionālo reakciju. Arī lasītājam tajā nav viegli orientēties; te mulsinot krustojas paradoksi un hiperbolas, traģiskais jaucas ar komisko, reālais ar fantastisko, cēlais ar rupjo. Bet groteskais virpulis palīdz nojaukt nopietnības žogus un konfrontēt būtiskas pretrunas un baigumu no jauna leņķa, ja ne ar smaidu, tad vismaz ar smīnu.

 

*

Visu lietu brīnišķā sakarā pāris gadu pēc Ķiķaukas PPP arī Rīgā parādījās savs PPP. Tas bija Marģera Zariņa romāns Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata − saīsinājumā PPP. Rīgas presē romāns izraisīja dzīvas pārrunas par grotesko. Pret visumā konvencionālo Latvijas prozas fonu Zariņa ķekatainā pasaule tiešām izceļas, kaut arī „pavārgrāmatas” stils nav izturēts. Groteskie elementi jaucas ne tikai ar gluži reālistiskiem, satirizētiem tēlojumiem, bet arī ar pavisam neiederīgu didaktismu. Vienotāks stilā ir Marģera Zariņa opuss „Mistērijas un hepeningi” (Karogs, Nr. 7 & 8, 1975), kur groteskas, farsa un vodevilas sajaukumā reizēm pazib tā „baigā jautrība”, kas uzdzen patiesi eksistenciālus šermuļus. Marģers Zariņš (dzimis 1910. g.) ir populārs un ļoti ražīgs komponists, kas pēdējā dekadā pievērsies arī prozai un bez „PPP” publicējis vēl grāmatas Saulrieta violetās ērģeles (1970), Vienas vasaras stāsti (1975), memuārus Optimista dzīves enciklopēdija (1974) un vairākus garākus darbus periodikā. Vai visos šais darbos papilnam satiras (reizēm it ņirdzīgas), pašironijas, skepses un dzēlīgas kritikas. Paretam tā trāpa arī šāsdienas padomju īstenību. Piemēram, romānā Dēli aprakstītas lepnas viesības pie slavenā diriģenta Šīrona dēla Tāļa, kas pats ir zinātnieks un savus viesus izvērtē „pēc nopelniem”, jau dzīvokļu nama selektorā klausīdamies: „Lielisks izgudrojums tāds selektors! Tālis tūlīt zināja, kuŗiem jāskrien pretī, kuŗiem jāatveŗ lifts un kuŗus var sagaidīt tepat, durvīs stāvēdams.” „Mistērijās un hepeningos” nama pārvaldnieks Torkvemādo dod padomu: „Neaiztiec Rīgas rāti un dieva māti; slavini to, kuŗš tai brīdī varens tapis, gāni un lamā to, kuŗš tai brīdī paklupis: tāds tik drīz vairs nepiecelsies.” Kaut arī ne bez pašironijas, visumā Zariņš pats arī šim padomam seko.

Pa bibliotēkām rakņādamies, Zariņš izbauda līdz šim neatklātu vēstures faktu eksotisko „garšu” un tad ar paša raibo pieredzi un izdomu piedevām jauc un maisa tos īsti zariņiskā ppp − pārlabotā un papildinātā putrā. Mākslinieciski tā izrādās gandrīz tikpat noderīga kā Ķiķaukas Putna PPP; tai piemīt neierobežotas izlietošanas iespējas. Līdzīgi Ķiķaukam, Zariņš acīm redzami orientējas Eiropas groteskas tradīcijā, savā „pavārgrāmatā” pieminot Rablē (Rabelais), Šekspīru, E.T.A. Hofmani un Kafku.

Romāna Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata ievadā Zariņš lasītājam apsola, ka „grāmata būs filozofiski gastronomisks traktāts, gandrīz kulinārijas un diētiskas medicīnas kandidāta disertācija, pasniegta laikmeta morāles un tikumu mērcē ar emociju salātiem.” (9) Tā apraksta mūsu vēstures posmu no 1933. līdz 1945. gadam. Tie ir tie divpadsmit gadi, kuŗos Latvijā piecas reizes mainījās valsts iekārta. Ņirdzīgi grotesku iespaidu Zariņš panāk, piedāvājot lasītājam dramatiskos un bieži vien traģiskos tā laika notikumus jauktus ar receptēm. Zariņa PPP dzirnavās samalts, mūsu brīvvalsts laiks iegūst īsti „ne apetītlīgu dvaku”. (Daudz labāk šais dzirnavās gan neklājas arī citiem vēstures posmiem.)

