Vai Bostonas dziesmu svētkos uzstāsies kāds Latvijas koris? Pieņemsim, ka kāds koris no Latvijas − „Ave Sol”, „Daile” vai „Dzintars” šajā laikā brauktu koncertu turnejā un ierastos Bostonā dziesmu svētku laikā. Vai rīkotājiem būtu drosme tos laist uz skatuves? Protams, viņu repertuārā nebūtu attiecīgo dziesmu, kaut gan labu daļu viņi prastu šā vai tā. Bet vai tā nebūtu sasaukšanās pāri jūŗām? Tas būtu vēl tiešamāks veids ar dziesmu iekļūt latviskās vides kodolā, kas pārspētu visu līdz šim dzirdēto. Bet droši vien jāgaida līdz Gotlandes dziesmu svētkiem.
Rakstnieku baro ikdiena un vide, sīkā dzīve, apkārtnes cilvēki, bet bez tā rakstnieku baro arī redakcija un honorāri. Te dzimtenes rakstniekam ir tā priekšrocība, ka viņš valodu klausās un stāv ar abām kājām dziļi savā zemē. Rakstniecība mūsu emigrācijā nevar zelt un kuplot, jo nav tās bazes, kas rod vajadzīgo lasītāju, grāmatu pircēju skaitu. Vajagot 3,000 eksemplāru tirāžas, lai grāmata atmaksātos. Tāpēc poļu rakstnieks Andrejs Brichts, Kanadā dzīvodams, ir atradis tulkotāju, kas darbu no poļu valodas pārraksta angliski un šogad pēc 8 Kanadā pavadītiem gadiem viņš cer ieraudzīt savu pirmo grāmatu publicētu.
Vai žīdu tautības referenti AABS konferencē nebija savā ziņā Trojas zirgi, ar ko žīdi atkal un no jauna veica savu propagandas darbu. To, ka žurnālisti izķers sensacionālās „SS” ziņas, varēja paredzēt, bet vai kāds paredzēja, ka šādi temati konferencē izraisīs šādas atbalsis presē?
Nav šaubu, ka zinātnieki resp. vēsturnieki allaž ir stāvējuši par patiesības principu un vienmēr ir ļāvuši runāt faktiem. No taisnības nav ko baidīties − tas ir viņu lozungs. Bet arī ar nedaudzu faktu apzināšanu var iekrist. Kad pirms gadiem kāds paziņa man atsūtīja savu manuskriptu „Žīdi, latviešu bendes”, ieteicu viņam to nemēģināt publicēt. Pat tad, ja rakstā atstāstītais tiešām būtu simtprocentīga patiesība, teiktais mestu nevajadzīgi naidīgu ēnu uz žīdiem vispār un radītu antagonismu viņu un mūsu starpā.
Aleksandrs Solžeņicins sava Gulaga archipelaga 3. daļā runā par to, ka Gulaga koncentrācijas nometnēm ir jāpastāv, lai kāds ciestu par to, ka cilvēkus nevar pāraudzināt tā, kā to vēlas režīms. Te soda nometnēs beigās uzvar cilvēciskais, ko nevar un nevēlas saprast ideologi. Te beigās kļūst redzams, ka nevis valsts iekārta, nevis klašu starpība vai polītiska partija var pateikt gala vārdu par to, kas ir labs vai ļauns. To nosaka pats cilvēks. Arī Ritu Brūveri pārsteidz „cilvēku iekšējā, garīgā nebrīvība t.s. pašcenzūra”, ko viņa atrod Rietumvācijā, kur ieradās 1974. gadā no Latvijas. (Laiks, 10.6.78). Tātad garīgas vērtības izkveldinās ārkārtīgi grūtos apstākļos, kur to nekavē ikdienas materiālisms un archibīskapa A. Lūša minētais mūsu „hedonisma laikmets”. Zemēs ar augstu dzīves standartu iedzīvotāji slimo ar „konsumerismu” un kļūst par patērētājiem, savā financiālā bilancē ietilpinot arī kultūras produktus.
Par dzejas saprotamības vajadzību resp. nevajadzību turpina diskutēt Karoga slejās, un nesaprotamajiem (O. Vācietim, I. Ziedonim, M. Čaklajam u.c.) jāklausās pārmetumi par neatbildību, nevērību. Bet tā kā šo dzejnieku vārdi ir spožākie šāsdienas dzejā, argumenti turpinās. Emigrācijas dzejnieku rindās, kur pietāte un tradīcija pret valodu ir intuitīvi pakļauta briesmām no svešas vides ielaušanās latviski dzejiskajā kodolā, sava veida nerakstīti likumi par sintakses un saprotamības vajadzību ir allaž vērā ņemti. Līdz ar to diskusijas par dzejas konkrētību resp. abstrakciju mūsu pusē nav radušās un, cik paredzams, neizveidosies. Harijs Heislers, savu viedokli iztirzādams, runā par dzejniekiem, kas piesārņo valodu, atļaujas jauninājumus un raksta mulsinoši. Par to pašu jautājumu runā Ilgonis Bērsons, aplūkojot Imanta Ziedoņa „Poēmu par pienu”, un konstatē, ka tā „atgādina dziļu, neizsmeļamu aku, kuŗa nav izsmeļama ar pirmo piegājienu, bet no kuŗas ir vērts smelt vēl un vēl”.
Māksla un komerciālisms. Kādi apstākļi nosaka jaunu, ievērojamu mākslinieku izveidošanos mūsu laikmetā? Vai Rietumu pasaulē pazīstamie mākslas kritiķi, ievērojamie aģenti, galeriju īpašnieki un miljonāri resp. kollekcionāri nepasaka gala vārdu jaunu „ģēniju” izvēlē ? Vai īsti un vienreizēji talanti var tagad izlauzties mākslas virsotnēs, ja tie labu daļu no sava laika un pūlēm neziedo reklāmai, intervijām, žurnālistiem, konferencēm, lai savu vārdu popularizētu avīzēs, žurnālos un televizorā? Pat mākslinieks šodien nav pasargāts no patērētāju kultūras žņaugiem, kas prasa savu artavu.
Tālivaldis Ķiķauka
