Irēne Blūmfelde

CITĀ NOMODĀ

 

Viņš bija izdzēris krogus un nodzēris vārdus un tagad staigāja mēms un viens. Vienalga, uz kuŗu pusi viņš pagriezās, neatkāpdamās, kā dziļa straume viņu ielenca un viņam virsū vēlās neizbrienama drūzma. Pasaule bija ļaužu un vientulības pārpilna. Tomēr ik minūti ar skubu pasaulē dzima neskaitāmi bērni, lai cilvēki kļūtu viens otram vēl neaizsniedzamāki, vēl tuvāk esot.

Sarūgtināts, sevī ievilcies, vēl drusku streipuļodams, viņš virzījās uz priekšu un atpakaļ, pūļa grūstīts, nevajadzīgs un lieks. Senāk tikai neilgi un reti viņš tikpat kā ar varu bija atrāvies no rakstāmgalda un sava nekad nebeidzamā darba, vārdiem un papīriem, neatļaudamies ne kārtīgu atpūtu, ne nepieciešamu izklaidēšanos, ar roku atmezdams ārzemju ceļojumiem, atvaļinājumiem kaut tepat pabraukājoties pa kalnainām pavalstīm, ziedošiem tuksnešiem vai sirojot pa senu indiāņu cilšu vēl pilnīgi neaizaugušām pēdām. Pavisam reti, sarunās iekarsis, viņš tērzēja ar draugiem, galvenokārt bohēmiskiem māksliniekiem un aktieŗiem krēslainos bāros pie pudelēm un glāzēm. Nu nekavēts varēja klaiņot savvaļā − dienām, naktīm, nedēļām. Nesakarīgu gaŗu mūžību viņš jutās brīvs un − pazudināts.

Rīt būs trīs mēneši pagājuši, kopš viņa un Mariannas divgadīgās meitiņas − vienīgā bērna − pelnu urnu ievietoja mauzoleja akmens sienā un gandrīz tikpat ilgi kopš Marianna viņu pameta, neuzdodama ne jaunās dzīves vietas adresi, ne tālruņa numura.

Daudzi koki apstādījumos jau kļuvuši kaili, žuburainos zaros kā melnos izliektos kaulos iekārušās pāri galotnēm šūpojās tramīgas debesis un izplūdusi saule. Nokritušas sarkanas un dzeltenas lapas spirālveidīgi virpuļoja krāšņās grīstēs, paceldamās no ietves kā lielu košu tauriņu bars un atkal viegli kā spārnos nolaizdamās pie gājēju kājām. Viņš jutās piekusis un ar acīm meklēja kādu vientuļāku solu.

„Nāciet. Nāciet man līdz, tas nav tālu − ap stūri nākamās durvis.” Siltas rokas satvēra viņa plaukstu un mīlīgi pirksti apvijās ap viņa locītavu, un, neatģidies un pārsteigts, viņš apstājās. Viņu gaidījusi? No zemes, caur cietu asfaltu taču neviens nevarēja tik pēkšņi izdīgt kā sēne mežā pēc lietus − viņa priekšā stāvēja sveša sieviete ar sarkaniem, sarkaniem mazliet vējā izbužinātiem matiem. Laipnā balss kā aijādama un dziedinādama viņa slimo dvēseli medaini vilka un vilināja sev līdz. Viss norisa acumirklīgi − neatvairāma sapņa apburtībā. Nepagūdams nekā pavaicāt, kas un kāpēc − par brīnumu − arī sevī nekādu pretestību nejuzdams, drīzāk saspringtā ziņkārē vēl vairāk ko nezināmu, svarīgu un nenojaustu gaidot, viņš drusku mulsi, tomēr pakļāvīgi padevās svešajai kā mazs zēns, ko māte, lai no kāda sāpju dzeloņa pasargātu, pie rokas paņēmusi, veda drošībā un siltumā.

Nekas nelikās aplam, ka viņš no dārdīgas ielas pa stiklotām ārdurvīm bez jebkādas priekštelpas pa maziem koka pakāpieniem kāpa dziļāk uz leju, sekodams savas dīvainās pavadones ritmiski vijīgām kustībām starp priekškarainu eju pār galvu pārmaukta adīta trīsstūraina lakata noslēpumainām plīvām un platu lindraku vēdām. Laiks un telpa sajaucās, kad viņa ar izstieptu roku pašķīra nenosakāma materiāla bārkstainus aizkarus, vietām zīda auklām atsietus, un ar klusu drānas šalkoņu ieveda nodalījumā, kur cilpaina auduma segas un kontrastainu krāsu vibrēšana pat puskrēslā lika samirkšķināties viņa acīm. Palsa gaisma no mākslīgām svecēm − raganīgos lākturos. Mistiska mijkrēšļa gaisotne. Un tad − kā vārdā saukts mēnessērdzīgais, pēkšņi pamodies, viņš nezināja, kā te bija iemaldījies. Vai nesaprotamās ainas rādīja viņa vēl pilnīgi no alkohola neatbrīvojušās un nenoskaidrojušās smadzenes? Kur viņš atradās un kas te notiks?

„Jūs esat neparasts, neikdienišķs cilvēks, ne kā citi vīrieši, kas man apnikuši līdz kaklam un izskatās visi vienādi. Jūs −”

Uzrunāts, vieglas kautrības pārņemts, viņš izbrīnījies ieraudzīja sevi sēžam dziļā atzveltnes krēslā, kamēr nepazīstamā sieviete bija novietojusies cieši pretī augstākā sēdeklī kā valdniece tronī. Laikam ar gudru ziņu, lai viņi nepārtraukti varētu lūkoties viens otram acīs.