Zariņa alter ego „pavārgrāmatā” ir jauns mūziķis ar dažiem mefistofeliskiem vaibstiem un izdarībām, kam autors devis lielā angļu ikonoklasta, trakuļa un dēkaiņa Kristofera Mārlova vārdu.

Zariņa Mārlovs nedomā nodarboties ar pasaules lāpīšanu, jo „pasaule ir kā caurs maiss: lāpi vienā, plīst otrā vietā”. (32) Lai pārdzīvotu polītisko maiņu virpulī, kuŗā no pieciem draugiem pirmais aukstasinīgi noslepkavo otru, trešais nodod ceturto, bet piektais brēc pēc atriebības, Mārlovs nemitīgajam nāves draudam par spīti nolemj turēties pie vecās pavārgrāmatas − pie gardēža dzīves priekiem. Arī tad, kad viņš sev nespēj sagādāt pat visvienkāršāko maltīti, viņš mīl citēt receptes, kuŗās lieto mārciņām vēžu, tikai lai piešķirtu garšu cālim ar sparģeļiem. (Pašus vēžus vienkārši aizsviež.)

Kā Zariņa „viltotais Fausts”, vecs baltvācu aptieķnieks, kas jau 30.-tajos gados slepeni satiekas ar Rozenbergu un ražo indes Hitlera koncentrācijas nometnēm, tā viņa Mefistofelis, jaunais mūziķis Mārlovs, ir diezgan nožēlojamas figūras notikumu virpulī. Katrā ziņā Mefistofelis-Mārlovs iemanto kaut ko no pasaku velna vientiesības, kaut arī viņa, kā jau mūsdienu radījuma, satvars ir komplicētāks. Nabaga velnam Mārlovam izdodas izkulties ar puslīdz veselu ādu, pēc personīgas receptes samaisot zināmu daudzumu vesela saprāta un puiciska optimisma ar krietnu devu biezādainības un cinisma.

„Morāles un tikumu mērce”, ko Zariņš visam pārlej pāri, ir sapiparota ar sen- un jaunvārdiem, kas aizgūti un atvasināti no dažādiem dialektiem, pagājušā gadsimta ģermanizētās leksikas, visādiem žargoniem utt. Piemēram: „Kļuve īsts paģebs. Dvēseli sāka mākt godkāres tūces, kas manī tvinka kopš bērnības.” (9) Vai arī: „Degustējam. Itin ģēlis. Ķiplokus nemanām, mēli dedzina, pažirklē iecērt kā stapars. Var dzert!” (27)

Liela daļa Zariņa figūru trakajā notikumu virpulī kustas kā mechanizētas marionetes. Dažā ziņā tās ir komiskas (ar savu nepilnīgo „cilvēcību”), bet uz traģiskā vēstures fona to primitīvā vienvirziena mērķtiecība biedē. Liekas, ka nekādas cilvēcīgas jūtas tās nespēj novirzīt no viņu destruktīvā kuŗsa. Šāds cilvēciskā un mechaniskā komiski baisms krustojums groteskai tik raksturīgs. Mēģinot analizēt Marģera Zariņa Viltotā Fausta literāro nozīmību (Rīgas periodikā izteiktas gan šaubas, gan apbrīns), *) to var izgaršot kā maltīti, kas intriģē ar absurdi nesaderīgām sastāvdaļām.

Katrā ziņā absurdā un bezjēdzības pārdzīvojums un dziļas plaisas racionālajā dzīves virsslānī nav svešas ne trimdas, ne arī pēdējo gadu Latvijas prozai, kaut arī oficālais pozitīvisms abās pusēs joprojām naski cenšas plaisas aizbērt. Apzināties un skaudri izjust kādas pazīstamas un mīļas pasaules bojā eju nav tikai trimdinieku liktenis vien. Dažreiz spēku cīnīties dod pat ņirdzīgi groteskais.

