Andris Vītoliņš

JAUNĀKAS UN VECĀKAS LATVIEŠU MŪZIKAS SKAŅU PLATES

 

Pirms pāris gadiem Kanadas radiofona apgāds (CBC Publications, Box 500, Station „A”, Toronto, Ont., Canada M5W 1E6) izdevis Tālivalža Ķeniņa simfoniskajiem darbiem veltītu skaņu plati (Music by Talivaldis Kenins, Canadian Broadcasting Corporation SM-293 stereo). Tur viņa 4. simfonija, komponēta 1972. g. (pirmatskaņojums noticis gadu vēlāk Ķelnes dziesmu svētkos), kopā ar 1974. g. sacerēto vijoļkoncertu. Šis koncerts manā uztvere labākais no tiem Ķeniņa darbiem, kuŗus esmu dzirdējis un gribētos to pievienot rietumpasaules mūsdienu mūzikas nozīmīgākajiem vijoļkoncertiem. Skaņu raksts žilbinoši virtuozs ne tikai solo vijolei, instrumentācija pasakaini krāsaina un atjautīga, emocionālā gaisotne pauž gluži vai orģijisku dzīves prieku, kas ir ne gluži parasta parādība mūsdienu kodolieroču un piesārņojumu apdraudētajā pasaulē.

Vijoļkoncertu platē ieskaņojis izcilais kanadiešu vijoļvirtuozs Stīvens Stariks (Steven Staryk) un CBC Vankūveras kamerorķestris Džona Eivisona (John Avison) vadībā, un to noteikti vajadzētu atskaņot kādos latviešu dziesmu svētkos. 4. simfonija tā paša orķestŗa un diriģenta izpildījumā izskan dzelžaināk (tur „sitarsenālam” ko piestrādāt), nevairoties arī no skaņu blāķiem līdzīgiem vai statiskiem skaņu veidoliem. Ar izcilu muzikālu loģiku veidotā skaņu celtne pauž mūsdienu lielpilsētu dzīves gaisotni (tā vismaz man šķiet), muzikālais saturs jeb substance it blīvi piesātināta.

Minētais CBC apgāds 1976. g. publicēja pianista Artura Ozoliņa ieskaņotu skaņu plati (SM-301), kuŗā blakus Rachmaņinova darbiem (virtuoza noskaņu glezniņa „Moment musical in E flat Minor op. 16”, techniski neiedomājami sarežģītā, taču muzikāli visai primitīvā simfonisku apmēru 2. klavieŗu sonāte t.s. Horovica paveidā) varam priecāties arī par Ķeniņa 1961. g. komponēto, Ozoliņam veltīto muzikāli virtuozo, stilistiski paraibo klavieŗu sonātu. Ozoliņa spēle meistariska, tai ir tieksme vairāk izcelt skaņdarbu emocionālās un techniski virtuozās, mazāk architektoniski konstruktīvās plāksnes.

Latviešu mūziķi figurē vēl sekojošās CBC skaņu platēs (tās gan vēl neesmu dzirdējis):

SM-155. J.S. Bacha t.s. itāliešu koncerts, B. Bartoka klavieŗsonāta, Fr. Šopēna etīdes un mazurkas Artura Ozoliņa atskaņojumā.

RCI-366. M.E. Morgena atskaņo minēto T. Ķeniņa klavieŗsonātu.

SN-135. T. Ķeniņa septetu stīgām un pūtējiem (1949) atskaņo Toronto „Repertory Ensemble” Miltona Barnesa vadībā.

CAPAC − Composers, Authors and Publishers Associations of Canada, Limited (1240 Bay Street, Toronto, Ontario, Canada, MSR 2C2) publicējusi t.s. skaņražu portretu virknē. Tālivalža Ķeniņa sonātu vijolei un klavierēm (1955). Izpildījums teicams, manā uztverē gan mikrofons pārāk tuvu vijolei Haimons Bress (Hymon Bress), pie klavierēm Ross Prāts (Ross Pratt). Ja nemaldos, šo skaņdarbu Kaibalas (Nr. 60 F03) jaunākajā skaņu platē atskaņojusi arī Rasma Lielmane. Šo plati neesmu dzirdējis, bet Lielmanes spēle atklātā koncertā 1977. g. rudenī Stokholmā (cita starpā arī Ķeniņa vijoļsonāta) bija izcila.

