Jaunā Gaita nr. 119, 1978

 

Ilze Šķipsna

DZĪVES BRĪŽI

 

Viss iesākās gluži nevainīgi.

Taisnākais ceļš no austrumpilsētas, kur dzīvoja Aija un Ilmāra draugi, uz rietumpilsētu, kur mitinājās Ilmārs un Aijas draugi, veda tieši caur lielpilsētas centru. Ilmāra spēkrati dūkdami drāzās arvien tuvāk debesskrāpju pudurim, kas ātri dziestošajā vakarā jau zvīļoja pats ar savām uguntiņām, kad Aija ievaicājās, cik tālu un ko gan varētu redzēt no augstākajiem stāviem? Izrādījās, ka arī Ilmārs nekad nebija bijis debesskrāpju galotnēs. Tas viņus pārsteidza tāpat kā apstāklis, ka viņi paši bija tikai šovakar iepazinušies, kaut gan Ilmāra draugi un Aijas draugi bija draugi savā starpā, un kaut ko viņi viens par otru bija zinājuši, pa gabalu, tāpat kā pa gabalu bija daudzkārt skatījuši debesu torņus.

Uz zemes bija jau pavisam tumšs, bet rietumu debesīs vēl sārtojās vakarblāzma, un debesskrāpju puduris likās šūpojamies tajā, atdalījies no zemes, it kā peldēdams krēslas mākoņos, kļuvis par lidojošu salu vai burvju kuģi, mirdzinādamies pats savās maldugunīs starp debesīm un zemi.

Vietās, kur gludais asfalts virzījās pakalnā un spēkratu purns cēlās augšup, Šķita, ka būtu pavisam viegli atrauties no skrejceļa un laisties tiešā ceļā uz nakts zilgmē mirdzošajām galotnēm.

Dažkārt dzīvē ir brīži, kad viss liekas iespējams.

Spēkrati ripoja neaizķerdamies. Draugi pagaidīs, un mājas nav zaķis.

Vēlāk viņi nebūtu varējuši pateikt, kurš no viņiem to teica, un iespējams, ka viņi būtu nolieguši, ka tas vispār teikts, jo patiesībā viņi bija nopietni un mērķtiecīgi cilvēki, kas nemēdza draugiem likt gaidīt un mājās ieradās, kā nodomāts.

Vēlāk viņi droši vien būtu mēģinājuši izprast, kādēļ viņu pašu iepazīšanās bija par nepieciešamu padarījusi arī iepazīšanos ar debesskrāpju galotnēm, tūlīt. Dažkārt dzīvē gadās kaut kas tik dabisks un neatliekams, ka neienāk nemaz prātā par to šaubīties, kaut gan pēcāk iemeslu vai sakarību nevar vairs ne atrast, ne izskaidrot. Brīdī, kad viņi nogriezās no galvenā lielceļa un sāka līkumot ap debesskrāpju pamatnēm, viņi par to nedomāja.

Pilsētas vidū, daudzstāvu novietnē, jau pirmajā aplī atradās simtiem brīvu vietu, kur nolikt Ilmāra spēkratus. Pazemes stāvs tuksnesīgi pletās uz visām pusēm, izzuzdams ēnās un tumsā, it kā bez sienu, bet vidū auksta neona gaisma apspīdēja tukšās vietas, iezīmētas pelēkajā asfaltā ar koši dzeltenām svītrām. Te likās droši. Neparasto tukšumu laikam varēja sagaidīt, jo lielpilsētas centrā, piektdienas vakarā milzīgās biroju ēkas bija iztukšojušās, simttūkstoš durvis aizslēgtas uz visu nedēļas nogali, bankas un veikali aizmūķēti, lielākā daļa uguņu nodzēsta, un gandrīz visi spēkrati aizbraukuši mājās. Debesskrāpji, torņi, lielmanīgās ēkas bija kā milzu skeleti, no kuŗiem nolobījušās cilvēku sabiedrības miesas, it kā te jau būtu iedarbojušies nākotnes ieroči, kas iznīcinās tikai pretinieku cilvēkus, dzīvbūtnes, bez atliekām un miņas, bet atstās civīlizācijas materiālus neskartus zibeņkaŗos, kas būs pabeigti, pirms upuri aptvers, ka tie vispār iesākušies.