*)

Ingrīda Sokolova, „Apstāties un atskatīties”, Literatūra un Māksla, Nr. 20, 1976.

Harijs Hiršs, „Marģera Zariņa nenopietnība”, Literatūra un Māksla, Nr. 22, 1976.

 

 

NORĀDES

Eglītis, Anšlavs. Līgavu mednieki. 2. izd. Stokholmā. Daugava, 1954.

Ķiķauka, Tālivaldis. Tramvajs tuksnesī, Tilta apgāds, 1965.

Ķiķauka, Tālivaldis. Leonards. Tilta apgāds, 1967.

Ķiķauka, Tālivaldis. Putni. Kopenhāgenā. Imantas apgāds, 1969.

Zariņš, Marģers. Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata. Rīgā. Liesma, 1973.

Kayser, Wolfgang. Das Groteske in Malerei und Dichtung. München. Rohwolts deutsche Enzyklopädie, 1961.

Thompson, Philip. The Grotesque. London. Methuen & Co., 1972.

 

 

Lai iepazīstinātu lasītājus ar Marģera Zariņa grotesko stilu, publicējam divus viņa darbu fragmentus.

 

 

MISTĒRIJAS UN HEPENINGI

Ceturtās nodaļas epilogs un beigas

 

Telpā sēžu viens, kājas zvērādā sildīdams. Kamīnā blāvi gail akmeņogļu briketes. Istabā jūt rūgtenu smaržu. Tā uzbur atmiņas par elsojošu lokomotīvi, darvotu jumtu, par tikko iespiestu vakara avīzi dzelzceļa pieturā (aizsalušo ezeriņu un piesnigušo mežu vidū).

Akmeņogļu dvaka reizēm iesit pierē, bet malkas man nav. Visu rudeni, dienu un nakti kurinādams, esmu pārāk izšķērdīgi rīkojies. Kā sienāzis, kā viendienas muša. Redzi nu: tagad, kad iestājies sals, kļūst aizvien neomulīgāk. Bet ārā snieg... Sēžot galerijā un šķirstot „Sapņu pīpi”, sāku salt. Centrālapkures radiatori manā istabā knapi remdeni.

− Namu pārvaldnieks nav savu uzdevumu augstumos, − nospriežu un dodos lejā uz kantori aprunāties. Satieku Torkvemādo personiski. Viņš mani tūdaļ iepazīstina ar savu jauno enerģijas taupīšanas sistēmu. Pašreizējais Torkvemādo sauklis: taupība − komūnālo pakalpojumu pamats. Kā labam paziņam, pārvaldnieks uztic savus priekšlikumus par jaunu enerģijas avotu izmantošanu.

− Viena tonna akmeņogļu, − tā māca Torkvemādo, − var dot līdz pieci simti litru lētā un iecienītā ruma „Superiors”. Savukārt simts grami „Superiora” satur daudz vairāk kaloriju nekā tāds pats daudzums tīru akmeņogļu. Tāpēc sadedzināt to dabas brīnumu ir gatavais neprāts! − Torkvemādo silti ieteic: nevis sūdzēties kaut kur augstāk (augstāk jau es arī nevarēšot, − tur esot bēniņi), bet katru vakaru pirms gulēt iešanas izdzert simts gramus lēto un iemīļoto dzērienu „Superiors”.

− Ak tā? Biedri Torkvemādo: tai vietā, lai rūpētos par nama iedzīvotāju labklājību, jūs propagandējat alkoholu? Par šo lietu mēs vēl parunāsim, bet citā vietā! − teicu un aizcirtu kantora durvis.

− Kā? Kā?! − dzirdēju izmisušus saucienus, bet neatskatījos. Manas attiecības ar Torkvemādo samaitātas uz visiem laikiem. Vēl vēsākas kā centrālapkures rores manā istabā. Lūgties es vairs neiešu.

Ko lai saku par attiecībām ar citiem hepeningu biedriem?

