TEĀTŖI LATVIJĀ 1933. un 1973. g.
Latviešu teātŗi Latvijas brīvvalstī un Padomju Latvijā
Vidējās un jaunākās paaudzes trimdas teātŗu ļaudis dažkārt jautā: „Cik un kādi profesionāli teātŗi bija Latvijas brīvvalsts laikā un cik to ir tagad?”
Salīdzinājumam izraudzīta 1933. un 1973. gada statistika. Pārskatā minētās skatuves vienības ir profesionālas vai pusprofesionālas, kas sniedz regulāras repertuāra izrādes.
Latvijas patstāvības laikā 1933. gadā Rīgā darbojās šādi teātŗi:
Nacionālais teātris (1919-1940, 1941-1944). Tā bija valsts autonoma mākslas iestāde, kas par savu uzdevumu dibināšanas deklarācijā saka:
a) saliedēt latviešu skatuves māksliniekus vienā ansamblī un b) uzturēt, kopt un audzināt latviskās skatuves tradīcijas. Ikgadus teātris sniedza 350-400 izrādes. Teātris darbojās reālpsīcholoģiskā mākslas virzienā, kam pamatā K. Staņislavska darba metodes. Kā ievērojamākie režisori darbojušies: A. Mierlauks, E. Feldmanis, A. Alksnis, J. Zariņš, O. Uršteins, O. Glāznieks u.c.
Dailes teātris (1920-1940, 1941-1944). Teātris bija Raiņa kluba, vēlāk b-bas „Dailes teātris” pārziņā un saņēma valsts un Rīgas pašvaldības plašus pabalstus. Teātri tā mākslinieciskā virziena dēļ varēja apzīmēt par formas teātri. Minchenes teātŗa direktors Fukss gadsimta sākumā izvirzīja un aizstāvēja formas teātŗa principus, kur visu teātŗa elementu centrā ir aktieris-tēlotājs. Šos principus Dailes teātrī iedzīvināja režisors E. Smiļģis, dekorators J. Muncis un ritmikas konsultante F. Ertnere. Pēc šiem principiem darbojās līdz 1940. g., kā arī 1941.-1944. g. periodā.
DT deva ap 300 izrāžu sezonā. Laikā no 1937.-1940. g. pastāvēja Dailes teātŗa Mazais ansamblis kā parallēla vienība lielajam teātrim.
Rīgas strādnieku teātris (1926-1934). Šim teātrim bija saistības ar sociāldemokratisko strādnieku partiju, un to vadīja sabiedrība „Strādnieku teātris”. Teātris uzveda lugas ar sabiedriski polītisku un idejisku raksturu. Ievērojamākie režisori: J. Jurovskis, O. Bormane, J. Zariņš, K. Veics u.c. Teātri likvidēja pēc 15. maija notikumiem 1934. gadā.
Pārdaugavas teātris (1926-1934). Teātris bija stacionēts Daugavas kreisajā krastā Pārdaugavā. Tas sniedza vairākumā viegla žanra sadzīves lugas. Teātri likvidēja 1934. g., un aktieŗi pievienojās Dailes teātŗa Mazajam ansamblim un Zemnieku drāmai.
Ceļojošais teātris (1922-1934). Šis teātris izrādes sniedza provinces pilsētās un bieži apdzīvotos lauku centros, ap 120 izrāžu gadā. Trupa vēlāk pievienojās Zemnieku drāmai.
Zemnieku drāma (1929-1938). Tā līdzīgi Ceļojošam teātrim deva izrādes provinces centros. Repertuārā vairums latviešu autoru lugu, piemērojoties lauku skatītāju vēlmēm.
Provinces latviešu teātŗi:
Liepājas pilsētas drāma un opera (Liepājas Jaunais teātris no 1918-34). Viens no nopietnākajiem latviešu teātŗiem ar plašu un daudzpusīgu repertuāru. Ievērojamākie režisori: T. Lācis, J. Lejiņš, N. Mūrnieks, F. Rode u.c.
Jelgavas teātris (1924-1944). Laikā no 1924.-1938. g. teātris darbojās reālpsīcholoģiskā mākslas virzienā, bet vēlāk, kad par vadītāju nāca rakstnieks Valdemārs Dambergs, izveidojās par formas teātri. Režisori: J. Kļava, Ž. Kopštāls, O. Glāznieks u.c.
Daugavpils pilsētas teātris (1922-1944). Līdz 1938. g. teātris saucās Daugavpils latviešu drāmatiskais teātris. Repertuārā latviešu un cittautu klasiķu, kā arī moderno autoru lugas. Ievērojamākie režisori: A. Zommers, J. Kļava, E. Lauberts, O. Bormane u.c.
Ziemeļlatvijas teātris (1924-1940). Tas atradās Valmierā. Teātrī darbojās režisori V. Ābrams, A. Zommers, Z. Veinbergs un 10-12 profesionāli aktieŗi.
Latgales teātris (1921-1940). Tas atradās Latgales centrā Rēzeknē. Tas līdzīgi Ziemeļlatvijas teātrim uzskatāms par pusprofesionālu ansambli ar algotu režisoru un nelielu skaitu aktieŗu. Režisori: V. Ābrams, E. Lauberts, E. Feldmanis u.c.
Ventspils latviešu teātris (1921-1937). Pastāvēja tādā pašā veidā kā Latgales teātris.