Kā milzīga pīlādžoga, nē, kā spilgta ugunspuķe neredzamā vējā viņa priekšā līgojās sarkanmatainā galva, bet seja, brīdi tik tuvā tuvskatā aplūkota, neizskatījās vairs tik jaunavīgi svaiga un skurbīga, kā aiz trejdeviņām jūrām uzziedējusi brīnumpuķe, kā tas pirmajā apmātībā viņam bija šķitis. Pa kuŗu laiku viņa bija norāvusi un nobēdzinājusi apmetnim līdzīgo raibo vilnas lakatu? Slaidajā, bet jau diezgan apvītušajā kaklā pasmags kā senlaiku rota, kareklis atgādināja atslēgu, kas viņai sagrozoties, sašūpojās, pārslīdēja pār puskailiem krūšu izciļņiem un kustējās un berzējās pār tumšo, gandrīz apspīlēto blūzi. Brīžam viena zaļa acs, viņas pleciem sakustoties, pilnīgi aizslēpās aiz gaŗiem vaļējiem matiem. Otra − tikpat zaļa − nemitīgi un uzmanīgi raudzījās viņā, pētīdama. Viņš iekšēji sadurstījās, ieraudzīdams savas pēdējās naudas zīmes izplētušās uz blakus stāvošā galdiņa atvērtas bībeles lapām, saņurcītas ar ieplēsto stūri uz augšu. Viņš tās tur nolicis? Kad? Un kāpēc?

„Mēģināsim būt mierīgi,” viņa smaidīdama teica. „Patiesības labad man jāsaka... es teikšu arī nepatīkamo.”

Es esmu pie zīlnieces? Čigānietes? Modernas raganas? Zīlējamās kārtis nekur neredzēja. Ne kristalla bumbas, ne kafijas biezumu trauka. To vietā pie pretējās sienas griezās liels zodiaka zīmju un simbolu aplis.

„Atveriet savas delnas pret mani,” svešā pārtrauca viņa domas un minējumus, un viņš kā apburts, hipnozes pārvarēts, vai kādas dīvainas dieves vārdu iedarbei kā likumam padots, bez ierunas un jautājumiem, paklausīja.

„Es teikšu arī nepatīkamo,” viņa atkārtoja, un viņš automātiski un klusi palocīja galvu, apstiprinādams un it kā teikdams − jā, protams, kā tad citādi?

„Jūs esat dziļās sērās un skumjās, lielās bēdās iegrimis pašlaik,” viņa teica, ne viņa roku līnijās un likteņa zīmēs vērdamās, bet vērīgi ar ziņkārīgām acīm ap viņa kalsnās izvārgušās sejas vaibstiem tekādama un lodādana, ap muti viņa asajās iekavu rievās urbdamās, kas atsedza slepenu dvēseles sāpi un bija redzama ikvienam, kas prata skatīties.

„Jūs esat kādu dārgu cilvēku zaudējis? Kāds jums tuvs cilvēks nesen miris?”, viņa teica vairāk taujādama, ne apgalvodama.

Kā ar kailiem elektrības strāvas vadiem saskāries, viņš pēkšņi sarāvās, un mute skumji, vaļsirdīgi un neapdomīgi ātri pauda − mana meitiņa, ko viņš tūlīt nožēloja un mēģināja savaldīties, bet zīlniece jau bija ievērojusi. It kā vīlusies, ka aizgājēja nebija sieva, viņa mirkli ar pārbaudītājas skatienu pagaidīja klusēdama, kā ko pārdomādama un apsvērdama, līdz viņš uzbudināts un tomēr ieinteresēts vēlreiz sakustējās, neapzinīgi palieca savu augumu uz priekšu un drūmās, gandrīz neredzamās un nedzīvās tumšos dobumos iegrimušās acis pēkšņi izbrīnījušās un brīnumu gaidošas vērās runātājā, it kā zīlniece patiešām viņa dzīves smago sitienu varētu izdzēst, noslaucīt kā gruzi no delnas.

Zaļās acis samirkšķinājās aiz tumšām garām skropstām.

Kas? Kas viņa bija? No aizlaikiem, neziņā nogrimušas, neizpētījamas senatnes virspusē uznirusi neiznīcināma, pārlaicīga būtne, kas pa mūžīgas atdzimšanas tiltu ar maģiskām vārdu rotaļām, sakrāliem rakstiem un slepenām zintīm uz šodienu pārnākusi, lai atšķetinātu vai sajauktu tagadnes cilvēku dažādās sakarības un attieksmes un jau priekšlaicīgi ziņkārīgiem izpaustu slepenos likteņa lēmumus?

Vai tūlīt tūlīt viņa teiks − paļaujieties uz mani − jūsu likteņa mīklainās spēles nekļūdīgi atklās mana mēle? Ātri viņa atmiņā uzzibēja kādreiz šķirstītu un lasītu sējumu, biezu grāmatu lappuses, kuŗās ar prasmi un rūpību bija savāktas un sakārtotas pasaules daudzo dažādo primitīvo tautu ticējumu, mītu un leģendu galaksijas, teiksmaini stāsti un nostāsti plaiksnījās un dvašoja aiz burtu un vārdu režģiem, svešu civilizāciju netraucēti joprojām turpināja dzīvot savu pasakaino dzīvi.

Raganas, burves, zīlnieces − līdzīgas un daudzveidīgas. Visos laikos.

„Vai jums ir vēl citi bērni?”

„Nē”

„Un kundze?”

Stūrainām kustībām viņš nervozi sazvārojās, vaigu muskuļi ietrīsējās, un rokas ieskrēja kabatās pēc cigaretēm, bet pirkstu gali atdūrās pret tukšumu un dažām sīknaudas ripiņām. Nodilušās monētas, kopā sakrizdamas, iedžinkstējās, un pirksti, meklēto neatraduši, kaunīgi izlīda ārā.

„Kundze?”

„Jā, kundze, jūsu dzīves biedre, kā viņa pārdzīvo meitiņas zaudējumu?”

„Kuŗai mātei sava bērna nav žēl?”, viņš teica drusku piesmakušā, dzedri noraidīgā balsī.

Aha, aizdomīgi zīlēja zīlniece: negribīgā atbilde norāda, ka tur, kas nav kārtībā. Varbūt viņi par ko nopietnu saķildojušies? Dienām nemaz viens otru neredz un nesarunājas? Varbūt sieva nemaz nezina, kur vīrs staigā? Varbūt viņi katrs iet savu ceļu?

