LATVIEŠU DZEJNIEKS ZVIEDRISKI
A.G.Irbe, Född i.f.d. svenska Lifland. Dikter, Viken, Sweden: Eremit-Press, 1976. 62 lp.
Latviešu dzejnieka un prozas rakstnieka A.G.Irbes dzejoļu krājums zviedru valodā Född i.f.d. svenska Lifland (Dzimis kādreizējā zviedru Livonijā) liek uz brīdi apstāties un padomāt. Vispirms par to, ka būs maz latviešu, kas to lasīs, jo zviedriski runājošo tautiešu ir tikai pavisam neliela grupa (nedaudz dzejoļu vai to varianti ir atrodami apgāda "Ziemeļblāzma" 1968. gadā izdotajā krājumā Vientuļa laiva ir nošu zīme), un līdz ar to tikai nedaudzi no mums pašiem var vēlreiz pārliecināties, ka arī seni, daudz lietoti un it kā jau nolietoti temati īstena mākslinieka rokās spēj vienmēr par jaunu atgūt pirmreizēja pārdzīvojuma skaudro asumu. It sevišķi šai sakarībā gribas minēt krājuma pirmo dzejoļu virkni (tituldzejoli).
Žēl arī, ka latviešu literātūra ar šo grāmatu ir zaudējusi sev piederīgu daļu - īstu, kodolīgu dzeju, kas bieži ir nepārprotami "latviska" gan tematikā un simbolu izvēlē, gan noskaņā, vai vismaz latviešu lasītājs to tā it viegli spēj uztvert. Līdz ar to rodas jautājums: vai tikai tādēļ, ka dzeja rakstīta zviedru valodā tā būtu "jāatdod" zviedru literātūrai? Vai tā nevarētu būt latviešu dzeja, t.i., latviešu literātūra zviedru valodā? Mazliet ķecerīga domāšana, tomēr tamlīdzīgi nākas prātot par citām mākslām domājot.
Pats galvenais jautājums, protams, ir: Kādēļ Irbe, kas sevi ir pierādījis par vienu no savas paaudzes spējīgākiem dzejniekiem, atteicies no latviešu valodas lietošanas savai dzejai un līdz ar to arī no publikas savas tautas vidū? Atbilde vispirms meklējama dzejoļos pašos. Tie atklāj, ka kaut kur ir cilvēki, kas dzīvo zemē, kur "jā" var nozīmēt arī "nē" ("Klartext") un ir paradums, ka
...ļaudis parunājas par čiekuriem,
jo stāstīt par meža pīli,
kas peld pret straumi
ir bīstami.
Kādam tomēr ir lietas jāsauc īstā vārdā, jāpastāsta, kas notika un kas vēl joprojām notiek zemē, kas ir autora dzimtene un kādreiz bijusi zviedru Livonija, kādam ir jābrīdina ļaudis brīvajā ziemeļu zemē, kur
grēka plūdiem ceļoties
Noass īsās biksītēs
dodas uz savu vasaras mājiņu.
(Ljudförstärkning: Sverige)
Brīdinājums ir netieši izteikts, stāstot par latviešu tautas brīvības zaudējumu un šāsdienas dzīvi dzimtajā zemē, ko autors vēl vienmēr sauc par savu:
Manā zemē
jaunie gadi vairs nenāk.
Es zinu. Es sēdēju visu nakti un klausījos.
------
Manā zemē, kur cilvēki sadziedājuši krājumu
krājumus visskaistāko dziesmu,
spēj visu izteikt,
neviena mute nepavērās,
lai pateiktu veco, nodrāzto:
Laimīgu Jauno...
(Mellanvĺg 521,7 m)
Parādīt savas tautas likteni tā, lai to saprastu, neaizmirstu, un no tā mācītos tie, kam kaŗš un nebrīvība ir tikai tāls un nepārdzīvots abstrakts jēdziens, reizēm šķiet bezcerīgi.
Es zinu, tev grūti saprast manu dziesmu;
to rakstījis kāds, kuŗa nav,
jeb kam nevajadzētu būt...
... es nevaru arī sīki izstāstīt,
kā viss notika...
