VĒSTULE TEV − JAUNĀ GADĀ

 

1944. gada rudenī Dagmārai bija 9 gadi. Kad frontes līnija tuvojās Rīgai, viņu kopā ar grupu citu bērnu evakuēja uz Vāciju. Vecāki palika Latvijā. 12 gadu vecumā viņu adoptēja kāda zviedru ģimene. Visi sakari ar latviešiem pārtrūka − palika vienīgi mātes līdzdotā pasaku grāmata „Kaķīša dzirnavas”. Pagāja astoņi gadi, līdz kādā koncerta programmā Dagmāra izlasīja latviešu mākslinieka vārdu. Viņa nevarēja atturēties − meklēja pārējos. Un atrada.

Kad Jaunās Gaitas redakcija viņu lūdza uzrakstīt „kaut ko” mūsu žurnālam, Dagmāra atbildēja ar šo vēstuli. Tā adresēta nezināmiem draugiem. To nav rakstījis kāds bijis ministrs vai tagadējais komitejas priekšsēdis. To rakstījusi viena no mums, un viena no jums − simtiem latviešu jauniešu brīvajā pasaulē, kas šodien nostādīti brīvas izvēles priekšā: Aiziet vai palikt? Varbūt šī vēstule palīdzēs. To rakstījusi latviešu meitene, kas jau bijusi projām, kas nav gājusi latviešu skolā, kas 8 gadus nebija dzirdējusi latviešu valodu un kam ir visi ceļi vaļā šejienes sabiedrībā − kā materiālā, tā garīgā ziņā. Mēs publicējam Dagmāras vēstuli tādu, kādu to saņēmām:

 

Redz: mūsu saknes, kam noplēsta zeme,
Vēl gaisā aug, vēl stīgas dzen!

(Rainis.)

Tas bija tik sen, kad zilā dūmakā skatam izzuda Rīgas siluets un aizbraucējus apņēma vienmuļais, draudīgi noslēpumainais jūras plašums.

Toreiz nenojautām un nesapratām, ka ūdeņu plašums aizskalo zemi no mūsu saknēm − to zemi, kas nepieciešama, lai varētu droši augt savai tautai − jo mēs bijām bērni.

Toreiz nenojautām un nesapratām, ka zilajā dūmakā nogrimst arī vecāku drošās rokas un siltās sirdis. Mēs bijām bērni un vieni...

Bērni un vieni mēs bijām kaŗa beigu posmā un pirmo pēckara gadu trūkumā un postā Vācijā.

Vieni palikām arī tad, kad zviedru humanitārā organizācija „Glābiet bērnus” (Rädda barnen), sagādāja mums māju pārtikušā zviedru ģimenē, jo pēc šīs organizācijas noteikumiem latviešiem Zviedrijā neatklāja mūsu dzīves vietu.

Mums bija jāuzaug un jākļūst zviedriem. Zeme no mūsu saknēm bija noplēsta un aizskalota...

Ak, cik daudzi latviešu bērni ir gājuši līdzīgu un vēl daudz rūgtāku ceļu!

„Nedzird ne taisnākie, nedzird ne labākie,

Pāri dara tautai sveši ļaudis!”

Bet saknes „vēl gaisā aug, vēl stīgas dzen!” Pasaku grāmata, ko māmuļa bija iedevusi līdz, vēlās vakara stundās, paslepus, aizveda latviešu pasaku baltajā pasaulē: „Kamdēļ vairot sāpes, lai vairojas labāk prieks!” − un kaut cik palīdzēja saglabāt mūsu valodu. Bet tas bija pārāk maz, lai nenogrimtu svešajā apkārtnē un tautā. Bija jāiet solis tālāk.

Ne bez grūtībām, pārvarot savu kautrību un nelabvēlīgos apstākļus, laimējās sastapt siltas latviešu sirdis. Ar laiku to skaits palielinājās. Plaši atvērās dažu latviešu māju durvis − tās bija mājas pēc daudziem, bezcerīgiem gadiem...

Kļuva pieejamas latviešu grāmatas, mūzika un sabiedriskā dzīve, un šodien kā ļauns sapnis liekas tie gadi, kas bija jāpavada atšķirtībā no savas tautas.

Mīļie draugi, visā pasaulē izkaisītā latviešu jaunatne! Varbūt vairums no jums, nekad neesat bijuši spiesti tik dziļi izjust svešu tautu un svešas apkārtnes ledaino elpu. Varbūt daudziem no jums vēl šķiet, ka svešas valodas un svešie tikumi ir skaisti un vilinoši. Varbūt dažkārt liekas pat, ka mūsu pašu valoda un saites ar visu latvisko ir nenozīmīgas un nevajadzīgas.

Dārgie draugi, tie ir maldi! Lai kur mēs arī ietu, lai kāds liktens mums katram ir lemts −īsti laimīgi mēs būsim tikai kā latvieši, dzīvojot un strādājot Latvijas nākotnei.

„Lūk, lūk no melna ezera varavīksne kāps:
Cels lielus, septiņkrāsās goda vārtus!
Tur jaunā tauta ieies tai jaunā valstī,
Latvijā jaunā − − − ”

Dagmāra V.

 

LATVIEŠU VĀRDNĪCU UN RAKSTĪBAS LIETĀ

(Piebildes pie Dzintara Soduma raksta „Jaunās Gaitas” š.g. 10. nrā, 145.-146. lpp.)

Labi lietpratēji ir izveidojuši mūsu jauno pareizrakstību, un ja nebūtu nelaimīgā apstākļa, ka o-burts var apzīmēt gan divskani uo, gan īso o-skaņu, to varētu ierindot starp labākajām ortografijām pasaulē. Par to katrs, kas prot vairākas citas valodas, var viegli pārliecināties pats. Ļoti labs ir arī mūsu princips svešvalodu vārdus, to starpā, zināms, arī personu un vietu nosaukumus, rakstīt tā, kā tos izrunā attiecīgā svešvalodā, taču tikai tiktāl tuvināti tai, ciktāl to atļauj mūsu pašu literārās valodas skaņu apzīmējumi un izruna. Tur, kur tas cieši vairs nav iespējams, mēģinām rakstā un arī izrunā tikai apmēram tuvināties.

Ja Dzintars Sodums domātu, ka mūsu valodnieki būtu ieteikuši, it kā tikai rietumu tautu vārdi vien mums „jāraksta fōnētizēti” (attiecīgā vieta viņa rakstā nav gluži skaidri izprotama), tad tie ir maldi: mēs pārveidojam arī t.s. austrumu, precīzāk izsakoties − jebkuras citas svešas valodas vārdus, ja tos minam savos rakstos.