„Neraizējieties!”, čalodama, valdzinoši plūzdama kā ūdens, atdzīvinādama kā dzīvības artērija, zīlnieces balss ierunājās aizrautīgi priecīga:

„Ikviens mēs esam savu reizi neparedzētu sāpju, vilšanās un dziļu sarūgtinājumu, kā barga negaisa skarbu pārbaudījumu un nāves piemeklēti no tā nevar izbēgt, tā ir cilvēciskās eksistences daļa. Lieki teikt − jūs jau pats zināt − nekas virs zemes zem saules nav nezūdīgs, viss mainās un paiet, arī jūsu ciešanas nebūs mūžīgas: viss, kas bijis, izbijis kā nebijis. Tādēļ aizmirstiet pagātni, cik ātri vien iespējams, tā vairs neatgriezīsies, bet atļaujiet sevi jaunām šalkām, jauniem pagriezieniem, jo dzīvi − ja vien cilvēks pats grib − var brīnumaini atsākt no ikviena punkta.

Ieinteresēts viņš atkal paliecās uz priekšu. Zaļās acis pašķielēja. Nolaidās plaksti.

„Tas rakstīts zvaigznēs”, straujā valodā, gandrīz ekstāzē viņa teica, lai ar suģestijas spēku vēl vairāk iedzīvinātu viņa interesi. Bet notika pilnīgi pretējais: kā vēsas ūdens šalts, negaidīta viļņa apšļākts vai spirgta vēja atvēzienā ierauts , viņš pēkšņi atžilba un nepacietīgs un vīlies pārjautāja:

„Zvaigznēs?” Jūs teicāt zvaigznēs?” Tā apstādinādams un izjaukdams viņas valodas ritmu.

Domīgas viņas acis kavējās pie viņa sejas, bet atjautīgais prāts lika vārdiem pārlēkt, strauji pārsviesties citā virzienā. Tikai mazdrusciņ sastomīdamās, it kā vārdu plūsmā lūzuma nebūtu bijis, zīlniece droši un pārliecinoši turpināja: „...un, protams, arī mūsos. Brīnumainā brīnuma sēkla un iedīglis ir iekaisīts mūsos, jūsos ...tikai tai jāļauj zaļot un plaukt. Jūsu gars, kas kā kalnu ērglis neatkarīgs un brīvs, reibīgos augstumos lidot paradis, tagad asās žēlabās apmācies, nejutībā un nekustībā kā spīlēs iesprūdis un sastindzis, jūsu citkārt auglīgās domas ir ēnainās bezcerību sagšās ietinušās, tukšas un sakaltušas kā rudenī izlobītas zirņu pākstis, bet tikai uz zināmu laiku. Nekas nav pīšļos sairis, nekas nav iznīcināts pavisam.”

Atslēga uz viņas krūtīm viegli iežvadzējās.

Draiski kā meitene iesmiedamās, viņa atmeta galvu, mati pašķīrās, paskrēja tālāk nost no pieres, seja atsedzās un noslēpumaini vilinādamas zaļās acis iezalgodamās, tagad skatījās viņā, abas uzreiz.

„Neesiet bezcerīgs! Nav nekādās nākotnes tālēs jāraugās − atklāti sakot − jau tagad es redzu jūsu pasaules austrumos, vistuvākos apvāršņos ievelkamies blāzmainas sudraba švīkas un gaismu austam.”

Liels un apaļš pie sienas griezās zodiaka zīmju un simbolu aplis.

Zīlnieces vārdi satrauca un mierināja.

„Jūs nemaz nezināt, ka esat kāda cilvēka, kādas sievietes sapnis. Kāda sieviete jūs apbrīno un mīl, bet neuzdrīkstas atklāties...”

Ne mute, bet viņa acis viegli pasmaidīja, sejas vaibsti pacilātībā atmaiga un izgaismojās. Marianna būtu pārdomājusi? Pārbaudījusi viņu kā Dievs Ābramu ar viņa dēlu Izaku? Nogurušais augums drusku atslāba, atkal atliekdamies pret dziļā krēsla atzveltni. Sievietes ir mainīgas, mānīgas un neaprēķināmas, reizēm. Nomods viņā plētās arvien dziļāk un vairāk uz iekšu kā caurspīdīga rīta gaisma pār pasauli. Rokas uz ceļgaliem salicis, viņš ļāva pie puskrēslas pieradušajām acīm klīst apkārt, ienirt sienas spoguļu dzīļainos dziļumos kā nebeidzamā, pārlaicīgā telpā, kas mistiski atstaroja biezu košu zaļumu kā ņudzeklīgu mūža mežu. Aiz neredzamas rūts uz zemas milzīgi platas palodas sarindotos podos erotiski audzelīgi stādi negausīgā prieka skurbumā zarodami un lapodami kāti, stublāji un laksti vīteņos vērpdamies un tīdamies, savienodamies un atdalīdamies starp vēdekļainām papardēm un adatainiem kaktusiem lieliski līksmojās; izstīdzējuši staipekņi čūskveidīgi stiepdamies, virzījās uz priekšu un atpakaļ, rāpoja pa grīdu blāvās gaismas strēmelēs iemirkuši, akli atdurdamies pret cietu necaurlaidīgu sienu, sāka kāpt pa tas stāvumu uz augšu. Ļoti tievās, tikko samanāmās, pie griestiem piestiprinātās metalla auklās iesietos traukos viegli šūpodamās, nokarājās šauri lapojošās stīgas kā spīdīgas zaļas dzīvinošas straumes, kas nedzirdami šļākdamas, tecēja un pilēja lejup, kur apakšā uz neliela paaugstinājuma kā uz mīlas altāra mazā baltā skulptūrā baloja divi kaili cilvēku augumi − divi marmorā veidoti veidoli − kā stiebri kopā savijusies. Plauktos viņš ieraudzīja astroloģijas grāmatas, grāmatas par okultismu, rakstus par būrējām un buršanu. Starp pāris apbružātiem papes vākiem sāniski apgāzusies arī gulēja zīlējamo kāršu kaudzīte pie mazām primitīvām māla figūriņām.

