Ņina Luce

DZEJAS INSCENĒJUMS SIDNEJĀ

17. Austrālijas latviešu jaunatnes dienu teātŗa izrāde

Ir aizritējuši 20 gadi, kopš drāmatiķis Zīverts, viesodamies Austrālijā, mums stāstīja par teātŗa izrādēm, kas norisinoties nevis uz skatuves, bet gan zāles vidū. Laikam šie 20 gadi bija nepieciešami, lai jaunās paaudzes pārstāvis 26 g.v. Egils Ķipste savā pirmajā teātŗa inscenējumā sekotu minētajam Zīverta ierosinājumam, jo tagad tas Austrālijas teātŗos ir jau diezgan pazīstams spēles veids. Ja atmiņa neviļ, tikai vienā Sidnejas latviešu teātŗa literārā vakarā režisore Lija Gailīte, izraudzītai drāmas illustrācijai, skatuves vietā izvēlējās zāli, kas nenoliedzami pietuvina aktieŗus skatītājam, jo pēdējais jūtas vairāk iesaistīts izrādē, tas spēj izsekot katram tēlotāja žestam, katram sejas vaibstam, katram acu skatam. Vislielākais jaunums Sidnejas latviešiem bija, ka Ķipste savam inscenējumam neizmantoja vis kāda drāmatiķa lugu, bet gan dzimtenē dzīvojošo dzejnieku darbus.

Parasti drāma ar savu saturu un darbības risinājumu pietuvojas epikai. Tā informē skatītāju ne tikai par to, kas notiek, bet arī kā darbība norisinās uz skatuves. Tagad Latvijā, meklējot jaunus ceļus drāmā, režisori jau priekš vairākiem gadiem pievērsušies dzejas uzvedumiem. Te minami: Imanta Ziedoņa Motocikls, Kurzemīte, Māra Čaklā Spēlē, Spēlmani, Justina Marcinkeviča Siena u.c. Pie mums tas bija pirmais šāda veida mēģinājums un jāatzīst, ļoti sekmīgs un iespaidīgs.

Dzejas inscenējumā režisoram ir daudz nozīmīgāks uzdevums nekā sagatavojot kāda drāmatiķa darbu - lugu, jo tad tas kļūst līdzautors, tuvodamies diriģenta uzdevumam orķestrī, kas darbā spēj ielikt vairāk personiskā pārdzīvojuma.

Izraugot dzejas skandētājus, režisors tiem piešķiŗ attiecīgus skatuves tēlus, ko tad iekļauj scēniskā (skatuviskā) formā, un, papildinādams ar telpu dekorējumu, nozīmīgiem skaņu un gaismas efektiem, veido izrādi.

Mūsu jaunais režisors bija izvēlējies netikvien dzeju, kas raksturotu cilvēka esamību, tā tieksmes un ilgas, bet arī cilvēka traģisko situāciju, kuŗa radusies kā sekas no izstumtības − cilvēka vientulību. Likās, ka kūmās izrādei kaut kur stāvētu Kafka ar savām bailēm no dzīves nedrošības. Skatītāju visvairāk satrauca Ķipstes skaudrā sava laikmeta izpratne. Viņa veidotiem skatuves tēliem citam ar citu bija gauži maza saskare, tie bija no sabiedrības atšķirtie vientuļnieki. Tur redzējām pusaudzi meiteni ar spēļu lācīti rokās, kādu jaunu zēnu, kādu tuberkulozes slimo un beidzot nemierīgo, dusmīgo dumpinieku. Katrs no viņiem bija itin kā ieslēgts savā būrī, jo tie bija izolētie psīchiatriskās klīnikas pacienti. Kāpēc režisors savus varoņus bija novietojis tieši klīnikā? Pa daļai baltās krāsas dēļ, lai pēc iespējas krasāk runātu tīrā dzeja, ko papildināja skaņas un gaismas efekti. Interesanti, ka jaunais režisors Egils Ķipste savā inscenējumā rādīja cilvēka izolētības problēmu. Arī dzimtenē dzīvojošais rakstnieks Alberts Bels romānā Būris risina cilvēka izolētību, jautādams, vai cilvēks, ievietots būrī, ir vēl cilvēks? Arī vācu drāmatiķis Heinrichs Bells lugā Malks zemes (Ein Schluck Erde) risina cilvēka izolētības problēmu. Ķipstes dzejas inscenējuma kopsaucējs bija cīņa par cilvēka brīvību, tā tiesībām un cilvēka brīvību, tā tiesībām un cilvēka iekšējo un ārējo harmoniju. Klīnika bija lieliska emociju izraisītāja izrāde, kas līdz ar precīziem skaņu un gaismas efektiem izvērtās par labāko 17. Austrālijas latviešu jaunatnes dienu sniegumu.

