Baņuta Rubesa dzimusi un dzīvo Toronto, Kanadā, Pagājušo gadu beigusi „Queen’s” universitātes Honours kursu vēsturē un drāmā.

RODESS*, RUBESA UN RAINIS

Zīles Zichmanes intervija ar Rodesa stipendiāti Baņutu Rubesu

 

 *) Sesils Rodess (Rhodes) (1853-1902) − angļu valstsvīrs un financists, kas ieguvis savu bagātību Dienvidafrikas dimantu rūpniecībā. Ar viņa atvēlētiem līdzekļiem nodibināta Rodesa stipendija.

 

Zīle Zichmane: No sešdesmit kandidātiem Rodesa stipendijai (Rhodes Scholar) jums šogad piešķīra lielu godu būt vienai no diviem tās saņēmējiem Ontario provincē, Kanadā. Kas īsti ir Rodesa stipendija un kā var pie tādas tikt?

 

Baņuta Rubesa: Rodesa stipendija ir samaksātas studijas Oksfordas universitātē, Anglijā, manā gadījumā maģistra gradam jeb kā tur to sauc par B. Litt. Naudas ziņā tā ir ap 3.600 angļu mārciņu gadā. Bet galvenais ir prestižs. Esmu laimīga būt starp šīs balvas saņēmējiem, jo Kanadā ļoti liels procents redzamāko polītiķu un valsts darbinieku ir bijušie Rodesa stipendiāti.

Ar labām atzīmēm priekšmetos vien nepietiek, jo ir pieņemts, ka visiem kandidātiem ir augsts akadēmiskais līmenis. Drīzāk viņi ņem vērā, kas cits sasniegts un ar kādām lietām nodarbojas ārpus universitātes un, protams, svarīgas rakstura kvalitātes. Kādu laiku liela nozīme bija arī sportam.

Pirms universitāte vispār izsniedz vajadzīgo anketu, bija jāstājas Kvīnsas (Queen’s) universitātes birokrātu priekšā. Tur mani informēja par Rodesa komiteju un ko tā sagaida. Viņi arī man lika manīt, ka nebūtu vēlams pat pieteikties, jo man galīgi neesot nekādas izredzes uz stipendiju.

Lai tiktu par kandidātu jāiesūta: 1. atzīmes; 2. sešas references, trijām no tām jābūt no mācībspēkiem; 3. apraksts par sevi − norādot uz spējām, aktivitātēm, turpmāko studiju plānu Oksfordā, nākotnes plāniem profesijas laukā.

Stipendijas saņemšana notika neformālā pēcpusdienā, kur pulcējās ap 30 stipendiātu. Lielākā tiesa likās patīkami, pieklājīgi anglosakšu cilmes liberāli noskaņoti jaunieši, kas neuzspieda savus uzskatus un neuzmācās ar savām debatēm. Svarīgākais punkts manā uztverē ir aizstāvēt savus argumentus, kaut arī nav nekādu izredžu uzvarēt. To arī jutu Rodesa komitejas septiņu locekļu priekšā − spiedienu uzzināt, vai esmu droša un vai es spēju aizstāvēt savu sakāmo līdz galam.

 

Z.Z.: Kāpēc izraudzīja tieši jūs?

 

B.R.: Intervija bija patiesībā tā, kuŗas rezultātā mani izraudzīja. Rodesa komiteja meklē cilvēkus, kas grib dzīvot ideāliem. Ja 20 gadu vecumā (man ir divdesmit divi) negrib mainīt pasauli, tad tāds cilvēks nebūs pasaules mainītājs arī ar 40 gadiem. Un tas ir, ko viņi vēro − kuŗi būs tie varbūtējie sabiedrības ietekmētāji.

Manā dzīves aprakstā ir minētas saistības ar latviešu sabiedrību, kas ir daļa no plašākas kanadiešu vides. Tās komitejai šķita īpatnējas un varbūt interesantākas nekā citiem. Tad vēl nāca klāt mans darbs Teātŗī, labas vēstures atzīmes, saistības ar polītiku. Pēdējais punkts, kas varēja būt izšķirīgs, bija tas, ka salīdzināju Raiņa nacionālos centienus netiešā veidā ar pašreizējo Kvebekas (Quebec) kustību. Kanadai būs vajadzīgi cilvēki, kas spēs analizēt gan franču cilmes separātistus, gan pārējo daudzkultūru iedzīvotāju sastāvu.

 

Z.Z.: Jūs esat tikai otra sieviete, kuŗai laimējies stipendiju saņemt. Kāpēc tā?

 

B.R.: Nē, tas nav tiesa, otra esmu tikai Ontario provincē. Šogad bija arī viena no Ņufaundlendas (Newfoundland) un arī dažas no ASV. Iemesls ir tas, ka tikai ar pagājušo gadu sievietēm atļāva kandidēt. No Ontario kandidātu kopskaita varbūt trešā daļa bija sievietes.

 

Z.Z.: Nākamo rudeni jūs dosities uz Oksfordas universitāti, lai divus gadus turpinātu studijas. Kāds centrālais temats ir jūsu studijām?

 

B.R.: Es gribu dabūt maģistra gradu polītikā un tai sakarā rakstīt tezi vai nu par „Raini un nacionālismu” vai „Nacionālismu ar Raini kā case study”.