Gluži aplam būtu atsaukties uz citu tautu rakstības praksi un apgalvot, kā to dažkārt esam dzirdējuši, it kā angļu, franču, vācu u.v.c. valodās svešus vietu un personu apzīmējumus „rakstot nesagrozītus” (t.i. tāpat, kā tos raksta oriģinālvalodā!). Arī mums vajagot sekot šiem paraugiem. Patiesībā tas ir gluži citādi − līdzko angļu u.c. minēto valodu savdabīgais raksturs vai arī rakstības un izrunas vecās tradīcijas to vairs nepieļauj, notiek mazāki vai prāvāki, reizēm pat ļoti tālejoši oriģinālvalodas vārdu „sagrozījumi”, t.i. pielāgojumi pašu valodai. Tā, piem., paši čechi raksta Praha, bet angļi un franči Prague, ungāri Prāga, zviedri, vācieši un serbi Prag, bulgāri, krievi un poļi Prāga utt.

Kur jau kopš veciem laikiem ieviesušies kādi savi vietu nosaukumi, joprojām jālietā tie, nevis oriģinālvalodas formas. Tāpat kā, piem., ungāri Austrijas galvas pilsētas Vīnes vārdu raksta Bēcs (izrunā Bēč), kā angļiem Maskava nav vis Moskva (vai Maskva), bet Moscow un kā franči Polijas vārdu neraksta vis Polska, bet Pologne, tā arī latviešu valodā runājam un runāsim, piem. , par Sāmsalu vai Samu salu, nevis par Sāremā (igauņu Saaremaa) vai Ōsel (Kā raksta vācieši un zviedri).

Šādi principi svešu vietvārdu rakstībā mūsu valodā, kā viegli saprast, nav radušies kā kādu iedomīgu vai ietiepīgu valodnieku iedaža, bet izriet, gluži vienkārši, no mūsu pašu valodas savdabības.

Lai tomēr rakstībā un izrunā nerastos svārstības, neziņa, pārpratumi un juceklis, gluži nepieciešams, lai valodniecības speciālisti katrā atsevišķā gadījumā vienu kādu vārda formu atzītu par ieteicamu. Šādiem vārdu krājumiem katrā ziņā jābūt kaut kur fiksētiem, publicētiem un tā pieejamiem plašākām rakstītāju aprindām.

Tāpēc Dzintara Soduma prasība pēc attiecīgām vārdnīcām − jauns atgādinājums vecā, sen sasāpējušā jautājumā, ir pilnīgi vietā. Vietvārdu pareizrakstības vārdnīca mums nepieciešama, pat mūsu pašu dzimtenes vietas pieminot, jo kā gan kāds attālāka novada iedzīvotājs bez tāda rakstības vadoņa lai īsti zina, kā jārunā un jāraksta, piem., − Liezēre vai Liezere, Spārne vai Spāre, Nigrande, Nigranda vai Nīgranda u. tml.

Vietvārdu sarakstus uzejam kā pielikumus dažādās mūsu pareizrakstības u.c. vārdnīcās, bet tie visi aptver pārāk mazu vārdu daudzumu. Piebilstams, ka gluži nelaimīgs solis šinī virzienā ir dažas vārdnīcas, kas nesen izdotas dzimtenē: sekojot pareizrakstībai, kas latviešiem tur uzspiesta pēc 2. pasaules kaŗa, netiek apzīmēti gaŗumi svešo vietvārdu sakņu zilbēs. Kā gan kāds mazāk informēts lasītājs lai uzmin, ka, piem., Jena ir Jēna, Čile ir Čīle, bet Portugāle nav Pōrtugāle?

Cik zināms, tad par svešo vietvārdu pareizrakstības vārdnīcas sastādīšanu emigrācijā domāts jau ilgāku laiku: šādus projektus cilājusi Čikāgas Baltu filologu kopa ar ļoti rosīgo valodnieku Al. Kalniņu priekšgalā. Nav gan zināms, vai darbs jau kaut cik pavirzījies uz priekšu.

Šo piezīmju autoram šķiet, ka leksikons, kas aptvertu visas pasaules zemju galvenos vietvārdus, būtu visai plašs, dārgs un grūti sastādāms. Vienam vai nedaudziem autoriem gar to nāktos strādāt gadu gadiem. Svarīgi arī praktiskie apsvērumi: nozīmīgas ir tās zemes, kur latvieši pašreiz apmetušies lielākā skaitā, kamēr nebūtu sevišķas vajadzības minēt pēc kārtas, piem., Abesīnijas mazo pilsētiņu, kalnāju un upīšu vārdus. Pagaidām būtu jāatstāj malā zemes, kas nav visai aktuālas, piem., Āfrika, Indonēzija, Antarktīda u.tml. Nozīmīgāko zemju vietvārdi, tā ASV, Kanādas, Anglijas, Brazīlijas, Vācijas, Zviedrijas u.v.c., varētu tikt izdoti pa atsevišķām burtnīcām, gar tām strādājot tiem latviešu valodniekiem, kam attiecīgā zeme labāk pazīstama. Patiesībā laikrakstu slejās un sarunu valodā prāvs skaits šo vietvārdu jau tiek lietāts latviskotā formā, kādēļ laba daļa priekšdarbu paveikta, tā sakot, sabiedriskas talkas veidā.

Kaut gan svešu vietvārdu transkribēšanas noteikumi visumā skaidri, pārpratumu aiztaupīšanas, pareizrakstības un vienveidības dēļ tomēr nepieciešamas attiecīgas instrukcijas. Mūsu valodnieki tās varētu apspriest un izdiskutēt, sazinoties pa pastu; tas pats būtu darāms ar gataviem atsevišķu burtnīcu manuskriptiem.

Sastādot visas burtnīcas pēc viena principa, iespiežot tās vienā formātā un vienā un tanī pat spiestuvē, beigās būtu iespējams tās apvienot vienā kopsējumā ar kopēju titulu un ērtiem kopreģistriem, kas viegli atļautu atrast attiecīgo tekstu kādā šīs grāmatas lappusē.

Šādai vietvārdu vārdnīcai būtu vajadzīgs attiecīgo latviešu valodnieku kopējs akcepts, lai tā, tā sakot, iegūtu vajadzīgo autoritāti. Citādi tā varētu nokļūt kādas „privātas pareizrakstības” vadoņa lomā, izrosināt iebildumus un tā vēl tikai pavairot neskaidrību vienā vai otrā jautājumā.

Pie visa tā tomēr jāpiebilst − bet ja nu vienu dienu šāds vietvārdu leksikona manuskripts gulētu kāda priekšā uz galda, vai tam atrastos apgādnieks, kas to gribētu izdot?

Dzintars Sodums savā straipsnī Vajadzīgā vēl nav (min. rakstā, 146. lpp.) izsaka savu nepatiku, ka par jaunu izdota Mīlenbacha lielā vārdnīca. Pēc Soduma domām vajadzējis sagatavot un publicēt kādu leksikonu, ko varētu izmantot „koledžas audzēknis, kas gribētu pārcelt latviešu valodā kādas modernas amerikāņu lugas teikumu”.