Kaibalas apgāds (P.O. Box 512, Oreland, PA., 19075, U.S.A.) publicējis trimdas skaņu plašu apgāda līdz šim vislielāko latviešu instrumentālās mūzikas kapitāldarbu − visas Jāņa Mediņa 24 klavieŗu dainas Artura Ozoliņa meistariskā, iedvesmotā priekšnesumā. Ja nu kam vajadzēja piešķirt trimdas „virsotņu” zelta vai skārda medaļas, tad Kaibalas apgāda vadītājiem par šāda veida latviešu skaņu mākslas dokumentāciju, par ko atzinīgas rindas rakstījuši arī starptautiskie mūzikas kritiķi. Bet kur nu! Nopelniem bagāto „kultūrtrēģeru” sarakstos figurē arī vārdi ar visai apšaubāmām kvalifikācijām, taču ne kultūras vērtību publicētāji. Varbūt raksturīgi, ka trimdā netrūkst labas latviešu mūzikas, taču 99.99% trimdinieku par to nekā nezina, un tā lēni burtiski vai simboliski apput skaņražu atvilktnēs. Jācer, ka pēc viņu nāves atstāto muzikālo mantojumu nesadedzinās vietējās pašvaldības aptīrīšanas iestādēs, kā tas notika Stokholmā ar nelaiķa Artura Bērziņa latviešu teātŗa vēstures manuskriptu (Bērziņš mira nelaimes gadījumā un nebija atstājis ne mantiniekus, ne testamentu). Trimdas latviešu latviskās mūzikas dzīves lielākais klupšanas akmens manā uztverē, blakus kvalificētu koŗu apmācītāju trūkumam, ir ļoti trūcīgā vai neeksistējošā radīto kultūras vērtību publikācija (notis, skaņu plates vai kasetes un taml.). Tur vajadzīgi līdzekļi, bet, spriežot pēc trimdas laikrakstu ziņām, naudu izlieto citādām vajadzībām. Neesam vēl tātad izauguši (vismaz trimdā) par kultūras tautu.

Kaut nu naudas fondi prastos un sagādātu Kaibalas apgādam un Arturam Ozoliņam iespēju ieskaņot atlikušos lielos Jāņa Mediņa klavieŗdarbus − Sonātu, Spēli, Kaprisi, Balādi, izvilkumus no Vainadziņa. Nu jau divos dziesmu svētkos Ozoliņš atskaņojis Jāņa Mediņa klavieŗkoncertu (Londonā dzirdēju − pianista spēle žilbinoši meistariska, ko gan par pavadītāju orķestri nevarētu apgalvot). Kad dzirdēsim to ieskaņotu?

Kaibalas apgāds publicējis arī Jāņa Mediņa „Suite Concertante” čellam un klavierēm (1951) (Kaibala 60F01) čellista Ingus Nāruna un pianista Anatola Bērzkalna lieliskā atskaņojumā. Manā uztverē šis 13 minūšu gaŗais darbs attiecīgās skaņu plates muzikāli vissaturīgākais un interesantākais skaņdarbs.

Vai kāda no mūsu naudas organizācijām kādreiz parūpēsies par Mediņu Jāņa labāko kamermūzikas darbu publicēšanu? Negaidīsim, lai komerciāli imperiālistiski ievirzītie apgādi cēlā altruismā uzmeklē mūsu novārtā atstātās kultūras vērtības. Tas jādara mums pašiem.