Jā, visi priekšmeti un lietas, kas šeit atradās, vārās zaļganas miglas apmigloti, tieši vai netieši šķita rituāla objekti. Dziļāk ieskatoties un analizējot, varbūt viss te esošais nebija stilistiski un citādi pilnīgi saderīgs un saskanīgs, te noteikti neiederējās bībele. Jeb tomēr? Bet ikvienu, kas te ienāca pirmo reizi − aiz rokas ievilktu vai labprātīgi, vismaz uz brīdi apbūra zīlniece. Sveču degļu gailēšana, fantastisko segu un aizkaru kustīgā krāsu zvīļošana teiksmainu kompozīciju ritmos, auduma cilpaino velku un mezglaino metu krustošanās tūlīt nošķīra no ārpasaules, aizplīvuroja un lika aizmirst nepatīkamās, kailās, nereti absurdās īstenības uzmācību. Kā brīnumzāles tās iedarbojās uz viņa psīchi.

Viņu satrauca paša sirds, pašam dzirdams puksts. Pēkšņi atpestīts, augšām celdamies ģiedri asinīs iešalcās krustā sistais, ilgi nekustīgā trulumā iestigušais dzīvot prieks; pazudusī griba dzīvot un strādāt atgriezās viņā, viņš atgriezās pats sevī, savā īstajā nomodā, par kuŗu šai sievietei, par kuŗu nevienai sievietei, nevienai burvei un raganai, nevienai zīlniecei nebija varas.

Ko viņa teica? Ko viņa nupat bija teikusi? Vai viņš bija pārklausījies? „Kāda sieviete jūs apbrīno un mīl”, viņa atkārtoja, „kāda sieviete jūs dievina.”

Vai viņa domā sevi? Viņš pasmīnēja. Kaut kas zēnisks pavīdēja visā viņa askētiskajā izteiksmē, pagaŗais augums vēl dziļāk ieslīdēja masīvā krēsla dziļumā un gaŗās kājas brīvi izstiepās uz priekšu. Vai viņi bija mainītās lomās? Vai viņš apbūra, savu būrēju? Viņš jutās gandarīts, bet uzvaras prieks bija gaužām īslaicīgs. Varbūt tie bija tikai viltīgi triki, ar kuŗiem kā ar sazāļotiem slazdiem un lamatām viņa gribēja noķert viņu ar viņa atsaucību, nejaušu auguma kustību, ar balss noskaņas maiņu, pēkšņu galvas pagriezienu vai pat dziļāku elpas ievilcienu mēģināja izdibināt, uzminēt un atburt iemeslus un secināt likumsakarības viņa dzīves notikumos.

Viņš izturējās atturīgi, pat noraidīgi, likdams saprast, ka viņai vairs neizdosies izaicināt viņu uz tālāku atklātību. Viņš jau bija izpļāpājies par daudz. Viņa ļāva viņam klusēt.

Viņa būtības kodols spēji sakustējās, iedvesmīgs prieks viļņojās cauri viņa augumam, un viņam gribējās rakstīt. Viņš atcerējās izdevējam apsolīto, vēl gluži nepabeigto manuskriptu rakstāmgalda atvilktnē iesāktos un vēl tikai domās aizmetušos darbus. Iedvesmu strādāt viņš nekad nebija gaidījis, tā gandrīz vienmēr radās pati, kad viņš ielika papīrloksni rakstāmmašīnā un savā darbistabā piesēdās pie galda. Un tomēr − ne gluži vienmēr − radīšanas mokas un šaubas viņš pazina − neauglīgas dienas, izniekotas stundas, noguruma pilnus cēlienus, kad viņš izmisīgi pūlējās uzrakstīt kādu dzīvu sakarīgu teikumu vai rindkopu, veltīgi izšķiezdams laiku. Nervi un domas mezglojās. Vārdi − īstie vajadzīgie vārdi nedevās rokā, zuzdami kā nenotveramas vēdas, muka un slēpās, bet sausi, muļķīgi, nepareizi vārdi bez nozīmības un pievilcības, tukši kā čaulas, vārdi, kas melo un apkauno apsēda viņu, uztraukdami kā spoki bailīgu cilvēku melnā pusnakts tumsā. Un tad pēkšņi − kādā pavisam negaidītā brīdī visi ilgotie pazudušie vārdi atgriezās, totāli atmodinādami viņa būtni un savienodamies ar visu radību − cilvēkiem, zvēriem, putniem, sauli un zvaigznājiem, mēnesnīcu, ūdens un mežu šalkšanu − laicību un mūžību; austrumvējš sadrebināja nedzīvo klusumu, rāmā zeme iesāka griezties − no izdzisušiem pelniem izšāvās liesmas, no trūdiem, izdēdējušiem praulu pīšļiem izplauka jaunas atvases, caur akmeņu spraugām izspraucās spirgti dzinumi. Tādās reizēs viņam šķita, ka viņš nemaz nebija viņš pats, bet kādas neredzamas, neizdibināmas gribas rokā ielikts instruments, rakstulis, kas ar brīnišķu vieglumu un ātrumu satvēra vārdus, kas nu nebeidzamā straumē neapturami plūda, bira un gāzās kā no liela pasakaina pilnības raga vai virda un uznira no bezdibenīgi dziļas neizsmeļamas gudrības akas. Viņš tos tikai rindu pēc rindas, lapu pēc lapas uzlika uz papīra, kur tie paši sakārtojās un ieņēma savas vietas. Līdz viņš, neatkarīgs un viens, savas darbošanās fascinēts, laimīgā satraukumā ar valodu saplūzdams, sevī ieiedams, sajuta un pārdzīvoja garīgo spēku augstspriegumu, savas esmes kāpinājumu, radīšanas baudā izjuzdams dvēseles zemslāņos mītošu nekad un nekur agrāk nebijušu tēlu sakustēšanos, rašanos un rosīšanos sevī un apskaidrotā noreibumā sevis pārtapšanu nekad agrāk nebijušos tēlos.

Priekšstati par burvēm, raganām, zīlniecēm, buršanu, vārdošanu sensenos laikos tagad saplanda smadzenēs un iedzīvināja viņa iztēli; lasītais, dzirdētais, filmās redzētais par senēģiptiešu čigāniem Āfrikā, zīlētājām Indijā, senajā Romā, Grieķijā pie Delfu orākula − kur pitijas uz trijkājiem miglā, baltu garaiņu mutuļos noreibušas, pareģoja nenovēršamos nākotnes notikumus − ne dievišķi pravietiskā atklāsmē, bet daudzplakšņaini − mīklaini, neskaidros vārdos un pusvārdos kā svešā valodā dodamas aprakstus par neizbēgamajiem nākotnes plāniem.