Balcers E. Pilviķis mūs trīs vairs par pilnu neņem. Neņem par pilnu kopš trešā novembra, kad bijām sapulcējušies uz kārtējo izrādi. Tieši maltītes laikā pastnieks atnesa sūtījumus: Pilviķim apsveikuma telegrammu, bet Jasperam, Pipam un man adresētas aploksnes ar zelta maliņām. Mēs tās atplēsām, klusēdami izlasījām ielūgumus, piecēlāmies un neatvadījušies atstājām sabiedrību. Atģidāmies vien „Daugavas dzelmē”, tur, kur ūdenszāles un infuzorijas... Pilviķis, Jānis Dūris un Sirdsapziņa palika trijatā mielojoties.

Aploksnēs atradām ielūgumu kartes. Ar zelta maliņām. Uz kartēm melni burti (arī zelta maliņām). Saliekot burtus pa balsieniem, balsienus par vārdiem, pamazām apjauzdami teikumu zemtekstu, lasījām:

 

Pagodināmies Jūs ielūgt uz stud. arh. Angelikas Blauas un arhitekta Mārča Lapiņa laulību reģistrāciju Aplokciema dzimtsarakstu nodaļā sestdien š.g. 26. novembrī plkst. 13.10 (precīzi) Kāzu svinības notiks Aplokciema „Lielvēršos”.   ĢERTRŪDE BLAUA DONATS LAPIŅŠ

 

Manā dvēselē izlauzās apslāpēts kliedziens: Angelika! Sekoja trīsoša atbalss trīsceturtdaļu taktī:

− An-že-la, An-že-la, An-že-la mi-a...

Lēnais valsis.

Apziņā asi iezīmējās divi punkti: prologs un epilogs, alfa un omega.

A) Viņa trūcīgā peldkostīmā, oranžu cepurīti galvā Dzintaru pludmalē;

Ω) ielūguma karte ar zeltītām maliņām trijos eksemplāros.

Trīs slepkavības vienā vakarā. Vai tas galu galā nav par daudz?

− Es nekad nebūtu iedomājies, ka viņa ir tāda, − skaišas Pips Skribliņš, „Daugavas dzelmes” augstā vilnī sēdēdams, ūdens lilijas kustinādams.

− Kāda tad?

− Nu − tāda!

− Visu laiku viņa mani vazājusi aiz deguna, − drūmi konstatē Jaspers.

Draugi šovakar vairs nelieto vārdu Anžela, arī Angelika − ne, tagad tie saka − viņa. Viņa − trešā persona.

Mani nodarbina pavisam kas cits.

Vai arhitekts Mārcis Lapiņš ir tas pats Aplokciema džezists Mārcis Lapiņš? Uzvārds, vārds un dzīves vieta sakrīt. Paga, kā bija, kad dejojām lēno valsi toreiz, kad Angelika uzsāka sarunu par roka mūziku? Es Mārča Lapiņa darbošanos estrādē apveltīju ar diezgan sulīgu un skābu aforismu: „vieglā mūzika jāņogu mērcē”. Svaigi teikts! Kā gan man šī asprātība ienāca prātā? Bet kāpēc Angelika klusēja? Kāpēc neteica: piedodiet, Mārcis Lapiņš ir mans līgavainis. Mēs drīz precēsimies.

Tā būtu bijis godīgi...

Ja es būtu zinājis, vai mērcētu Jasperu četras stundas ledainā oktobra lietū? Nē! Vai būtu atstājis Dievavilku Jordānas ielejā un ļāvis, lai saracēņi nocērt tam galvu? Nē, nē! Vai būtu skaudis, kad tie virtuvē divatā dzēra Murfatlaru? Nē, nē un vēlreiz − nē!

Visas sīkās ķildas, nodevība un nesaticība sākas tur, kur iejaucas sieviete, − saka Jaspers.

Paceļu glāzi un pieskandinu:

− Tāpēc gana naidestu turēt. Nost ar mīlestību! (Jutu, ka mācas virsū briesmīgas skumjas.)

