Jaunā Gaita nr. 119, 1978

 

DZĪVES SVARĪGĀS SĪKDAĻAS

Stāsti. Sastādījusi Zina Līce. Rīgā: Liesma, 1977. 280 lp. 95 kap.

 

Nu jau kuŗo gadu Rīgā laiž klajā gadskārtēju antoloģiju jeb almanachu Stāsti, kas dod lasītājiem iespēju satikties ar pašbrīd aktīviem un aktuāliem īsās prozas rakstītājiem un daudzmaz apvērtēt šī žanra pašreizējo līmeni. 1977.g. laidienā ar stāstiem piedalās: Miervaldis Birze, Regīna Ezera, Harijs Gāliņš, Andris Jakubāns, Mārtiņš Kalnadruva, Aivars Kalve, Aivars Kļavis, Ēriks Kūlis, Jānis Lapsa, Egons Līvs, Egils Lukjanskis, Jānis Mauliņš, Zigmunds Škujiņš, Augusts Štrauss, Uldis Zemzars un Dagnija Zigmonte. Tātad ļoti pazīstami, pazīstami un mazāk pazīstami vārdi, gados vecāki un gados jaunāki stāstnieki.

Par līmeni runājot, vispirms jāsaka, ka tas Stāstos ir patīkami augsts un visumis noturīgs. Savā ziņā krājumam "piešūta" un dežūrtendencioza ir vienīgi Gāliņa skice "Vijole", uzrakstīta pēc visiem pieņemamiem priekšrakstiem no augšas un bez jūtama, pārdzīvojumu un pārliecību atainotāja autora rokraksta. Priekšrakstiem tāpat atbilst Miervalža Birzes "Notikums žēlsirdīgās māsas Tillakas dzīvē", bet, vajadzīgo izstāstīdams, autors acīmredzot juties brīvāks un tādējādi devis salīdzināmo materiālu, rosinādams uz šāsdienas īstenības analitisku pārdomāšanu pagātnes notikumu izgaismojumā.

Visi pārējie autori pievērsušies īsajai prozai atbilstošiem cilvēka dzīves svarīgo sīkdaļu izgaismojumiem, cauri ikdienas formālajai virskārtai. Padziļinājumā tad nu uzzīmētas gan ar ironiskiem, ekvilibristiski pārgalvīgiem, gan liriskiem krāsu zīmuļiem skicētas ainas, kuŗas lasītāju saista, liek padomāt vai vienkārši izpriecina.

Pārgalvīgākais, protams, ir Andris Jakubāns. Viņam, šķiet, ir galīgi vienalga, ko konservātīvais patapas lasītājs domā par viņa prozu, viņam ir savs stils un pieeja, un ar to gana.

Stāvot un krītot par šo eksperimentēšanas drosmi, tikdaudz gribas piebilst, ka prozas gabaliņā "Dziesma Emī, mīļdārgajai Emī" Jakubāna stils ir mazdrusciņ uz robežas starp mērķi un pašmērķi, starp metodi un metodes nepieciešamību ar pievienotu vieglu jautājuma zīmi. Kritiskā pamatievirze, stāsta tematiskais iesms Jakubānam ir tas pats, kas vairumam citu šī sējuma autoru - padomju buržuju (tāds termins citā stāstā ir, melns uz balta) dzīves filozofijas izgaismošana, noliekot spoguli ikdienas reālitātēm pie paša degungala.

Gandrīz vai visu stāstu "varoņi" ir cilvēki, kas sabiedrības kontekstā pieskaitāmi t.s. virsšķirai, vai vidusšķiras augšējam slānim. Cīņa par iekļūšanu tajā ir sīva un prasa izmanību, pārāk par līdzekļu izvēli nebēdājoties. Asi ironiskā šķērsgriezumā to izgaismojis Mārtiņš Kalnadruva stāstā "Kažoku parāde", un pašajos slāņos nokļuvušo, pārticīgo un visa dabūt varētāju interjeriem ar spuldzīti rokā ir pastaigājušies arī Jānis Lapsa ("Oļu salas elēģija"), Egons Līvs ("Viena diena uz labās, mīļās zemītes") un Egils Lukjanskis ("Cena"). Te, un arī citu stāstos, jūtam ieskanamies senu seno rakstnieku uzdrīkstēšanās toni - īstenība ir jāreģistrē bez grima piedevām.

Tiktāl būtu labi. Bet Stāsti neatbild uz jautājumu, kā tad iet tiem, kuŗiem nav padevies nokļūt uz "padomju buržuju līmeņa" vai pietuvoties tam. Lukjanska stāstā samanāma norāde, ka tur meklējami - ideālisti. Jā, bet kā tad viņiem klājas? Un kā klājas tiem, kam ikdiena līdz ideālismam nesniedzas? Kā jau daudzkārt agrāk nomanīts, mūsdienu Latvijas prozas varonis nav vienkāršais strādnieks. (Un nav arī, diemžēl, latviešu trimdas prozā.)

Ja nu par katru cenu no šī Stāstu krājuma jāizvēlas pats labākais stāsts (gribētos to tad saukt par lirisku noveli), tad skats apstājas pie beidzamā - Dagnijas Zigmontes "Kapteiņa Bleķa dārgumi". Tas ir ar iejūtīgu, psīcholoģisku smalkumu izstrādāts darbs. Psīcholoģiski pārliecinošs un atturīgiem vilcieniem ieskicēts ir arī Jāņa Mauliņa lauku meitenes profils stāstā "Bērnišķīgā". Negaidīti patīkams pārsteigums (savā ziņā - iepazīšanās) ir Aivara Kļavja "Beidzās ziema - tāda pati kā iepriekšējā". Regīna Ezera turpretī ("Cilvēks ar suņa ožu") nav tikusi tālāk par īstenībai neatbilstošu anekdotu, un Aivars Kalve ("Zirga acs") liekas nav ticis galā ar savu sakāmo, ieskicētais psīcholoģiskais konflikts paliek neatrisināts, neizgaismots.

Kopējais visu autoru darbos ir, ka viņi, šķiet, raksta, vismaz ar mazo pirkstiņu pieturēdamies pie kādas morālizējošas stīdziņas, kas turklāt vienmēr piesieta kaut kur pārāk zemu, ne pie paša būtiskākā. Arī šajā ziņā Zigmontes novele ir patīkami svaigs izņēmums. Ne tāpēc, ka stīgas galapunkts būtu būtisks, bet tāpēc, ka viņas novelē tādas stīdziņas nemaz nav - tikai smalkjūtīgi izzīmēti dvēseles vibrāciju raksti.

 

Gunars Irbe

Jaunā Gaita