Publicējam Jaunsudrabiņa prozas balvas fonda priekšsēža Dr. Kārļa Zvejnieka un „Ceļinieka” apgāda padomes priekšsēža Dr. Andreja Oltes domu izmaiņu par grāmatu izdošanas iespējām pašreizējā situācijā.

 

PADOMĀSIM PAR TO, IEKAMS NAV PAR VĒLU

Vienā no pēdējiem LARA-s Lapas n-riem lasu, ka igauņu rakstnieku kooperatīvs Zviedrijā kopš dibināšanas 1951. g. līdz 1976. g. (tātad 25 gadu jubileja!) izdevis 310 igauņu oriģināldarbus, starp tiem 146 romānus, 27 noveļu un 41 dzejoļu un 37 atmiņu grāmatas. Igauņi, kuŗu 4-5 reiz mazāk par mums trimdā, var uz šiem skaitļiem lepni būt. Tas nozīmē caurmērā drusku vairāk kā viena grāmata -daiļliterātūras darbs mēnesī. Kuŗš mūsu apgāds var kaut daudz maz tuvoties šim skaitlim? Pērnruden piešķīrām Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu Artura Baumaņa Hernhūtiešu ciklam un Laimas Kalniņas stāstam Kur upes satiekas. Šķiet, nav nekāds noslēpums, ka Artura Baumaņa ievērojamais romāns, par kuŗu periodikā dzirdamas gandrīz tikai cildinošas atsauksmes un kas ir notikums mūsu rakstniecībā, varēja iznākt tikai ar paša autora it prāvi ieguldītiem līdzekļiem (kā tas pēdējā laikā vispār mūsu grāmatniecībā), bet Laima Kalniņa lielākai daļai mums ir balta, neaprakstīta lapa, jo viņas darbus un darbu fragmentus esam varējuši lasīt tikai Jaunajā Gaitā, Ceļa Zīmēs un Vācijas Latvijā. Viena no J.J. balvas vērtētājām, šīs balvas 1. ieguvēja, Ilze Šķipsna, rakstā: „... man tūlīt žēli un dusmīgi teikt, ka ir reizē nesaprotami un nepiedodami, ka Laimas Kalniņas rakstiem vēl nav atradies izdevējs... Gala vārdā gribu teikt ne izdevējiem, bet gan latviešu lasītājiem, tiem, kam rūp mūsu literātūras turpināšanās: saceļieties , pieprasiet, lai Laimas Kalniņas darbus izdod grāmatā!” (Cik zinu, L.K.−ai pietiekami sarakstīts, lai iznāktu ne vien viena, bet divas grāmatas!). No J. Jaunsudrabiņa balvas vērtēšanai 10 nodotiem darbiem 5 (tātad puse) nodoti manuskriptā, to starpā arī Modra Zeberiņa Man tas viens velniņš, ko vairāki žūrijas komisijas locekli atrada arī par balvas cienīgu, bet, diemžēl, varēja piešķirt tikai 2 balvas. Mūsu trimdas prozā tātad 2 pēdējie gadi nesuši vērtīgus pienesumus mūsu literātūrai ar augstām un paliekošām vērtībām − tikai tiem grūti ieraudzīt dienas gaismu un nonākt pie lasītāja. Kāda talantīga autore Austrālijā, kam arī vēl nav iznākusi neviena grāmata, un kuŗa arī bija iesniegusi savu manuskriptu J.J. balvai, vēstulē pesimistiski žēlojas, vai tad vērts vispār rakstīt, ja raksta tikai sev un pie lasītāja netiek. Zinu, mūsu ievērojamai liriķei Astrīdei Ivaskai ir brīnišķīgs miniatūru - eseju krājums, kas 3 gadus jau gaida izdevēju. Prozu par saviem ceļojumiem rakstot arī Velta Toma, Kārlis Ķezbers strādājot gar kādu vēsturisku romānu utt. Latviešu literātūra arī svešatnē nav mirusi, bet tā glabājas rakstītāju atvilktnēs!