Tomēr, spriežot no zviedru laikrakstos lasītajām recenzijām, Irbes dzeja ir saprasta. It sevišķi ir minēts dzejolis "Pēc referāta: diskusijas," (tas ir arī krājumā Vientuļa laiva ir nošu zīme). Bernts Eklunds (Eklundh) (Göteborgs Posten 11.11.1976) par to raksta:"... tā ir nedzirdēta, koncentrēta, sāpīga dzeja, kas varētu palikt kā klasiska literāra liecība par kādu sadragātu paaudzi." Latviešu tautas likteņa un vēsturisko notikumu "saprašana" padziļināta, to parādot viena individa pārdzīvojumos. Vietumis Irbe nojauc robežu starp latviešiem un zviedriem, dzejā pieminētie "mēs" varētu būt tiklab iezemieši, kā apatiski kļuvušie latvieši - brīdinājums un pārmetums ir izteikts visiem. Viena cilvēka, vienas tautas liktenis ir visu un ikviena atbildība. Individi veido sabiedrību. Likteņi savijas, attieksmes un atkarības ir visas cilvēces atbildība. Bērni mācās no iepriekšējām paaudzēm, sapņo tālāk savu vecāku sapņus par "Napoleona kaŗa laikā apraktām dārglietām", un kaut "valsts ir demokratiska, / ganu zēns valda / pār saviem ragainajiem / ar balta suņa palīdzību." (1925)
Född i.f.d. svenska Lifland lasot, nevar nepamanīt arī vēl citu iemeslu rakstīšanai zviedru valodā, proti - vajadzību komūnicēt ar savu apkārtni, teikt to, kas pasakāms tā, lai to dzirdētu, lai to lasītu un tas atbalsotos. Lai arī kā mēs varam priecāties un lepoties, ka latviešiem Zviedrijā ir spējīgs divvalodu dzejnieks, kas ne tikai godam reprezentē mūsu dzeju, bet tai pašā reizē arī runā par "mūsu lietu", tad bēdīgais fakts tomēr paliek: mēs paši savus labākos dzejniekus un rakstniekus nespējam pietiekami novērtēt, tos publicēt un lasīt, dot viņiem nepieciešamo dzīvo atbalsi un atbalstu.
Jau 1964 rakstītajā "Vēstulē", kas atrodama Irbes pirmajā dzejoļu krājumā lasām:
Mās,
mēs dzīvojam mūsu pašapmierinātībā
nogāzē
starp kurlajiem sevī ieraušanās akmeņiem,
kas, viens uz otra kraudamies, kļuvuši par
mežainiem pauguriem
Kaut tu zinātu, kā pārakmeņojas
mūsu puķes...
Toreiz šī "Vēstule" bija adresēta latviešiem, tagad tā ir "pāradresēta" zviedru lasītājiem. Un citā dzejolī (Pĺ ditt skär) autors saka: "es gaidu: / drīz zināšu - / nakts atnāks pie manis / vai diena / manās šērās, kās ir tavas".
Kaut arī reizēm tautību robežas izzūd, būtiskie jautājumi vēl vienmēr palikuši neatbildēti, sākumā jautāti latviski, pēc gadiem atkārtoti citā valodā, citiem lasītājiem: "... ko lai mēs darām...?" (Tornsvala)
Meklējot atšķirīgas vai kopīgas stila iezīmes latviski un zviedriski rakstītajos dzejoļos, var pamanīt lielāku brīvību un dinamiku zviedru valodā izdotajā krājumā. Varbūt ieaudzinātās latviešu dzejas tradicijas vēl tur dzejniekus savā varā un īsteni atraisīties un paļauties impulsiem var vieglāk citā valodā. Tā dzejolī "Pēc trīsdesmit ziemām" ir rindas "Kur, pie vella, Zviedrijā pārdod optimismu?" vai: "Turi muti un klausies!", kas, manuprāt, ir lieliska atbrīvošanās no nevajadzīgām, stīvām pieklājības formām un to ignorēšana, kad emocijas ir samilzušas kā pērkona padebeši, kad pacietīga un pieklājīga klusēšana vairs nav iespējama un zibeņošana ir nenovēršama.
Gribas cerēt, ka Irbes, Född i.f.d. svenska Lifland kādreiz, veiksmīgi atdzejota, sasniegs latviešu lasītājus un vismaz tādējādi pievienosies mūsu trimdā izdoto grāmatu krājumiem.
(Šinī recenzijā ievietotie dzejoļu tulkojumi mani.)
Aina Zemdega