Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR PADOMJU LATVIJAS 1977. GADA TĒLOTĀJAS MĀKSLAS DZĪVES PARĀDĪBĀM

 

Vesels birums visdažādākā rakstura izstāžu un teicama organizācija ir tikko pavadītā mākslas dzīves gada galvenās iezīmes. Tas tomēr nenozīmē, ka viss ritētu gludi un bez problēmām. Tāpēc īsumā pieskarsimies pāris raksturīgākajam parādībām nenoliedzami visādi vitālajā mākslas panorāmā.

Saprotamu interesi vienmēr izraisa Mākslas Akadēmijas audzēkņu darbu skate: tā priekšzīmīgi iekārtota, labi saliedēts ansamblis un, pārstāvot gandrīz visus kursus, uzskatāmi tiek pieteikti jauni talanti. Spēcīgus darbus portreta žanrā, realizētus iecerētajos materiālos, izstādījuši tēlniecības nodaļas studenti; pārliecinošu iespaidu savā pārdzīvojuma tiešumā rada arī tekstilnodaļas darbi. Taču dažāds līmenis bijis vērojams plašajā grāmatniecības nodaļas klāstā. Grafiķi-diplomandi interesanti kā izdomā, tā profesionālajā izpildījumā vārda vislabākajā nozīmē; rūpnieciskās mākslas un interjera nodaļas sniegums apliecina jaunas un daudzsološas dizaineru paaudzes eksistenci. Varētu teikt, ka viņu pieeja ir dizainiski racionāla un tanī pašā laikā emocionāla, ar minimālo radot maksimālo efektu.

Šai kontekstā jāatgādina pārmaiņas, kādas izraisa technoloģija, pārejot no agrārās uz industriāli orientētu ekonomiju. Tās jūt visur, ari daiļamatniecībā. Piemēram, Latgales keramiku sastingušā nozīmē vēl darina vienīgi vecie tautas meistari, nespējot atstāt pārliecinātus sava darba turpinātājus. Radusies situācija bieži izraisa debates, lai gan praksē sapratīgi un sekmīgi to risina lietiskās mākslas vidusskolas ar izbalansētu labāko tautas mākslas tradīciju un laikmetīgu pieeju sakausējumu radošā nozīmē.

Tautas keramikas modernais ekvivalents ir dekorātīvā jeb, kā to dēvē mūsdienu Latvijā, dārza keramika. Kļuvusi par neatņemamu vizuāli mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, tā ir ne tikai pēc „satura”, bet, galvenais, stilistiski laikmetīga. Padomju valsts reglamentu aparāts te izrāda apbrīnojamu toleranci, pat aktīvi to atbalsta pretstatā zināmai nostājai citos tēlotājas mākslas aspektos. Tāpēc dekorātīvā keramika stāv stiprās avangarda pozīcijās, jo tās veidols atrodas ciešā kontaktā ar apkārtni.

Dekorātīvo keramiku var dalīt divās grupās: organiskais stils ar dekorātīvi interpretētām dabas formām, atkarībā no materiāla plastiskajām īpašībām. Te redzamākie mākslinieki ir: J. Jātniece, J. Vanaga, M. Linkaite, A. Mīlberta un L. Medniece; un ģeometriskais stils ar stingru funkcionālismu, meklējot saskaņu modernajā architektūrā, rēķinoties ar industriālām formām, to emocionālo atbalsi un vispār ar technoloģisko pasauli. Šī grupējuma pārstāvji ir: S. Šmidkena, L. Luško, P. Martinsons, D. Krastiņš. Abi grupējumi nav dogmatiski, jo daudzi mākslinieki strādā pamīšus (I. Krolle, M. Dimza-Dimma u.c.). To varēja vērot pēdējā S. Šmidkenas un L. Luško personālizstādē (pazīstami ar formas tīrību), kas negaidīti bija pieskārušies praktiskai trauku problēmai, izstādot sevišķi virtuozu virpojumu veidotu smalku proporciju sēriju.