Raganas. Ļaunas un atbaidīgas, bārdainas, vienacainas, vienzobainas, līkas, izkaltušas vecenes burzguļaini mīdāmās, cita citu aizsegdamas un atklādamas, pulcējās viņam apkārt kā dzīvas, tumšas glūnīgas sievas, kas ar dīvainos ritmos neikdienišķi savienotu vārdu maģisko skaņu, aizslēpjot noģiedas un nojēgumus par to saturu, varēja pieburt un atburt nelaimes, dažādas likstas, sērgas un slimības, pieburt un atburt mīļākos, ietrenkt ārprātā un tīšām nomirdināt lopus un cilvēkus. Bet ir bijušas arī skaistas pievilcīgas raganas, kā dievei līdzīgā Kirke Homēra Odisejā vai jaunībā maigā, vēlāk kaujinieciski nežēlīgā atriebēja princese Medeja un droši vien vēl citas.

„Par ko jūs domājat? Vai jums neinteresē, ko es teikšu?” Uzbāzīgi iešalkojās zīlnieces balss. Nelaikā teiktie vārdi kā iztraucēts putnu bars iespurdza telpā un ar savu spalgo toni un pēkšņumu pārsteidza un sabiedēja nešķīstās būtnes, kas apjukušas, viņai ap galvu karsti vējodamas, jāteniski uz slotas kātiem uztupušās, aukaini pa kaklu pa galvu uz sabatu pie velniem brāzdamās, murgaini grimdamas un slīkdamas viņas matos, kaitēdamās, ar zilu zēveli pielaida tiem uguni un uzšķīla liesmas zaļajās acīs.

Kā sapnī, kā neīstenībā viņš sev priekšā par jaunu ieraudzīja zīlnieci.

Ragana. Spīgana. Ugunspuķe. Dažam vienīgā sirdspuķe.

Viņš gribēja novērsties, bet it kā zodiaka zīmju un simbolu aplī ieprojicētā izplatījumā, vientuļā universā vai viņa paša atvērtos redzokļos iesāka griezties raganas galva, kļūdama arvien bezveidīgāka, neizteiksmīgāka, izplūda, aptumšojās, sarecēja jaunā kodolā un kā kvēli gailējoša ripa plētās arvien platāka, riņķodama un veldamās pati ap sevi zeltaini sarkanos viļņos, lieliska un krāšņa kā saules dzimšana kosmā. Viņš neizturēja pārvarīgo spožumu un aizvēra plakstus. Tajos uzausa un margoja Mariannas tvirtā seja un lielās straujās acis.

Viņi abi sēdēja paradīzes dārzā, paši savā paradīzē − vienā no nomaļākiem pilsētas parkiem uz svaigi krāsota sola. Ne zilā jūnija debess un labā un ļaunā atzīšanas koka zari liecās un jumās viņiem pāri, bet gar ausīm žvīgoja rudens vēja skanīgas rapsodijas, un sarkanas tuvumā šūpojās nemierīgās kļavas, kad viņš dievišķā izjūtā pirmoreiz skūpstīja smalkas un spītīgas lūpas, Mariannas trauslos plecus apskāvis.

„Vai jūs esat mani aizmirsis?”, žēli ierunājās zīlniece.

„Paskatieties uz mani. Vai jūs domājat par citu?”

„Par citu?” Pēkšņi īgnā grimasē sašķiebās viņa vaibsti. „Par ko man bija jādomā?”

„Jūs esat pie manis.” Viņš saknieba lūpas.

Neaizmirstams izbaiļu kliedziens. Kritiens. Bērna balss dzeldīgās šķautnes pāršķēla nervu šķiedras, izgāza saknes un pārvērta pasauli chaosā. Nenoturama, nepielūdzama grūtā ceļa vidū pazuda Marianna.

Vienmēr priekšzīmīgi koptais, tagad neapdzīvotais dzīvoklis, ilgi novārtā pamestais mājoklis, kad viņš tur kādreiz iegriezās, šķita svešs kā atvērts un tukšs kaps. Sienās ievilcies drēgnums, uz baltajām palodām un stingajām mēbelēm uzgūluši putekļi, lai gan saule kā senāk skalojas rūtīs − aizkustinoši vientuļi palo vienaldzīgos kaktos, zib uz gaišajām durvju stenderēm un nestaigātiem sliekšņiem. Lielais guļamistabas spogulis, mēmi mēdīdamies, rāda viņa lepno, izskatīgo seju desmit gadu vecāku, vienmēr vienu, pelēki bālu, rievainu − bez acīm − ar diviem tumšiem caurumiem pierē.

Drūmais klusums un skanīgās atmiņas, plaukdamas kā ļaunas dzēlīgas puķes, gredzenodamas kā viņu kopīgās dzīves neizdeldējamas šķiedras, stīpodamas vijās viņam apkārt, it kā nožņaugt gribēdamas. Un viņš bēga projām no nemīlīgā dzīvokļa un sevis. Bez patapas un tversmes dienām un naktīm nīkdams pa krogiem, dvakainām dzertuvēm, kā nekur nepiederīgs bezpajumtnieks ar noliektu galvu klīzdams pa ielām vai mētādamies pa labu draugu mājām. Zīlniece nenocietās un uzrunāja viņu atkal:

„Patlaban izskatās, it kā jūs neatrastos šeit, it kā jūs būtu un elpotu kādā citā esamībās līmenī, kādā citā nomodā −”

Citā nomodā? Viņš spēji sakustējās. Mariannas apsūdzība? Mariannas vārdi? Par viņa domām pārvērtušies Mariannas vārdi krimta un grauza un turējās galvā kā iegravēti: Kā apsēstībā sevi mocīdams, arī viņas mistiskās balss atbalsīs vēl joprojām klausīdamies, viņš sajuta un dzirdēja, ka Marianna nepiedeva viņa pacietības trūkumu iedziļināties praktiskās ikdienas saistībās, nepieciešamajos sīkajos darbos.

