Uldis Ģērmanis

KRIEVIJA − TAUTU CIETUMS

 

No revolucionārā internacionālisma līdz padomju patriotismam

Pelēcīga revolūcijas jubileja

1977. gada novembrī Leonīds Iļjičs Brežņevs saņēma summējumus sakarā ar lielās Oktobŗa revolūcijas sešdesmito gadadienu. Viņš apgalvoja, ka Padomju Savienības Komūnistiskā partija ir turpinājusi iet pa Vladimira Iljiča Ļeņina iesākto un norādīto ceļu uz sabiedriskās attīstības likumsakarīgo galamērķi, bezšķirīgo sabiedrību. To Iļjičs II darīja kā vadonis vienai no abām pasaules supervalstīm, bet nevis kā ideju devējs un ceļa rādītājs pasaules komūnistiskajām kustībām, kas darbojas ārpus viņa tiešās varas sfairas.

Par spīti pompozajām izdarībām, jubilejas svinības bija pelēcīgas, stīvas un mazliet skumīgas. Trūka patiesas sajūsmas un revolucionāras kvēles. Tāpēc ir tikai dabiski, ja jautājam: kāpēc viss tas tā ir noticis? Atbildi var dot īss vēsturisks atskats.

 

Kādā veidā uzvarēja Oktobŗa revolūcija?

Krievijas Oktobŗa revolūcija ir pretrunā ar marksisma uzskatu par sabiedrības attīstību. Tieši tāpēc mazinieki un arī vairāki redzami lielinieki noraidīja domu par sociālistisku revolūciju 1917. gadā. Kā krietni marksisti viņi aprādīja, ka Krievija nav sasniegusi tādu kapitālistiskas attīstības pakāpi, kas nepieciešama lielajam sociālistiskajam apvērsumam.

Nepacietīgais partijas stratēģis Ļeņins šādus teorētiskus iebildumus apzīmēja par māņticību un eksegētisku matu skaldīšanu (talmudismu). Galvenais aktuālajā momentā bija sagrābt valsts varu kaŗa nogurdinātajā Krievijā, un viņš bija pārliecināts, ka lielinieki spēj gāzt svārstīgo un neizdarīgo Pagaidu valdību Petrogradā. Vladimirs Iļjičs arī zināja, kur iespējams dabūt palīgspēkus. Viņš bija pārdomājis 1905. gada revolūcijas norises un izdarījis dažus secinājumus. Šo notikumu analize rādīja, ka ar sevišķi eksplozīvu spēku revolūcija bija attīstījusies nekrievu apgabalos (it īpaši šai ziņā bija izcēlušies latvieši), kur sociālās netaisnības un polītisko apspiestību pastiprināja nacionālā diskriminācija (carisma pārkrievošanas polītika). Viņš norādīja uz vienkāršo faktu, ka cara Krievija bija koloniāla impērija, kur iedzīvotāju lielākā daļa bija nekrievi (gandrīz 60% no kopējā iedzīvotāju skaita). Ļeņins arī nekavējās ietilpināt savā propagandā saukli Krievija ir tautu cietums un prasīja dot brīvību visām carisma apspiestajām tautām.

Pēc atgriešanās no trimdas Šveicē Ļeņins izstrādāja savas revolucionārās „aprīļa tezes”, kur cita starpā bija apskatīts nacionālais jautājums Krievijā. Viņš asi nosodīja lielkrievu imperiālismu un deklarēja:

Nacionālajā jautājumā proletāriskajai partijai vispirms jāprasa, lai tiktu pasludināta un nekavējoties realizēta pilnīga brīvība atdalīties no Krievijas visām nācijām un tautībām, ko apspieda carisms un kas varmācīgi bija pievienotas vai varmācīgi tika turētas valsts robežās, t.i., anektētas. (...) Pilnīga atdalīšanās brīvība, visplašākā vietējā (un nacionālā) autonomija, sīki izstrādātas mazākumtautību tiesību garantijas − tāda ir revolucionārā proletariāta programma.