Tiesa, šādas tulkojamās vārdnīcas mums pagaidām nav; būtu labi, ja tāda rastos. Bet Dzintara Soduma pārmetumi par Mīlenbacha vārdnīcas otrreizējo publicēšanu ir gluži nevietā. Taisni otrādi − tās izdevējiem pienākas dziļa pateicība! Ja dažs labs rakstītājs būtu tuvāk iepazinies ar tīras latviešu valodas bagātībām, tad mūsu presē neparādītos tādi nelaimīgi pārpratumi kā bēdīgi slavenais <negadījums> vai tamlīdzīgi izteicieni kā <viņš piebrida govij> (ne jau asti pie zemes − kā pasakā velnam, bet „piebrida pa garo zāli pie govs”!).

Ja Dzintars Sodums nevēlas saprast, ka cilvēka alkatīgais gars cenšas izpētīt visas iespējamās parādības, to starpā arī savu valodu, tad viņam tik daudz gan būtu jāatzīst, ka viņa paša prasītās vārdnīcas (praktiskām vajadzībām) bez šādiem mūsu tautas valodas fiksējuma pamatdarbiem nav sastādāmas. Kā nesamaksājami vērtīgs mūsu leksikas kopojums Mīlenbacha vārdnīca būs goda vietā arī vēl tad, kad, varbūt, dažs labs no mūsu daiļrakstniecības darbiem netiks vairs lasīts, jo tas, gluži vienkārši, nebūs vairs saprotams tur uzejamā pasaules skatījumā, emocionālo gammu un pašas izteiksmes galīgas novecošanās dēļ.

Pavisam nevietā pārmest Endzelīnam, ka viņš „leitiskojis latviešu valodu”. Patiesībā mūsu lielais zinātnieks, kā vārds tagad tālu pazīstams visās kultūras zemēs, ir ļoti daudz darījis, lai attīrītu no mūsu valodas visādus pielipušus krievismus un ģermānismus. Iztēloties, it kā tā būtu bijusi kāda latviešu valodas archaizēšana, ir liels pārpratums. Taisni pretēji − mūsu valodas kuplināšanas un modernizēšanas nolūkos Endzelīns darinājis lielu skaitu jaunvārdu, no kuŗiem daudzi bija tik laimīgi izdevušies, ka jo drīz pilnīgi iesakņojās un nu sastopami − pat paša Endzelīna apkarotāju rakstos!

Dzintars Sodums bez tam pārpratis ziņas par „latviešu literārās valodas tezauru”, kam vācot materiālus Latvijā. Patiesība tāda, ka dzimtenē pašreiz sastāda tādu latviešu modernās literārās valodas vārdnīcu, pēc kādas Sodums (un daudzi citi priekš viņa) jau prasījuši. Zināms, tā nebūs tieši angliski-latviska, bet ar vārdu skaidrojumiem latviešu valodā. Nav neiespējams, ka šis darbs nāk klajā jau 1958. gadā.

Kas attiecas uz latviešu valodas dižvārdnīcu (tezauru), tad tās nolūks ir fiksēt it visus mūsu valodas vārdus, arī sen vairs nelietotos vai visjaunākos darinājumus. Šis milzu darbs varētu satilpt savos 30 − 40 biezos sējumos, un droši var sacīt, ka tā nobeigumu laba daļa no mums savā mūžā diezin vai pieredzēs, līdzīgi tam, kā ar lielo zviedru valodas vārdnīcu, kas aizsākta 1898. gadā, tās redaktori cer tikt galā ap 1970. gadu. Zināms, varētu notikt, ka Latvijas Zinātņu Akadēmija spēj iesaistīt tezaura sastādīšanā īsti prāvu skaitu attiecīgi sagatavotu valodnieku, bet arī tad tas būtu darbs daudziem gadiem.

Dažādas praktiska rakstura vai speciālas vārdnīcas, piem., sinonīmu, frazeoloģijas, speciālu terminu utt., turpretim varam gaidīt iznākam tuvākā laikā un prāvākā skaitā. Tās varētu būt labi noderīgas ne vien attiecīgo nozaru speciālistiem, bet arī literātiem. Pat kādas amerikāņu lugas tulkotājam savā reizē var rasties vajadzība ieskatīties, piemēram, aviācijas, filozofijas vai kriminālloģijas speciālās terminoloģijas vārdnīcā.

Kārlis Draviņš
Lundā, Zviedrijā

 

 

PAR DAŽĀM VALODAS PROBLĒMĀM

Kaut arī mēdzam runāt par dzimto valodu, jāzina, ka nacionālā valoda nav iedzimta: tā nav atkarīga no runātāja bioloģiskajām īpašībām, un to nevar iedīglī pārmantot no vecākiem. Tāpat kā nacionālo kultūru vispār, arī valodu katra paaudze savā mūžā veido par jaunu. Tas nozīmē, ka, piem., kāds krievu vai mongoļu bērns, ja viņš kopš agras bērnības būs adoptēts latviešu ģimenē un uzaudzis Latvijā, runās latviešu valodu latviskāk nekā, piem., dažs labs bērns Zviedrijā, kaut arī tas būtu latviešu asiņu.

Valoda gan nav vēl visa mūsu nacionālā kultūra, bet tā ir šās kultūras būtiskākā daļa. Gleznaini runājot, tā ir atslēga, kas palīdz atvērt un izmantot nacionālās kultūras vērtību apcirkņus − visu to, kas šai valodā sacerēts un tulkots, visu to, kas šai valodā tiek runāts un dziedāts. Jāiegaumē, ka valoda vispār − arī svešvaloda − ir viens no svarīgākajiem līdzekļiem veidot cilvēka garīgo pasauli, jo kādas valodas prasme pa daļai nosaka arī runātāja garīgo noslieci un pat viņa polītisko ievirzi. Cilvēks, kas labi prot kādu valodu, labprāt lasa grāmatas šai valodā un nevis kādā citā, ko prot vāji; viņš ar patiku klausās radio pārraides un filmas, kur valodas uztvere nesagādā nekādas grūtības; valodas prasme veicina arī saskari un draudzību ar cilvēkiem, kas pieder pie šās pašas valodas runātāju kopas, un bieži vien tā nosaka pat dzīves biedra izvēli. Tieši tādēļ tik nozīmīga ir arī galvenās svešvalodas izvēle valsts dzīvē. Nav nejaušība, ka Austrumu bloka valstīs dominē krievu valoda vai ka Skandināvijas valstis par pirmo svešvalodu izraudzījušās angļu valodu. Nav arī tikai gadījums vien, ka Ungārijas brīvības cīņu dienās ungāru jaunatne par vienu no pirmajām prasībām izvirzīja tiesību brīvi mācīties ne vien obligāto krievu valodu, bet arī kādu no Rietumu pasaules valodām. Jo valodas pratējam kļūst pieejams arī tas ideoloģiskais saturs, kas ietverts šās valodas formā.