Viņi aizslēdza spēkratus un gāja meklēt izeju, lielpilsētas bērni, kas ne brīdi nešaubījās, ka visi uzraksti, spiežamās pogas, sviras, gaismas, slīdošās kāpnes un pašgājēji celtuvji ir pilnīgi uzticami un darbojas bez traucējumiem. Viņi zināja arī, ka lielpilsēta nav pavisam izmirusi -- kaut kur, ne pārāk tālu, bija vismaz restorāni un kāds bārs, kur aiz skaņu necaurlaidīgām durvīm, it kā paslēpusies, it kā drusku vainīga, murdēja dzīvība.

Taču viņi gribēja tikt tornī, galotnē, augstumos, kur visa milzīgā pilsēta mirdzētu viņiem pie kājām un tālumā spīguļotos vēl citas pilsētas, kur baltu un sarkanu uguņu virtenes sietos krustu šķērsu pāri tumsas ieplakām un zvaigžņu čemuri būtu gandrīz tikpat tuvu, bet gaŗām, acu līmenī, kā tropiskas zivis bez trokšņa peldētu lidmašīnas, blisinādamas vienā spārnā zaļu, otrā sarkanu aci, un vispār -- viņiem nebija ne jausmas, ko viņi augšā gribēja redzēt un kāpēc, tikai sajūta, ka augstumos jātiek, ka debesskrāpju galotnēs vismaz šovakar bija aizsniedzama kāda sevišķa telpa, starp debesīm un zemi, telpa, kuŗā poēmas kļūst saprotamas un pagātne nozīmīga un dzīve jēgpilna, un kuŗā viņi paši pēkšņi varēs sarunāties tā, it kā viņi redzētu viens otra mūžu.

Lielpilsētnieki būdami, viņi nepūlējās lasīt uzrakstus un pētīt zīmes, bet kā citkārt mežvidus ļaudis pacēla galvas, ievilka nāsīs gaisu un apziņā pazemes telpas apveidus un reizē pagriezās pa labi. Šādās vietās parasti ir celtuvji, viņi teica un drīz vien nonāca pie gaiši zaļi nokrāsota sienas četrstūra un, tam apkārt apgājuši, atrada durvis un vairākas pogas, no kuŗām viņi nekavējoties nospieda augšējo. Durvis atvērās tūlīt un bez trokšņa. Viņi iekāpa neparasti mazā, vienkāršā celtuvī, vēlreiz nospieda augšējo pogu un atspiedās pret pelēko metalla sienu nogaidīt. Pirmais pārsteigums bija tas, ka celtuvis apstājās jau pēc nedaudz sekundēm un durvis, nedzirdami atvērdamās, atklāja uz mata tādu pašu tuksnesīgi pelēku izplatījumu ar koši dzeltēnām svītrām, zemiem griestiem un aukstu apgaismojumu, kādu viņi bija tikko atstājuši.

Izrādījās, ka celtuvī bija tikai septiņas pogas -- tātad septiņi stāvi, lai gan viņiem vajadzēja vismaz septiņdesmit! -- un nekur nekāda norādījuma, kuŗā stāvā būtu jāpārkāpj uz citu celtuvi, kas uzrautu viņus galotnē. Daudz negudrodami, viņi nospieda apakšējo pogu. Durvis aizvērās un pēc mirkļa atkal atvērdamās vēlreiz atklāja jau pazīstamo skatu. Viņi izmēģināja citas pogas, un katrreiz, durvīm atveŗoties, pavērās tāda pati, tā pati pelēkā telpa, dzeltenās svītras un aukstā gaisma, kas tālāk pārvērtās ēnās un tad pelēkā tumsā. It kā celtuvji varētu apmaldīties un vienmēr nonākt atpakaļ tai pašā vietā! Ja viņi nesajustu kustību, tad varētu domāt, ka durvis beztrokšņaini atveŗas un aizveŗas vienmēr tai pašā stāvā un celtuvis vispār nedarbojas, nemaz nemēģinādams uzbraukt glītā, grīdsegotā gaitenī, kur pie maigas gaismas skanētu mierinoša mūzika un ducis elegantu ātrceltuvju būtu gatavi šauties augšup.

