IZCILS GRIEĶU DZEJNIEKS LATVISKI

Janis Ricos. Liecinājumi. Rīgā: Liesma, 1977. 199 lp. 66 kap.

 

Jācer, ka mazajai, pieticīga izskata minigrāmatiņai, kas pērngad parādījās pie Latvijas kultūras apvāršņa, būs lemts pastiprināt un papildināt arī latviešu dzejas iespējas -- gan tēlu un stilistisko izpausmju, gan arī ideju ziņā. Daudzpusīgā, kompozicionāli noskaņotā dzejoļu krājuma autors ir grieķis Janis Ricos (Yánnis Ritsos) -- meklētājs, jaunas nestaigātas stigas lauzējs, kā vārds ieņēmis goda vietu mūsdienu dzejas panteonā. Viņa darbi tulkoti gandrīz visās Eiropas valodās. Par viņa dzejoļu izlases latviskojumu jāpateicas dzejniekam, kritiķim un poliglotam Knutam Skujeniekam, kuŗa mērķtiecīgajā kultūras darbā turpat jau divdesmit gadus zināma vieta atradusies arī Grieķijai. Īpaši pēc atgriešanās no padomju soda nometnes Potmā 1968.gadā, nenogurstošais darba rūķis atzinis Ricos darbu nepieciešamību konkrētos Latvijas apstākļos. Šo pārliecību atdzejotājam daļēji devusi viņa paša garīgā un stilistiskā radniecība ar grieķu dzejnieku.

Lasot Liecinājumos ietilpinātās poētiskās miniatūras (un dažas poēmas), nevar nepamanīt arī lielo radniecību starp grieķu tautas sasprindzināto nesenās vēstures gaitu un vairākkārt traģiskākajiem mūsu tautas pārdzīvojumiem. Bet kamēr latviešu dzejnieki, pievēršoties šim tematam, lielākoties nav mācējuši vai vēlējušies izvairīties no rētoriskām vai patētiskām tribūna deklarācijām un nereti sakāpināta notikumu skaidrojuma, Ricos savas ne mazāk sabiedriskās un konkrēti vēsturiskās dzejas traģisko saturu atveidojis sausā, mazvārdainā, uzsvērti bezkaislīgā manierē. Drāmatismu viņš panāk nevis ar savu dzejas cilvēku vārdiem, bet pirmām kārtām ar viņu rīcību, stāju, žestiem, piem., dzejolī "Otrā atnākšana", ko lasot rodas asociācijas par mūsu pašu tautas brāļiem un māsām, kas gāja bojā Noriļskā, Štuthofā, Vorkutā, Dachauā un vēl daudzās citās vietās.

Viņi nāk garā rindā, pusnaktī nogalinātie;
skatās apkārt, piemeklē atslēgas; atver durvis,
nāk iekšā, taustās pa tumsu; neatrod it nekā.
Tu esi zem gultas. Šo gultu,
kurā varēja gulēt, tu tagad
turi uz muguras. Bet aiz aizkara
krīt krustāsista ēna no loga.
Mirušie paši nezin, ka viņi ir beigti.

Un kāda ironijas pilna monologa fragments dzejolī "lnformātīvais ziņojums": "Beigtos mēs sanesām klētī. Kur psalmi un karogi? Noslēp vismaz šo sarakstu, lai parīt vēl atceramies viņu vārdus, dzimšanas gadus, kāju izmērus arī es pierakstīju." Ļoti bieži Ricos raksta par savas dzimtenes seno pagātni un atrod tajā pārsteidzošas analoģijas ar mūsdienām. Arī labākajiem latviešu dzejniekiem vēsture ir trauks tagadnes un arī nākotnes domai. Kā Ricos, tā arī Skujenieka paša liktenis dotu viņiem pilnas tiesības apcerēt, tā sakot, savu ceļu. Taču viņi abi izvairās to darīt, paceļoties pār savu "es". Ricos dzejas izteiksmes centrā nereti ir klusums. Viņa dzejas cilvēks ir pārliecināts, ka "patiesie vārdi guļ dziļi klusumā" un "patiesie darbi vienmēr iztiek bez lieciniekiem". Arī Skujeniekam ir dzejoļi, kas norisinās klusumā, piem., dzejolis "Klusi".

(Jāpiemetina, ka arī sirdsapziņas modinātājas Vizmas Belševicas dzejdarbos liela nozīme ir klusumam un mēmumam, kas viņai simbolizē spēku).

Uzmanību saista arī stipri atšķirīgo ārējo apstākļu uzspiestais zīmogs abu dzejnieku daiļradei. Ricos spēj izlietot savu māksliniecisko līdzekļu kopumu, lai pilnā balsī paustu vispārcilvēcīgas, humānas ilgas pēc brīvības -- pēc brīvības visai grieķu tautai šā vārda visplašākajā nozīmē, arī pēc patiesas personiskas brīvības, brīvības savai individuālai mākslai. Latvijā un citās Padomju Savienībā iekļautajās zemēs šis motīvs patlaban var izpausties tikai allegoriskos zemtekstos vai pagrīdes publicējumos. Kuŗš no latviešu dzejniekiem, kopš Belševicas Gadu gredzeniem (1969) un vēl dažu citu "jaunā viļņa" pārstāvju krājumiem 60.-to gadu beigās, pēdējos sešos, septiņos gados ir uzdrošinājies nākt klajā ar kaut ko līdzīgu Ricos atziņai "tagad es zinu: pēdējais, kas iet bojā, ir miesa", resp. gars bojā neaiziet nekad? Cilvēka būtība, kaut arī kropļota un spīdzināta, slima un deformēta, tomēr paliek neuzveikta un neuzveicama.

Raksturīgi, ka intensīvais un ļoti ražīgais Ricos kopš 1934. gada, neraugoties uz periodiskiem aizliegumiem, publicējis vairāk nekā 60 grāmatu. Turpretim Skujeniekam kas atrodas pavisam tuvu mūsdienu Latvijas dzejas piramidas virsotnei, kultūruzraugi veidojuši savādāku likteni -- viņš nav ticis pat pie pirmās dzejoļu minigrāmatiņas.

Ricos Liecinājumus sakārtojusi jaungrieķu literātūras speciāliste, krieviete Sofja Iļjinska. "Par laimi, mani uzskati sakrita ar sastādītājas viedokli," Skujenieks atklāj kritiķei Intai Čaklajai (Literatūra un Māksla 16.12.1977). Par to varam tikai priecāties. Bet parasti taču ir pieņemts ļaut atdzejotājam izvēlēties tos darbus, kas viņam liekas vistuvākie, visnepieciešamākie. Tāpat atdzejotājs parasti iepazīstina lasītājus ar dzejnieku. Šeit to ir darījusi Iļjinska, kaut arī, šaubu nav, Skujenieks būtu sacerējis krietni labāku, ar interesi lasāmu un vēsturiskos faktos balstītu eseju par izcilo grieķu dzejnieku.

 

Rolfs Ekmanis