Lai izprastu latviešu jaunatnes īpatnējo stāvokli valodu ziņā, jāievēro, ka pasaules situācija mūsu dienās ir stipri citāda, nekā tā bija vēl priekš kādiem simt gadiem, ja agrāk cilvēks varēja piedzimt, uzaugt un mūžu nodzīvot savā dzimtajā zemē, bieži vien nekad neatstājot pat savas dzimtās izloksnes robežas, tad tagad stāvoklis radikāli grozījies. Modernā technika, palīdzot viegli pārvarēt milzu attālumus, ir samazinājusi pasaules apmērus laika ziņā. Var droši teikt, ka nākotnes cilvēks visu savu mūžu vairs nenodzīvos vienīgi tai zemē, kur viņam gadījies piedzimt. Ērti pārvietodamies simt un tūkstoš kilometru no vienas zemes otrā, modernais cilvēks it kā atraisās no vienas noteiktas dzīves vietas. Darba vietas maiņa pat kontinenta apmēros, atvaļinājuma pavadīšana tālu ārpus tās zemes, kur atrodas parastā darba vieta, skolnieku un skolotāju apmaiņa utt., kas pamazām kļūst par ikdienas parādību mūsu laikos, ir tikai atsevišķi epizodi cilvēces vispārējā attīstībā uz vispasaules integrāciju.

Tomēr mūsu laikiem ir īpatnējas 2 pretējas tendences: blakus centieniem pēc vispasaules valsts ar vienu kopēju administratīvo valodu, neapslāpējamas izrādās tieksmes pēc katras tautas nacionālās kultūras un dabiski arī pēc nacionālās valodas. Atdzimst senā, jau gandrīz izmirusi ķeltu valoda Īrijā; jaunajā Izraēlā par valsts valodu veidojas senebreju valoda, kas ilgus gadu simteņus noderējusi tikai par baznīcas valodu žīdu bēgļiem plašajā pasaulē; Indija, nokratījusi angļu virskundzību, par administratīvo valodu paredzējusi ieviest angļu valodas vietā vienu no daudzajām pašu indiešu valodām (hindu); Somijā pēc Otra pasaules kaŗa somu valoda arī augstākajās mācības iestādēs atkaŗo savu dabisko lomu zviedru valodas vietā; simtiem nacionālo valodu attīstās par pilnvērtīgām kultūras valodām Padomju Savienības dažādajās republikās utt.

Šo divu pretējo tendenču dabiskās sekas ir vairāku valodu prasme arvien plašākās aprindās. Katrā ziņā tas tā domājams nākotnes Eiropā, kas ir un pārredzamā nākotnē droši paliks daudzu senu nacionālu kultūru un nacionālo valodu kopa.

Vairāku valodu laba prasme, par kodolu paliekot dzimtajai valodai, tādējādi būtu arī latviešu trimdas jauniešu normāls stāvoklis. Taču maldīgi būtu domāt, ka bilingvisms ir tikai emigrācijai raksturīga parādība: arī Latvijas jaunieši ir divu valodu runātāji, kas blakus savai latviešu valodai plaši apguvuši arī krievu valodu. Starpība ir vienīgi tā, ka svešvaloda, ko mācās latviešu jaunieši dzimtenē un dažādajās trimdas zemēs, nav viena un tā pati. Latvijā, kur latviešu jaunietis savu valodu runā ne vien ikdienā, bet to arī mācās − pie tam ilgus skolas gadus un ar plašu programmu − visu pakāpju skolās, neeksistē problēma par to, ka viņš dzimto valodu neapgūtu pietiekamā apmērā. Citādi ir, ilgstoši dzīvojot ārpus Latvijas, kur nav skolu ar latviešu mācības valodu. Šeit rodas galvenā problēma: kā trimdas apstākļos divu valodu prasmi − latviešu un patvēruma zemes valodu −noturēt labvēlīgā līdzsvarā, neļaujot dzimtajai valodai pārmērīgi ciest uz svešās valodas konta?

Šai vietā būtu lieki diskutēt par to, vai, dzīvojot ārpus tēvu zemes, latviešu valoda vispār būtu jāpatur vai ne. Nerunājot nemaz par nacionāliem motīviem, ikvienas valodas un jo sevišķi dzimtās valodas prasme paplašina runātāja garīgo apvārsni un zināmos apstākļos var izrādīties arī praksē pat liktenīgi nozīmīga. Neviens šodien droši nepateiks, kuŗa no divām valodām − teiksim, latviešu vai zviedru − viņa mūžā vēl izrādīsies vairāk noderīga, un vismazāk to zina tie, kuŗu mūžs iesniegsies nākamos piecos vai sešos gadu desmitos. Vēl priekš kāda pusgada laikam neviens nebūtu drīkstējis pareģot, ka šodien Zviedrijā praktiski var noderēt arī ungāru valodas zināšanas. − Otrkārt, valodniecībā ir vispār zināma patiesība, ka vieglāk iemācīties kādu jaunu valodu tam, kas jau prot kādu citu, nedaudz līdzīgu valodu. Tādēļ latviešu valodas pratējam ir vieglāk iemācīties, piem., lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu, polu, krievu, čechu, serbu, arī igauņu un somu valodu, katrā ziņā vieglāk nekā tam, kas zina tikai, piem., angļu vai dāņu valodu. Tātad latviešu valodas prasmei arī trimdas apstākļos var būt tīri praktiski guvumi.

Emigrācijas presē rakstīts daudz pārmetumu un nožēlu par to, ka latviešu bērni un jaunieši vāji runā latviski. Var tomēr droši teikt, ka individuālās svārstības joprojām ir lielas: vienā un tai pašā zemē, pat tai pašā pilsētā var sastapt gan bērnus, kas tekoši runā bagātu latviešu valodu, gan tādus, kas latviski saprot tikai kādu retu vārdu. Vērojumi un pētījumi par šās starpības cēloņiem rāda, ka − vismaz Zviedrijas apstākļos −bērni runā brīvi latviski tur, kur kaut vai viens no pieaugušajiem ģimenes locekļiem nestrādā pilnu darba laiku ārpus mājas. Citiem vārdiem, bērns prot latviski runāt tad, ja viņam Ikdienas bijusi iespēja (mājā) latviešu valodu dzirdēt un to runāt (vēlākos gados arī: lasīt). Es uzsveru: runāt brīvi un nevis: runāt literāri pareizi, jo − atskaitot valodās sevišķi apdāvinātus bērnus vai arī jauniešus ar dzīvām literārām interesēm − trimdas apstākļos, ja nav īpašu skolu ar latviešu mācības valodu, nav pa spēkam iemācīt jaunatnei latviešu valodu saskaņā ar visām mūsu literārās valodas normām izrunā, vārdu krājumā, teikumu veidošanā un pareizrakstībā. Kā visur tur, kur ir ilgstoša vairāku valodu saskare, arī latviešu divvalodu runātāju runa nevar palikt bez īpašām iezīmēm, kas ir šo abu valodu savstarpējās ietekmes sekas. Iespēju robežās kā ideālais un arī praktiski sasniedzamais mērķis tādēļ paliek: iemācīties latviski saprast un runāt tik brīvi, lai nerastos nepatīkama apgrūtinājuma sajūta, kuŗas dēļ bērns vai jaunietis sarunā labprāt pāriet uz kādu citu, viņam labāk zināmu svešvalodu. Taču arī ar šo pakāpi pietiktu, lai, izdevīgos apstākļos nonākot atkal latviski kompaktā vidē Latvijā, bērns bez sevišķas piepūles samērā īsā laikā papildinātu un uzlabotu literārās valodas zināšanas un iekļautos skolā ar latviešu mācības valodu, vai arī − lai speciālists apgūtu savas nozares latvisko terminoloģiju.