− „Varnemindes” interjeru lai tagad gudro kāds cits, − saka Skribliņš, infuzorijas grūstīdams. − Neiešu savu talantu izniekot šaubīgā pasākumā. Jūs droši vien, vientiesīgie, līdz šim domājāt, ka projektu taisījusi viņa pati?

Tas skan riebīgi. Pips kļūst atbaidošs, īsts gnīda. Nesen vēl celtniekiem klāt luncinājās, tagad spļauj akā, no kuras pats dzēris.

− Tu esi nelietis, Pip! − iesaucos.

− Kā tu teici? − Skribliņš, no sēdekļa nošļūcis, lien man virsū − atkārto vēlreiz!

− Tādas sliekas dēļ, draugi, nav vērts plēsties, − saka Jaspers samierinātāja balsī, − tādas dēļ nav vērts nospļauties.

− Kādas dēļ?

− Kamēr jūs sacerat odas un elēģijas, tamēr Mārcis Lapiņš...

− ?

− Vai tad tu nesaproti, naivais, kāpēc tik steidzīgi jārīko kāzas? Ilgāk vairs nevar noslēpt... drīz jau būs redzams... Viņa ir...

Tumsā kā šāviens noskanēja ass pliķa cirtiens.

Labi, ka tobrīd bārā neviena nebija. Viesi dejoja „Džofri Džofri”, bet Koļa skaitīja citronus koferī.

− Huligāns! − apspiestā balsī sēca un tusnīja Jaspers, taustīdams kreiso vaigu. −

− Pip! Nepaliksim vairs ne minūti kopā ar to huligānu! Žēl, ka te ir „Daugavas dzelme”. Citā vietā es to vārguli mīkstu pataisītu. Nāc, Pip ... nav vērts nagus smērēt.

Uzmetis uz paplātes desmitnieku, nosvepst:

− Maksāju par sevi un Pipu, − pēc tam aiziet līdz durvīm, atgriežas atpakaļ pienāk; pabāž dūri man zem deguna un saka gala vārdu:

− Tava laime, ka atrodamies „Daugavas dzelmē”...

Zaļgani stari Daugavas dzelmē šaudās: aļģes, gliemežnīcas, ūdenszāles, bet uz paplātes − desmit rubļi naudā... Kontūras kustīgas, bet izplūdušas, ēnas no augšas: Zirnekļi un mušas. Pa ūdens virsu staigā sprīžotāji tievām, spalvainām kājām. Ieskrienas, apstājas un peld pa straumi, kājas izpletuši, kā svētie pa ūdens virsu. Rūtij, kuru lietus skalo, var cauri redzēt, bet cilvēku sejas deformē, gandrīz kā ieliektajā un izliektajā spogulī, nemitīgi šūpojas: uz augšu − uz leju, ceļas − krīt...

No dzelmes uzpeld nejauka un bāla seja: mazas ačeles kā ronim, deguns saraukts, riebīgi uz priekšu izbīdīts. No neglītās mutes spraucas ārā nevienādi, caurumaini zobi, kaktiņi savilkušies nekaunīgā grimasē; Bet mati balināti ar ūdeņraža pārskābi. Tā ir Ģertrūde, viņa peld mājup no friziera salona. Nāras bailēs izklīst: tā ir Cēsu apriņķa lēdija Makbeta, saprecinātāja un indētāja. Šodien pienākusi kārta pašas meitai.

− Kuram viņa Anželu taisās izprecināt? − jautā ziņkārīgās infuzorijas. Lūk, nāk jau pats līgavainis: Aplokciema Fantomass. Par galertu rūpējies Fantomasa tētiņš Donats, apaļš kā bumba. Paps ir liels izēdājs, aiz to dēla kāzas notikšot „Lielvēršos”, kauču pēc noteikumiem svinības jārīko lēdijai Makbetai „Poliešās”. Taču Ģertrūdei neesot tāda rocība, − vīrs miris.

− Kāpēc miris? − jautā ziņkārīgās infuzorijas.

− Pavisam vienkārši: Ģertrūde iedeva kāpostu pīrādziņus ar saldu tēju.

− Ahā... tagad viss skaidrs... Pirmais upuris.

Otrs upuris − Anžela. Fantomass ir dēle un žņaudzējs.

