LABO GADU IDEJISKĀS PATIESĪBAS

Edvarts Virza. Jaunā junda. Mineapolē: Tilts, 1976. 231 lp. $9.50

 

Šī īpatā grāmata ir kāda, Zemgales auglīgajā sētā, Glika Vecās derības neapšaubāmajā svinīgumā un paša dzejnieka Straumēnu izrakteņos atspulgotais laimības, pieticības un nemainības ideāls, lai latviešu tautas valoda un iedzimtība nekad nebeigtos, bet paklausīgi tecētu līdz virsaiša (vadoņa) gudrajai gribai.

Ja šādas gudras vadonības, bez godkārības mīkstajiem, ozollapotājiem, zeltvārpotājiem sēdekļiem, (kur zemāko instanču palīgi nestāv klāt ar "naktspodiņu" katram gadījumam), spētu pašas ar savu laimi vai nelaimi tikt galā, tās šķiet būtu ideālākais tautu valdīšanas un savaldīšanas veids.

Tā nebija ne toreiz, nav šodien un, puslīdz droši - nebūs nekad! Kad viss ir pielūgts, apdziedāts, vai noraidīts, tad pāri paliek tikai tas, ko rakstnieks ir mēģinājis vai nu īstā ticībā, vai tikai aiz dzīves aplēsuma, savās zūdīgajās pēdās pamest.

Manos jaunības prieka gados šie esejiski idejiskie "domraksti" (ja neviļos) tika publicēti Brīvajā Zemē. Tolaik es daudz nemaz viņus nepamanīju. Virzas dzeja un Straumēni bija toreizējās latviešu debesu trepes līdzās Rainim, Skalbem, Akurāteram, Austriņam u.c.

Lai arī Uģis Skrastiņš ar savu Tiltu ir šaubīgs vecis, viņš tomēr ir atļāvies piemaksāt dažus simtus grāmatai, kuŗai vajadzētu būt katra DV biedra krājumā blakām bībelei.

Ja nu veči tomēr tik gaŗus pātarus nepērk (bļauj īsāk, skaļāk un kodolīgāk), tad mīļie jauniķīši, kas šodien jau savu maizīti gremojat, tuvu četrdesmitiem, pērciet Virzas Jauno jundu. Jauna jau tā nav. Tādi paši Saules un Gaismas paklausības raksti bija senajiem, izmirušajiem sumēriešiem un citiem, kuŗu vārdus mēs sen vairs neprotam. Tikai jaunajā jundā ir iemiesota tā idejiskā īstenība, par kuŗas reālitāti, tiklab izskaidrojumu, mēs joprojām strīdamies. Te ir tikai tas, kas latviešu tautas nākamībai toreiz tika sasapņots...

Neīstenojās. Pravoslavenais lielkrievs ar mūžam dižmanīgo ieroču un krustu kalēju - lielvācieti, mūsu pašu dižuma sapņus saberza putekļos.

Te daži zīmīgi citāti.

Nodaļā "Prezidenta atgriešanās"; Bet kāds ir tas nemainīgais likums, pie kuŗa visi kā pie mieta piesieti un kuŗa dabas izprašana ir polītikas patiesās dabas izprašana. (..) Uz katras lielas varas galvas mirdz kronis, kuŗa stari krīt lejup uz ļaužu galvām. Var tas nepatikt, bet varas paņēmēji ir tie, kas saista visstiprāk cilvēku fantaziju, jo viņi ir pratuši uztvert pareizo, no kā bīstas un ar kuŗa palīdzību var rīkot kārtību.

Nodaļā "latviešu dainu nemaldība":

...vai jūs nemanāt viņa nedzirdami pa durvīm ienākam, bez miesas smaguma, vieglu kā no liepas koka taisītu, baltiem matiem un baltu, gaŗu bārdu, līdzīgu tam latviešu dieviņam, par kuŗu dzied dziesmās un stāsta pasakās. (Attiecas uz dainu vācēju Krišjāni Baronu.) (..) Lai Barona parādītā garīgā vienība pārvērstos polītiskā vienībā, vajadzēja nākt citam vīram, pilnam dainu gara, kas tagad nostājies savas tautas vidū kā uzmanīgs saimnieks.

Nodaļā "Mīļās Māras pārnākšana":

Bez tās Latvijas, kas vada un pārvalda, izgudro un organizē, tur rokās arkla balstus un šautenes un stāv nomodā pie lielgabaliem un ložmetējiem, kas apsarga valsts robežas un mirst par tām, ir vēl cita Latvija, kuŗa savā klēpī auklē nākamo laiku (..) Katrs laikmets nāk ar saviem kārdinājumiem un vislielākais kārdinājums, kāds tik vien latviešiem bijis, ir brīvības kārdinājums...

Nodaļā "Uzruna augstajai latviešu intelliģencei":

Tagad tautas ir lepnas kļuvušas un necieš pat mirušu tautu virsvaldību. Tagad katra savā senatnē atrod kādu parauga laikmetu un lielu ziedēšanu (..) Izšķirība starp senlatviešu un jaunlaiku intelliģenci pastāv tajā, ka pirmie daudz dziļāk pratuši iztaujāt savu zemi, kas prot ne vien barot, sist brūces, bet arī dziedēt tās, (..) Un kad raksti stāsta par latviešiem, kā par lielākajiem burvjiem Eiropā, tad te lieta grozās ne ap rupju māņticību, bet ap spēju lietu stāvokli grozīt ar skaidru gara spēku vien.

Salīdziniet šodien ar K. Raudivi, Irmu Grebzdi, Veltu Zanti, Veltu Sniķeri utt.

Nodaļā "Nemainīgas īstenības radītājiem":

Saulietis, Poruks vai Rainis bija romantiķi un individuāli anarchisti pēc savas dabas, dzimuši dumpinieki kā morāliski, tā sabiedriski, jo dumpinieks nav vien tas, kas taisa sacelšanos un met bumbas, bet arī tas, kas atdalās no pulka, ieiedams tik lielā savrupībā, ka viņa domas un viņa morāle nevar tikt ņemta par pamatu kaut kam uzbūvējošam. (..) Tas gars, kas tagad pārstaigā latviešu mājas, noliecas arī pār rakstnieku, čukstot viņam pie ausīm atjaunotās tēvijas maģiskās formulas.

Tie ir daži paraugi no Virzas Jaunās jundas ideoloģijas. Viņš bija aicināts un izredzēts ielikt Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam nacionāli garīgo mugurkaulu, vadonības pielūgsmes relīģisko mistiku un polītisko attaisnojumu, lai varētu nonicināt demokratiskās Latvijas grūtos sākuma gadus. Gribu vēl atkārtot, ka Jauno jundu nepieciešams izlasīt visiem tiem latviešu jauniešiem svešumā, kas domā, debātē un strīdas ar veco paaudzi par to, kas bija labs vai slikts Latvijas 20 pašu valdīšanas gados. Mazākais, te ir tie "bauslības galdiņi", ko apdāvinātais dzejnieks nonesa lejā pie mirstīgiem latviešiem no 15. maija apvērsuma varas debesīm...

 

Valentins Pelēcis