Šādā veidā Ļeņins radīja savai partijai ārkārtīgi izdevīgu izejas pozīciju turpmākai propagandai un cīņai par varu. Pagaidu valdības nevarība pret nekrievu sākotnēji diezgan mērenajām nacionālajām prasībām radikālizēja nacionālās kustības, kamēr lielinieki tai pašā laikā dažam labam nekrievu nacionālistam šķita esam potenciāli sabiedroti cīņā par nacionālu atbrīvošanos. Nebija jau arī nekāds noslēpums, ka liela dala Ļeņina tuvāko līdzstrādnieku bija nekrievi (kaukāzieši, baltieši, žīdi, somi u.c.). Lielinieku vadonis zināja, ka viņam iespējams dabūt ievērojamu militāru atbalstu no kaujās rūdītām nacionālām kaŗaspēka daļām stratēģiski svarīgajā ziemeļu frontē, kas aizsprostoja ienaidniekam ceļu uz Petrogradu. Pēc krievu armijas neveiksmīgajām operācijām un smagajiem zaudējumiem kaŗa sākumā, latvieši 1915. gada vasarā bija dabūjuši atļauju organizēt savas nacionālas militāras vienības. 1916. gada beigās cīņās jau bija iesaistīti astoņi latviešu strēlnieku pulki (tā krievu armijā dēvēja ātras un kustīgas kaŗaspēka vienības), kur kopā ar visai lielo rezerves pulku ietilpa vairāk nekā 30.000 vīru. Latviešu strēlnieki parādīja izcilas kaujas spējas un viņus uzskatīja par Ziemeļu frontes izlases kaŗaspēku. Atšķirībā no citām krievu armijas daļām, latviešu strēlnieki saglabāja stingru disciplīnu un cīņas spējas arī pēc Februāŗa revolūcijas. 1917. gada maija beigās šie pulki nokļuva stiprā Latvijas revolucionārās sociāldemokratijas ietekmē, kuŗas vadība jau kopš 1914. gada bija lielinieku rokās. Kā apspiestas (koloniālas) tautas dēli strēlnieki bija sevišķi izdevīgs objekts lielinieku propagandai, kas solīja mieru, sociālu taisnību un nacionālu brīvību. Kad latviešu strēlnieku II kongress 1917. gada 30. (17.) maijā izsacīja neuzticību valdībai Petrogradā, lielinieki sāka latviešu strēlnieku pulkus cildināt kā „proletāriāta bruņoto avangardu”.

Nebija nekāds noslēpums, ka lielinieki 1917. gada vēlā rudenī gatavoja bruņotu valsts apvērsumu. Šo jautājumu samērā plaši iztirzāja krievu prese, un tika apgalvots, ka Kerenska valdība „stingri un konsekventi” uzstāšoties pret dumpiniekiem. Taču Oktobŗa revolūcija nebūt nebija tikai pārgalvīgs apvērsums Krievijas galvaspilsētā. Ļeņins jau savlaicīgi bija licis to saskaņot ar latviešu pulku sacelšanos tuvējā Ziemeļu frontē. Latviešu strēlnieku revolucionārā darbība izjauca Kerenska nodomus izsaukt no frontes lojālu krievu kaŗaspēku valdības aizsardzībai. Tās liktenis līdz ar to bija apzīmogots. Zviedru laikraksts Social-Demokraten ziņoja 17. novembrī:

„Kerenskis ir sakauts, jo 30.000 vīru stiprs latviešu kaŗaspēks ir nācis lieliniekiem palīgā.”

Latviešu revolucionārus un militāros vadoņus apbalvoja ar augstiem amatiem. Latviešu lielinieku līderis advokāts Pēteris Stučka kļuva tieslietu tautas komisārs Ļeņina valdībā.

 

Ļeņins nepaļāvās uz krievu kaŗaspēku

Ļeņins nepaļāvās ne uz dezorganizētajiem krievu kaŗavīriem Petrogradā, ne uz daudzinātajiem Kronštates matrožiem, kuŗu vidū bija manāmas anarchistiskas noslieces. Tāpēc steidzīgi noorganizēja sevišķu latviešu militāru vienību, kas pārņēma tautas komisāru rezidences (Smoļnija institūta) apsardzību − un vēlāk sekoja līdz padomju valdībai uz Maskavas Kremli. Pēc Ļeņina pieprasījuma decembŗa sākumā Petrogradā ieradās 6. latviešu strēlnieku pulks, lai tur uzturētu „revolucionāru kārtību”. Latviešu strēlnieki arī tiešām atjaunoja zināmu kārtību: atklāta laupīšana izbeidzās, demoralizētos krievu zaldātus un anarchistus atbruņoja. Latviešu bajonešu aizsargāts, Ļeņins 1918. gada janvārī padzina Krievijas Satversmes sapulci.