G. Grīva. Skaņuplates apvāks

ALA-s kultūras birojs sasparojies, izdodams skaņu plati ar Jāņa Mediņa un Arnolda Šturma labāko solo dziesmu virkni. Uz apvalka adrese: The Coronet Recording Co., 4971 North High Street, Columbus, Ohio, U.S.A., bet jāpasūtina laikam parastajās latviešu grāmatnīcās. − Beidzot plašākām klausītāju aprindām pieejams ap 16 minūšu gaŗais, ar gandrīz vai simfonisku elpu veidotais dziesmu cikls „In Signo Domini” (1955. g., V. Strēlertes vārdi) soprānes Irmas Kurmes un pianistes Verēnas Dambrānes teicamā izpildījumā. Dziesma „Dievnams” (1948. g., E. Ķezberes vārdi) iekļaujas sakrālajā noskaņā. Plates otrā pusē Arnolda Šturma (dz. 1912. g. Latvijā, tagad dzīvo Ņujorkā) trīs solodziesmu cikli − Četras dziesmas (1971. g., V. Avena un G. Saliņa vārdi), Four Poems by W.B. Yeats (1967), Piecas romantiskas dziesmas (1973. g. L. Tauna un L. Muižnieces vārdi). Divi pirmos pavada smalkjūtīga pianiste Elena Jēkabsone, beidzamo − Verēna Dambrāne (manā uztverē jo bieži pārāk skaļi un neniansēti, kaut arī citādi techniski nevainojami). Dziedātāja viscaur mecosoprāns − Valija Melliņa, kuŗas dziļi tumšā, skanīgā, reti tīrā balss un smalkjūtīgais priekšnesums gaŗa radinieki Šturma daiļradei. Šturmam it personisks daiļrades stils, kaut kur konstruktīva pēcimpresionisma tuvumā. Vismaz man gribot negribot jādomā par lielo īpatni, gleznotāju Niklāvu Strunki, kam arī ik darbs, liels vai mazs, bija nepārprotami, ja tā drīkst teikt, strunkisks. Šturma šturmisms, jo bieži izmantojot t.s. ostināto (daudzreiz atkārtotu ritmisku vai melodisku motīvu) rakstības veidu, ir principā smalku noskaņu miniatūrisms ar nereti jo brīnišķām, koncentrētām skaņu gleznām, piem.: „Es ienācu pilsētā” nobeiguma posmā. Mazliet šaubos, vai Šturma dziesmu cikli piemēroti atskaņojumam, tā sakot, „no sienas līdz sienai”. Pārāk ilgi klausoties apmēram to pašu kompozīcijas techniku, noskaņu un pat tempus , draud uzmākties apnikums. Arī, teiksim, zemeņu ievārījumu pārāk ilgi nejaudā ēst... Būtu derējis kāds kontrastējoša rakstura instrumentāldarbs vai arī dzejas lasījums bez mūzikas starp, teiksim, ik divām Šturma romancēm, kas savā speciālajā nozarē (ne pārāk lielās devās, kā smalks franču vīns) pieskaitāmas latviešu solo dziesmas krāšņākajām rotām − Apceramās plates oficiālais nosaukums „Songs of two Latvian composers − Jānis Mediņš, Arnolds Šturms”.

