Tālivaldis Ķiķauka

KOKOS IESKATOTIES

Jau divi gadi pagājuši, kopš uzkāpām vienā no daudzajiem Orindas pakalniem, kur mīt Benita Veisberga ar gleznieku Ēri. Tā bija tikšanās koku un kalnu apņemtajā mītnē, kas taču ir Orindas piezīmju centrā; te „laiks un ārs kā milzīga, mūžīga dāvana kļaujas pie logiem”. (1)

Autore − stāstniece te dzīvo, raksta, sarunājas ar bērnu, allaž seko sava gleznieka gaitām, kas blakus darbnīcā, „švīko” savas puķes, portretus un plikņus. Māksla un dzīve, mūžība un daba − te sastopam rakstnieci un viņai sekojam, viņu panākam un redzam, ka tik ļoti viņai rūp patiesība. Bet vai tā ir arī mūsu patiesība?

Nav dramatisku sarežģījumu, nav aumaļojošas fabulas, bet to vietā zaigo impresionistiskas ainas − teikumu akvareļi. Dabas sīkās, dairās un krāsainās nianses iznirst un spīguļo pavisam transparenti, gaisma rada jaunu izstarojumu, tādu, kas ir arī „Īstu ticīgu cilvēku īpatnējais gaišums”. (2) Ir pavisam dabiski, ka autorei tuvs Jānis Jaunsudrabiņš, kas tik labi izprata, sajuta dabu un tās mūžīgo maiņu un burvību. Benita skatās ar dabas bērna acīm arī Ēŗa gleznās un saredz mākslinieka meklējumus „atrast vajadzīgo saskaņu starp formām, krāsām, laukumiem.” (3)

Tā ir mūsu ikdienas dzīve, apstākļi, visa mūsu pieredze, kas redzīgam, iejūtīgam un vērīgam rakstniekam dod vajadzīgo ierosmi: „Viela ir visur. Viela ir viss, kas vien eksistē.” Tā saka rakstniece, un viņa to stāsta savam Kalifornijas eukalipta kokam. Vislielākā dzīve sastāv no sīkdaļām, no sava veida mozaīkas, un visas šīs daļas sasaistās kā ainavā, laika secībā un ar visu to, ka daba mainās gada laikos, tā stāv arī uz vietas. Koki gan izaug, bet dažs labs arī nogāžas.

Ir citādāk, ja cilvēks izgudro milzu mašīnas un ar tām sāk dabu iznīcināt, to darot progresa vārdā. „Vispirms viņi gāza kokus. Tas bija sāpīgs skats: lieli meža ozoli gulēja zemē,” (4) tā raksta autore, un mēs saprotam viņas bažas un bēdas, vērojot, kā mūsdienu techniski noskaņotais cilvēks sev uzrok jaunu savrupmāju rajonus, kas ir acij netīkami, noplicināti, masu produkcijas būri, kuŗi baida ar savu vienveidību.

Te Orindas pakalnā rakstniecei ir sava pasaule, sava neatkarība, sava zaļoksnējā vide un viscaur šai daudz logotajai mītnei vīd Ēŗa gleznas, zīmējumi, litogrāfijas, kas arī zināmā mērā ir saskaņā ar apkārtnes zāļu un koku puduriem, un tāpēc, ja iebrauc paziņas no tāliem ciemiem, sarunās ātri atmērī dzīvošanas tempus. Vai tiešām būtu jāskrien pāri kontinentiem un jāredz lielās sensācijas? Diznijzeme? Divas nedēļas Havaju salās? Vai mums ir jābūt allaž ieprogrammētiem skrējienu posmos kā sacīkšu zirgiem.

Ar zināmu ironiju Benita pastāsta par kādu kundzi (laikam advokāti), kas, par savu Eiropas braucienu stāstot, aizķērās sīkajā notikumā − „cik Vācijā ārkārtīgi izdevīgi uzņemt zeķēm noirušus valgus.” (5)

Tas atgādina, ka arī šo rindu autoram vēl neviens nav varējis kaut ko „interesantu” pastāstīt par savu Floridas braucienu... Vai pārmaiņu vajadzība mūs šad tad aizdzen tādos milzu tālos izbraucienos? Un vai brauciens pats neaizēno visu citu? Savā ziņā Benitas Veisbergas Orindas piezīmes lasāmas kā kāda ceļojuma atzīmes. Te lietām, cilvēkiem un kokiem savs samērīgums, vajadzīgais mērogs, telpiski briedināts un vienkāršībā sniegts. Pat izejot no savas Orindas koku vides un nonākot Eņģeļu lielajā pilsētā, kur debesskrāpji slejas puduros, autore meklē kokus, kas nav manāmi asfalta un dzelzs betona jūrā, bet, tālāk dodoties, viņa ierauga palmas, kas trausli šūpojas vējā, un „skaists ir to augstums, pacelšanās, stumbru slaidās līnijas.” (6)

Bet lielā pilsēta ar saviem benzīna izgarojumiem negodīgi piesārņo gaisu tā, ka pat kalnu galus parasti nevar ieraudzīt, un te var saprast, ka autores īstā vieta ir pie saviem lielajiem, augošajiem, brīvvaļā lapojošajiem kokiem Orindas pakalnā. Te, Voltēram līdzīgi, savu dārziņu kopjot, par pumpuriem priecājoties, var labāk izprast dzīves lielo mīklu, dabas radītās dāvanas, kas tik bagātīgi ieplūst cilvēka audos. Te atjaunojas cilvēks līdzi dabai un ar to būdams saskaņā. Te ir tā vide, kur Benita var atrast atbildes uz visiem jautājumiem, kur viss apslēptais parādās skaidrā gaismā, kur kontūras savirknējas un kur katrs pumpurs veido savu stāstījumu. Te kokos no jauna ieskatoties, rakstniece var no jauna pārbaudīt savu sajūtu drošos veidus un tos attiecināt uz visām citām redzētām ainām, te ir posmos savirknēts dabas ieraksts, kas nekļūdīgi virza notikumus aizapziņas gultnē, tos nostādot saprotamā laika secībā un vienībā. Te no jauna var cilvēks savā panteismā saredzēt radības radošo dzirksti un novērtēt dabas pārbaudīto posmu izteci lielākā perspektīvā. Tā Benitas Veisbergas Orindas piezīmes ar savu nepretenciozo virsrakstu kļūst par lielāka apjoma eseju, kas pietuvojas mūsu esmes kairākajām psīches detaļām, un ļauj mums ieraudzīt jaunus apvāršņus pazīstamā ainavā, tajā, kur Ēris, gleznieks, nepārtraukti no jauna ievelk neizdzēšamas līnijas, tā vēl vairāk padziļinot rakstnieces ierakto gultni. Ir pārkāpts pāri kādām paraduma novilktām pieklājības robežām, un rezultātā mēs esam pakāpušies vienu pakalnu augstāk.

Orindas piezīmes ir savā ziņā introspektīvs darbs, jo darbība risinās autores tuvākajā lokā, bet taisni tāpēc dziļākas esmes un apģiedas plaknes savelkas un noplok ļoti protamā veidā, sasaistoties un sakveldinājoties par organisku vienību. Būtu jāvēlas, ka rakstniece varētu savas piezīmes turpināt, jo savā ziņā grāmata ir ievads izpratnē par tematu: kāpēc es dzīvoju.

 

VĒRES

1) Orindas piezīmes, B. Veisberga, 1. lp.

2) Ibid., 12. lp.

3) Ibid., 13. lp.

4) Ibid., 11. lp.

5) Ibid., 5. lp.

6) Ibid., 105. lp.