TRĪS GADA GRĀMATAS PAR BALTIJU
Acta Baltica, Liber Annalis Instituti Baltici, XIV, 1974 (272 lp.); XV, 1975 (332 lp.); XVI, 1976 (290 lp.). Konigstein im Taunus; Institutum Balticum, 1975, 1976, 1977. DM 23,90 par katru sēj.
Baltijas Institūts Vācijā, ko vada Dr. Andrivs Namsons, ar savām gada grāmatām, ko tas laidis klajā vācu valodā kopš 1961. gada, ir devis telpu daudziem nopietniem pētījumiem Latvijas, Igaunijas un Lietuvas problēmās gan 20. gs., gan agrāk, tomēr īpaši izceļot jaunāko laiku un mūsdienu apstākļus. Tā Acta Baltica jau tagad gaŗā sējumu virkne ir kļuvusi par svarīgu dokumentācijas un apcerējumu seriju par latviešu un citu Baltijas tautu dienām un nedienām.
Svešu spēku iebrukumi, cīņas, ekspansijas kaŗi, okupācijas un virskundzības no vienas vai otras puses padarīja šīs zemes un ļaudis Baltijas telpā - baltu tautas un igauņus, senāk arī lībiešus - par lielāku, spēcīgāku varu izmantotiem upuŗiem, izņemot īso neatkarības laikmetu. Vēsturisko pārvērtību radītās (parasti nelaimīgās) situācijas baltiešiem, kā arī kultūras attīstība labāku laiku cerībās un nojautās tad arī dominē pētījumu tematikā, ar ko nodarbojušies Acta Baltica rakstu autori.
No latviešu autoriem bez Baltijas institūta vadītāja Namsona aplūkojamos sējumos piedalās vēl septiņi. Trijās grāmatās pavisam 23 raksti. Vilis Biļķins par krusta kaŗu laika chronistiem norāda uz viņu vācisko raksturu, reprezentējot valdošās kārtas un tai laikā valdošo tautību Latvijā un Igaunijā. (XIV, 231 - 254).
Bet vistālāk senatnē iesniedzas Hermaņa Ratfeldera pētījumi. Viens par baltu tautu seno robežu, otrs par latviešu varoņiem (latgaļu princesi un viņas dēlu) krievu tautas eposā. (XV, 280). Ar jauniem vietvārdu, īpaši upju nosaukumu skaidrojumiem, autors nostiprina jau agrāk publicētos atzinumus, ka kādreiz seno baltu apdzīvotā territorija bija daudz plašāka nekā tagadējā Lietuva, Latvija un Igaunija. Tā austrumos baltu cilmes vietu vārdi saglabājušies Dņepras, Okas un Maskavas upju baseinā, un uz ziemeļiem no baltu valodām atvasināmi vietvārdi bieži sastopami līdz Ļeņingradas un Jaroslavļas līnijai. Citiem vārdiem, balti kādreiz apdzīvoja Krievijas centrālo līdzenumu. (XVI, 256).
Tagad stāvoklis mainījies pavisam radikāli, un baltu tautām jābaidās, ka tās nekļūst par minoritāti pašas savā dzimtenē. Tas īpaši attiecas uz latviešiem. Andrivs Namsons (XV, 131. lp.) lēš, ka Otrā pasaules kaŗa laikā Latvija zaudējusi ap 400.000 latviešu tautības iedzīvotāju. Šo milzu zaudējumu samazināja gan dabiskais pieaugums un no Padomju Savienības pēc kaŗa atgriezušies latvieši. Bet krievu ieceļotāju skaits Latvijā bija daudz lielāks. Rīgā jau 1970. gadā krievu bija vairāk nekā latviešu. Un latviešu dabiskais pieaugums ir niecīgs. Namsona secinājums: "...turpinoties tagadējam dabiskajam pieaugumam un lielajam krievu ieceļotāju skaitam, latviešu tautas nacionālā eksistence ir stipri apdraudēta."
Par latviešu nacionālās eksistences graušanu kultūras jomā savukārt gādā Maskavas polītika. Bruno Kalniņš, apskatot padomju varas tautību polītiku Baltijā, cita starpā atzīmē: "Padomju prese pastāvīgi uzbrūk nacionāliem strāvojumiem nekrievu apgabalos, un pēdējos piecos gados ir notikušas daudzas prāvas pret nacionālās opozicijas pārstāvjiem, sevišķi Ukrainā. Apcietināšanas un prāvas norisinājušās arī visās Baltijas valstīs."(XV, 133).
