Laima Kalniņa
KALNU PILSĒTIŅA
(Fragments no godalgotā stāsta „Kur upes satiekas”)
Satraukta es noliku grāmatu un mēģināju sakārtot domas. Es nebiju maldījusies. Viens bija skaidrs − es nebiju maldījusies jau toreiz mazajā ēdnīcā ar dīvaino vārdu. Zīlniece apzināti vai neapzināti bija runājusi līdzībās. Acīm redzot to bija pamanījusi arī rakstniece. Rudzu puķe nenojauta, par to nebija šaubu. Arī Sēdija, droši vien, ne.
Es atcerējos viņas abas ēdnīcā „Ceļš uz Emavu” man pretī pie vienkāršā, neapsegtā koka galda. Sēdija un Rudzu puķe sēdēja blakus, saposušās piemēroti šai mazliet svinīgajai reizei. Parasti viņas mēdza skraidīt apkārt pa pilsētiņu tērpušās vienkāršajās, zilajās audekla biksēs un kādās jakās. Tādā pašā apģērbā viņas devās arī uz augstskolu − mana audzēkne Rudzu puķe ar savu divriteni, kas viņai bija tik parocīgs, un Sēdija, kam brauciens līdz augstskolai bija tālāks, ar Džona vecajiem kravas ratiem. Dzīve mazajā, nabadzīgajā pilsētiņā starp kalniem nebija viegla, un, jāteic, viņas abas ģērbās un vedās tai visai piemēroti. Bet tovakar viņas bija saposušās, jo, kā jau teicu, reize bija mazliet svinīga, un mēs visi bijām priecīgi pacilātā noskaņā.
No pēkšņā atklājuma man mazliet reiba galva. Gandrīz šķita, ka jāpieturas pie kāda droša, nemaldīga, nekustīga priekšmeta, bet tāda nebija. Viss šķita kustam baltajā zibenī, kas bija pārsteidzot uzliesmojis no lasītā vārda. Tvēru pēc nupat noliktās grāmatas. Varbūt rakstniece? Ja man izdotos viņu satikt ... vai vēstulē... Bet nē, es domās papurināju galvu, tam nebija nozīmes. Acīm redzot, viņa jau bija pateikusi visu, ko zināja.
Tālākais bija jānoskaidro man pašai. Kā? Es zināju tikai vienu veidu − jāraksta. Ja es visu redzēto un piedzīvoto aprakstīšu, es domāju, lēni un apdomīgi aprakstīšu, varbūt, tas noskaidrosies. Varbūt, kāds norādījums, kāds vārds, kam es, tikai domās sev dīvaino atgadījumu atstāstot, būtu neuzmanīgi pagājusi garām, melnbaltā patiesībā attēlots, ienāks man apziņā ar savu tiešumu.
Dienā bija lijis. Sīks, pelēks lietutiņš. Kad pacēlu acis, vienalga, kuŗā no mazās pilsētiņas ielām, ielas galā aizvien bija redzami kalni, ap kuŗiem plūda pelēkas mākoņu pūkas, it kā kaut kur steidzoties.
Man šķiet, arī vēlāk naktī lija, bet es neesmu gluži droša par to. Es neesmu droša par to, jo pēc mirkļa „Ceļā uz Emavu”, kad ap mani nošķīda kā baltas gaismas atklājuma zibeņi, es neesmu droša vairs ne par ko. Es tikai zinu, ka vienu brīdi man šķita, ka esošā, ierastā pasaule sašķīst tūkstoš baltās drumslās un tās vietā dzimst jauna, apaļa un sārta zemes lode, kur nekas, nekas vairs nav tāds kā bijis.
Bet es atceros skaidri visu, kas notika pirms tam. Lidojumu pāri kontinentam, un ka toreiz laiks bija tik skaidrs, ka es varēju redzēt zemi lejā gandrīz vai visu ceļojuma laiku. Un kā uz rietumiem no Mineapoles ainava mainījās, un viss šķita tik neparasts un neierasts manām acīm.
Tam nav nozīmes, es mazliet nepacietīgi sevi pārtraucu. Nav nozīmes manam ceļojumam. Ja kas šinī stāstā ir nozīmīgs, tad tas jau noticis agrāk. Sākums, es sev atgādinu, ir vienmēr agrāk nekā mēs to apjaušam. Un nozīmīgs šai stāstā ir tikai Rudzu puķes un Sēdijas ceļojums.