Tālākais jautājums: kad būtu izdevīgāk koncentrēt latviešu valodas mācīšanu, un kā to vislabāk veikt? Katrā trimdas zemē apstākli, šķiet, būs nedaudz citādi; tālākie vērojumi un ieteikumi attiecas galvenokārt uz Skandināvijas zemēm. Tā kā te skolas mācības sākas ar 7. dzīvības gadu, bet intensīvāks skolas darbs tikai ar pamatskolas 3. un 4. klasi, tad saskare ar patvēruma zemes valodu kļūst īpaši spēcīga tieši ap šo laiku. No tā loģiski izriet, ka dzimtās valodas nostiprināšanai atliek enerģiski izmantot agrās bērnības gadus. Pubertātes posmā, kad vairums pusaudžu dabiski tiecas projām no mājas, arī šā iemesla dēļ daudz grūtāk ko veikt latviešu valodas labā, ja jau pirms tam saites ar dzimto valodu nav izveidotas pietiekami ciešas. Vēlamākais stāvoklis tad nu ir tas, ja bērns pirmos dzīves gadus var augu dienu būt dzimtās valodas vidē, jo valodas apguve sākas agri, katrā ziņā jau sākot ar mūža otru pusgadu, kad mazais bērns sāk pasīvi saprast dzirdēto vārdu nozīmi un drusku vēlāk tos arī pats atdarina. Latviešu valodas pamatu nostiprināšanā latviešu bērnu dārziem tādēļ būtu nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā īslaicīgām vasaras nometnēm vai nekārtnām bērnu sanāksmēm vēlākos gados, kad vienkopus sanāk bērni ar ļoti dažādām dzimtās valodas zināšanām un kad sociālās vides spiediena dēļ nepareizo izrunu bieži vien pārņem arī tie bērni, kas līdz tam auguši tīri latviskā vidē. Kopš agras bērnības runājot latviski, bērns arī gluži dabiski iemācīsies lasīt un rakstīt vispirms savā dzimtajā valodā, un tas būtu jāpanāk jau pirms skolas sākuma vai mācības 1. gadā. Arī metodisku apsvērumu dēļ ir labāk iemācīt rakstīt un lasīt vispirms latviski un pēc tam, piem., zviedriski vai angliski, nevis otrādā secībā, jo latviešu rakstība ar visumā izturēto fonētisko principu ir vieglāka.

Nelabvēlīgākos apstākļos, kad vecāku darba dēļ bērns spiests dienu pavadīt bērnu dārzā vai ģimenē ar svešu sarunas valodu, vienīgā iespēja veidot saiti ar latviešu valodu ir − vecākiem sarunāties ar viņu latviski īsajās brīvajās stundās. Bet tas tad jādara konsekventi, ļaujot tādējādi bērnam jau agrā bērnībā augt divvalodu apkārtnē. Tik agros gados bilingvisms gan noteikti saistīts ar lielākām grūtībām nekā vēlāk (sākot ar kādu 4. vai 5. dzīves gadu), taču jaunlaiku pētījumi rāda, ka normāli veselam bērnam arī tas nekādus sarežģījumus nerada. Neliela valodas vispārējās attīstības aizkavēšanās, sākumā abu valodu jaukšana bez kādas sistēmas utt. ir pārejoša rakstura. Rainis savā bērnībā, kā viņš pats apliecinājis, mājās dzirdējis runājam kādās 6 valodās un izloksnēs, bieži vien visās uz reizi, un tomēr tas nav kavējis Raini kļūt dienās par izcilāko latviešu vārda meistaru, kā arī par labu vairāku citu valodu pratēju. Jauktajās laulībās Rīgā ne viens vien bērns labi iemācījās runāt divas valodas, piem., ar māti mājā runādams latviski, ar tēvu − krieviski vai vāciski utt. Liela nozīme gan ir, lai bērns šīs abas valodas dzirdētu katru no sava avota, t. i. lai vecāki ar viņu vienmēr runātu tikai latviski, kamēr svešo valodu viņš dzirdētu no sveštautiešiem.

Ja jautā, kā vislabāk iemācīties latviski, tad jāatbild: gluži tāpat, kā pēc dabiskās metodes mācās ikkuŗu katru citu dzīvu valodu, t.i. dzirdot (gan citu latviešu bagātu valodu skaidrā izrunā, gan radio pārraidēs), runājot (pie tam runājot daudz un par plašiem tematiem) un lasot − tiklab oriģinālsacerējumus, kā tulkojumus, tiklab trimdā, kā dzimtenē izdotās grāmatas. Aukļu runīgums, maza bērna klātienē ar valodu paskaidrojot ikvienu savu darbību, īstenībā ir dziļa tautas gudrība, ikdienas darba gaitā izmantojot vislabāko − un arī modernā skolā praktizēto − valodas mācīšanas paņēmienu.

