TUVĪBAS STĀSTNIEKS

Konstantīns Strods. Kungs. Minchenē: Latgaļu izdevnīceiba, 1974. 231 lp.
Nedrīkstu raudāt, nevaru smiet. Grand Haven: AKA, 1976. 344 lp. $8,-

 

Būs jau apmēram 50 g. pagājuši kopš tām dienām, kad Latgales periodikā jaunieši sāka lasīt un jūsmot par Konstantīna Stroda dzejoļiem un sauca viņu par - "mūsu Ziemeļnieku". Vēlākos gados viņš sāka rakstīt stāstus un romānus. Viņa darbi parādījās žurnālos Zīdūnis, Sauleite, Straume un avīzēs Latgolas Vords, Jaunais Vords, Žemes Bolss. Tanī pašā laikā vinš savus darbus ir publicējis arī Rīgas izdēvumos - Jaunības Tekas, Atpūta, Pēdējā Brīdī, Brīvā Zeme. Visi šeit pieminētie izdevumi uzskaitīti tāpēc, lai atcerētos un atgādinātu, ka Konstantīns Strods, tāpat kā visi pārējie no Latgales nākušie grāmatu autori, savos darbos ietvēruši divas etniskās kultūras un savus darbus rakstījuši abās latviešu literātūras valodās, ko ir veidojis vēstures plūdums un dzīvošanas sēklinieki tautas dvēselē. Ir viena pati latviešu tauta, bet tai ir divas etniskās kultūras un divas literātūras valodas. Daudzi dzejnieki, prozisti un zinātnieki arī tagad svešumā raksta latgaliski un ik gadus iznāk vairāki dzejoļu, prozas un zinātnisku rakstu krājumi. Vācijā jau 30 gadus Vladislava Loča vadībā savu darbu veic Latgaļu apgāds, kas izdod arī avīzi Latgolas Bolss un žurnālu Dzeive.

Ar tuvības iejūtu savas dzimtās puses ļaudīs un dabā Konstantīns Strods izstāsta visus 17 krājumā Kungs ietvertos stāstus. Ar bērnības atmiņu un mīlestības acīm skātoties uz dzimteni tālumā, autors stāsta ar humora vizējumu par dzīvi, kuŗā piedalījās zeme, debesis, visa daba, cilvēki, dzīvnieki, tāpat arī nomoda un miega sapņi. Jāpiezīmē, ka latgaļu rakstos autors bija pazīstams arī ar pieņemtu vārdu - Konstantīns Plencinīks.

Šie paši stāsti ar nosaukumu Nedrīkstu raudāt, nevaru smiet iznākuši arī otrā latviešu literātūras valodā. Autors visiem saviem stāstiem izvijis cauri kā zilus un baltus dzīparus katoliskās Latgales latviskumu. Katolisms, kas Latgales latviešos ieaudzinājis sīksto un spītīgo izturību un tos izvedis cauri svešinieku spaidiem un dažādām ņirgām par to pieķeršanos savai valodai un baznīcai, ir dzīvs autora stāstos. Tas nav uzbāzīgs ar kaut kādu morālizēšanu, bet tikai manāms tēlotajos cilvēkos kā tā garīgā ass, kas cilvēka morāliskos mugurkaulus nepadara mīkstus katrā uzbrūkošā vai pieglaimojošā vējā. Lasītāji šos stāstus ir salīdzinājuši ar Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības tēlojumiem un par šo grāmatu teikuši - tā ir Latgales Baltā grāmata. Tuvīgā un labā meklējums runā šinī grāmatā tēlotajos cilvēkos un notikumos. Īpašības vārds "labais" ir tapis par tādu dzīvojošu būti, ko sauc par - labo. To autora tēlotais zēns redz arī tumsā guļam sev blakus.

 

Jānis Klīdzējs