MAKABRA PĀRDOMU DZEJA

Teodors Tomsons Danse Macabre, Šipenvile: Upeskalna apg. 1976. 116 lp. $5.-

 

Visspilgtākās iezīmes še ir rezignācija, skumjas, pagurums, svešuma sajūta. Tematika visumā sauc atmiņā iepriekšējo dzejoļu krājumu Spēle (1971) - nekad neaizmirstamā pagātne, dzimtene, frontes kaŗavīra piedzīvojumi, kas sasaistīti ar pašreizējo vidi, dzīvi latviešu sabiedrībā, šīs sabiedrības kritiku - un arī paškritiku. Rezultātā diezgan bezcerīgi makabra pārdomu dzeja, kuŗu tikai laiku pa laikam pārtrauc viena otra bravūrīga fraze, mēģinot kaut kā atjaunot priekštatu par jauno, bezbēdīgo un cinisko cīnītāju un dzīrotāju. To darīt ar katru gadu kļūst grūtāk, depresijai pretī liekot satiru un sarkasmu.

Dzejnieks, "bijušais zaldāts, grenadieris un kaŗakalps" nerod daudz kopīga ar citiem tautiešiem saules izdedzinātajos tuksnešos un tālās zemes pilsētās - ar tiem, kuŗu vidū ir gan pīrāgu cepēji, gan kolledžu augstprātību piezīdīti kosmopolīti, gan ari citi, ne silti, ne auksti. Viņam jāpasmaida arī par Indijas pakulu dūmu smēķētājiem un gudrajiem bubinātājiem. Dzīvošanas procesā neizbēgama nonivelēšanās līdz nullei. Un tomēr arī šajā pavieglajā sadzīvē, kuŗu raksturo "Bleķa ragu mūzika, ... Skanīgo lāsteku laiks" (90), ir sadzirdama kāda cerīgāka skaņa:

Gan klusu dziesmu
Istabās
Vēl rotā meitenes:
- Kuŗš grūtās dienas
Pārcietīs,
Tam
Dzīve roku sniegs (91)

Šī cerība atļauj dzīvot tālāk, turpināt par spīti "melnajām atmiņu brūcēm", "dzimtajai zemei akmens sviedros" un "glorificētajai, plukatu varzai", kas itin bieži Tomsonam simbolizē viņa pašreizējo sabiedrisko vidi.

Tomsona dzejas skaļākā, uzkrītošākā daļa ir šī klaigāšana, sarkasma indes piesātinātās rindas ar labu daļu "putraimaina huligānisma piejaukuma". (48) Rezultātā, paša vārdiem:

Parupja faktūra
Un maisa gabals,
Bez grundēšanas,
Sajaucas dīvainās proporcijās. (62)

Atrodam spilgtus salīdzinājumus, piem., "skumjas kā ūdens izgāžas durvju priekšā"; netrūkst arī gluži ordināru, trafaretu priekšstatu (trūdošo līliju, nīcības krēslas u.c.) Spēcīgi žargona izteicieni un dažādu veidu groteskas izdarības atkārtoti apliecina autora nīgrumu, sarūgtinājumu. Tomsona maniere ir šādus stila ziedus iestarpināt nopietnos noskaņas dzejoļos (piem., 85, 91). Šāda dzejošana dod autoram iespēju noreaģēties pret "mākslas kalngaliem", cerams, bez pretenzijām uz kaut ko paliekošu vai literāri vērtīgu. Taču tā jau ir dzejnieku privilēģija rakstīt, kā viņi vēlas, it sevišķi ja tas notiek sirreālisma pretstatu pilnajā un loģiskā saprāta prasībām nepakļautajā stilā, ar kuŗu var aizbildināt arī vienu otru nedzejas rindkopu.

Tomsona pirmā grāmata Kaŗa zābakos nāca klajā 1943. g. Liekas, ka viņš vēl aizvien staigā tajos pašos kaŗa zābakos. Turpināmas toreiz nepabeigtās cīņas, nav aizmirsta frontes kaŗavīra epopeja, klāt nācis kaŗš ar svešo vidi un konflikts ar ļurbīgo trimdas latviešu sabiedrību. Visam cauri neizbēgamais kaŗš ar sevi pašu, kaut arī rāmāk un rezignētāk nekā agrākos gados. Šie konflikti parādās arī viņa dzejas dzejisko un nedzejisko elementu izvēlē un sakārtojumā.

Grāmatu rotā īpatnēji un gaumīgi iekārtotas paša autora gleznotas makabrās dejas vizuālās interpretācijas. Upeskalna rūpīgajā un tīrajā salikumā neredz iespieduma kļūdas, kas pēdējā laikā bieži sastopamas citu, lielo apgādu izdevumos. Traucē gan šālaika brīvā panta dzejā gluži nevajadzīgā ikkatras rindas iesākšana ar lielo burtu.

 

Pāvils Vasariņš