Jaunā Gaita nr. 12, 1957. g. novembrī, decembrī

 

Kādreiz − toreiz es biju neticami sīks knīpa − es vēlējos no Ziemsvētku veča „plinti”. Un Ziemsvētku vecis man atnesa „plinti”: ar melnu stobru un sarkanu laidi. Kaut arī Ziemsvētki ir miera svētki, es lielā sajūsmā apšāvu visus mūsu viesus un savu mazo brāli. Bing! − bang! − bum! − šāvieni piekūpināja nelielo dzīvokli. Toreiz gan pazinu Mikipelīti, bet par kovbojiem nebiju vēl dzirdējis. Ilgus gadus vēlāk dzīvoju kovboju lielzemē Teksasā − tad klusībā priecājos, ka tas bijis tā un ne citādi − kas zin, vai tad mans brālis būtu vēl dzīvs.

Tie tik bija laiki! − mēs visi sakām. Rīgas ielām bija bieza sniega garoza, un ormaņi vizināja ļaudis uz dievanamiem Ziemsvētku vakarā. Zvārguļi izklausījās kā zvaigžņu mūzika, un visi palaidnīgie puikas godīgi sēdēja kopā ar vecākiem kamanās. Pat ormaņi bija laipni, aizmirsdami, ka citkārt puikas mēdza braukt uz kamanu aizmugures kāpšļa par brīvu, kamēr pamanīti. Tad žvīkstēja pātaga, un puikas muka kā zvirbuļi − pie cita ormaņa kamanām. Bet Ziemsvētki ir miera svētki, un pātagas tovakar klusēja.

Liekas, visas atmiņas ir kā sniega pikas, kas saveļas lielos bluķos, no kuŗiem mazi puikas un viņu tēvi ceļ varenus sniega vīrus. Tā arī man viena doma aplīp ap otru, un tās visas ir baltas. Un es ceļu savādu sniega vīru no savām domām.

Viens tāds stāvēja mūsu mājas pagalmā Rīgas nomalē. Tas nebija nekāds mākslas darbs, jo veidoju to ar mātes un mazā brāļa palīdzību. Bet viņam bija burkāna deguns, ko izrušināju no pagraba smiltīm, ogļu pogas, acis un zobi, ko izlasīju no pavarda, un sētnieka slota, ko izvilku no aizvārtes. Augums izdevās lieliski − milzīgās dimensijās, bet rokas atgādināja krūzes osas. Tiešām, ja nebūtu izteiksmīgās galvas, ko bez sārtā deguna, izdzisušajām acīm un netīrajiem zobiem greznoja klasisks katliņš, izcelts no pagrabaugšā samestajiem lūžņiem, mans sniega vecis būtu atgādinājis lielu, pavisam nekaitīgu sniega krūzi. Bet ar galvu un slotu, ja to sētnieks nebija aizmirsis iespraust atpakaļ viņa osā, sniega vecis varēja mēnessnaktī nobaidīt visdrošsirdīgākos puikas. It sevišķi tad, kad pēc atkārtotiem draudiem skanēja pavisam skaidrs: „Puik, ja tūlīt nebūsi gultā, Ziemsvētku vecis nesīs žagarus!” Baltais vīrs pagalmā tādās reizēs likās sakustamies, pavicinām kuplo bērzzaru slotu un − − puika bija gultā.

Nezinu vēl tagad, vai sniega večiem ir kādi sakari ar Ziemsvētku veci, bet pirms svētkiem tomēr parasti katrs puika uzmanījās nesakaitināt nevienu no Ziemsvētku veča draugiem un pilnvarotajiem. Mūsu mājās gaidīšana un godīga dzīvošana sākās ar pirmo adventi, kad bārdainais vīrs pirmoreiz apciemoja šīszemes bērnus. Sestdienas vakarā rūpīgi nospodrināju vienu zābaku, ko atstāju durvpriekšā. Nākošā rītā Ziemsvētku vecis zābaku bija piepildījis šādiem tādiem sīkumiem: sukrenēm, cepumiem, brīnumsvecītēm un − bērza žagariem. Tā bija nepārprotama zīme! Klusībā nožēloju grēkus, palūrēju uz sniega veča pusi un nosolījos laboties. Pirmdienas rītā uz skolu gāju vienā spodrā, vienā dubļainā zābakā.