 

Z.Z.: Kāpēc Raini?

 

B.R.: Pērnvasar biju Latvijā un gribēju izšķirties par tematu, kas ļautu man tur atgriezties un studēt. Raiņa raksti būtu pieejami Rīgā. Ar stipendiju tas būtu arī financiāli iespējams, teiksim uz vienu mēnesi. Rainis jau agrāk mani saistījis, bet problēma ir atrast vielu, ko pieņemtu kā šejienes, tā Latvijas universitātes akadēmiskās aprindas. Zinu arī, ka Raiņa izvēle ierobežo kaut ko paliekamu atstāt akadēmiskā pasaulē vispār. Tātad − zināmā mērā tas nāk par labu latviešu tautai.

Bet šie plāni vēl nav apstiprināti, tikai iesniegti ierosinājumi studijām. Pirmajā gadā tā kā tā jāņem regulārie kursi un tāpēc vēl laika diezgan šo lietu izgludināt un noskaidrot.

 

Z.Z.: Teze būs jāraksta angļu valodā. Vai Raiņa rakstu tulkošanu izdosies veikt adekvāti un vai tulkošanu uzņemsities jūs pati?

 

B.R.: Jā, domāju tulkot pati visu, kas būs vajadzīgs. Nesaredzu nekādas grūtības, jo Raiņa daiļdarbus lietošu minimāli un tos neizmantošu kā pašus galvenos avotus. Ceru , ka rainologi ļoti neuztrauksies par to. Negribu pievērsties arī Raiņa personiskai dzīvei. Meklēšu galvenokārt vēsturiskos faktus, aizmuguri, kuŗā Rainis parādījās; tāpat faktus par sociālismu, jauno strāvu, komūnismu, nacionālismu tanī laikmetā. Tos jēdzienus vieglāk tulkot un aprakstīt.

 

Z.Z.: Runājot par nacionālismu, jūs izteicāties Toronto laikraksta The Globe and Mail reportierim: „Mēs īsti nesaprotam, kā nacionālisms iedarbojas sabiedrībā, kā to piesavināties”. Vai nacionālismu var definēt? Vai tas ir pozitīvs un vai tā vispār vajag?

 

B.R.: Nezinu, vai varu nacionālismu pašlaik definēt. Bet ir vairāki nacionālismi, un tie izpaužas katrs savā veidā. Sāksim ar piemēru: ir ļoti daudzi lielo tautu nacionālismi, kas negatīvi izlietoti, kā − britu, amerikāņu, krievu, ķīniešu. Tie plūst un pārņem citu mazāko tautu tiesības, un katra nācija savu tur par labāko. Tieši mūsdienu vēsturē redzam arī mazo tautu nacionālismus kas dažkārt parādās revolucionāros elementos: Āfrikas valstiņās, Kvebekas provincē, Skotijā. Tās kustības varētu apzīmēt par pozitīvām, kamēr tās prasa sev un neatņem citam. Ir pozitīvi prasīt un vajag prasīt pēc tiesībām uz valodu, kultūru u.c. Jebkuŗam latvietim vajadzētu interesēties par nacionālismu. Mēs esam tādi interesanti piemēri.

 

Z.Z.: Vai nacionālisms ievirzīts svarīgā vietā visos Jūsu darbos, arī lugās?

 

B.R.: Nacionālismu kā mācību priekšmetu līdz šim neesmu studējusi. Studēju Eiropas intellektuāļu vēsturisko domāšanu 19.-tā un 20.-tā gadsimtā. Tādējādi nacionālisms manās lugās uzpeldējis dabisko interešu dēļ.

Luga, ko pašreiz rakstu nākamiem jaunatnes dziesmu svētkiem, būs priecīga, muzikāla. Mana iecere būtu, kaut gan iesaistīti polītiskie elementi, to iecelt mūžības plāksnē. Mēģinu to radīt vieglu, kā Candide ir viegls, kas pēc diviem vai desmit gadiem arī būs vēl saprotama. Uzvedums „Zaļā zoss un zelta zirgs” ir vairāk laikmetīgs ar referencēm no Latvijas vai trimdas notikumiem. „Zaļās zoss” daļa ir absurdais teātris pēc poļu parauga, kur redzam Jāni Kļaviņu sadedzinot Ābeci un Balto grāmatu, bet īstenībā to darīja profesors Bančinskis ar savu Pantadeušu un kaut kādu citu poļu grāmatu.

 

Z.Z.: Ne tikai jūs esat divu lugu autore, bet arī abu uzvedumu režisore. Beidzamais jautājums, vai varētu jau raksturot jūsu režijas stilu?

 

B.R.: Mans režijas stils ir izteikties improvizācijas veidā, bet saturu radīt kopēji. Es trenēju aktieŗus, lai viņi paši lieto savu izdomu. Vienā vakarā izstāstu „Zelta zirga” pasaku, tad lieku tiem atsevišķi izgudrot sešas priekšnesuma sastāvdaļas un pēc tam kollektīvl izdomājam tiešos teksta vārdus. Mana vadība izpaužas tādējādi, ka es saku: kur griezt, kur pielikt, kur neiet, kur pierakstīt.