Norādījums par Latvijā izdotajām grāmatām netieši aizved pie kāda cita aktuāla jautājuma. Proti, ikviena valoda, kamēr tā dzīva, nemitīgi mainās. Pārveidojas arī literārās valodas normas − izruna, vārdu formas un pareizrakstība. Var droši teikt, ka jau tagad koptā literārā valoda Latvijā vairs nav gluži tā pati, kas tika runāta un mācīta skolās tad, kad tagadējo emigrantu vairums atstāja dzimteni. Konsekventi turpinot toreizējo tradīciju, kas bija spēkā priekš gadiem piecpadsmit, trimdinieku latviešu valoda un rakstības veids neglābjami attālināsies no tās latviešu valodas, ko runā Latvijas jaunā paaudze, un liksies turieniešiem tikpat dīvaina, cik smieklīga šķita mums savā laikā Amerikas veclatviešu vecā ortogrāfija un senlaicīgā valoda. Nav šaubu, ka arī no nacionālā viedokļa vēlams plaisu starp latviešu valodu trimdā un dzimtenē mazināt, un nevis to paplašināt, lai trimdiniekiem nepārtrūktu saite ar to valodu, ko mācās un ko runā mūsu tautas kodols un jaunaudze savā dzimtajā zemē. Apzinīgās latviešu jaunatnes principiāla nostāja jo nozīmīga taisni šais dienās, kad Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūts cenšas atbrīvoties no 1947. g. pieņemtā (šķiet, uzspiestā) aizlieguma atzīmēt gaŗumus svešvārdos. Sabiedrība aicināta izteikties par jauniem, Pareizrakstības komisijas izstrādātiem atzinumiem, nododot apspriešanā divus pretējus viedokļus, kas skaŗ svešvārdu pareizrakstību un pareizizrunu (gaŗumu apzīmēšanu, h un ch paturēšanu vai ch atmešanu, atsevišķu svešvārdu formu; (mīkstinātā) ŗ apzīmējums rakstībā jau agrāk atmests). Šī mūsu rakstības daļējā reforma veidotu pamatu arī plašajai latviešu literārās valodas vārdnīcai, kas, paredzams, drīz iznāks Rīgā un ko gluži ignorēt nevarēs arī trimdas jaunatne, ja tai nav vienaldzīgs mūsu literāri koptās valodas liktenis. Rakstu valodas normas izstrādā tautas kodols savā zemē, un ir loģiski, ka tās pieņem tautas locekļi, kas dzīvo ārpus dzimtenes − ja vien šie noteikumi nav terrora diktēti. Bet ja trimdas jaunatnei ir kādi principiāli iebildumi, tad tās uzdevums ir savus atšķirīgos uzskatus formulēt un tos aizstāvēt jau tad, kad kāds jauns noteikums nav vēl stājies spēkā. Jo tautas valodai ir savi attīstības likumi, un tā pastāv ilgāk par polītiskiem režīmiem, kas nāk un atkal iet.

Velta Rūķe

 

 

 

KĀPĒC?

NEKLĀTIENES SEMINĀRA LIETĀ

1957. gada 12. maijā Amerikas Latviešu Apvienības kongress Filadelfijā vienprātīgi pieņēma rezolūciju par ‘latviešu kultūras semināra’ organizēšanu. 5 mēnešus vēlāk (5. oktobra sēdē Ņujorkā) Apvienības valde apstiprināja šī ‘kultūras semināra’ valdi. Līdz ar to Apvienības valde it kā dabūja „nost no kakla” atbildību par kongresa vienprātīgi pieņemtā lēmuma īstenošanu, paziņodama atklātībai 4 atbildīgās personas, kas gan par šādu pienākumu nebija iepriekš informētas un uzzināja savu „apstiprināšanu” laikrakstu ziņās.

Ir maldīgi domāt, ka Apvienības kongress Filadelfijā būtu rīkojies vieglprātīgi, apstiprinādams iesniegto rezolūciju (kaut vai tīri savtīgu iemeslu dēļ − lai dabūtu to ātrāk „nost no kakla”) vienprātīgi. Gluži otrādi − katrs bijušā kongresa delegāts savās latviešu apmetnēs bija pieredzējis un redz ik dienas, ka tik postīgi sarūkošo latviskās izglītošanās iespēju paglābšanai jāuzupurējas, nesavtīgi jātic un jāsekmē iespējami labākais un praktiskākais pasākums. Tāds, bez šaubām, varēja kļūt (un kļūs!) ‘latviešu kultūras neklātienes seminārs’ ar pirmo un svarīgāko daļu − latviešu valodas un literatūras mācībām neklātienes kursu veidā.

Amerikas Latviešu Apvienības valde ‘latviešu kultūras semināra’ valdē apstiprināja agronomu P. Starcu, agronomi D. Talci-Grīnbergu, vēsturnieci O. Rudovsku un skolotāju A. Kaugaru. Neapšaubot šo cilvēku zināšanas un pieredzi savās specialitātēs, tomēr neizbēgami jājautā: vai ‘kultūras semināra’ darbs jau iedzīvināts? Atbilde skan − nē! Paturot vērā ‘latviešu kultūras neklātienes semināra’ darba pirmo un svarīgāko daļu − latviešu valodas un literatūras mācīšanos − redzam, ka 1. valdi ne pavisam neveido šo nozaru speciālisti; 2. tiem lielo atstatumu dēļ tik pat kā nepastāv iespēja satikties, lai tādi izkārtotu šo svarīgo un visas trimdas priekšā atbildīgo darbu; 3. valdē ir arī cilvēki, kas nav parādījuši uzupurēšanās un nesavtīgas ticības garu pašam pasākumam.

Izklausās tiešām paradoksāli, ka semināra valdē apstiprināts agronoms P. Starcs, kas Apvienības kongresā bija rezolūcijas oponents, pavēstīdams: „Viss, ko šīs rezolūcijas (par kult. sem. un stipendijām latviskos studiju priekšmetos, V.L.) mēģina ierosināt, ir jau izmēģināts, bet bez rezultātiem. Latviešu tautas universitāte Ņujorkā (bet visi trimdas latvieši jau nedzīvo Ņujorkā! V.L.) apstājās klausītāju trūkuma dēļ, uz aicinājumu pieteikties lekcijām „latviskos” priekšmetos universitātes (! V. L.) kursu apmērā − atsaucās viens vienīgs students. Ja ir kursanti, šīs lekcijas var sākt arī tūdaļ bez rezolūcijām.” (Laiks Nr. 81-778). šīs šaubas, P. Starca nepraktiskais mēģinājums ar tautas universitāti Ņujorkā un apstākļu neizpratne, ka tagad gan vispirms nepieciešams rūpēties par lekcijām latviskos priekšmetos vidusskolas kursu apmērā ir jau pietiekami garanti darba „iesaldēšanai”. − Vēl tālāk, P. Starcs kādā vēstulē JAUNĀS GAITAS redakcijai savu „interesi” par latviešu literatūru apliecinājis šādā teikumā: „Latviešu literatūrai ir slavena pagātne, bēdīga tagadne un bezcerīga nākotne.” Bet mēs visi raugāmies nākotnē, ticam tai. Tas jāvar arī semināra valdei! − Visbeidzot, no pieredzes zinādami, ka latviešu dziesmu svētku trimdā rīcības komitejas priekšsēža darbs paņem visu viņa laiku un enerģiju, jautāsim: ko līdz 1958. gada dziesmu svētkiem Ņujorkā P. Starcs var dot atbildīgajam semināra iedzīvināšanas darbam?

Droši ticam, ka Amerikas Latviešu Apvienības valde nav nokratījusi no saviem pleciem atbildību par Filadelfijas kongresā vienprātīgi pieņemtās rezolūcijas īstenošanu, ka tā izpratīs savu sasteigto (kaut uz to gan bija jāgaida 5 mēneši) „apstiprināšanas akciju” un tāpēc revidēs savus lēmumus, dodot tiešām iespēju mācīties latviešu valodu, kamēr vēl tas nav par vēlu.