„Praktiskā dzīvē tu esi nevarīgāks par mazu bērnu, tu dižais māksliniek!” Viņa pārmetoši teica: „It kā tu no šīs ikdienas būtu pasargāts, pilnīgi izslēgts, it kā citiem jādzīvo un jākalpo tev, it kā pasaules centrā stāvēdams, tu būtu vissvarīgākais cilvēks, it kā mēs citi būtu nulles, it kā mēs nemaz nebūtu... Bieži vistuvākās apkārtnes neredzīgs, kā aizmidzis − vai tu dzīvo kādā dīvainā mums mirstīgiem neizdibināmā un neaizsniedzamā citā nomodā? Tava patība − neremdināmā patmīlība, egoisms un godkāre par iespiesto vārdu ir viss, kas, šķiet tev vajadzīgs.

Tas nebija tiesa, tā nekad nav bijusi taisnība, tas nav būtiskais. Mana godkāre nav viss, kas man vajadzīgs. Bet savam darbam es piederu visvairāk.

Viņš nebija atbildējis un atkal sajuta sev neatlaidīgi pievērstu zīlnieces skatienu un pacēla acis. Viņas drusku uz augšu paliektais enerģiskais zods viegli iedrebējās.

Kas? Kas viņa pretī sēdētāja bija? Patiešām ragana? Burve? Rēgaina reģe vai virtuoza aktrise, kas teicami iekļāvās savā lomā? Vecot sākusi sieviete, kuŗai vētru un dziņu laiks vēl nebija beidzies? Sievietes. Dievietes. Sievas, mātes un meitas − raganas un burves − kaut kas ikvienā un visās viņās mīt un iemājo no burvju maģijas − visām, itin visām viņu dzīves un eksistences viens vienīgs mērķis un nolūks − par varītēm sevī iemīlināt vīrieti, apreibināt viņa jutekļus un maņas, sajaukt prātus, lai tad pašas savu panākušas, varētu valdīt un vadīt viņu tikai sev vēlamā virzienā, pašām par prieku un laika kavēkli, likt viņam lēkt pār izstieptu slotas kātu un nezin ko vēl, lai dabūtu uzjautrināties kā par jokdari vai cirka klaunu, un ja viņa nav klāt, klusībā pie sevis smietos pilnā kaklā. Bet, ja kāds atsakās, viņu vēlmēm nepadodas, dziļi aizvainotas bēg, varbūt pat zilās dusmās tumsā raud un negaidīti pazūd bez pēdām un žēlastības, satricinādamas visas pasaules pamatus un aptumšodamas sauli zenītā.

Viņa iesmējās.

„Sakait, vai jūs parasti ar savu stāju un izturēšanos norobežojaties no citiem cilvēkiem, izvairāties no sabiedrības?”

Viņš izbrīnījies uz viņu paskatījās: „Laiks man ir dārgs.”

Viņa savā sēdeklī sagrozījās, paliecās uz priekšu un atslīga atpakaļ:

„Un ko jūs darāt − viens un bārs?”

„Vienatnē es satiekos pats ar sevi un ar − visumu.”

„Tiešām?”

„Tik tiešām.”

Atkal ieguldzējās smiekli.

„Blēņas! Tā ir tikai iedoma, nepaticama aizbildināšanās, iztēles māns. Vienatnē cilvēks nevar pastāvēt.”

„Kā nu kuŗš,” viņš cieti un skarbi teica.

Likās viņas augums saruka, locekļi kļuva trauslāki, bet tūlīt atkal saņemdamās, viņas balss īpašā intonācijā kā mūzika, kā buŗamvārdi, emocijas un asociācijas riezdama un raisīdama, pāri laikam, cauri mūžiem skriedama, krizdama un celdamās jūsmīgos uzsvaros, vārdus un teikumus kā maģiskās formulās salikdama, teica:

„Jūs maldāties, ai, kā jūs maldāties! Pēc neiespējamā tiekdamies, vientulības kalnā stāvot, jūs nosalsit, pazudīsit sev un citiem. Pārākumā apjozies, neskatiet cilvēkus tikai no augšas un dzīvi tikai ar tālskatu, nokāpiet lejā − bez šaubām un svārstīšanās metaties dzīvē iekšā ar atplēstām rokām, jo kopš pasaules iesākuma, sen sen pirms grēku plūdiem un Noasa šķirsta būves un vēl šobaltdien visu vērtību mūžam šalcošs un neizsmeļams avots un esme ir daudzveidīgā, paradoksālā, neiznīcināmā dzīve pati, kur uz saules enerģijas piesātinātās sakņainās zaļās zemes, zaļos krastos dzīvības un mīlestības mistērija iet roku rokā.

Viņu acis sastapās. Nesalasāmas viņai bija viņa domas.

„Jūs neticat?”

Brīdi klusējusi viņa tieši un atklāti vaicāja:

„Vai drīkstu zināt, kāda ir jūsu nodarbošanās, profesija, karjera?”

Viņš pavīpsināja. Vai burvei, gaišreģei pietrūka gaišredzības?

„Kāpēc ne? Esmu rakstnieks.”

„Rakstnieks! Cik interesanti!” viņa sajūsmā sasita plaukstas.

„Tad jau jums vārdu netrūkst, kāpēc tikpat kā nemaz nerunājat? Par ko jūs rakstāt?”

„Par visu, kas mani saviļņo un liekas rakstīšanas vērts.”

Varu zvērēt, ka tagad jūs rakstīsit par mani, viņa domāja pie sevis, bet dzirdami teica: „Vai es neteicu, vai es neteicu, ka jūs esat neikdienišķs cilvēks!”

Rakstnieks! Viņš it kā izbijās pats no saviem vārdiem, paskatīdamies uz apputējušiem kurpju purngaliem, sagumzītām biksēm. Cik ilgi viņš šo uzvalku bija valkājis bez pārmainīšanas? Varbūt arī kakla saite bija sagriezusies šķībi? Un viņš neatcerējās, vai šorīt bija skuvies vai ne.