 

Tālāk mana intervija ar 26 gadus veco režisoru Egilu Ķipsti.

Ņina Luce: Kā jums, Egil, ienāca prātā pievērsties tieši Padomju Latvijas dzejniekiem?

Egils Ķipste: Man turienes dzejnieki šķiet pārāki par trimdā dzīvojošiem, jo pēdējie vairums met skatu pagātnē, kamēr dzimtenē dzīvojošie pievērsušies tieši reālai dzīvei, tādējādi iekļaudamies dzīvajā kultūras plūsmā.

Ņ.L.: Esmu dzirdējusi, ka jūs esat viesojies Rīgā. Vai šis apciemojums jūsu pievēršanos turienes dzejniekiem veicinājis?

E.Ķ.: Domāju, ka ne, tas notika pirms dažiem gadiem, kad es vēl latviešu dzeju nespēju tā izjust kā tagad.

Ņ.L.: Pirms pāris gadiem jūs tēlojāt Juŗa lomu Gunāra Priedes lugā Zilā Sidnejas latviešu teātrī (rež. Imants Sveilis), varbūt tas jūs pievērsa dzimtenē dzīvojošiem dzejniekiem?

E.Ķ.: Pa daļai varbūt. Ne tas, ka man bija uzticēta Juŗa loma, bet gan Sidnejas latviešu reakcija pēc šīs izrādes, kad redzēju, ka mūsu vidū ir tautieši, kas spēj nīst savus dzimtenē dzīvojošos brāļus, kuŗus es izjūtu kā savas tautas piederīgos. Tikai viņi atrodas tur, es šeit. Šo traģisko situāciju es mēģināju ielikt izvēlētā dzejas uzvedumā, jo es to sajūtu kā daļu no sevis paša.

Ņ.L.: Kāpēc jūs inscenējumam izvēlējāties apzīmējumu „Klīnika”?

E.Ķ.: Man bija vēlēšanās visu dzejas uzvedumu ietērpt baltā krāsā, tāpēc klīnikas vide šķita vispiemērotākā.

Ņ.L.: Uzvedumā dziļš pesimisms. Vai, lai to pastiprinātu, jūs mainījāt tautasdziesmas vārdus’: „Ej, saulīte, drīz pie Dieva” vietā − „Ej, saulīte, rietēt drīzi?”

E.Ķ.: Jums taisnība, tas darīts pesimistiskās noskaņas pastiprināšanai, tie ir apstākļi, kādos cilvēki nokļūst, kad viņos, sāk norisināties psīcholoģiskas pārmaiņas. Šādi cilvēki kļūst aizvien vientuļāki, it kā būrī ieslēgti kā mani 5 slimnieki.

Ņ.L.: Vai esat lasījis dzimtenes autora Alberta Bela romānu Būris un vācu drāmatiķa Heinricha Bella lugu Malks zemes (Ein Schluck Erde)? Arī tur cilvēki ir ieslēgti būrī.

E.Ķ.: Diemžēl, nepazīstu nevienu no minētajiem darbiem.

Ņ.L.: Tātad tā ir aizvien no jauna pārbaudīta patiesība, ka mākslinieks spēj uztvert sava laikmeta garīgo pulsējumu neatkarīgi no savas dzīves vietas. Vēl pēdējais jautājums, Egil, vai jūs abonējat Jauno Gaitu?

E.Ķ.: Jā!

Ņ.L: Paldies, Egil, novēlu jums veiksmi arī turpmākajā teātŗa darbā!

 

Osvalds Liepa

TĪRĀ TEĀTŖA MĀKSLA POLĪTISKO DŽUNGĻU ĒNĀ

Mākslai, sevišķi tās literātūras un teātŗa nozarēm, nekad nav bijis viegli pastāvēt. Tai vienmēr radušies un joprojām rodas daudz neaicinātu kalpinātāju: visādu „labo” un „kreiso”, gan ar naudas zīmēm un ordeņiem, gan ar pātagām un revolveŗiem rokās. Tauta un tās ilgu un jūtu izteicēji − daiļnieki, mākslinieki, literāti − tāpat kā dzīvnieki cirkā, barojami skopi un tikai ar maizi un izpriecām. Pēdējos gadsimtos gan atzīts, ka šī „ēdienu karte” šad tad šur tur − piemēram, akvārijos Niagarā, dažādos kongresos un vagonos, kas destinēti uz Sibiriju − papildināma ar pāris pussapuvušām zivīm... Stāvokli tas negroza.

