Man ir patīkamais uzdevums sveicināt mušu šefredaktoru Laimoni Zandbergu un viņa dzīves draugu Māru viņu otra dēla Andrieva-Pēteŗa piedzimšanas gadījumā. Jaungaitnieku pulciņš aug. Lai nu Andrievam laba dzīve!
Nav jau vairs neparasti, ka vecākā paaudze šo pasauli un šo dzīvi nolād. Un sevišķi daudz to dara latviešu prātnieki, polītiķi, mācītāji utt. Bērniņ, neklājusies uz tiem! Šī pasaule ir skaista, interesanta. Šī dzīve var būt bagāta, saistoša un pat apžilbinoša.
Es lūdzu savus lasītājus kādreiz piecelties īsi pirms saullēkta. Un tad − lasiet šo Imanta Ziedoņa dzejoli:
Vēl kaut soli, kamēr tumšs,
Tumsā svaigā, neatklātā!
Tikai nedomā, ka skumjš,
Drūms un skumjš man kaut kas prātā.Drūms un skumjš ir tikai tam,
Kas jau sauli izbaudījis.
Kas jau cauri dienvidam
Un pie rieta malas bijis.Tumsā stāvu drebēdams
Tā kā nedegts uguns malkā.
Tumsā esmu dubļu nams.
Tumsā − zeltarūda smalkā.Ak tu, saulīt, pasaulīt,
Nenāc, neausti vēl bridi!
Ļauj vēl brīdi izbaudīt
To, ko tu vēl neapspīdi!Tumsā ievas baltāk zied.
Tumsā balti vārti sētām.
Ļauj pa tumsu man vēl iet
Neredzot un neredzētam.1978
*
Laika š.g. 4. marta numurā aprakstīta kāda konference Kalamazū, kur sadzirdēti izsaucieni: Mēs ēdam pēdējo Latvijas maizes riecienu! Kāpēc vajadzēja atšķelt jaunatnes dziesmu svētkus? Kur sākas jaunums un kur vecums?
Man ir tikai viena atbilde un viens pretjautājums. Vecuma ziņā starptautiskais kritērijs ir 36 gadu robeža, aiz kuŗas cilvēks − mākslinieks vairs neskaitās jauns. Pie tās tad arī derētu turēties.
Kas attiecas uz maizi − vai jums tiešām nav mājās Latvju Dainu?
*
Ir apritējis Latvijas komponistu savienības 8. kongress. LuM 24. marta numurā − daži komponisti un muzikologi izsakās par kongresa rezultātiem visai dažādi. Mūzikologi (piem., V. Krastiņš) atzīst, ka komplimentāra kritika ir kaitīga, tāpat kritizēt vajadzētu arī Im. Kalniņu, J. Zemzaru, P. Plakidi, Agri Engelmani. Kritika pielīdzināma chirurgam. Viņa nazis sagādā sāpes, taču tajā pašā laika attīra to, kas kavē organisma turpmāko eksistenci un izaugsmi. Nedrīkst izsniegt tikai nomierinošas tabletes vai cukurūdeni. Arī estrādes mūzikai nepieciešams nopietns kritisks vērtējums. Kuriozi, bet vienīgais profesionālais cilvēks, kas var runāt par estrādi, ir R. Pauls. Un kuŗš gan būs tik traks, ka iedrošināsies kritizēt Paulu? Ir arī drūmāki atzinumi. Piem., Dzintars Kļaviņš stāsta par republikas izglītības ministrijas pieņemto mācības plānu muzikālajā audzināšanā, kas tagad ir obligāta tikai līdz septītajai klasei, bet tālāk − tikai fakultatīva. PSRS izglītības ministrijā paskaidrots, ka šīs pārmaiņas radušās pēc latviešu pašu republikas iniciatīvas (!). Tātad Latvijā tagad ir trīssimt tūkstoš skolēnu, kas mācās pēc samazinātas programmas. Tad nav arī brīnums, ka konservatorijas iestājeksāmenos 53% reflektantu bija defekti fonētikā, vāji attīstīta dzirde, viņi neprot dziedāt, nepazīst notis, par mūziku neinteresējas, pat zināšanas „popmūzikas” novadā ir niecīgas, 60% reflektantu ne reizi nav bijuši operā, 83% − nav dzirdējuši simfonisko orķestri „dzīvā veidā.”
Lasītājiem derētu salīdzināt, kā tas ir pie mums trimdā, kur kritikām jābūt konstruktīvām, komplimentārām, pat paidagoģiskām. Izbrīnu rada konservatorijas reflektantu muzikālās spējas. Ko gan viņi meklē konservatorijā, kas noticis ar technikumiem? Šinī ziņā latviešu bērni trimdā uzrāda augstākas spējas un zināšanas, izņemot, saprotams, pašu valodas problēmu.
*
Jau kopš 1. Eiropas latviešu dziesmu svētkiem Hamburgā (1964. g.) latviešu plašākās sabiedrības uzmanību saistīja komponista Andra Vītoliņa jaunatnes orķestris un bērnu un jauniešu koris. Esmu dzirdējis paziņas izsakoties, ka vienīgi Vītoliņa ansambļa dēļ viņi brauc uz Eiropas dziesmu svētkiem. Vispār Vītoliņš programmas sagatavošanā ieguldījis milzīgu darbu, uzrakstot un pārrakstot notis, tāpat diriģējot mēģinājumos. Ar prieku jāpiemin, ka Vītoliņš ir arī Jaunās Gaitas darbīgs līdzstrādnieks, viņa raksti vienmēr uzrāda dziļu idejisku saturu, drošu domu un bezbailīgu kritēriju. Nav vēl izdevies Vītoliņu dabūt „pāri” uz šo kontinentu, bet kādreiz varbūt tas izdosies. Katrā ziņā šoreiz gribu runāt par jaunu skaņu plati:
Jaunatnes rīts 4.Eiropas latviešu dziesmu svētkos Londonā, 1977. g.
Te dzirdēsim Londonas latviešu skolas ansambli Lilijas Zobenas vadībā, tad Līdsas latviešu skolas kokļu ansambli Mārtiņa Dāles vadībā, „Kamoliņa” koklētājus Arnolda Dāles vadībā, „Tridekšņa” − koklētājas no Stokholmas Gaidas Rulles vadībā un vēl citus mazākus ansambļus, bet vissvarīgāk ir dzirdēt apvienoto Rietumeiropas bērnu un jauniešu kori un orķestri Lilijas Zobenas un paša Andra Vītoliņa vadībā.
Jums jādzird bērnu un jauniešu līgošana skaņu plates nobeigumā. Tā ir brīnišķīgi skaista, vārdos neaprakstāma. Te nu lieki nekavējieties, bet tūlīt rakstiet skaņu plates izdevējam uz šādu adresi:
Mr. A. V. Ozoliņš
5 Leys Close, Oadby
Leicester LE24EJ
EnglandPlate ieskaņota ļoti labi. Ir gaumīgs A.H. Pinča vāka zīmējums un grafiskais iekārtojums. Ļoti jāuzteic jaunā dziedātāja Aija Cīrule, kuŗas valdzinošā un izteiksmīgā balss attiecīgos solo dziedājumos pušķo plates bagāto muzikālo saturu.
Imants Sakss