Tēlniecības kvadrināles izstāde Rīgā savukārt dod iespēju vienlaikus salīdzināt latviešu tēlniecības vaibstus ar to kaimiņiem. Krievu tēlniecību raksturo psīcholoģisku elementu uzsvēršana, tāpat igauņu tēlniekus saista līdzīgas ievirzes. Lietuvieši joprojām pamatojas dziļās tautas tradīcijās, to emocionalitātē, izsmalcinātībā, apvienotībā. Latviešu tēlnieki, šķiet, pazaudējuši savu līdzšinējo viengabalainību par labu daudz dzīvākiem un elastīgākiem darbiem, nebaidoties no eksperimentēšanas. Mākslinieku nama tēlniecības izstādes 22 autoru devumā bijuši figūrātīvi, dekorātīvi, kā arī darbi ar abstraktās mākslas problēmu risinājumu. Par sīktēlniecības „renesansi” liek runāt Otra mazo formu izstāde Aizrobežu muzeja Velvju zālē − ļoti laba materiālu izpratne un uztveres svaigums.

Par izcilu medaļu mākslas kopēju ir izveidojies tēlnieks Bruno Strautiņš, kas mēdz strādāt arī lielās formās. Viņa darbus iezīmē lakoniski ekspresīvs veidojums, sevišķi piemiņas ģīmetņu sērijās (M. Kazaks, J. Vācietis, El Greko u.c.), kuŗās, mākslinieka paša vārdiem izsakoties, „...izteiksmes līdzekļi, lai cik efektīvi, nedrīkst izēnot pašu galveno ieceres atklāsmi − tēla būtību.” (LuM 12).

Gadskārtējā tekstilmākslas skate Pēterbaznīcas telpās apliecina Latvijas tekstilmākslinieku augsto pasaules klases standartu un savrupu pieeju. Izstādē piedalījušies visi pazīstamie mākslinieki, kā: R. Heimrāts, A. Baumane, R. Bogustova. E. Vīgnere. Figūrālās kompozīcijas devuši L. Postaža un S. Eglīte. Visumā tekstilmāksliniekus fascinē gobelēna technika, to nepārtraukti papildinot un bagātinot. Nodarbojas arī ar batiku un foto iespieduma auduma iespējām (R. Eglīte). Tāpat māksliniekus saista „miniatūrgobelēns”. Rezultātā Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zālē noorganizēta pirmā šāda veida izstāde ne tikai Latvijā, bet visā Padomju Savienībā. Kādu 60 autoru nelielie darbi pauž intimitāti visdažādākajās technikās, tamborējumus ieskaitot, krāsu dinamikas un materiālu dažādības apvienojumus efektīvās vizuālu slēdzienu virknēs.

Pazīstamo teātra kostīmu mākslinieci Margu Spertāli (Personālizstāde Aizrobežu mākslas muzejā) nodarbina mūžīgā autora un interpretētajā sadarbības problēma. Spertāle ir apveltīta ar bagātu izdomas spēju, labu fantāziju un smalkjūtīgu eleganci. Savu nodomu veikšanai un konkretizēšanai viņa izmanto dažādas technikas, piemēram, keramikas iespējas.

5. Vissavienības plakātu izstādē, Minskā, latviešu plakātisti pievērsuši uzmanību ar individuāli personisku rokrakstu. Plakāts vispār ir specifiska vizuālās mākslas disciplīna, komūnikācija. Latviešu plakātistu vājākais punkts ir tipogrāfija resp. burtu izmantošana saskanīgā nozīmē; grūtības rada krāsu fotogrāfija. Taču vispārējā koncepcija vienmēr pārliecina.

Te jāpiemin, ka zīmējums, kas ir neatkarīga visu vizuālo mākslu aptvērēja disciplīna, sāk gūt kvalificētu „atzīšanu”. To daļēji ir panācis B. Bērziņa, U. Zemzara u.c. mākslinieku zināmu darbu mērķtiecīgums; tas fascinē jaunos māksliniekus − L. Purmali, M. Poli, kuŗu zīmējumu izpratnes paraugi bija skatāmi pēdējā Britu Internacionālā zīmējumu bjennālē (JG116).

Aktīvais grafiķis Inārs Helmuts divās personālskatēs eksponējis lielāka laika posma darbus, grāmatu zīmes un illustrācijas. Helmuts ir sistemātisks mākslinieks ar izcilu profesionālu gatavību. Māksliniecisko nodomu īstenošanai viņš pieiet racionāli, lai grafikas valodā konkretizētu sava laikmeta un vides parādības. Helmuts var lepoties ar panākumiem vairākās internacionālās grafikas bjennālēs.