Īstenībā Ziemsvētku svinēšana sākās jau labu laiku pirms noteiktās dienas. Skolas eglīte bija kādu nedēļu pirms īstā svētvakara. Uz to puikas ieradās jaunās baltās apkaklītēs, gaŗām, svaigi iekalsētām biksēm kājās. Vecāki tika vesti kā mazi bērni pie rokas un iepazīstināti ar visiem skolas noslēpumiem, ar lielajām klasēm un šaurajiem soliem, un gaŗajiem gaiteņiem, pa kuŗiem katrā brīvstundā mums bija godīgi jāstaigā roku rokā apkārt un apkārt. Tagad bezbēdīgi un drošsirdīgi skraidījām krustu šķērsu pa gaiteņu vidu, kur daždien par šādu pat izrīcību stāvējām soda laiku. Lielajā zālē bija iedegta liela egle. Ziemsvētku vecis dāvanām aplaimoja tos skolniekus, kam bija palaimējies iztikt bez diviniekiem un piezīmēm. Pārējiem padraudēja ar žagaru. Toreiz mēs spēlējām arī teātri. Esmu bijis gan eņģelis gan velnēns, bet vislabāk atmiņā man palicis kāds uzvedums, par kuŗu neatceros gluži neko citu, kā tikai savu runu:

Nāc pie manis, tautu meita,
Mūžam badu neredzēsi:
Ziemu došu ledu grauzt,
Pa vasaru akmentiņus.

Jā, tie tik bija laiki! − kad tā drīkstēju runāt un nedabūt pa ausi. Bet toreiz biju vēl mazs un dziesmiņu nobēru kā pupas tikai tāpēc, ka skolotāja lika un māte ar žagaru rokā iemācīja. Kad bija jādejo un jāiet rotaļās, es muktin muku no tautu meitām īsajos svārciņos un dejoju vīrišķīgi − ar citiem puikām.

Krievu gadā Ziemsvētku veci aiztrieca Sala vecis. Kad viņš ieradās skolā, nevarējām saprast, kāda tur starpība, jo Sala vecis valkāja Ziemsvētku veča drānas. Laikam nolaupījis − nospriedām. Togad paziņoja arī, ka Ziemsvētku vispār nebūšot − arī tie laikam bija nolaupīti. Bet tad − pavisam negaidot − mūs atlaida mājās kaut kādām tur ziemas brīvdienām. Es iekāpu ķiršsarkanā autobusā un aizbraucu uz Inčukalnu pie savējiem. Toreiz buržuji Rīgā nedrīkstēja rādīties; tikai es biju palicis vecāsmātes aizgādībā un ārkārtīgā neapmierinātībā vēroju, ka Ziemsvētku vecis tikai paslepšus šur un tur parādījās. Bez viņa − ar visiem žagariem − nebija nekāda lielā prieka. Un tā es iekāpu autobusā, kas mani aizveda uz Inčukalnu, kur bridu pa dziļo sniegu uz mūsu māju. Pa ceļam salauzu priežu zarus, saspraudu tos aiz biezās ausaines, aiz apkakles, aiz brūnajiem filca stulmeņiem un ievēlos siltajā istabā pa pusei kā sniega vīriņš, pa pusei kā Ziemsvētku priedīte, pavisam − kā pārsteigums. Un mums bija tie paši vecie, labie Ziemsvētki visiem kopā.