„Teorija par trušiem”, „Kas šķeļ un kas vieno” , Ziemeļamerikas Latviešu Teātŗu apvienības pag. gada „Klīvlendas rezolūcija” (kuŗai atkal bija jāsedz kāda iznīcināšana) un „Jaunās Gaitas” draugu kluba „uzraudzības komitejas” darbošanās apstākļi vien jau ir „džungļi”, kas „Turēšanos pie savas zemes un tautas” padara sarežģītu − ja ne pat pilnīgi neiespējamu. Tie tikai piemēri no pēdējā laikā apcerētajiem tematiem presē, par neskaitāmiem agrākajiem, vēl miglainākajiem un pretrunīgākajiem, nemaz nerunājot.

Viegli nav bijis Sanfrancisko „Mazajam teātrim” ar Laimoni Siliņu priekšgalā. Pionieŗu dūšas tam nav trūcis, un netrūkst arī tagad, rādot „džungļu medījumu” visā pasaulē izkaisītajai cienītāju saimei. To 8. martā redzēja un apliecināja Toronto latviešu teātŗa publika. Uz okupētajā Latvijā dzīvojošā autora Harija Gulbja lugas Kamīnā klusu dzied vējš izrādi bija ieradušies ap 400 skatītāju.

Rakstnieks, skaņu mākslinieks, dzejnieks nemaz nevar būt trusis. Taisni otrādi: kas raksta tikai to, ko kāda vara liek, nemaz nav rakstnieks, skaņu mākslinieks, dzejnieks. Tāds tikai vienkāršs propagandists. Harijs Gulbis turpretim uzrakstījis lugu, kuŗas darbība varētu risināties tiklab kā tagadējās Latvijas, tā Amerikas apstākļos. Uzrakstīta drāma. Viņš necildina, nepeļ − ne varas, ne sociālās vides, ne bijušo, ne esošo. Viņš pat neironizē, nesmejas − rāda tikai individuālus, vienu no otra atšķirīgus cilvēkus, atklāj to raksturus, iekšējās tieksmes un spēkus un vājības savā tikpat individuālā, cilvēciskā, varu neiespaidotā skatījumā. Skatījumā, par kādu nereti saka, ka − „tur” tā nedrīkst, tas aizliegts. Skatījumā, kāds varētu būt arī katram no mums. Protams, ja mēs spētu un gribētu skatīties. To parasti nespējam − visur meklējam „aizmuguri”, „norādījumus”, tiklab „te”, kā „tur”. Meklējam „norādījumus” ar tādu „aizrautību”, ka šī meklēšana mums pārvērtusies jau par „zaķpastalību”, bet uz skatuves par nevēlēšanos „staigāt pastalās”. Mēs nespējam un negribam spēt skatīt ne citus, ne paši sevi. Pat ne spogulī. Tāpēc jau tik bieži mainām savu ārieni, krāsojamies visādiem zīmuļiem, liekam sevi skatīt citiem un ilgojamies glaimu. Pat no tādiem − ar naudas zīmēm, ordeņiem, pātagām un revolveriem rokās.

Harija Gulbja lugai Kamīnā klusu dzied vējš, tāpat Laimoņa Siliņa sagatavotajai izrādei un aktieŗu tēlojumiem, iespējams, ir arī trūkumi. Katrai varonībai un katram varonim ir trūkumi − kam to nav? Bet tos lai min kritiķi un recenzenti. Nesen citā vietā tos jau minējis Anšlavs Eglītis, pats daudzu labu lugu autors. Jāpiemin, ka līdzšinējie trimdas lugu konkursi ar visām cildināšanas un „paliekamo vērtību” prasībām nekad nekā līdzvērtīga šai lugai nav devuši. Tāpat jāpiemin, ka šajā un daudzās citās šai līdzīgās lugās sevi skatījuši un redzētajam aplaudējuši latviešu simttūkstoši dzimtenē, kas nav bijuši „truši”. Iespējams, ka viņi aplaudēs vēl ilgi − ja okupācijas vara nekļūs greizsirdīga.

Bet jāpiemin arī vēl trešais fakts − ka šoreiz pat „Jaunās Gaitas” draugu kluba „polītiskās uzraudzības komiteja” bija atļāvusies uz šīs lugas izradi Toronto „skatīties caur pirkstiem” − lai gan likvidējusi pati sevi tā vēl nav. Tas tomēr liels solis demokratisko brīvību virzienā, un torontiešiem tas palīdzēja gūt izdevību pēc ilgiem, ilgiem laikiem redzēt kaut ko arī no tīrās mūsdienu latviešu teātŗa mākslas.

 

JG autores Ilzes Skrupšķeles-Kleinbergas pirmā dzejoļu grāmata latviešu un angļu valodā Ūdeņi sakustas - The Waters Move iznākusi apgāda „Ceļinieks” izdevumā.

Grāmatu illustrējusi Mišele Laporta.

Pasūtinājumi adresējami Vilmai Bolšteinai, 3425 N. 93rd Street, Milwaukee, Wis. 53222, USA. Grāmata maksā $3.50.