Tad vēl Rīgā pastāvēja 4 minoritāšu teātŗi,
Krievu drāmas teātris (1921-1940)
Vācu drāma (192-1939)
Žīdu teātris (?-1940)
Poļu teātris (1929-1940)
Tātad 1933. gadā Latvijā darbojās 11 latviešu un 4 minoritāšu teātŗi.
*
40 gadus vēlāk 1973. gadā Padomju Latvijā darbojas šādas teātŗa vienības:
Andreja Upīša Akadēmiskais drāmas teātris (agrākā Nacionālā teātŗa turpinājums) 1940./41. un no 1944. g. Mākslinieciskā virziena ziņā turpina agrākā Nacionālā teātŗa principus. Ievērojamākie režisori: E. Feldmanis, A. Amtmanis-Briedītis, V. Baļuna, H. Zommers, Ž. Katlaps, K. Pamše, A. Jaunušans u.c.
Akadēmiskais Jāņa Raiņa Dailes teātris (agrākā Dailes teātŗa turpinājums) 1940./41. g. un no 1944. g. Atmetot formas teātŗa principus, tas ieslīdējis Padomju Savienībā populārā reālpsīcholoģiskā mākslas virzienā. Teātri līdz 1964. g. vadīja tā dibinātājs E. Smiļģis, vēlāk P. Pētersons un A. Liniņš.
Rīgā darbojas 3 jaundibinātas teātŗa vienības, kur izrādes notiek divi valodās − latviski un krieviski.
LPSR Leļļu teātris (dib. 1944. g.). Repertuārā vairums pasaku lugu. Režisori: T. Hercberga, A. Burovs u.c.
LPSR Operetes teātris (1945.). Repertuārā J. Štrausa, Kalmana, Lehāra operetes, arī oriģināloperetes. Diriģenti: T. Vējš, E. Tons, J. Kaijaks. Režisori: A. Leimanis, B. Praudiņš, V. Pūce.
Ļeņina komjaunatnes LPSR valsts jaunatnes teātris (1944). Šobrīd, vērojot repertuāru un apmeklētāju iespaidus, liekas, ka Jaunatnes teātris mākslas virzienā un darbu interpretējumā ir savdabīgākais Rīgas teātris. Repertuārā vairāki interesanti jaundarbi, piem., I. Ziedoņa un P. Pētersona Spēlē, spēlmani, I. Ziedoņa Kurzemīte (dzejas lasījumu drāmatizējums) u.c. Ievērojamākie režisori: O. Bormane, B. Praudiņš, O. Krēsliņš, A. Liniņš, A. Šapiro u.c.
Provincē darbojas tikai 2 profesionāli latviešu teātŗi:
Liepājas teātris (Liepājas pilsētas drāmas un operas turpinājums). Par režisoriem darbojušies K. Piesis, N. Mūrnieks, I. Mitrēvica, O. Kroders u.c. Operas daļa likvidēta, atstātas tikai dziesmu spēles un operetes līdzās drāmas darbiem.
Valmieras Leona Paegles drāmas teātris (Ziemeļlatvijas teātŗa turpinājums). Viens no nedaudzajiem latviešu teātŗiem, kas mēģina iet jaunus, novatoriskus ceļus repertuāra un spēles interpretējuma izvēlē. Režisori: P. Lucis, O. Kroders un M. Ķimele. Atzīmējami pēdējo divu meklējumi režijas mākslā.
Bez tam Latvijā darbojas 3 krievu teātŗi: Rīgā − Krievu drāmas teātris; Liepājā − Baltijas flotes drāmas teātris un Daugavpilī − Daugavpils valsts muzikāli drāmatiskais teātris (dib. 1958.). Rīgas krievu teātris ir turpinājums Krievu drāmai, kas pastāvēja kopš l921. gada.
Darbību izbeidza vairāki latviešu teātŗi: Jelgavas teātris (1953); Daugavpils valsts muzikāli drāmatiskā teātŗa latviešu nozarojums (1960.); Latgales drāmas teātris Rēzeknē (1948.). Īsu laiku darbojās Ceļojošais teātris (1944-48) un Strādnieku teātris (1944-46).
Kopsavilkumā 1973. gadā Padomju Latvijā darbojās 10 teātŗi. No tiem 4 latviešu, 3 divvalodu un 3 krievu.
Spodris Klauverts
Par neseno Jaunatnes teātŗa iestudēto Zelta zirga uzvedumu kritiķe Silvija Geikina saka izdevumā Teātris un Dzīve 21/1977:
Kādā sanāksmē, runājot par „Ivanovu”, režisors Ā. Šapiro izteica šādu domu: „Čehova inteliģenti uzvar atkāpjoties.” Tā sasaucas ar pazīstamo Raiņa teicienu „Veiks, kas zaudēs” − lugā „Zelta zirgs”. Varbūt tādēļ, ka vispirms iestudēti „Aivaru gaidot” un „Ivanovs”, Raiņa „Zelta zirga” uzvedumā Ā. Šapiro tik konsekventi ideālu pretstata apkārtējai sabiedrībai, tik nesaudzīgi atklāj šīs sabiedrības garīgo seklumu un morālo pagrimumu un ar tik lielu mīlestību izgaismo Antiņa lielumu. Personības meklējumi Jaunatnes teātrī noveduši pie loģiska iznākuma − pie ideāla varoņa atklāsmes.