Kad 1918. gada 3. martā Brestļitovskā lielinieki parakstīja miera līgumu ar Vāciju, vecās krievu armijas atliekas demobilizēja. Pāri palika vienīgi Latviešu strēlnieku divīzija (Latdivīzija), ko brīvprātīgi saformēja no bijušo latviešu pulku strēlniekiem un no latviešu jauniešiem bēgļu gaitās Krievijā (Baltiju bija okupējusi vācu armija). Par Latdivīzijas komandieri tika iecelts akadēmiski izglītotais latviešu pulkvedis Jukums Vācietis; godkārīgs un nacionāli noskaņots virsnieks. Savā grāmatā Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme (I daļa, Pleskava 1922) viņš savu nostāju ir motivējis šādā veidā: „Mums, latviešiem, vajadzēja pabalstīt Krievijā to partiju, kuŗa atzina mūsu brīvību un patstāvību. Un tāda bija Krievijas lielinieku partija.” Latdivīzijai bija lemts spēlēt izšķirīgu lomu turpmākajā notikumu attīstībā.

Pilsoņu kaŗa pirmajā gadā (1918.) Latviešu strēlnieku divīzija bija lielinieku militāro spēku mugurkauls. Sadalīti daudzās mazākās vienībās, latviešu sarkanie strēlnieki bija izvietoti pa visu Iekškrieviju, lai nodrošinātu padomju varas eksistenci. Viņi darbojās kā sava veida glābšanas korpuss, kas efektīvi iejaucās visur tur, kur uzliesmoja lokāli nemieri pret lieliniekiem. 1918. gada aprīlī latvieši cita starpā satrieca krievu anarchistus un jūlija sākumā likvidēja kreiso sociālrevolūcionāru militāro sacelšanos pret Ļeņina valdību Maskavā. Tai pašā laikā viņi arī atjaunoja padomju varu vairākās pilsētās Volgas augštecē, kas bija kritušas pretinieku rokās.

Pamazām valsts perifērijā bija konsolidējušies pretlielinieciskie spēki, un Latdivīzijas daļas tika iesaistītas cīņās dažādās pilsoņu kaŗa frontēs, kur stāvoklis bija visbīstamākais. To ievērojot, var saprast, kāpēc par jaunās Sarkanās armijas pirmo virspavēlnieku padomju valdība 1918. gada septembrī iecēla Latdivīzijas komandieri J. Vācieti. Tas bija viņš, kas izplānoja armijas organizatorisko uzbūvi un izveidoja padomju stratēģiju visās pilsoņu kaŗa frontēs. Viņa tuvākais priekšnieks bija kāds cits nekrievs − kaŗa tautas komisārs Trockis (Bronšteins).

Ārzemju prese, nespēdama saprast latviešu strēlnieku motīvus, mērķus un cerības, ar izbrīnu rakstīja par Ļeņina „latviešu pretoriāņiem”. Savā iepriekš minētajā darbā Vācietis paskaidroja: „Visumā latviešu strēlnieku darbībai bija tā vēsturiskā nozīme, ka viņi kaŗoja pret reakciju, viņi bija gatavi katrā brīdī griezt pretim krūtis un ieročus tiem spēkiem, kuŗi centās ievest Krievijā atpakaļ veco režīmu.” Vācietis arī norāda, ka satriecot vecās „nedalāmās Krievijas” restaurāciju, latviešu strēlnieki radīja priekšnoteikumus Baltijas valstu, Somijas un Polijas neatkarībai. Šai sakarā jāpiebilst, ka minētās valstis ieguva neatkarību cīņā pret lielinieku kaŗaspēka invāziju vai arī lielinieku atbalstītiem sarkangvardiem. Atbrīvošanās no pakļautības Krievijai bija visai sarežģīts un sīksts process, ko nav iespējams attēlot dažās rindās. Bet Vācietim ir taisnība, ka „svētās nedalāmās Krievijas” restaurācija bija balto krievu ģenerāļu un polītiķu nepiekāpīgā prasība līdz pat viņu galīgajai bojā ejai. Krampjaini turēdamies pie seniem krievu imperiālisma mērķiem, pretlielinieciskie krievu vadoņi izraka paši savu kapu cīņā ar elastiskajiem lieliniekiem.

Krievu emigranti Rietumos joprojām nav pārstājuši žēloties par nekrievu (it īpaši latviešu un žīdu) „vainu” Krievijas revolūcijā un pilsoņu kaŗa iznākumā. Pašu īsredzību liktenīgo cīņu laikā (1917.-1920. g.) viņiem ir izdevies aizmirst.