Rakstnieks! Pazīstams, lasītāju un kritiķu atzīts, cienīts un cildināts autors kā āksts, kā galma nerrs atvērtām delnām sēdēja pie zīlnieces kā gražīgas karalienes kājām. Pēkšņi viņā uzplūdis kauns pārvērtās naidā un nicinājumā pret sevi un šo sievieti.

„Man jāiet, jāiet”, viņš teica sev, „ko es te vēl gaidu.”

Zaļās acis zalgoja. Kādus noslēpumus tās glabāja un slēpa? Vai tām kāds drīkstēja ticēt un uzticēties?

Ausīdamās savā sēdeklī sagrozījās zīlniece, it kā mēģinādama sadzirdēt viņa domas, tad laipni, iztapīgi piesardzīgā tonī, it kā vārdus meklēdama un vētīdama, pati savā valodā klausīdamās, koķeti teica:

„Jūs esat pirmais īsti gudrais vīrietis, kas pēc ilgāka laika pie manis ienācis”, un viņš, nesaprašanā viņā vērdamies, palika sēžot.

„Par ko jūs esat pārsteigts? Vai jūs neticat man, manai mākai un varēšanai?”

Viņš papurināja galvu.

„Tā nekādā ziņā nav mana, bet jūsu vaina. Iekām es esmu muti atplētusi un pušplēstu vārdu teikusi, jūs jau esat dzelžaini apņēmies un pat nepelnīti zaimojoši nolēmis man neticēt. Jums jābūt atraisītam un paļāvīgi un brīvi jāpaļaujas ieiet manos vārdos kā nepazīstamā mākslas darbā, kur atklājas jaunas patiesības. Neturieties pretī tikai tādēļ, ka jūs neko tamlīdzīgu neesat sagaidījis, piedzīvojis vai domājis. Dzīve atveras pārsteidzoši brīnumaina tam, kas skatās ar atvērtām acīm. Dzīvē viss iespējams.”

Kādi ļaudis te apgrozījās? Kas te nāca un gāja? Tādi, kas vienlaicīgi tic Dievam un pesteļiem? Dievticība, māņticība, lētticība te savijās kā dažādi ziedi vienā vainagā.

Viņas dienas un nakts gaitas? Stāvēt uz atklātas ielas, nekautri aizturēt garāmgājējus, aiz rokas raut iekšā naīvus un vientiesīgus ļautiņus. Vilt un vilināt. Medīt, apvārdot un pavest vīriešus?

„Nelabvēļi jūs apskauž un aprunā, jūs esat − jūs −”

Ak, nestāstiet man par mani, to es pats zinu. Varbūt pastāstiet pati par sevi, viņam ienāca prātā, kā viss te skatāmais un jaušamais radies un veidojies. Kāda tam īstā motīvācija? Vai jūs pati savai misijai ticat vai esat viltus praviete? Bet, vārdus neizteicis, viņš tūlīt pats sev domās atbildēja: nekādas metafiziskas mīklas te nav minamas, ne Gordija mezgls raisāms, ne cērtams − viss skaidrs, ar neapbruņotu aci kā uz delnas redzams. Jeb varbūt ne gluži tik skaidrs un tik redzams?

Kaut kam ir jātic. Jātic. Jā gan!

Būrēja un apburtie. Un viņš? Vai viņš bija viņas patvaļīgās vīzijas uzburts tēls? Būrēja apbuŗ vientiesīgus ļautiņus. Bēdās un nelaimēs apmulsušus radījumus vērmeļainā nestundā, vai tos, kas gaŗa laika pēc, nezinādami ko darīt, sakairinātas iztēles spīdzināti, sevi žēlojamus sajuzdami, izkrata savu nospiesto sirdi viņai kā bērni, nemaz neapzinādamies, ka gudrā pareģe ikdienas ar dažādiem indivīdiem, no dažādas cilmes un dažādiem sabiedrības slāņiem nākušiem cilvēkiem sastapdamās ar ilgā pieredzē iegūtu prasmi, izkoptu maņu un intuiciju atkārtotā rituālā liek viņiem to darīt, nemanīdami, ka dedzīgā atklātībā bez bailēm un bijāšanas izpauž ilgi noklusētus kā ar slepeniem zieģeļiem aizzieģelētus noslēpumus un bez apdomāšanās, daļēji kā viņš pats, atklāj spiedīgas pašreizējas problēmas. Zīlniecei tikai atliek viņiem iedvest ticību un cerību tālākai dzīvošanai, uzmundrināt, apgalvojot, ka zemes lode nebūt nav apsviedusies otrādi, pasaule nebūt nav izgāzusies no virām, kā viņiem šobrīd šķiet, ka dzīve ir nepārtraukta kāpšana pret kalnu, celšanās un krišana un atkal celšanās, mūžīga maiņa, tapšana un pārtapšana, ka pavisam drīz un negaidīti pār viņu dzīves ceļu un visām līkloču takām kā visburvīgākā burvība atkal atmirdzēs spoža saule. Un viņi to noklausījušies, kā ticīgie svēto vakarēdienu saņēmuši, no grēkiem nomazgāti, var aplaimoti atgriezties savās mājās.

Ragana. Spīgana. Ugunspuķe.

Un tā viņa te ķiķinās, lakstojas un savas uzvaras svinības svin?

Zīlniece palieca galvu viņam tuvāk. Viņas nāsis uztraukti trīsēja. Zaļās acis virmoja kā zaļi noreibuši atvari. It kā pusbalsī dziedot, viņa valšķīgi kārdināja: „Kāpēc? Kāpēc ne?

Talantīgi ģeniāli cilvēki ļoti bieži dzīvē ir neprātīgi aušas, bet es redzu no jūsu vienreizējās sejas, viedās pieres un asā profila, ka jūs esat drosmīgs un bez aizspriedumiem, tikai apmulsināts, izsists no sliedēm patlaban, tomēr neaizmirstiet, ka vīrietis, pat tas, kas dziļi dzīves fiziskās un psīchiskās elles nemirstības dvašu elpojis, bīstami ievainots, uz nebūtības sliekšņa stāvot, var vienmēr atgriezties un atrast sev patvērumu un mājas sievietes mīlestībā un uzticībā.” Viņš klusēja.