Zinību namā iekārtotajā plašajā grāmatzīmju izstādē piedalījušies 44 grafiķi ar apmēram 250 darbiem, variantus ieskaitot, tādējādi sniedzot diezgan plašu vispārēju ieskatu sīkgrafikas pašreizējā ainavā. Tās galvenā iezīme ir tradicionāls, stingrs zīmējums un izsmalcināta techniskā apdare, lietojot litogrāfijas, oforta, linogriezuma un kokdzēluma technikas. Izejot no intensīva satura padziļināšanas izpratnes, sevišķi individuālu personu grāmatzīmēs un rakstura skicējumā, pieaug vizuāli emocionālais kāpinājums. Tiek uzsvērts dizaina elements, burtu izvēles saskaņa.

Pirmā pasteļu izstāde Mākslas muzejā ir atzinība šīs technikas pieaugošai popularitātei. Tā iepazīstinājusi skatītājus ar pasteļglezniecības attīstību latviešu mākslā, kas, protams, nav iedomājama bez slavenā „baskāja” Voldemāra Irbes pienesuma 20.-os un 30.-os gados, kas izteicas ar izjustu tā laikmeta specifikas tvērumu, lielu emocionalitāti un smalku gammas kolorītu. Tai laikā pastelī strādā arī: A. Cīrulis, U. Skulme, Ģ. Eliass u.c., bet, pēc kara A. Zvirbule, K. Fridrichsons, I. Zariņš. R. Valnere nereti risina vienu un to pašu ideju kā pastelī, tā eļļas technikā. Arī jaunās paaudzes mākslinieki labprāt pievēršas pasteļglezniecībai (E. Kalnenieks). Viņi iezīmējas ar dizainisku skaidrību un lieliskas, pastelim tipiskas, tonālas saskaņas izlietojumu. Daudzi mākslinieki apzināti cenšas pēc emocionāli kāpinātas krāsu intensitātes, mijiedarbības.

Akvarelis ir vienmēr ticis cienīts latviešu gleznotāju vidū. Personālizstādes te rīkotas lielajam fantazētājam ar lirisku noslieci, veiklajam techniķim Kārlim Sūniņam un Dzidrai Baumai. Pēdējā nevairās savos darbos lietot sedzošu balto krāsu.

Vislielāko personālo vai grupu izstāžu skaitu ir devusi gleznotāju saime. Varbūt viena no interesantākajām personālizstādēm bijusi Ritai Valnerei, īpatnai figūrālistei, kas vislabāk mīl gleznot sev tuvu un pazīstamu cilvēku portretus. Lidija Palepa-Ubāne kopj latviešu glezniecības klasiskās tradīcijas, sevišķi ainavās. Plašajā personālizstādē Kurts Fridrichsons sevi atestē par savrupceļa gājēju, nemaksājot meslus valdošajam reālismam, nekad nebeidz saistīt uzmanību. Viņa ... „Darbi jālasa kā vizuālas zīmes telpā un laikā” ... (LuM 4). No pārējām personālizstādēm vēl minamas Aleksandra Klāves, Jūlija Viļumaina un Leonīda Ariņa. Plašā, jauktā skate „Rudens 77”, savedot vienkopus dažādus tematiskus darbus, ainavas, klusās dabas un portretus, ļauj tuvāk ieskatīties oficiālās, konvencionālās glezniecības iecirkņos.

Pēdējos gados arvien biežāk var sastapt tēlotājas mākslas paraugus ne tikai starptautiskās prestiža izstādēs, bet arī, jādomā speciāli „ražotus”, nodotus komisijā Rietumu komerciālo galeriju orbitās. Tieši šais darbos jūt zināmu piegaršu, gribēšanu patikt populārai publikas gaumei bez profesionālā standarta uzupurēšanas, kas tos „patīkami” atšķir no līdzīga tipa pašmāju tirgus precēm.