 

Nekrievu emancipācija

Kad bija satriekta Krievijas kontrrevolūcija, lielākā latviešu sarkano strēlnieku daļa atgriezās savā dzimtenē un kļuva lojāli pilsoņi brīvajā latviešu republikā. Latviešu lielinieku vairums un daži tūkstoši pilsoņu kaŗa veterānu palika turpretī Padomju Savienībā, kur daudzi latvieši ātri avansēja jaunajā padomju varas aparātā. Citi nekrievi (kaukāzieši, žīdi, somi, igauņi u.c.), kas bija devuši lielu ieguldījumu revolūcijā un pilsoņu kaŗā, ātri izvirzījās redzamos posteņos partijā, armijā, valsts pārvaldē un kultūras dzīvē. Krievi uz tiem raudzījās ar naidu un skaudību.

Jau samērā ātri lielinieku partijā bija parādījušās šovinistiskas lielkrievu noslieces. Šī parādība satrauca Ļeņinu. Savās 1922. gada 30. decembŗa piezīmēs viņš izteica bažas par turpmāko attīstības gaitu: „Nav šaubu, ka mūsu nedaudzie internacionālisti noslīks šovinistisko lielkrievu jūrā kā mušas pienā.’’

 

Lielkrievu reakcija

Pēc Baltijas valstu, Somijas un Polijas atbrīvošanas no Krievijas, iedzīvotāju sastāvs Padomju Savienībā pārmainījās par labu krieviem. Sakarā ar pastiprināto centralizāciju arvien vairāk pieauga Maskavas un centrālā lielkrievu apgabala nozīme. Nepārtraukti briestošajā padomju birokrātijā ieplūda liels daudzums vecās cara pārvaldes ierēdņu, kamēr augošā Sarkanā armija uzsūca sevī desmitiem tūkstošu bijušo cara virsnieku. Vecais režīms gan bija sadragāts, bet tā birokrātiskās un militārās tradīcijas un metodes iekļāvās un ieplūda padomju sistēmā.

Lielinieku sākotnējās cerības uz permanentu revolūciju, t.i. revolūcijas izplatīšanos Eiropā un citos kontinentos pagaisa divdesmitajos gados. Agresīvas nacionālistiskas ideoloģijas − fašisms un nacionālsociālisms − izrādījās stiprākas par komūnistiskajiem un internacionālajiem lozungiem. Tas nevarēja palikt bez ietekmes uz sabiedrisko un ideoloģisko attīstību Padomju Savienībā.

Gruzīnu renegāts Staļins nostiprināja savu vienvaldību cīņā ar visumā internacionāli noskaņotajiem revolucionāro cīņu veterāniem, kuŗu vidū bija ārkārtīgi daudz nekrievu. Citiem vārdiem sakot, Staļins slēdza derību ar krievu veco reakcionāro nacionālismu, dodams tam lielus meslus, bet pats kļūdams jauns krievu patvaldnieks. Tika nosodīta agrākā marksistiskā padomju historiografija un vēsturi turpmāk pārveidoja krievu patriotisma garā, un ad maiorem gloriam jaunajam sarkanajam caram. Šī vēstures viltošana gluži smieklīgā veidā izķēmoja it īpaši revolūcijas perioda norises.

Tai pašā laikā Staļins atbalstīja pārkrievošanas centienus un ievadīja vajāšanas pret nekrievu tautām Padomju Savienībā. Tās kulminēja lielā terrora laikā (1936.-1938. g.), no kuŗa sevišķi smagi cieta nekrievu komūnisti, kultūras strādnieki un pilsoņu kaŗa veterāni. Šais gados pilnīgi iznīcināja latviešu komūnistisko partiju Padomju Savienībā un padomju latviešu kultūras dzīvi. Visus augstākos latviešu virsniekus Sarkanajā armijā − latviešu tautības ģenerāļi toreiz cita starpā komandēja padomju militāro aviāciju, tanku un bruņumašīnu kaŗaspēku, civilo aizsardzību un armijas izlūkdienestu − likvidēja. Līdzīgs liktenis bija arī citām nacionālām grupām. Ļeņina baigās nojautas bija izrādījušās pareizas.

Tāpēc bija tikai dabiski un likumsakarīgi, ka, attīrījusies no internacionāli noskaņotajiem nekrievu elementiem, nacionāli krieviski noformētā sociālistiskā padomju valdība gadu vēlāk (1939. g. 23. aug.) parakstīja sadarbības līgumu ar vācu nacionālsociālistu vadoņiem. Tās rezultātā notika jauna padomju krievu imperiālistiska ekspansija, kas radīja jaunu paplašinātu’ „tautu cietumu”.

Bet pats par sevi saprotams, ka Padomju Savienības komūnistiskā partija, kas centās īstenot lielkrievu imperiālistiskos mērķus, nevarēja vairs ilgāk paturēt virsvadonību pār pasaules komūnistiskajām kustībām. Vēsturiskā attīstība patiesi ir dialektiska.