„Vai jūs patiesi nemācāties no tās gudrības, ko, ielūkojoties cilvēku un dzīves parādību būtībā, rakstot atklājat un ar savām grāmatām sniedzat citiem?” Viņa vērās viņā tik uzmanīgi un saspringti, it kā no viņa atsaucības un atbildes tagad būtu atkarīga viņas pašas dzīves jēga un saturs. Viņš klusēja.

Stūrgalvīgā rotaļā viņa spēlējās ar vārdiem un domu, ka viņš viņas burvestības cilpām beidzot padosies. Viņa mēģinot vēlreiz, un baltu šauru roku pret viņu pastiepjot, teica:

„Runājiet, runājiet, − neslēpieties klusumā − nežēlīgs un vēss. Dieva dēļ! nesodiet sevi bez kādas vajadzības un vainas, neaizliedziet sevi kā dažs bērnišķīgi muļķīgs mūks. Dzīvojiet, kamēr esat dzīvs. Nāciet pie manis − bez saistībām un noteikumiem − esiet laimīgs!”

Zaļās acis virmoja kā draudīgi baisi atvari ar īpatnēju pievilcību. Bet viņš nekustējās. Nenorimdama, uz priekšu sasliedamās, viņa strauji pacēla kuplo svārku krokas gandrīz līdz ceļiem, parādīdama vīles un šuves brunču kreisajā pusē un savus naigos slaidos lielus, kā glodene noslidināja šmaugo augumu no augstā sēdekļa un, drusku pieliekusies, svārku stērbelēm grīdu slaucīdama, tuvojās viņam. Viņš nekustējās, bet no tumšajiem dobumiem viņa acis raudzījās viņai pretī ledaini aukstas, kā no dvēseles pazemes neizpētījami dziļām alām un labirintiem izdūrušās īlenu smailes, stīvie skatieni dūra cietsirdīgi kā čūsku dzeloņi. Viņas acis iepletās izbrīnā. Viens viņas augstais izliektais uzaču loks pavilkās vēl augstāk un balti mirdzoši zobi iekodās apakšlūpā:

„Loģika te neder, dusmas nepalīdz, jūsu augstība,” viņa teica pusjokadamās, puslūgdamās un, sastrēgtā alkainībā, uz papēža apgriezusies, bez vilcināšanās metās viņam klāt puspiemiegtām acīm, plakstus tikai mazliet paceļot. Viena viņas roka pieskārās viņa plecam, taustījās, noslīdēja zemāk, pirksti ieķērās viņa svārku atlokā, savilkās un neatlaidās vairs. Otru viņa uzlika uz viņa rokas, bet kļaudamās un glauzdamās klāt viņas devīgā un negausīgā mute pieplaka viņa lūpām. Nesavaldīgie mati juku jukām pajukdami līdz ar viņas elpu kā sarkani pavedieni, kā ugunīgas strūklas applūdināja un dedzināja viņa seju un kaklu.

„Pie joda un deviņiem velniem!” viņš skarbi iesaucās, derdzīgā netīksmē atrāvies no viņas nekautrās uzdrīkstēšanās un, spraigi kājās traukdamies, nicinājumā viņu spēcīgi pagrūda. Zaļie atvari saduļķojās un satumsa. Rūgti vīlusies, gandrīz līdzsvaru zaudēdama, viņa iekrita krēslā atpakaļ un nekustējās vairs.

Viņš ieraudzīja savas pēdējās naudas zīmes izplētušas pār atvērtas bībeles lapām un niknumā tās satvēra. Policijai tādu krāpnieci nodot. Lai ikkatrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un ugunī iemests! Viņam ienāca prātā. Lai, lai − bet tūlīt nolika naudu atpakaļ, atskārzdams, ka patiesībā tā viņam nemaz vairs nepiederēja, ka viņš to bija atdevis labprātīgi, pēkšņi arī attapdamies, ka zīlniecei pienācās ne tikai nievas un pelšana, bet arī zināma atzinība un pateicība. Iztukšots un piekusis viņš te bija ienācis, svarīga un svētīga viņam bija pārmaiņa, nejaušā sastapšanās, saskaršanās ar nepazītu gaisotni, citu vidi; ar šo sievieti kā ar modinātājas, laipnas un liktenīgas mūzas klātieni. Viņš bija atdzimis, iedvesmots un apaugļots savam neatliekamajam darbam, kaut arī zīlnieces nolūki bija citi.

Ar acīm izeju meklēdams, neviļus atskatīdamies, viņš redzēja, ka viņa klusa, it kā valodu zaudējusi, visus dzīvības spēkus un vingrumu viņam atdevusi, nevarīgi nolaistiem pleciem kā beigta, elpot apstājusies bezdvēselīga būtne sēdēja, ļaudama slābanajām rokām ļengani nokarāties gar krēsla malām. Atpakaļ atgāztā galva kvēpdama un gruzdēdama dega bez uguns. Viņas piere bija bāla kā asfodele. Acis tukšas. Tukšas. Kā atvari bez ūdens.

Apgriezies, aiz raibajiem pušķiem, zīdainām bārkstīm varavīkšņainos aizkarus pašķīris, straujiem soļiem bez ardievām un atvadu vārdiem, viņš devās pa mazajiem koka pakāpieniem uz augšu un, āra durvis atvēris, atvieglots izkāpa svaigā gaisā uz ielas. Tālu no viņa acīm vējš projām bija aizpūtis kokus un debesis, namus un cilvēkus, nekas viņu nekavēja. Uzbāzīgās skumjas un sēras kā iežūžotas likās pieklusušas. Tikai neskaitāmi vārdu bari − viņa paša vārdi un tēli − aizgūtnēm kā sanoši bišu spieti, kā krāsainas rudens lapas satraukti, nepacietīgi, atklāsmju pilni kā burvju atslēgas, ar savu maģiju drūzmējās un virmoja viņa galvā, un viņš nebija viens.

Bet nepamanīts šķērsām pār viņa krūtīm pārstiepies vizēja tievs un gaŗš, ļoti spožs tumši sarkans mats.

1977. gads 23. septembrī