Jāsāk no gala, viņi smiedamies teica un tad aptvēra, ka paši nezināja, kuŗā stāvā viņi bija iekāpuši. Tai brīdī celtuvja durvis atkal atvērās, un tumšmatains, drusku izspūris vīrs, viņus ieraudzīdams, iztrūkās tāpat kā viņi. Taču tikpat ātri, cik viņi bija pieraduši pie domas, ka ir vienīgie cilvēki šajā vietā, viņi attapās arī, ka bija gluži dabiski šeit sastapt citus. Tomēr vietas trešajam celtuvī nebija, un svešais īgni saraustīja plecus.

Kā te var tikt novērošanas tornī? viņi vaicāja.

Ak tornī, viņš pārvaicāja, bet nepaguva noslēpt pārsteigumu. Laikam no piektā stāva, viņš noteica un pagrieza muguru.

Viņi nospieda piekto pogu. Celtuvis sakustējās, negaidīti sadrebinājās un tad apstājās, bet durvis neatvērās. Viņi saskatījās un, galvas nogrozījuši, pievērsās atkal pogām, būdami mērķtiecīgi cilvēki, zinādami, ka vispirms jānokārto šis negaidītais miseklis, ka pagaidām viņi vēl bija tikai nejauši ceļa biedri, ka nozīmīgais laiks un iesvētītā stunda iestāsies tikai augšā, galotnē, no kuŗas viņi pēkšņi redzēs viens otra mūžu un sapratīs savējo.

Ilmārs sameklēja pogu, kas paredzēta durvju atvēršanai, un to nospieda. Durvis tūlīt paklausīja un atvērās, atklādamas neapmestu smilšu krāsas ķieģeļu sienu, kas izskatījās pēc steidzīgi, bet pamatīgi aizmūrētas izejas.

Aija iesmējās, iedomādamās, ka svešais strādājis velnišķīgi ātri.

Ilmārs domāja, ka viņa smejas aiz bezbēdības, tāpat, un piebiedrojās. Viņš nospieda vēl dažas pogas. Nekas nenotika. Vēl smiedamies, viņš piespieda sarkano trauksmes pogu, un tūlīt atskanēja zvans -- skaļš, bet it kā samiegojies tarkšķis, no ilgas klusēšanas aizsmacis, taču pilnīgi nešaubīgs un neatlaidīgs.

Kā bērniem, kas pieķerti nedarbos, viņu pirmā tieksme bija zvanu apklusināt. Steidzīgi viņi pārskatīja visas pogas un izlasīja visus uzrakstus, taču nevienu derīgu pamācību neatrada. Tad viņi reizē sakustējās, teikt - spruksim nu! -- un tūlīt atkal sastinga, jo ķieģeļi vaļējam durvju ielogam piekļāvās pavisam cieši un pārējās trīs metalla sienas protams bija bez spraugām un bez izejas. Likās pat, ka šis celtuvis vispār nebija domāts cllvēkiem, bet gan mantu pārvadāšanai, tikai to viņi sākumā nebija pamanījuši.

Zvans zvanīja.

Gaidīsim glābējus, viņi nopūzdamies sacīja, un žigli pārdomāja, ko teiks uzraugiem, mechaniķiem vai elektriķiem, kad tie ieradīsies. Celtuvis bija acīm redzami sabojājies un tā nebija viņu vaina, kaut arī pogas viņi varbūt bija spaidījuši drusku par bezbēdīgu. Taču to nebija ko pieminēt, drīzāk varēja sūdzēties, ka celtuvji, kas tik viegli sabojājas, atstāti bez uzraudzības.

Zvans zvanīja.

Glābēji vēl nenāca. Bija piektdienas vakars, un pa visu daudzstāvu spēkratu novietni varbūt bija atstāts tikai viens uzraugs, un tas pats nolīdis kaut kur nosnausties vai arī savā apgaitā aizklīdis tik tālu no sardzes telpas, ka nekā nedzirdēja un neredzēja sarkano trauksmes actiņu, kas droši vien blisinājās tukšumā.

