SKAISTUMA EVANĢELIJS

Benita Veisberga, Orindas piezīmes. Ceļinieka apgāds, 1977.g. 114 lp. Ēŗa Antona gleznojumu attēli un vāki.

 

Orindas piezīmes izkultivē sajūtu, ka attīstība visā pieejamā daudzveidībā, par cik tai vairāk kā tikai sevis saglabāšanas vērtība, ir tīri aistētisks jēdziens. Tas ir tā, ja dzīvot nozīmē neizbēgami tērēt citu dzīvības, un pārdzīvojums ir pretmetu mezgls, kas iegrauzies vienpatībā iekšpusē gliemežvākiem - ētiskajam nav ko elpot. Kad pirms 10 gadiem saņēmām Benitas Veisbergas Jēru, vienlīdz pārsteigtiem vajadzēja būt kā emocionālam, tā kritiskam lasītājam, jo latvieša grāmatplauktā bija iekritis kas perfekti nobeigts stiliski un noskaņā. Pie tam kā no zila gaisa: kas pazina tādu Benitu? - Ar Jēru viņa nopelnīja Jaunsudrabiņa balvu un pēkšņi atradās mūsu literārās hierarchijas galotnē. Daudzi gaidīja viņas nākamo grāmatu, jādomā. Benita Veisberga lika ilgi gaidīt. Tikai pēc 10 gadiem viņas gliemežvāks pavērās, pasniedzot ārā bez drāmatisma 114 lp. gaišu pērlīti. Datumiem neapgrūtinātā dienasgrāmatā, nesasaistītas spēkpilnas intuicijas liriskā virknē, bez stila problēmām: saprotamāk latviski izsakāmies nav dzirdēts, arī par nepasakāmo. Valodas īsums tās plūsmu nesakapā, un plūsma asumu neaizskalo. Tās spalvas uzzīmējumiem spēks smalkumā, drāmatiski kāpinājumi nav jāmeklē, Dzīves brīnumaino dzīparu risina daiļā skaidrībā rāmi, bet līdz galam atrisināms tas nav, "brīnums turpinās neatklāts" (4. lp.) Centrālā tema izveidojas dabas skaistuma metafiziskās implikācijās, gan vienpatības atšķirtībā sāpoša, gan saplūšanā gavilējot, - īstenības pretmetība tveŗamā būtība un neatveŗamā - mākslinieciska radīšana. Saskanīgi iezīmējas arī izolētākas ainavas: bērna pasaule, putni, kaķi, eņģeļi, kuriozā sadzīve - gara trūkuma un kibernētikas pārmērību postīta, individa vienreizība, rakstnieku portreti, valodas brīnums, sociālā kopība. Orindas piezīmes nav "aizraujoša" grāmata. Akūtais aistētisms atsārņo, izloba no materiālisma. Varbūt mazāk iekaŗo jaunas izjūtu territorijas nekā papildina iespējas uztverei. Ir ikdienas tēlojums, bet tā plūsmā atkārtojas pārdzīvojums, kas prasa noskaidrošanos dziļumā. Atkal un atkal autore jautā, ko lai dara ar skaistuma pārpilnību, (1., 7., 35., 41., 45., 80., 98. lp.) un "ko no manis grib?" (20., 41., 46., 81., 98. lp.) Viņas atziņa - dzīvības vāram skaistumam dziļš spēks. (14., 18., 23., 31., 46., 63., 75., 85., 91., 95., 105., 110. lp.) Un šim dzīvam neizmērojamam skaistumam un spēkam pieskaŗas, pievienojas mākslinieciskā radīšanā, mākslas darbs atdod to pašu spēku. (13., 23., 29., 40., 56., 61., 63., 71., 72., 112. lp.)

Akārtoti uzsvērts, ka "katram savs ceļš uz gaismu". (18., 22., 23., 33., 39., 43., 44., 51., 61., 67., 78., 97., 109. lp.) Autore sev to saredz skaidrā aistētikā: "Skaistums nav skaistums vien... gaisma, likums, kam jāseko, pēc kā vadās... manu skaistuma spēku... tā nesaraujamo vienību ar īstenību".. ( 110., 63. lp.) Bet skaistumā jaucas cietums un nežēlība, īstenība ir arī pretmeti. (8., 9., 13., 19., 31., 44., 45., 51., 57., 62., 65., 68., 96., 99., 114. lp.) Mūžīga sadursme, svārstīšanās, gaisma neuzvar, jāmīl pati tiekšanās uz gaismu. (20., 66., 70., 92,., 98., 100. lp) Un autore pateicīga vienmēr, kad garīgais izpaužas, ar lietišķīgo apvienojas kā piepildījums (1., 7., 18., 24., 27., 29., 30., 35., 38., 40., 41., 46., 52., 72., 81., 83. lp.)

Orindas piezīmēm īpatna nozīme kā skaistuma dokumentācijai, paceļot skaistumu vērtību aspektā, identificējot ar vienmēr dzīvo, to neizsakāmo absolūto. Klasiskā romantisma uztvere par skaistumu kā bezgalīgā mūžīgā izpausmi jutekļiem tveramā formā še atdota konkrēti laikmetiskā un dabas vidē. Nopietni izsekotas Orindas piezīmes asi atgādina mūsu pilnīgo neziņu par formu-satura sakarību: "pārvarīgā skaistuma pārpilnība - ko tā no manis grib?" Ar jaunu intensitāti atgādina, ka patiesi pieejamais ir - tikai forma: visa garīguma balsts - skaidrā aistētika. Kā dabā, tā mākslā.- Lasot jūt, kā aistētiskais pāraug, noēno ētisko. - Bet vai ētiskie principi nav mūsu pagalam nevarīgie taustekļi - mūžam izvairīgā satura uzmērīšanai? Vai pēdējā konsekvencē garīgā attīstība un pats garīgums nav kāpināts aistētiskums? -

Iespaids, ka dzīves ētiskais saturs ir tikai sauja ūdens. Tas ir, - ja ar to straumi nespējam salieties paši - mīlestībā. Tās galīgi nepieciešamas mīlestības nepieciešamais katalizātors ir skaistums, Benita Veisberga ir ļoti rezolūta iedarbīgu skaistumu turēt (vismaz) mūsu acu priekšā.

 

Visvaldis Reimanis