Trešais upuris − Donats. Vēlreiz, kundze: kāpostu pīrādziņus ar saldu tēju.

Bet teju, teju, − kam paliks „Lielvērši”?

Protams, Ģertrūdei. Kuram gan citam.

To, kas notiks pēc tam, zinu es viens pats. Man pastāstīja dzelmes spīganas; viņas savukārt to dzirdējušas no slīkoņu meklētājiem − nēģiem. Nēģi runājot reti, bet, kad sakot, tad esot vērts paklausīties. Ne veltīgi tiem zutiņiem astoņas acis priekšā un viena pakaļā, viņi dzirdot un redzot uz priekšu un atpakaļ. Skatieties, kā viņi pašlaik „Daugavas dzelmē” šaudās: iekšā un ārā! Aiztaisiet durvis bārā, pie velna: uz paplātes desmit rubļi naudā.

− Nikolaj Trifonovič, pievāciet naudu!

Kur biedrīši? Aizgāja uz dzimtsarakstu nodaļu raudāt, pēc tam kūjniekos uz „Lielvēršiem”: viens par āzi, otrs par badakāsi.

Telpa nav liela, bet ietilpīga.

Ikkatras desmit minūtes piebrauc jauni viesi − vedēji un panāksnieki. Trio sāk ar Mendelsona „Kāzu maršu”, beidz ar Šopēna polonēzi A dūrā, arī Fantomass kādreiz haltūrējot aiz stūra. Gaiss tik maigs, ka mēteļus var pakārt. Komanda skan visapkārt: šitie iekšā, citi − ārā!

Nāk jaunā maiņa, vecā aizbrauc pie fotogrāfa. Ak dievs, tā taču viņa!

... bāla stāv blakus Fantomasam, skatās uz durvju pusi. Vēl desmit minūtes, kamēr mūzika un runas, vēl visu var griezt par labu... Galdiņš, divas svecītes... Aitiņa saka: mē! Priekšējā rindā divi lielvērši sarkaniem kakliem. Atbraukuši ar automašīnām, nedrīkstot lietot. Aiz viņiem telēni un jestri kumeļi: krēpes līdz acīm, smēķi aiz ausīm.

Otrā pusē Latvijas brūnās. Cienīgas, tesmeņotas un zīdīgas. Aiz viņām telītes tievkājītes, spožām actiņām, valgiem un trīsošiem purniņiem. Puķītes avīžu papīros. Alpu vijolītes podos.

Torte.

Bilskas jāņogu vīns.

... ja nu esat izlēmuši, tad aplieciniet, teikdami − mē!

Fantomass. Yes! (Amerikāņu džeza stils.)

Aitiņa. Kā, lūdzu? − mē?

− Mārci, Mārci, saki − mē! − uztraucas Ģertrūde, − saki mē!

Fantomass. Jā! − un viņa mute no nullītes pārvēršas par bezgalības zīmi.

− Tātad?

− ?

− Brūte, brūte, ko tu gaidi? Saki − mē! −čukst telītes, − saki mē! Kas tālāk notika, par to jums pastāstīs čellists, kurš gribēja jau sākt noslēguma dziesmu „Uz jauno pāri”.

− Atsprāga durvis. Durvīs parādījās jauneklis padilušā mētelītī, katliņu galvā un spieķīti rokā. Viņš noņēma katliņu, aizmeta spieķīti, panācās dažus soļus uz priekšu un maigi teica:

− Anžela, mana puķutabaciņa! Sargies no Fantomasa: viņš ir dēle un žņaudzējs. Atnācu tevi glābt.

Klātesošie zaudē valodu. Kapa klusums. Anžela noņem šķidrautu ar mirtēm, saka:

− Nē. Nē! Nē!! nē, nē, nē, nē − un krīt ap kaklu jauneklim padilušā mētelītī. Jaunava skūpsta to taisni uz lūpām. Tas ir viņu pirmais skūpsts. Pēc tam Anžela saka tā, lai Fantomass varētu dzirdēt:

− Pikillo, mans vienīgais! Cerēju, gaidīju un sagaidīju. Tagad mūs vairs neviens nespēj šķirt. Nometu savas vieglās dienas utt.