Pirms nu jau vairākiem gadiem LAK EC kultūras daļa publicēja trešo Rietumeiropas latviešu dziesmu svētkos Ķelnē uzņemtos skaņu ierakstus, to starpā skaņu plati ar Gundara Pones, Longīna Apkalna un Alberta Jēruma darbiem. Manā neakadēmiskajā uztverē (neesmu, diemžēl apmeklējis nevienu kompozīcijas klasi vai kursu, vienīgi ērģelnieka izglītības ietvaros mācījies harmoniju, kontrapunktu un taml., kamēr aprakstāmie it visi ar vai bez medaļām beiguši kompozīcijas klases. Pone pat ir kompozīcijas „associated” profesors). Saturīgākais un interesantākais jaundarbs Pones „Meistara Jāņa pasaule” kamerorķestrim (profesionāļiem)un sonoristiem (amatieŗiem − pudeļu pūtējiem, šalcošu vēdekļu kustinātājiem un taml.). Skaņdarba konstrukcijā izmantotās matēmātiskās manipulācijas izpratīs laikam tikai pats autors. Klausītājiem paliek it īpata, asociācijām bagāta skaņu krāsu un noskaņu glezna, kur ne vēsts no tradicionāliem meldiņiem vai akordiem. Domāju gan, ka būtu bijis svētīgi mazliet gaŗi izstiepto opusu krietni koncentrēt un saīsināt, jo sākotnēji svaigie skaņu efekti, pārāk ilgi atkārtojoties, draud apnikt. Tas pats sakāms par noskaņu sfairā it radnieciskajām, komptechniski gan visai atšķirīgajām Longīna Apkalna „Vizmām” kamerorķestrim, kur konstruktīvais elements, tā sakot, krietni taustāmāks nekā Pones darbā. Alberta Jēruma „Eseja” kamerorķestrim man šķiet gauži samocīts, kokains vingrinājums kaut kur patālās seriālistu nometnes nomalēs. Bet, kā jau minēju, var gadīties, ka kvalifikāciju trūkuma dēļ nespēju uztvert tur apslēptās mākslas vai antimākslas vērtības. Par diriģenta Gundara Pones veikumu īsteni var spriest tikai attiecīgie skaņraži, tātad arī viņš pats.

Apgāds „Latvian Music” (Vedevågslingan 14/22, 12447 Bandhagen, Sweden) nesen laida klajā savu LP 47, „Svešāi zemē” ar Jāzepa Vītola un Jāņa Mediņa tautasdziesmu apdarēm vai oriģināldarbiem tautasdziesmu stilā. Tie, it īpaši tematiski bālās un harmoniskā izklāstā vienmuļās (sākotnēji svaigās akordu secības, pārmērīgi atkārtojoties, bezgala apnīkst) Jāņa Mediņa „Latvju dejas” III-VI, nepieder minēto skaņražu labākajiem darbiem. Jāzepa Vītola „Piecas latvju tautasdziesmas vienai balsij orķestra pavadījumā” (Ej, saulīte, Ganu dziesma, Irbīte, Šūpļa dziesma, Tautiešam roku devu) komponētas 1920. g. Jāņa Mediņa piecas tautasdziesmas (Svešai zemē, Ai, zaļai līdaciņa, Rikšu bērīt’ es palaidu, Čuči, mana līgaviņa, Grieze grieza rudzīšos) radušās 1954. g. kad Ķelnes radiofona pasūtinājuma rezultātā sacerētas 11 latviešu tautasdziesmas solo balsij un mazam orķestrim. Sešas no tām jau agrāk „Latvian Music” skaņu platē (LP6) iedziedājusi Paula Brīvkalne. Stokholmas filharmonisko orķestri toreiz vadīja Arvīds Norītis. Atlikušās piecas tas pats orķestris, tā paša diriģenta vadībā ieskaņojis še apcerējamā platē. Soliste šoreiz, Stokholmas operas mecosoprāns Ileāna Pētersone, diemžēl gan krietni zem sava augstā vokālā līmeņa (jo dzirdamas grūtības ar šķietami vienkāršu intervallu − kvintu − intonāciju un taml.).

Dziedātāja Emma Reinvalde (1227 Elkerton Avenue, Kalamazoo, Michigan, 49001, U.S.A.) savā apgādā izdevusi divas pašas iedziedātas skaņu plates. Pirmā (1973. g.) veltīta tai gadā mirušā Valdemāra Ozoliņa piemiņai − saturā virkne viņa solodziesmu. Dziedone teicami iejutusies romantisko Ozoliņa dziesmu gaisotnē, taču kopiespaidu bojā gaužām atskaņojušās ērģeles un E. Brusubārža jr. kļūdainā ērģeļu spēle „pa klavieru modei”, t.i., nelietojot ērģeļu pedāli (vai neprašanas dēļ?). Līdzīga neraža ar nedaudz vēlāko plati „Emma Saulīte-Reinvalde, soprāns, Zaiga Ore, klavieres, − Ziemas svētkos”. Soliste dzied vietām it aizkustinoši, kamēr pavadītāja uz nelietojamām klavierēm (esot gan skaņotas vēl pirms ieskaņošanas, taču laikam tas nav līdzējis) jo skarbi trokšņaina. Saturā teicamas Vald. Ozoliņa un Jāņa Zālīša, ļoti romantiskas (dažbrīd pat pārāk) Haralda Berīno un viena Žilinska līdz ar bezgala bezgaumīgām, pliekani salkanām Vold. Upenieka, Vl. Višteļa un Vold. Dobrovoļska dziesmām.