Irkutska − es bijīgi saku, svešos vārdus izmēģinot − kuģis uz Vladivostoku, cietzemes Ķīna un kāds kliedziens naktī. „Apceļojiet laimīgo Kazachstanu” un sastingušas sejas. Samarkanda, Tokio, ērģeļu koncerts Doma baznīcā, Varšava, Kalgarija, Sanfrancisko, Taškenta, Pēterpils, Sibirija, Sibirija, Sibirija, Hongkonga. Jā, protams, Hongkonga un bambusa gredzens un zīlniece Sietlā.
Bet tie ir tikai mirkļi, sveši vārdi, sveši mirkļi, pamanīti pie sveša loga. Raibi, juceklīgi, līdz pēkšņi atklāsme − pazīšana −kā tagad rakstnieces darbu lasot. Tas pats skats, tā pati aina, un sakarības šķiet nav. Nav? Ir?
Man, es domāju, jāraksta. Mirkļi jāsaver virknē, tikai tā es redzēšu sakarību.
Virkne iezvīļojas man domās. Un pēkšņi ir vesela rinda mirdzošu stikla zīļu virkņu, kas nodala vienu telpu no otras, durvju ietvarā iekārtas. Zīlnieces nams Sietlā. Virknes iemirdzas, ieskanas. Zīlniece, nobeigusi telefona sarunu, nāk pie trim gaidītājiem, lai, par jaunu pieskārusies kārtīm, sacītu ...
Nē, ai nē, es sevi pārtraucu. Ne šo mirkli tagad, ne šo. Man jārauga vērt manas zīles kādā secībā. Neviens cits, ne es pati nekā nesapratīšu, ja jaukšu tās tik bezjēdzīgi. Jāsāk rāmi, kaut vai lidostā, kādu es to redzēju ar garo, balto tuneli, pa kuŗu ceļotāji dodas uz lidmašīnām.
Viņi skūpstījās, es pārsteigta atceros. Nē, tas, tiešām, bija dīvaini. Marts ar Rudzu puķi skūpstījās. Vieglu, priecīgu skūpstu, un tad viņi atkal soļoja tālāk, Rudzu puķe nesot savas grāmatas un Marts vijoli. Es atceros to saulaino dienu tik labi − Marta balto kreklu, pavērušos pie kakla, saules un vēja brūnoto seju ar zilajām acīm, kas izskatījās visai nelaimīgas, kad Rudzu puķe asarām ritot, atvadījās no sava sirmā tēva; Marta tumšos matus, kārtīgi saglaustus, kam dažas cirtas spītīgi tiecās slieties prom uz savu roku; Rudzu puķes melno, mīksto kamzoli, uz kuŗa mazliet noslēpumaini mirdzēja sena sudraba rota, un ka viņas augums tērpts tumšzaļajās biksēs un melnajā, adītajā kamzolī šķita ļoti šmaugs un vijīgs; un, jā, es atceros, ka Rudzu puķe nesa grāmatas un Marts vijoli, un ka ceļā uz lidmašīnu viņi pēkšņi apstājās un skūpstījās vieglu, priecīgu skūpstu.
Bet nu es atkal jaucu. Tas bija vēlāk, daudz vēlāk, kad Marts un Rudzu puķe devās ceļā no tās pašas lidostas, kur es. Šis viņu brauciens nevarētu būt svarīgs manam stāstam, nepavisam arī ne. Pat Marts man šķita nesvarīgs. Nu vienkārši tāds lāga zēns! Bet ja nu tieši šeit bija paslēpta sakarība? ...
Jūtu, es nevaru pamest nevienu mirdzošu mirkļa zīli, jo šoreiz esmu uz pēdām kam visai lielam. Ai, pat apaļo zemes lodi, sārtu un jaunu, es varētu vērt virtnē! Un sauli, un zvaigznes, un tālos miglājus, un briežu pēdas, un mazo dzelteno − jā, dzelteno − vijolīšu ziedus Lolo meža saulainajā piekājē. Svarīgs var būt viss: tas, ka pilsētiņas vārds indiāņu valodā nozīmēja „Kur upes satiekas”; tas, ka ēdnīca bija „Ceļš uz Emavu”, un vietu pašu ļaudis dēvēja par „Lielo debešu zemi”.