Summējot jāsaka, ka Latvijas glezniecība, ar maziem izņēmumiem, uzrāda tendenci palikt uzticīgai tradīcijām un izvairīties no citu mākslu disciplīnu iespaidiem, jauninājumiem, paļaujoties uz glezniecības līdzekļiem akadēmiski klasiskā nozīmē. Diez vai šādai nostājai nav vairāk kopēja ar mūsu tautas iedzimto konservatīvismu nekā ar specifiskām padomju dzīves īpatnībām?

„Vēl pirms pāris gadiem bija tā: līdzko gleznotāju sekcijā kāds ieminējās, ka viens vai otrs darbs ir dekorātīvs, tā tūlīt mākslinieki sāka protestēt un aizstāvēt: kā nu tā, kāpēc dekorātīvs? Un varēja just, ka būt dekorātīvam nav sevišķi vēlami. Arī tas laikam bija tāds reflekss no pirmā pēckara gadu desmita, kad nosacītas krāsas tika apšaubītas un atzīts − tikai tā kā dabā. Tagad viss ir pagājībā un daudzi mūsu gleznotāji sekmīgi izmanto krāsu dekorātivitāti savu ieceru īstenošanai.” Tā starp citu raksta Skaidrīte Cielava (LuM 7) par 9. mākslinieku savienības kongresa novērojumiem.

Tomēr jaunie gleznotāji, vismaz viena daļa, nav konvencionāli un strādā atšķirīgi. Spējīgā, temperamentīgi impulsīvā gleznotāja Antonija Lutere demonstratīvi deklarē ka, ... „Kopējas receptes nevar būt.” (LuM 12) Tas pilnīgi saprotams vienīgi padomju mākslas fonā, kur patiesi tiek meklētas „kopējas receptes”, par mākslas attīstību lemjot kongresos, pieņemot rezolūcijas, it kā te būtu darīšana ar saimniecisku vai militāru operāciju.

 

Aleksandrs Kamenskis (Māksla 1) sūdzas par tagad vērojamo nesaskaņu starp mākslas valodu un dzīvo, plastisko veidolu, t.i., technoloģijas radītām iezīmēm resp. stila neatbilstību. Aprakstot Vissavienības mākslas izstādi, Kamenskis secina:

Šāda veida izstādēs pirmo reizi iekļauta nodaļa „Mākslinieciskā projektēšana”. Te varēja skatīt jauno dizaineru darbus. Ģeometrisko formu, technisko konstrukciju, aso šķautņu un monochromo virsmu valstība sniedza koncentrētu un nesaudzīgi skaidru priekšstatu par to, ko mēs ikdienas redzam ap sevi. Bet tēlotāja māksla bija ilgi ignorējusi dzīves plastiskajā veidolā notikušās pārmaiņas, kas lielā mērā ietekmē cilvēka estētisko uztveri, viņa priekšstatus par skaisto un lietderīgo.

Kamenskis tālāk turpina: ... nevar taču visu laiku aprobežoties ar bērziņiem un upītēm vai citām laika ritējuma un civilizācijas neskartām lauku idillēm.

Tāpēc nepārsteidz, ka nevis dizaineris-mākslinieks, bet gan mākslinieks-gleznotājs atrodas, kā teikt, pašā „konjuktūras piramidas” galotnē gluži kā renesanses laikos. Un, patiešām, šo mākslinieku vairums nostalģiski meklē inspirāciju renesanses dižgaros, kas dzīvoja pavisam citādā laikmetā, kaut gan Padomju Savienība sen nav vairs lauksaimniecības, bet technoloģijas lielvalsts.

Vai nav interesanti, ka tieši padomju apstākļos, kur to vismazāk varētu gaidīt, pievērš lielu uzmanību dažādu seno architektūras pieminekļu aizsardzībai un restaurācijai (piem., Ļeņingrada, Vecrīga), kas ir krasā pretstatā neapturamam Rietumeiropas (Anglija) property developers vandālismam?

Lai nu kā ari tas būtu, tagad Latvijā lietiskās un stājmākslas dalījums ir novedis pie situācijas, kur lietiskā māksla, dizains lauž jaunus ceļus, atbilstošus technoloģijas procesa sekām. Stājmāksla uz to reaģē ar nosebošanos. Vajadzētu būt otrādi.