Priekšnosacījums profesionālai mūzikas dzīvei ir plaši attīstīta amatieŗu muzicēšana. Latviešu trimdā šo pamatbazi visus aizvadītos gadus veidojuši galvenokārt lielāko centru jauktie koŗi, kam, sākot ar 1960.-tiem gadiem, pamazām pievienojušies koklētāju un citu instrumentāli vokālu grupu ansambļi. 1975. g. 2. novembrī Austrālijā, Sidnejas latviešu namā pirmo atklāto koncertu sniedza Sidnejas latviešu jauniešu vokālais ansamblis „Laikmets”. Spriežot pēc preses ziņām, esot bijusi it bēthoveniska (vai vāgneroperiska) maratonprogramma ar 36 programmā iespiestiem „numuriem” un 5 piedevām (kas vilkusies gandrīz 4 stundas). Pirms kāda pusgada Eiropu sasniedza pirmā ansambļa skaņu plate. It „likumsakarīgi” to sauc „Laikmets”. Izsūtītājs un, pieņemu, pasūtinājumu saņēmējs A. Zariņš 16 Ferntree Road, Engadine, N.S.W. 2288, Australia. „Laikmets”. pārstāv novirzienu, ko jau agrāk ievadījuši „Čikāgas piecīši”, „Trīs no Pārdaugavas”, „Runči” u.c. Ziemeļamerikā; „Dundurs”, „Prusaku ansamblis „, „Alva” u.c. Rietumeiropā. Repertuārā latviešu tautasdziesmas un ziņģes. Būtu derējis to piezīmēt uz plates apvalka, jo ziņģes nu reiz nav klasiskās latviešu tautasdziesmas, tām krietns sentimentālo vācu 19. gs. populāro „šlāgeru” piejaukums. Seko A. Legzdiņa, R. Paula, G. Dovgjallo, G. Zariņas un Saloma Sekundas oriģināldziesmas (pēdējais pazīstamās „Zeme, zeme” meldijas autors, kas būtu jāatzīmē kaut vai autoru honorāru dēļ). Lielākā daļa apdares grupas mākslinieciskā vadītāja Imanta Līča rietumpasaules populārmūzikas stila ietvaros. It īpaši vēlētos pieminēt ritmiski it atsperīgo „Laikmeta” dalībnieces Gundegas Zariņas „Zaļo krūzi”. „Laikmeta” mākslinieciskais līmenis pašu izvēlētās nozares ietvaros it respektējams − teicama ansambļa izjūta, laba intonācija (pieņemu, ka „šļūcieni” pa toņiem zobgalīgajā „Čigānzēns un čiepiņa” apzināts stila paņēmiens), ritmiski jo svaigs priekšnesums. Domāju, ka turpmākajā darbā derētu papildidināt sieviešu balsis − kopdziedājumos paskarbās vīru balsis pārāk dominē − un arī rūpīgāk izkopt instrumentāciju. Manā uztverē mazliet vienmuļi, ja, piem., visu dziesmu to pašu meldiju reizē ar balsīm spēlē arī klavieres un flauta. Vairāk izdomas derētu arī ģitāru pavadfigurāciju izvēlē − mazliet par daudz vienveidīgu, lauztu trijskaņu. Kombinēt klavieres ar ģitārām, domāju, nav pārāk daiļskanīgi, − instrumenti vairāk viens otru „noēd” nekā papildina. Taču pirmsākums labs. Jānovēl ražena turpmākā darbība!