ASV dzīvo latviešu skolotāji un valodnieki, kas jau gadiem ilgi veic latviešu valodas un literatūras mācīšanu līdzīgi, kā tas varētu notikt ar ‘latviešu kultūras neklātienes semināra’ starpniecību jaunaudzei visā brīvajā pasaulē. Viņi veic šo darbu gan plašākā (latviešu papildģimnazijās), gan šaurākā (pusducim jauniešu savā dzīvoklī) apjomā. Šo trimdas audzinātāju pieredze palīdzētu noskaidrot sava neklātienes skolēna vajadzības, līdzšinējās piezīmes dotu pamatu lekcijām, saskare un draudzība ar jauno audzi sekmētu atrast starp tiem palīgus techniskā darba (lekciju pavairošanas u.c.) veikšanai.

Kāpēc Amerikas Latviešu Apvienības valde vai tās attiecīgā nozare neizmantoja šos 5 „nogaidīšanas mēnešus” semināra problēmu pamatīgākai pētīšanai? Kāpēc, piemēram, ‘kultūras semināra’ valdē neaicināja valodnieku Romānu Jansonu, skolotājus un latviešu valodas mācību grāmatu autorus Mārtiņu Gaidi, Hermani Kreiceru? Šī trijotne un skolotājs dzejnieks Arturs Kaugars dzīvo cits no cita 50 līdz 200 jūdzes. Viņi arī ticētu_ ‘kultūras semināra’ pasākumam, jo gadiem sekmē vai veic latviešu valodas mācīšanu latviešu trimdinieku bērniem.

Vilis Lausks

 

 

 

NIKNAM KUNGAM AR PERISKOPU

Kāpēc „Laika” feļetonists Periskops tik dusmīgs un ļauns ? Viņš nelaiž garām nevienu izdevību, lai „nodotu vēju jaunajiem nejēgām”. Agrāk viņam bija jauks humoriņš, un viņš arī nejutās jaunu ļaužu apdraudēts. Vajag tik pierast, kā burši saka. Upi neapturēsi. Sevišķi ne Amerikā, kur, kā esmu lasījis, „neuzticīgi skatās nevis uz to, kas jauns, bet gan uz to, kas novecojis” (Mirdālu grāmatā „Kontakts ar Ameriku”). Mūsu polemika radās sakarā ar Periskopa rūpēm, lai netiktu pāri nodarīts tiem „dažiem baltu filologiem”, kas savas zināšanas trimdā izmantojuši pārspiežot, saiņojot un izsūtot Milenbacha-Endzelīna latviski vācisko vārdnīcu. Bet ka latviešu publikai pāri nodarīts, tas viņam nemaz nerūp.

Latvieši gan būtu pelnījuši par savu naudu tādas vārdnīcas un rokas grāmatas, kas atbilst tagadnes praktiskām vajadzībām. Latviešu amatnieks mīl kārtīgus darba rīkus, un kāpēc lai viņam kaut kādu pārprastu nacionālu interešu dēļ būtu jācilā nelietojami garīgā darba rīki?

Domās varu saskatīt emigranta grāmatu plauktu, kur ievietotie izdevumi liecina: emigrācijai izdevies latviešu rakstus pietuvināt „up to date”, iedzīto 30 − 40 gadu atstarpi, kas mūs vienmēr šķīra no Rietumiem. Bez vārdnīcām tur ir jaunos pārstrādātos izdevumos „Veselības leksikons”, „Zemes un tautas”, „Pasaules vēsture”. Tur ir „Latviešu dzīves apraksti” un „Trimda foto attēlos”. Un plauktā redzams, ka beidzot apmierināta latviešu lasītāju jau kopš šā gadsimta sākuma spilgti izteiktā, bet trimdā galīgi neievērotā prasība pēc lētām populārzinātniskām grāmatām. Tās saistošā veidā stāsta, ko veikušas jaunās zinātnes nozares psīcholoģija, fizioloģija, ģenētika, antropoloģija, semantika. Un arī mums atklājas, ka patlaban rodas pilnīgi jauna cilvēka gara satversme, tāds pats apvērsums kā Keplera laikos, kad bija jāpierod pie domas, ka nevis saule riņķo ap zemi, bet gan zeme ap sauli. Tāpat tur plauktā redzami ceļojumu apraksti no pola līdz polam. Šajā nozarē radusies virkne aizraujošu rakstnieku. Un cik daudz nezinām kaut par tām zemēm, kas pēdējā laikā ieguvušas neatkarību! Tulkojamas daiļliteratūras ir mazāk, jo tagadnes gaišākās un ziņkārīgākās galvas atrod darba lauku dažādās laboratorijās. Taču ir arī daudz pacilājošu un interesantu romānu, par ko latvietis uzzina tikai pa ausu galam.

Šādi izdevumi, kultūras veikumi nevien atvieglotu un iepriecinātu trimdinieku dzīvi, bet mestu arī varenu atbalsi Latvijā. Tur patlaban ļoti cieš no krievu ievazātās garīgās tumsas, didaktiskuma un vecmodības. Latviešiem Latvijā nav vajadzīga trimdinieku nesatricināmā ticība restaurācijai un revanša karam, bet gan dažāda veida vēstis par spodrāku, tīrāku pasauli.

Ko spētu dot konservatīvais, okupāciju un sava adrenalīna izdedzinātais kungs, kas sēž zem līmeņa un periskopē? Rezignētu eseju grāmatiņu ar daudziem citātiem par dzīves nezūdīgām vērtībām. Bet citādi gan mugurkaula tiesa būs jāveic plašā pasaulē skolotiem divvalodu runātājiem.

Dzintars Sodums

 

.

 

Nesen Kalifornijā norisinājās kāda prāva, kuŗā vairākas reizes tika pieminēti vārdi „preses brīvība”. Šī prāva risinājās ap kādu Sav. Valstīs visai pazīstamu skandālu žurnālu, kurš specializējas tenku vākšanā un izplatīšanā par filmu zvaigznēm.

Apmēram tajā pašā laikā, Polijas valdība aizliedza izdot Varšavas universitātes studentu laikrakstu, kuŗš bija sācis kritizēt Polijas patreizējo valdību un komūnistu partijas vadlīnijas.

Dažas nedēļas vēlāk kāds visai izplatīts latviešu laikraksts trimdā aprāja pazīstamu jaunās paaudzes rakstnieku, jo viņš bija atļāvies kritizēt izdevumu, kuŗu šis laikraksts uzskata par neaizkaŗamu.

Kāda varētu būt kopēja tēma šiem trim gadījumiem? Un kādā veidā tie saistīti ar Jauno Gaitu?

