Aina Kraujiete
ARDIEVAS DIEVA MEKLĒTĀJAI
(AUSMA JAUNZEME, 22.10.36.-20.2.78.)
Dzimusi Tērvetē, Zemgalē, mirusi Zelta piekrastē, Kalifornijā, ieguvusi augstu zinātnisko gradu (Ph.D. ģermāņu filoloģijā 1974. g.), strādāja Stanfordas universitātē, mācīdama arī latviešu valodu citu tautību studentiem; latviešu sarīkojumos uzstājās, lasot savus dzejoļus pamīšus ar tautasdziesmu dziedāšanu. Dzejoļu krājumi Rīta eņģelis (Imanta, 1971) un Akmens maize (Echo, 1975).
Tumsa ir pasaules tiesa.
Mīlestība: debesu.
es esmu rīta eņģelis −
vēl ilgi jāgaida, lai tiktu mājup.(Rīta eņģelis: 11)
Ausmas Jaunzemes vairs nav − rīta eņģelis devies mājup.
Īss bija dzejnieces Ausmas Jaunzemes mūžs, pārāk īss. Pārvarēti grūtumu gadi, iegūti trīs zinātniski gradi, sasniegts jau savs dzejas briedums − likās, tieši tagad tā īsti varētu sākt dzīvot − bet − rīta eņģelis aizsaukts mājās. Tas ienāca latviešu dzejā saukdams: Mostieties! bet drīz vien atskārta: īsta mīlestība ir tikai eņģeļu tiesa (R.e.: 5).
Ausma Jaunzeme dzeju iesāk kā Dieva meklētāja. Varbūt ne gluži reliģisko, dogmā iestindzināto. Tīri garīgā plāksnē kāda par cilvēku labāka, pilnīgāka tēla meklēšana, kāda, neaizsniedzama debess mirdzuma tiekšanās raksturīga viņas pirmajam dzejoļu krājumam. Rīta eņģelim kā labāka cilvēka ideālam dzejniece bija piešķīrusi pati savu balsi: Debesu mirdzums ir tālu / neaizsniedzams − / Manu vaigu asarās / ķēmojas krāsaini psīchodeliski tēli (R.e.: 10).
Arī Jaunzemes vēlāko gadu dzejoļu sērijām, kā, piemēram, viņas „Morfija sapņiem”, kas iespiesti Jaunajā Gaitā, un vientuļnieka klejojumiem tuksnesī, kas lasāmi Trejos Vārtos, Latvijā Amerikā un tagad JG, var cauri saklausīt šī ideālā tēla, rīta eņģeļa, spārnu vēdas − pašas dzejnieces tiekšanos pēc garīgas veldzes. Dzīve nav bez grēka... Savu soģi viņa noraksturojusi „Morfija sapņu” ciklā (JG 81:26) kā tuvredzīgu, kas redz tikai lapu ar melno un balto: manas saraudātās acis par tālu / un manas saliktās rokas. Šis soģis, dzejniece apgalvo, ir taisnīgs / un paraksta manu nāves sodu. Cik liktenīga liekas tagad šī rinda, kad nāve kā sods, katrā ziņā − kā nepelnīts sods, pārsviež dzejnieci pāri tai tumsas aizai, kur visi sapņi un pati dzīve izbeidzas.
Ausmas Jaunzemes dzīve iesākās Tērvetē. Viņas dzejoļu krājums Akmens maize, kas pēc dzimtenes apciemojuma 1970. gadā veltīts Rīgai, izskan ar zemgaļu balādi:
Kur aizgājuši zemgaļu vīri?
Mežotni viņi nodedzinājuši
Rakte, Tērvete
vēl sarkanās ogles gail
Zemgali aizgāja uz leišu pusiOzolu skeleti svētajā birzī
kaili vasaras vidū sarkanā mēnesī baida
zvaigznes sarkani atspīd Zemgales ūdeņos
bula laiks karstais bez vēsmiņas un miroņ-
klusais −
nedziedi
nerunā
nečuksti:tēvu pilskalna gari vaida
tēvu zeme atmatā atstāta
kur aizgājuši zemgaļu vīri −Zemgaļi atpakaļ vairs nepārnāca
Taču nobeigumā viņa ceļiniekam atgādina: − nesapņo − reiz tev pašam būs jānes / jaunam pilskalnam zeme.