Horsta madāma slauka acis.

Ģertrūde mirst.

Spēlē ērģeles, guldz avoti... Infuzorijas kustas, nāras lēkā, tritoni un delfīni iznirst no dziļumiem, pēc tam apmet kūleni gaisā, ūdens šļakst. Nodreb „Daugavas dzelme”, jo orķestris blakus zālē no „Džofri Džofri” pārgājis uz „Hullā Hullā”.

Vienreizējs roks!

Esmu gandarīts. Viss kārtībā, cienījamie biedri! Maksāju tēriņu, pametu ar galvu Nikolajam Trifonovičam un dodos mājā.

Tā bija katarse.

Uz ielas visi priekšmeti balti. Krīt sniegs. Lielām, mīkstām pikām. Apsnieg sētas, apsnieg trotuāri, kauču ielu tīrītāji tūdaļ brauc tur pāri. Velti: debesu dzirnas nav apturamas: maļ tik un maļ.

Tagad tikai vēl jāapsnieg... cik jauki ir apsnigt.

Jāapsnieg.

Un tad, kad mājā esmu iekurinājis kamīnu, apsēdies stūra logā un paņēmis „Sapņu . pīpi”, pienāk Ringo, uzliek savu purnu uz mana ceļgala un, uzaci kustinādams, skatās taisni sejā.

− Jāapsnieg, Ringo... jautri, vai ne?

Ringo acīs lasu neticību manam apgalvojumam. Tad es saskaišos:

− Tu, lupatmaiss, laikam netici, ka esmu baigi jautrs? Ko? Un vēl netici? Un vēl − ? Tad paskaties!

Es paceļu no grīdas glāzi pilnu „Superiora” un izdzeru vienā paņēmienā.

− Nepaies ceturksnis, un es ar tevi dejošu „Suņu polku”!

Ringo draudzīgi pamāj ar asti.

Varbūt viņš tic, bet varbūt arī netic.

Beigas.

 

 

Marģera Zariņa priekšvārdi romānam Viltotais Fausts

Maģistrs Jānis Vridriķis Trampedahs, cand. pharm. godājamais un saprātīgais Cēsu aptieķeris, būdams izsmalcināts rīma, Jelgavā pie Ķimeļa un Pīpera 1880. gadā bija licis driķēt savu ievērojamo literāro darbu − P.P.P. − pārlaboto un papildināto pavārgrāmatu latviešu mēlē. Tā kā nu jau gadi pagājuši un šādi tādi jauni ēdieni, kā arī dzērieni un vispārīgi jaunas būšanas un ēšanas kā arī saukumi un dzeramvārdi klāt nākuši, tad es, atzīdams, ka Jānis Vridriķis Trampedahs ir ne mazums prātīgu domu savā P.P.P. izteicis un visu to itin jaukā valodā un pušķotā stilā tērpis, kā arī pievienojis grāmatai daudz īstenu pamācību pie galdu klāšanas, cienastiem, gudrus veselības padomus un dažnedažādus cepamus un vārāmus rīkus bildēs rādījis, − esmu pūlējies to neatmest, it īpaši noraugus, kur teikts par gozātas vēršgaļas, ingbera skostiņu zupas, iesmā cepta kapūņa uzrikti ar vārītām briedenēm nēgelkeņu mērcē un citu − tagad aizmirstu blāzkošķenu − jeb piepūsto, jeb bezē košķenu pagatavošanu no sešu līdz septiņu klapētu pautu baltumiem. Maz būs vairs to, kas zinās, kā gatavojams teļa ķīlis ar kastaņām, kā taisāms varsis jeb vilselis, jeb pildeklis no teļa īkstīm, kāda garda raguje iznāk no ceptiem dūviņiem, teļa piena, ķēvju pupiem un ēršķukiem vīna mērcē ar vēdera speķi gozātiem.