Mums var iznākt ilgi gaidīt, viņi teica un vēlreiz sīki pārskatīja celtuvja iekšpusi. Nebija ne telefona, ne ventilātora, ne sienā paslēptu skapīšu, kādi dažkārt celtuvjos redzami un ko vismaz varētu mēģināt atlauzt. Vienīgo trauksmes signālu viņi bija jau iedarbinājuši.

Zvans zvanīja. Patiesībā tas bija nejauks tarkšķis, un ik pa pāris mirkļiem viņi aizmirsušies sapurinājās, lai to no sevis nokratītu kā nepatīkamu kukaini, kas uzkritis uz apkakles, tūlīt gan atkal atjēgdamies, ka zvanu apklusināt viņi nevar un bez tam nelāgais troksnis bija viņu galvenā cerība tikt drīzumā atbrīvotiem no šī negaidītā slazda.

Viņi paskatījās savos pulksteņos -- ap šo laiku viņiem vajadzēja būt ceļa galā, un viņiem pirmoreiz ienāca prātā, ka viņi bija kļūdījušies, apstādamies pilsētā. Ilmārs atcerējās, ka, vajadzīgās viduslaiku kartes savācis, viņš šovakar bija gribējis tajās sākt iezīmēt Kaupo ceļojumu uz Romu. Senās nodevības stāsts viņu neatvairāmi saistīja, it kā tajā būtu paslēpta kāda vēl tagad noderīga nozīme. Iztēloties Kaupo Ilmārs īsti nespēja niecīgo izziņu dēļ, bet vismaz viņa gaŗais jājiens pāri visai Eiropai bija diezgan droši rekonstruējams, no viena plaukstoša cisterciešu klostera uz nākamo, gluži kā mūsdienu tūrista maršruts, no kuŗa nedrīkst, nav iespējams, neienāk prātā novirzīties, gluži kā vienvirziena iela, būtībā gaŗumgarš tunelis bez sānu izejām, iezīmējams Eiropas kartē kā ceļš, pa kuŗu Kaupo un viņa pavadoņi jāja brīvā dabā, ar vēju sejās un pasaules smaržām nāsīs, ar nākotni acu priekšā. Viņu zirgi bija laika mašīnas pāri tiem gadu simteņiem, kas šķīra Rīgu no Romas, kur pāvesta tronis mirdzinājās starp debesīm un zemi, un apziņas tunelis nepieļāva novirzīšanos, nākotnes noliedzēja nodevību.

Kas bija nodevība? Tīrs viltus, pārprašana, nepareizs sapnis, iztēles kļūda, vienkārša muļķība vai nejauša nomaldīšanās no ceļa?

Ilmārs aiz nepacietības nosvīda un sažņaudzīja rokas. Viņam bija tik daudz svarīga, ko darīt un domāt, un te viņš bija, ietupināts šaurā celtuvī kā krātiņā! Pie tam viņš lāga nesaprata vairs, kā un kāpēc bija nokļuvis te un nevis mājās, kā nodomāts un parasts, kā nepieciešams viņa dzīves pareizajam ritumam.

Aija pievēra acis un mēģināja iedomāties, ko īsti viņi būtu redzējuši no debesskrāpja galotnes un kas tās bija par nozīmēm kas atklājās telpā starp debesīm un zemi, bet šīm nojautām priekšā izauga kāda cita -- sargies no visa, kas iesāksies tikai vēlāk! To vajadzēja pārdomāt, taču zvana tarkšķēšana nedeva viņai miera tāpat kā zināšana, ka draugi tagad sāka jau gaidīt, ka viss vakars bija paredzēts mēģinājumam, niekoties nebija vaļas. Nepacietīgi viņa sarosījās un iedziedājās skaļā balsī, tūlīt atkal apklusdama, jo tarkšķis bija pārāk skaļš un briesmīgs.