Nepārprotiet mani − es sakarību nemeklēju. Kāds cits, šķita, man pieripinām apaļus, priecīgus brīžus, līdz mirklim, kad „Ceļā uz Emavu” ...
Man šķiet arī Džons nojauta kaut ko. Es redzēju pēkšņo pārsteigumu viņa sejā; viņš, man blakus sēdēdams, nekustīgi raudzījās pāri galdam Rudzu puķē, kas nupat bija smiedamās atkārtojusi zīlnieces sacītos vārdus, it kā dzirdēdams tos pirmo reizi.
Vai viņš nebūtu tos ievērojis tad, kad zīlniece, vieglu roku kārtis jaucot, izmeta tos Sietlā? Laikam taču ne. Viņam, droši vien, toreiz tie nebija likušies pietiekami svarīgi. Ar mākslinieka, radītāja nevērību, kas noraida visu, kas neattiecas uz viņa paša aizsākto domu, viņš bija pametis pie zīlnieces kāršu galda.
Es tik skaidri varēju iedomāties viņu pieceļamies, lai ietu − Džons, kaut gan ir ļoti liela auguma, kustas ar tādu nevērīgu, dabisku grāciju, ka, šķiet, tam vajadzētu būt dzimušam karaļnamā, kur paaudžu paaudzes pielāgojušas plecus purpura apmetnim − uzmetam naudu galdā zīlniecei, kas vēl aizvien sēdēja nepakustēdamās savā vietā galda galā, viņu vērodama pētīgu skatu zem smagajiem plakstiņiem un sekojam Sēdijai un Rudzu puķei.
Bet Marts, laikam, nekā nepamanīja. Viņš sēdēja galda galā starp mani un Rudzu puķi, un, kaut arī viņš vērās meitenē, man šķiet, viņš redzēja tikai jauku, izskatīgu radījumu un sirsnīgi priecājās par šiem brīžiem mazajā ēdnīcā. Bet es jau sacīju, ka Marts man nešķita svarīgs. Viņš tikai vienkārši tur bija. Marts vienmēr bija.
„Marts ir šeit,” sacīja Rudzu puķe, lidostā mani apsveicot. „Nerūpējies par saviem saiņiem. Marts tos novietos ratos.”
Es ievēroju, cik maza un viegla bija ēka svešajā lidostā, cik plašas bija debesis šai vietā, un kā kalni tīši šķita atkāpušies pamalē, lai ļautu ļaudīm un pilsētiņai izjust savu niecīgumu Lielo padebešu zemē. Es redzēju, ka pat plecīgie vīri saules brūnotajām sejām, kas gandrīz vienīgie bija mani ceļa biedri, kopš mainīju lidmašīnas otrpus kalnu grēdai, saruka un pārvērtās mazi un nenozīmīgi lielajā plašumā.
Bet vieta šķita laipna − zeme dvesa pavasari, un debesis un kalni elpoja brīvu, siltu vēju. Vējš noglāstīja man vaigu ar manas pašas matu cirtu, un es domāju, ka es taču pazinu šo vēju. Es atcerējos austrumu krastā pagriežam tālruņa ripu, klausulē ieskanamies vieglu toņkārtu mazām, sarkanām, melnām un baltām lodītēm uz metalla mēlītēm krītot. Jā, taisni tā es iedomājos to notiekam − mazās lodītes automātiskajā centrālē piesit melodisku skaņas zīmi, un tad tāluma šalkoņa, tāla vēja pieskaršanās, ziņai pa kapara dzīslām steidzoties.
„Es esmu tas pats,” man šķita, sacīja vējš. „Es esmu tas pats, kuŗa balsi tu klausījies ziemā liegi dziedam sarkanā metalla vados − plašuma bērns, debesu bērns − bet nu tu esi šeit, un es tevi apsveicu, noglāstot tev vaigu ar tavas pašas matu cirtu un atnesot tev zemes ziedu smaržu.”
Manus ceļa biedrus sagaidīja sievas, dēli un tādi paši lieli, plecīgi vīri saules brūnotām sejām, kādi bija viņi, un vīri iznāca no mazās, vieglās lidostas ar sagaidītājiem un lielajā izplatījumā šķita kļūstam niecīgi un neievērojami un izkustam uz pelēkās ceļa lentes, un palika tikai vējš un saule, un kalni, un plašās, plašās debesis, un smaržīgā pavasara zeme, un Rudzu puķe un Marts.