No sevis šo to jaunu varēšu sacīt par ēdamistabas iekārtām un sienu bildēm jeb natūrmortiem, tāfelmūziku, porcelānu, kā arī nodaļā par dzimumdzīvi un ādas kopšanu, ieteikt zāles pret kārpām un sarkaniem deguniem. Lai būtu jaukāka lasīšana, tad esmu to visu uz mākslīgu vīzi ar sarunāšanos starp Jāni Vridriķi, mani pašu un vēl dažu citu ievērojamu vīru jaunajā grāmatā licis, arīdzan mīlestības asaras un priekus aprakstījis, vēl šausmīgus notikumus, gandrīz neticamas, pārdabiskas lietas un pašās beigās aptiekāra bēdīgu galu.

Dzegužu mēnesī 1930. gadā man pienāca divdesmit pirmais dzīvības gads. Biju tievs cilvēks ar sarkanu bārdiņu, asu mēli, loderīgi, bet raibi ģērbies un jau iemīlējies dāmā, kuru gan vēl nepazinu, jo biju tikai vienreiz redzējis zaļumballē, tādēļ noturēju par Beatriči, savu dārgo Beatriči līdz tam laikam, kamēr apprecēju, pēc tam veltījumu titullapā esmu nodzēsis.

Titullapa − tas arī viss...

Lai darbu sāktu vajadzēja sameklēt veco aptieķeri un dabūt no viņa atļauju un piekrišanu, aizto par sodību un nelaimi Jānis Vridriķis bija vēl dzīvs, − es runāju par 1930. gada dzegužu mēnesi. Viņam palika septiņdesmit − bet kas varēja galvot, ka tas nenodzīvos vēl gadus desmit divdesmit un neiesūdzēs mani tiesā par autora tiesību aiztikšanu, viltēšanu un plaģiātismu? Taču es nevarēju gaidīt, kamēr tas nomirst, tāpat nepratu arī nekādi iekārtot, lai viņš nomirst, atrados briesmīgi sarežģītā obažā. Bet miera nebija − aizto iegailējusies galvā traka doma: P.P.P. būs mans mūža darbs, mana garīgā atvieglināšanās. Kas par to, ka saturā šo to būšu aizguvis. Kurš īsts rakstnieks nezog sižetus? Vai Pumpura „Lāčplēsis”, vai Goja un Pepuša „Nabagu opera” nav radījuši jaunas mākslas darbus, kas iepriekšējos tālu pārspējuši? Vai mana pavārgrāmata nebūs tā, kas pārspēs Trampedaha pavārgrāmatu, varbūt visas pasaules pavārgrāmatas, kādas vien sarakstītas? Ak, jaunekļa aušība, ak, gaužā vientiesība!

Kļuva īsts paģebs. Dvēseli sāka mākt godkārības tūces, kas manī tvinka kopš bērnības. Grāmata būs filozofiski gastronomisks traktāts, gandrīz kulinārijas un diētiskās medicīnas kandidāta disertācija, pasniegta laikmeta morāles un tikumu mērcē ar emociju salātiem.

Grāmata būs − tā būs...

Pie lietas! Kur es varu sastapt Jāni Vridriķi Trampedahu?

Cēsīs bija saglabājusies tikai izkārtne „Maģistra Trampedaha aptieķis”, pats viņš tur vairs nerādījās, aizto apriņķa ārsts Džonsons maģistru bija iesūdzējis tiesā par kaktu dakterēšanu un brīnumzāļu maisīšanu − likuma vārdā! Cik es sapratu, tad likums tika piesaukts vien tāpēc, ka nelāgais stuburnieks un bītnieks lāga dakterim bija atņēmis ne vien slimniekus un slimības, bet arīdzan spožus dālderus − tie aptieķerim vis nepienācās! Sarūgtinātais zemteka aizbrauca nezināmā virzienā, bet aptieku bija nopircis jauns ebrejs. No viņa tad arī es, apzvērēdams nevienam neteikt, dabūju Trampedaha adresi. Jānis Vridriķis bija atvēris farmācijas laboratoriju kādā Lejaskurzemes pilsētiņā pie Ventas, dzīvoja tur klusi un neuzkrītoši. Pateicies par ziņām, vēlreiz apsolījos noslēpumu neizpaust un sataisījos garajā ceļā...