Padomju kompartijas kultūras polītikai nereti problēmas rada rakstnieki ar savu domu brīvu lidojumu. Rolfs Ekmanis vērīgi izsekojis Aleksandra Čaka dzīvei un darbu liktenim, par ko kopš Otrā pasaules kaŗa noteikšana bija padomju cenzoriem. To uzdevums arvien ir bijis izravēt literātūrā katru individuālisma un nacionālisma pazīmi.
Tādas atradās arī Čaka dzejā. Kā norāda Ekmanis (XVI, 189), padomju kultūras funkcionāri vēl tagad - 70.-tajos gados - īsti nezina, ko iesākt ar Čaku. Gan Čakam par godu divdesmit gadu pēc viņa nāves, 1970. gadā, izdeva piemiņas krājumu Rīgā, daži komūnistu ideologi un literātūrzinātnieki saskata viņa darbos tomēr "formāla rakstura pārspīlējumus" un "ideoloģiska rakstura maldus" .
Pie manipulācijām ar Čaka darbiem pieder tādi civīlizētā pasaulē neatļauti paņēmieni kā viņa dzejas vārsmu pārtaisīšana un manuskriptu "nozaudēšana".
Var pievienoties Rolfa Ekmaņa spriedumam, ka Aleksandra Čaka "nepublicēto darbu liktenis ir viena no lielākajām katastrofām modernajā latviešu literātūrā. Daudz kas no viņa radītā nav vairs atrodams, pazudis bez pēdām, vai arī vēl ir padomju cenzūras iestāžu rokās." (185).
Stingrai kompartijas un valsts kontrolei pakļauta arī reliģiskā dzīve, ko iztirzā archibīskaps Arnolds Lūsis apcerē par evanģeliski luteriskās baznīcas stāvokli Latvijā (XVI, 94-110). Cita starpā viņš citē kāda Latvijas mācītāja vārdus: "Mēs drīkstam brīvi sprediķot. Mēs tikai nedrīkstam teikt, ka Dievs ir visvarens. Visvarena ir tikai komūnistu partija." (107).
Pieminot vēl pāris citus Acta Baltica rakstus, jāpiezīmē, ka Jāņa Stakles pārskatā par Latvijas dzelzceļiem un transportu virsraksts ir nepareizs abās vietās - kā satura rādītājā, tā arī tieši raksta "galvā". Pirmajā vietā teikts, ka būs runa par Latvijas dzelzceļiem 1940-1970; otrā vietā gadu skaitļi ir 1940-1944; bet īstenībā apskats ir par periodu no 1940.-1974. g. ar atskatu ievadā arī uz Latvijas neatkarības laiku. (XV, 175 -210).
Rūpīgi izstrādātu apcerējumu par agrārlikumdošanu Kurzemes un Zemgales hercoga domēnēs Bīronu laikā devis Uldis Ģērmanis, atklājot arī daudzas iepriekš citu darbos iezagušās kļūdas un neprecīzitātes (XVI, 198 - 254). Otrs Ģērmaņa raksts Acta Baltica serijā (XIV, 221) ir par notikumiem Krievijas pilsoņu kaŗā, proti, par sacelšanos Jaroslavļā 1918.gada jūlijā. (Skat. JG 100. un 101.num.) Tas bija pretboļševistisks uzliesmojums. Un latvieši te cīnījās abās pusēs - kā sarkano, tā balto spēkos. Tomēr lielākā nozīme bija latviešu strēlnieku nostājai boļševiku pusē. Kad komūnisti bija Jaroslavļas sacelšanos satriekuši, padomju spēku komandieris tai apgabalā Hekers vispirmā kārtā pateicās latviešu strēlnieku pulkiem. Par vispārējo militāro situāciju šai laika posmā Krievijā Ģērmanis dibināti izsakās: "... sarkanā armija vēl bija veidošanās stadijā, un latviešu strēlnieku padomju divīzija (tā dēvētā Latdivīzija) bija boļševikiem stiprākais militārais balsts. Iedalīta lielākās un mazākās vienībās... ā bija sadalīta pa visu Iekškrieviju... Latdivīzijas daļas rūpējās arī par padomju valdības drošību Maskavā, kur latviešu strēlnieki sargāja Kremli..." (222).
Benno Ābers