Stāsta, ka Raiņa Daugava Bermonta laikos aizstājusi veselu bataljonu. Ar tās eksemplāru kabatā latviešu kaŗavīri, Rīgu aizstāvot, cīnījās un krita. Mūsu pašreizējā Latvijā dzejnieku darbus izpērk vienā dienā, lasītajiem kāri zemtekstos tveŗot latviskās dzīvības pastāvēšanas pulsu. Šī dzeja tiem tur dzimtenē vajadzīga tikpat kā dienišķā maize. Vai mēs te svešatnē tiešām esam tik tālu aizrāvušies, materiālos labumus dzenājot, ka mūsu literātūra un mūsu rakstnieki mums vairs nav vajadzīgi?

Ja igauņu trimdas mazais pulciņš var uzturēt rakstniecības kooperatīvu ar vienu grāmatu reizi mēnesī un pat vairāk, tad tas pats būtu jāvar arī mums! Vēl nav par vēlu! Par to runāts LARA-s sanāksmē Gaŗezerā pirms 3 gadiem, par to runāja pērnvasar Londonas dziesmu svētku laikā Austras Liepiņas rīkotā literātu pieņemšanā pēc rakstnieku rīta, kuŗā bij pulcējušies rakstnieki, redaktori un, jā, pat izdevēji ne tikai no Eiropas, Amerikas, bet pat no Austrālijas. Arī tur visu vienprātīgs atzinums bija, ka šāds kooperatīvs mums būtu vajadzīgs. Bet „runas ir gaŗas, darbs ir īss...”

Ja mums, teiksim, LARA, sadarbojoties ar „Ceļinieka” apgādu un Jauno Gaitu, uzņemtos šāda kooperatīva dibināšanu, un speciāla izlases komisija sijātu iesūtītos manuskriptus, lai tiešām iznāktu tikai vērtīgas grāmatas, tad domāju šādām izlasēm netrūktu arī lasītāju − abonentu. Izdodot kaut vai vienu grāmatu ik pa 2 mēnešiem, teiksim 6 grāmatas gadā, kas katra varētu maksāt $4 − $5 gabalā, tad $30 gadā nevienam no mums, kam latviskais vārds mīļš, nekādu lielu robu makā neiecirstu. Domāju, starp 100.000 svešatnes latviešiem vismaz 1000 - 1500 abonentu, pastāvīgu grāmatu noņēmēju vajadzētu dabūt, it īpaši, ja tās, kā jau minēju, būtu izlases grāmatas. Tad tādas grāmatas, kā Laimas Kalniņas, Modra Zeberiņa, Astrīdes Ivaskas u.c. varētu iznākt, kuplinot mūsu rakstniecības pūru. Ka lasītāju interese par labu latviešu literātūru vēl nav atslābuši, liecina tas vien, ka Jaunās Gaitas abonentu skaits pēdējā laikā nav dilis, bet gan pieaudzis. Lai Jaunā Gaita, piem., izdara aptauju savu lasītāju starpā, vai viņi būtu ar mieru ieslēgties šādā latv. literātūras kooperatīvā! Esmu pārliecināts, ka starp viņiem vien sanāktu 1000 abonentu − latv. literātūras atbalstītāju, kam rūp mūsu literātūras un rakstītā vārda tālāk pastāvēšana. Domāju, ar šādu nodrošinātu abonentu skaitu arī apgādam, kas šo darbu uzņemtos, atliktu savs grasis labai materiālai bāzei un par visām lietām pats rakstītājs dabūtu vismaz minimālu honorāru, kāds tagad, diemžēl, pašreizējos apstākļos reti kad iespējams. Mums latviešu grāmata un latviešu rakstītāji ir vajadzīgi!. Un tas attiecas nevien uz prozu, bet arī dzeju. Padomāsim par to, iekams nav par vēlu!

Dr. Kārlis Zvejnieks,

Jāņa Jaunsudrabiņa fonda priekšsēdis

 

 

STUNDA IR VĒLĀKA NEKĀ MĒS DOMĀJAM !

 

Dr. Kārlis Zvejnieks ar lielu dedzību proponē LARA-i un „Ceļiniekam” dibināt kooperatīvu grāmatu izdošanai. Tad nu mums būtu vēl viena jauna organizācija! Jājautā gan no kurienes tad nāks tie sabiedriskie darbinieki, kas darīs šīs jaunās organizācijas melno darbu? Kā redzu, LARA-i nav pat pa spēkam iekasēt dalības naudas, vismaz no biedriem − veicinātājiem ne. Arī „Ceļiniekam” trūkst kompetentu darbinieku, kuŗi bez atlīdzības varētu un gribētu patstāvīgi strādāt. Kuŗš tad nu sameklēs tos 1000 līdz 1500 grāmatu abonentus un katru gadu no viņiem ievāks $30.00?