Paķēru kamaniņas un laidos pa stāvo kraujas celiņu lejā līdz pašai Gaujai. Tā bija aizsalusi, un tikai tur, kur avoti iečaloja upē, čāpstināja melnas ūdens mutes. Visa nogāze, pa kuru nupat biju nolaidies, bija apaugusi alkšņiem, apsēm, ošiem un lazdām, kas ziemā drebinājās gluži kailas. Bet pāri kokiem un sīkajiem krūmiņiem slējās lielas, kažokotas egles. Katrai bija īpatnēja galva: tur bija egle ar apaļo galvu un egle ar divi galvām, egle ar smailo galvu un egle ar plakano galvu. Plakangalve auga tieši pie mūsu mājas: viņas galotni bija nocirtuši izlūki pirmajā kaŗā, lai tur ierīkotu novērošanas ligzdu. Tagad to apciemoja tikai vārnas, kas, nelabi ķērkdamas, plakangalves matos apspriedās un ķīvējās bez gala. Smailgalvei nebija laimējies: viņa auga kraujas vidusdaļā, un viņas galotne nesasniedza zilgmi augšā. Bet smailgalve bija jaunākā un skaistākā no visām māsām: Svētku rotājumam viņa nēsāja sniega kupenas kā eņģeļu matus un slaidus čiekurus kā sukrenes. Vāveres cītīgi gādāja, lai šie gardumi neietu zudumā: zem egles sniegs bija piebārstīts brūnām čiekuru zvīņām un apgrauztām serdēm. Nosalušas speķa zīlītes žēli čivināja pazarēs.

Mēs savu eglīti pušķojām pēcpusdienā pirms brauciena uz baznīcu. Mums gan nebija dzīvu putnu, bet totiesu mēs saspraudām zaros zaļus, dzeltenus un sarkanus brīnumputnus. Čiekuru vietā sakārām greznas sukrenes un bumbas; sniegu aizstājām ar gaŗām sidraba vītnēm. Grezno sukreņu katru gadu kļuva mazāk un mazāk − mājā laikam mita vāveres − un, ja šodien mēs vēl dzīvotu Latvijā, eglīte jau droši vien būtu tukša. Maziem puikām no visiem svētku priekšdarbiem eglītes pošana patika vislabāk, no visām svecītēm, kas iedegās Svētvakarā − brīnumsvecītes, un no visām dāvanām tās, uz kuŗām bija viņu vārds.

Pirmo Svētvakaru prom no savējiem pavadīju siltajā kovboju lielvalstī Teksasā. Pie debesīm dzirkstīja daudz svešu zvaigžņu, un uz zemes negulēja sniegs, nešķinda kamanu zvārgulīši, nezvanīja baznīcu zvani. Pa pilsētu apkārt skraidīja gaišādaini un tumšādaini kovbojpuikas, šaudami raķetes, petardes, pistongas. Savēlu sniega vīru no savām domām un ļāvu viņam pastaigāties Rīgas ielās, kur miers bija nokritis lielām pūkām un palaidnīgi puikas nedrīkstēja kaitināt ormaņus nedz lietot jauniegūtos šaujamos rīkus. Svešajā kovboju zemē palaidņa puika bija kļuvis vecs un sentimentāls. Mans sniega vecis, uz čuču muižu braukdams, bija iedomājies nolaisties kamaniņās lejā pa Grīziņkalnu, iedrāzās kokā un saplīsa simts sīkās sniega drumstalās kā balta māla krūze. Un manās ausīs atkal skanēja bezbēdīgie sprādzieni un svešādo kovbojpuiku klaigas. Biju priecīgs, ka toreiz, kad biju neticami sīks knīpa, par kovbojiem neko nezināju.

Kad pienāca Jaungads, pistongas bija jau izšautas. Puikas atkal kaitināja ormaņus, bet sniega vecis bija pazaudējis ir slotu, ir skārda katliņu. Ap viņu puikas tagad rīkoja lielus ziemas kaŗus, un kādā jaukā dienā cienījamais vīrs bija kļuvis par sniega cietokšņa sastāvdaļu. Nevienu viņš vairs nespēja nobaidīt.

Jaungada rītā sēdēju pie radio un klausījos, kā visās baznīcās iezvana jauno laika posmu. Tad tēvs man palīdzēja apjozt jauno jostu un veda mani vizināties jaunajos, zilajos autobusos, kas šķaudīdami braukāja pa Rīgas ielām.

Kad, bikses turēdams, vēlāk pārnācu mājā, mazais brālis tēmēja uz mani ar manu jauno „plinti”. Bet es jau saucu pa gabalu: „Mamm! kāpēc man Ziemsvētku vecis neatnesa zilu autobusu − tādu bez motora priekšā?”