Savā īsajā mūžā dzejniece pati daudz sapņojusi. Jau pieminētajā „Morfija sapņu” ciklā (JG77: 33): es eju atpakaļ pret laika straumi / brienu cauri smagiem atmiņu dubļiem: viņa dzīvo un dzejo steigā un aizvien meklējot pēc kādas apjaustas, bet ne īsti zināmas pilnības, vai arī pēc īstas mīlestības, kā, piemēram, turpat „Morfija sapņos”:
mēs meklējam
meklējam
meklējam histēriski histēriski
ātrāk dziļāk ātrāk dziļāk
vai būs te − turŠāda impulsīva, saraustīta dzejošanas metode Ausmai Jaunzemei raksturīga; sevišķi viņas pēdējo gadu dzeja pulsē emociju, atmiņu, atziņu straujā − it kā šifrētā − rakstā. Dzeja ir ne vien vārdi, bet arī tas, kas starp vārdu virtenēm palicis nepateikts; bet šais klusuma pauzēs reizēm, steigā rakstot, tiek izlaists tas, kam vajadzētu būt pieminētam, lai lasītājs arī varētu iedzīvoties uzšķiltajās vīzijās. Tā nu mums „Morfija sapņu” ciklā paliek daudz kas nezināms, piemēram, kam dzejniece lūdz, lai sūta gaismu un lai dod saredzēt ēnu līnijas / vaibstus / sejas / lai varētu iepazīt. Nezināms mazais vīrs, kas uz pleca smejas. Varbūt reiz visam ciklam kopā, grāmatā, šīm mīklām atrastos arī atbildes.
Ļoti krāsainu, vizuāli krāšņu pasauli dzejniece zīmējusi dzejā pie Lielajiem ūdeņiem, par kuŗiem saka : okeāns − un viss viņā − ir mans brālis un draugs / mans labākais Es (Salu dziesmas; JG90: 32-38). Tomēr arī te
atkal seni morfija rēgi mācas virsū
Tongas un Tahiti smaržas
buganvilu košās krāsas
maisās ar mašīnu dūmiem
kalnu kazu ķērcieniem klintīs aiz betona balkonaŠie rēgi pazudina kāda iemīļotā tēlu, un tas, vispirms kļuvis sejā melns, ir Fidži virsaitis, tad Papuas kanibāls, visbeidzot ūdens miglā izgaist. Ir tikai sapnis Cietzemē, trīstūkstoš jūdzes projām, un miruši jasmīnziedi, jā, un rūgtums.
Pavisam citāda ir tūkstošjūdžu ciemošanās uz otru debesu pusi, dzejnieces ceļojumi dzimtenē, kuŗu rezultāts − krājums Akmens maize. Tas liekas uzrakstīts vienā elpas vilcienā; te viss stāstīts aizgūtnēm, stāstīts steigā, it kā jaušot vai pat zinot, ka nav daudz laika atlicis pat šim sveicienam dzimtajai zemei un Rīgai. Jaunzeme uzņēmusi sevī vēstures soļus, kas nesaudzīgi brāzušies pāri tēvu tēvzemei; dzejniecē pašā nu it kā sit Rīgas Svētās Jaunavas sirds, kas pirms sešsimt gadiem iemūrēta Rīgas tornī pēc raganu tiesas. Nav tādēļ pārsteigums, ja Ausma Jaunzeme vaimanā:
Mana maize nav mīksta
mani vārdi nedzied, tie atskan kā nolūzis šķēps
kliedz
un kādreiz naktīs kad neviens nedzird
lietū vaimanā -------(Akmens maize)
Dzejniece, kas spēj sadzirdēt zemes vaidus, prasa:
Zeme kādēļ tu vaidi ----
Šī briesmīgā zeme
Asiņu piesūkusies
Šī sāpošā zeme
Šī skaistā zeme
Šī vienīgā zeme ----(Brāļu kapos)
No šīs vienīgās zemes dzejniecei jāatgriežas atkal tai zemē, kas tai devusi laipni pajumti, bet dodas turp vēlreiz, 1975. gada vasarā, kad atkal Ausmu Jaunzemi var redzēt ceļā uz Brāļu kapiem. Varbūt aizmūžā viņas ceļojumi uz vienīgo zemi turpinās... Šeit viņai − lai vieglas smiltis!
Ņujorkā, 1978. g. jūnijā