Kaut ko līdzīgu, bet ar daudz mazākām prasībām, ir jau izmēģinājis „Ceļinieks”. 1969. gadā uz apmēram 1000 Jaunās Gaitas adresēm mēs ieskatam piesūtījām Jāņa Turbada Ķēves dēlu Kurbadu, kas maksāja $4.00. Noapaļojot skaitļus, rezultāti bija šādi: 50% par grāmatu samaksāja, 40% to atsūtīja atpakaļ, 10% neatbildēja arī uz otru atgādinājumu. Šādā pašā veidā, ne vairāk kā vienu grāmatu gadā, ieskatam mēs piesūtījām Olafa Stumbra Vāveres stundu ($4.00), Lalitas Muižnieces Pēdas ($3.75), Artura Baumaņa Hernhūtiešu I grāmata ($6.00) , un visbeidzot 1977. g. piesūtījām Benitas Veisbergas Orindas piezīmes ($5.00), bet nu jau vairs tikai 440 adresēm. Samaksātāju, atpakaļsūtītāju un neatbildētāju procenti pārējām grāmatām ir bijuši apmēram tādi paši kā Kurbadam. Nupat izsūtot mūsu jaunās autores Ilzes Skrupšķeles-Kleinbergas pirmo dzejas grāmatu Ūdeņi sakustas, bija palikušas pāri vairs tikai ap 200 lietojamas adreses. Katru reizi daļa no atbildētājiem deklarēja, ka viņi nevēlas šāda veida traucēšanu, jo paši varot pasūtināt grāmatas, kādas viņi vēlas. No „Ceļinieka” perspektīvas spriežot, man šķiet, mēs varam runāt par kādiem 1000 regulāriem latviešu grāmatu pircējiem. Bez šaubām viņi nepērk visas izdotās latviešu grāmatas. Tā mēs nonākam pie secinājuma, ka, izdodot daudzas daiļliterātūras grāmatas, mēs varam vairs tikai rēķināties ar apmēram 300 eks. noietu. Šādos apstākļos neiespējami runāt par kādu apgāda peļņu vai autora honorāru. Lai vismaz segtu papīra un iespiešanas izdevumus, atliek ievērojami pacelt grāmatas cenu (paliekot cerībā, ka īstie literātūras mīļotāji grāmatu tomēr pirks) vai meklēt subsīdiju no Latviešu Fonda, autora labvēļa vai sliktākajā gadījumā no paša autora.

Plānojot latviešu grāmatu izdošanu, nav vairs reāli runāt par 100,000 svešatnes latviešiem, jo šis skaitlis ietveŗ arī latviešu cilmes amerikāņus, kanadiešus utt., kas neprot pietiekami latviski lasīt, vai arī zaudējuši interesi par latviešu literātūru jauktu laulību vai arī citu iemeslu dēļ. Paturēsim prātā, ka no Latvijā dzimušiem trimdiniekiem puse jau apgūlusies kapu kalniņā. No vel dzīvajiem daļa ir jau pensionējusies un tamdēļ ar maziem ienākumiem, un daļa ir arī pārtautojusies. Cik gan no tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas pērk un lasa latviešu grāmatas?

Lai varētu precīzāk spriest par igauņu rakstnieku kooperatīva darbību, tad būtu vēlams vairāk ko zināt, kā tas organizēts un kā tas darbojas. Cik tajos 25 gados ir citi igauņu apgādi grāmatas izdevuši? Cik šogad ir igauņi grāmatas izdevuši? Šīs īsās piezīmes gribētos nobeigt ar optimisku izskaņu, bet prātā nāk ziņa, ka Bostonas dziesmu svētkos publikai nebūs pieejams grāmatu galds. Būs dabūjamas tikai tās grāmatas, kuŗas uz saviem kamiešiem atstieps paši rakstnieki un dzejnieki literārajos sarīkojumos. Kā redzams, mēs itin labi protam dzīvot un priecāties bez grāmatām!

Dr. Andrejs Olte, „Ceļinieka” padomes priekšsēdis