Viņi aptaustīja sienas ķieģeļus, it kā cerēdami atrast kādu vaļēju vietu, bet raupjās virsmas tikai sadurstīja viņu pirkstgalus. Viņi mēģināja celtuvi iekustināt, spiežoties pret sienas grubuļiem, bet arī tas neizdevās. Viņu nepacietība auga augumā, un neatlaidīgais zvans to kāpināja vēl vairāk.

Celtuvim jādarbojas! viņi reizē teica, un Ilmārs vēlreiz sameklēja durvju aizveŗamo pogu un, to nospiedis, turēja cieši un ilgi. Abiem par pārsteigumu, celtuvis pēkšņi un pamatīgi sakratījās, un šoreiz durvis patiešām aizvērās. Viņi atviegloti iesmējās. Cik tur trūka, un viņi būtu šeit kvernējuši visu nedēļas nogali! Taču zvans turpināja zvanīšanu, un kad Ilmārs piespieda apakšējo pogu, nekas nenotika. Tad viņš spieda, lēnām un pamatīgi, visas pārējās pogas, bet celtuvis kā nekustējās, tā nekustējās -- tagad viņi bija ieslēgti metalla slazdā, gaišais ķieģeļu mūris bija pazudis.

Zvans joprojām zvanīja, mechaniski, nemainīgi, ne brīdi neatvilkdams elpu, nemainīdams toni, ātrumu vai skaļumu. Kādēļ sargs to nedzirdēja? Varbūt sarga vispār nebija? Un kur svešais bija tik ātri nozudis? Vēl taču vajadzēja būt citiem cilvēkiem arī!

Apnicis un noguris, Ilmārs nolaida rokas. Aijai likās, ka celtuvī kļuvis par siltu, un viņa novilka mēteli. Ilmārs novilka svārkus. Apģērbus nebija kur likt, tādēļ viņi tos salocīja ar oderēm uz āru, un nolika zemē. Vietas bija tieši tik, cik apsēsties blakus, saliektiem ceļiem, ar kājām pret celtuvja durvīm un mugurām pret pretējo sienu. Viņu pleci saskārās.

Zvans zvanīja. Glābēji nenāca. Tas, ka nebija nekā, ko viņi varētu darīt, smacēja vairāk nekā siltais gaiss. Notikums bija tik muļķīgs, ka tam nevarēja ticēt. Dažkārt dzīvē ir brīži, kad notiek neticamais. Palaikam Ilmārs cēlās pārspaidīt pogas, taču tagad viņi nešaubījās, ka celtuvis bija iesprūdis pavisam un vairs nekustēsies. Labi vēl, ka elektrība dega un zvans zvanīja. Agrāk vai vēlāk kādam bija jānāk.

Sarunāties viņi nemēģināja. Sākumā likās, ka nemitīgais zvans pārāk traucē, bet pamazām viņi apjauta, ka patiesībā bija pavisam sveši cilvēki, ka runāt viņi, varbūt, būtu varējuši tur augšā, galotnē, telpā, kur poēmas kļūst saprotamas un dzīve jēgpilna, taču tagad tā viņiem pašiem likās kā visai dīvaina iedoma un savu sākotnējo sajūtu viņi vairs nespējā aizsniegt un uzturēt, tā aizplūda un izsīka kā gaiss. Tagad viņi katrs sevī bija pateicīgi, ka zvana dēļ drīkstēja klusēt, un uzmanīgi izvairījās skatīties acīs, lai otrs nepamanītu kaunu par pirmītējo bērnišķīgo ticību, ka dzīvē tiešām ir brīži, kad viss ir iespējams.

Ilmārs domāja par nodevību, un Aija sevī žēlojās, ka pievīlusi draugus.

Ka viņi varētu no celtuvja nekad neizkļūt, to viņi nopietni neapsvēra. Brīdī, kad Ilmārs zaudēja samaņu, viņš domāja par to, ka tam visam jābūt ar kādu nozīmi. Varbūt izšķirīgais bija laiks -- bija iespējams tiklab ticēt par agru, par ātru, kā par ātru neticēt. Aija redzēja sevi skrienam pa ielu, bēgam no zibeņkara, ar notīm rokā un sajūtu, ka viņas ausīs līdz mūža galam skanēs zvans.