Edīte Zuzena

PAGĀTNE TAGADNĒ

Vēstule no Rīgas.

 

Jāņa Rozentāla 1910. g. gleznots portrets, kuŗā attēlotās 2 māsas tagad nostājušās abās malās, katra zem sava 65 gadus vecā jaunības attēla.

Jaungada labrīts, mīļum!

Vēl nav no Tevis vēstulītes, bet gribu līdzi Jaungada vēlējumiem pārstāstīt, kā paciemojāmies („Alberta” − tagad. Jāna Gaiļa ielā 12 - 9) Jāņa Rozentāla un Rūd. Blaumaņa memoriālajā muzejā. Atbrauca mums pakaļ un aizveda ar taksi. Lokveida kāpnes 5. stāvā. Atrestaurētas kāpņu telpas kā „tajās” dienās. Gluži kā kad tētis to toreiz būtu krāsojis: ar paneļiem, viņetēm un griestu gleznojumiem. Elijas Rozentāles gongs pavēstī ekspozīcijas sākumu. No priekšistabas, kur parakstījāmies viesu grāmatā, kāpjam uz darbnīcu pa iekškāpnītēm. Es līdz tam netiku iegājusi šajā telpā, jo apņēmos − pār slieksni iet tikai kopā ar tētiņu, mūsu meistaru...

Tik dzīvā iespaidā paliek viss gleznu un lietu kārtojums, kā kad Rozentāls tūlīt, tūlīt ienāks! Muzeja darbinieki ar lielu izpratni un mīlestību saudzīgi saņem un saglabā katru „skaidiņu” no Pārlaicīgā pieminas. Tētis tika sēdināts Rozentāla krēslā pie rakstāmgalda (bija muzeja brīvdiena), no visiem blokiem un grāmatām tika noņemtas stikla aizsargplāksnes, un klusais tētiņš atplauka, kā ciemos atnācis. Pa to laiku prasmīgā muzeja jaunaudze (10. un 11. klase) fotografēja no visām pozīcijām. Rādīja uzņēmumus no R. ģimenes albuma, ko ne visi skata. Pārstāstītas gaitas un atmiņas.

Pēc tam gājām Blaumaņa istabiņā. Tētis bija taisni aizgrābts. Izrādās − Blaumanim tieši Jaungadā dzimumdiena! Aiz stikla − viņa kažoks ... Zelta ietvaros − brilles. Uz galdiņa − mātes ģīmetne, vāzītē egles zars ar svecīti. Tā bija aizdegta. Tad uz trijkāju soliņiem ātri ienesa ābolu rausi, turpat ceptu! Mazas tasītes un priežu jaunaudžu teju. Nosvinējām 112. dzimšanas dienu Blaumanim. Tad puiši uzrīkoja magnetofona ierakstu aparatūru, un viss, ko tētis atcerējās (un tas tik daudz), tika ierakstīts 4 kasetēs. No āra brīžiem uzmirdzēja saule, bet beigās sagriezās īsts raganu putenis. Nu aizvilka aizkaru logam, atvilka diapozitīvu sienu un, Šuberta „Liepa” apdvesa izgaismoto Blaumani. Tad izgaismojās viens pēc otrā: Austriņš, Akuraters, L. Laicens, K. Egle, Štrāls, Alfr. Kalniņš, Jaunsudrabiņš, K. Skalbe, pēdējā − Anna Brigadere. Katrs viņi no savām atmiņām − pierakstiem „stāstīja” par Blaumani, katra balsij atbilstoši izmeklēta aktieŗa sniegumā. Ieraksts ilgst 45 minūtes, un to nobeidz Vāgnera „Svētceļnieku koris” no Tanheizera.

Kad gājām ārā pa parādes durvīm, uz kuŗām kartītē: „Jānis Rozentāls”, vēl skanēja Brigaderu Annas atmiņu pēdējie vārdi: „Kapnēs Blaumanis nāk mani pavadīt. Ilgi noskatās, kā nokāpju un māj ar roku − Uz redzēšanos, uz redzēšanos... Bet tā bija pēdējā tikšanās.

Jānis Rozentāls parādījās atkal Ženēvā, kur pirms laiciņa ciemojāmies senu ģimenes draugu mājās. Mājas tēvs, šveicietis, 18 gadus nostrādājis Rīgā. Pēc piespiedu aizbraukšanas 1939. gadā viņš visus gadus ilgojies Rīgas jūras līča plašuma vairāk kā projienē savu dzimto kalnu. Nama māte ir baltvāciete, precējusies Šveicē.

Pārlūkojot gleznu klāstu pie sienām, ieraudzīju brūni zilganpelēcīgā kolorītā ieturētu divu meiteņu un zēna portretu. Gleznas stūrī skaidrā rakstā: „Jan Rosental (Rosenthal?) 1910.” Rīgas patriciešu ģimeņu portretu gleznošana toreiz esot bijusi Jāņa „maizes darbs”. Tā kā gadījās abām māsām būt kopā, (zēns sen miris) nofotografējāmies tā, lai katra māsa stāvētu zem sava jaunības dienu attēla, gleznota pirms 65 gadiem, lai redzētu, kā dzīve izpušķo cilvēkus.