Sāksim ar to, ka visos šajos gadījumos ir runa par periodiku, par tiesībām informēt un iespaidot plašu lasītāju skaitu. Tālāk šeit ir runa par to, cik tālu sniedzas šīs tiesības un kādos apstākļos tās vēlamas, kādos nevēlamas. Vai presei ir tiesības publicēt nepatiesus rakstus vai rakstus, kas kaitē kādas personas prestižam? Lielākā cilvēku daļa atbildēs ar noteiktu − nē. Kādēļ nē? Laikam taču tādēļ, ka mūsu sabiedrība, latviešu tāpat kā visa pārējā rietumu kultūras sabiedrība, melus un nomelnojumus uzskata par pārkāpumu. Tāpat mēs turamies pie uzskata, ka katra cilvēka dzīvē ir notikumi un lietas, kuŗas ir šī cilvēka „personīgās darīšanas” un kuŗu publikācija nav sabiedrības interesēs. Vai presei ir tiesības kritizēt valsts iekārtu un polītiku? Protams, ka atbildēsim ar skaļu − jā. Pamatoti vai nepamatoti, mēs sevi uzskatām par demokratiskiem ļaudīm un preses brīvība ir viens no demokratijas priekšnoteikumiem. Saprotamā kārtā gan mēs vislabprātāk lasām kritiku par kādu komūnistu valdību; jau ar stipri mazāku patiku mēs lasām kritiku par kādas rietumvalsts valdību, un tikai retos gadījumos mēs spējam iecietīgi uzklausīt kritiku jautājumos, kas skaŗ Latvijas valsti. Beidzot, vai presei ir tiesības publicēt uzskatus, kuŗi neatbilst attiecīgās sabiedrības uzskatiem, tradīcijām un normām? Liekas, minot šo jautājumu objektīvā formā, mēs dabūsim atbildi − jā. Nelaime tikai tā, ka nākot pie konkrētiem piemēriem, mēs nespējam būt objektīvi un atturīgi. Vai latviešu prese, ņemot vērā patreizējos apstākļus, drīkst atgādināt Latvijas laika šovinismu un pārspīlēto nacionālismu? Vai latviešu prese drīkst iztirzāt Latvijas brīvvalsts trūkumus? Vai latviešu presei būtu jāraksta par visām latviešu polītiskajām partijām, vai tikai tām, kuru ideoloģija patīk vai ir vienaldzīga lielākajai sabiedrības daļai? Vai latviešu presei būtu jāpublicē to autoru darbi, kuŗi latviešu sabiedrību trimdā redz daudz sliktākā gaismā nekā lielākā sabiedrības daļa? Vai latviešu presei jāaizstāv vecais un pārbaudītais, vai jādod iespēja arī to analizēt un kritizēt?

Šādu jautājumu ir bezgala daudz, un tie gaida atbildes. Atbildes ir nepieciešamas ne jau tikai tādēļ, lai atbildētu teorētisku jautājumu par preses brīvību, bet vēl vairāk tādēļ, lai noskaidrotu, kam ticam un uzticamies, kam nē. Ja mēs ticam latviešu tautai un tās nākotnei, ja mēs uzticamies savai gribai un saviem spēkiem, tad mēs gribēsim arī zināt, kādi ir mūsu vājumi, ko esam darījuši vai darām nepareizi, kā varam uzlabot veco un radīt jauno. Šādu jautājumu atbildēšanai ir vajadzīga preses brīvība.

Preses brīvība vienmēr ir bijusi šaura taka, kuŗai vienā pusē neierobežots sensacionālisms un akla kritika, otrā − oficiāla propaganda un tukšas frāzes. Pa šauru taku staigāt nav viegli; daudz vieglāk staigāt pa lētu sensāciju lielceļu. Vēl ērtāk ir iet pa labi pazīstamu frāžu un atziņu ielu. Taču latviešu prese trimdā nebūs veikusi nekā lietderīga − vēl vairāk, būs nodarījusi varbūt nelabojamus zaudējumus, ejot vienā vai otrā pusē šai šaurajai takai. Mums vēl nav, un cerams nebūs, preses izdevumu, kuŗi uz sevi vērš tiešu uzmanību, kaut dažs izdevums censties cenšas nokļūt līdz šādai „pilnībai”. Tāpat nav valsts varas, kas justos pietiekami apdraudēta, lai slēgtu kādu no mūsu trimdas izdevumiem. Bet tas nenozīmē, ka mums nebūtu cenzūras. Mūsu cenzūra tikpat daudz grib novirzīt latviešu presi no šaurās takas uz oficiālās propagandas ielas, kā kuŗa katra cenzūra. Cenzori − esam mēs paši. Mēs − tie, kas labprātāk iespiežam un lasām rakstu, kuŗš paglaimo mūsu pagātnei un tagadnei, nekā rakstu, kuŗš aizrāda uz mūsu trūkumiem un vajadzību tos novērst. Mēs − tie, kas labprātāk iespiežam un lasām sensāciju, nekā rakstu, kuŗš liek mums domāt un vērtēt. Ja latviešu prese un latviešu sabiedrība trimdā gribēs ticēt cilvēka gara brīvībai, tad tā ticēs arī preses brīvībai. Tagadnes pasaulē šie divi jēdzieni nav iedomājami viens bez otra.

Visubeidzot − kā viss iepriekšējais attiecas uz Jauno Gaitu? Vai ne gluži tāpat, kā uz visiem citiem trimdas izdevumiem? Atbilde ir − jā, gluži tāpat. Un vēl vairāk − tādēļ, ka Jaunā Gaita ir jaunatnes izdevums, tā jo ciešāk grib raudzīties, lai tās staigātā taka patiesi būtu gara brīvības taka.

J.P.

 

Raksta autors Reino Seps referē par Igaunijas jaunatni dzimtenē un soda nometnēs Baltiešu studentu dienu dalībniekiem Vācijā, Kēnigšteinā pie Frankfurtes.

Nebūsim tikai sava ceļa gājēji! Pa labi un kreisi no mums staigā emigrācijas ceļus igauņu un lietuviešu jaunatne. Būtu vēlams, ka nākotnē mēs ciešāk sadotos rokās, apzinoties, ka mums gan katram sava valoda, bet vienādi likteņi šodien un nākotnē.

Igauņu emigrācijas jaunatnes lielākā daļa dzīvo Zviedrijā, tāpēc esam lūguši igauņu jaunatnes sadarbības komitejas priekšsēdi Reino Sepu (Reino Sepp) pastāstīt mūsu lasītājiem par mūsu ziemeļu kaimiņa jaunās paaudzes darbību. Reino Seps, ieguvis akadēmisku izglītību Stokholmas augstskolā, ir arī aktīvs žurnālists igauņu laikrakstos un jaunatnes mēnešrakstā „Tulehoidja”, bez tam publicējis grāmatu par igauņu sportu vēsturiskā perspektīvā. Par savu apciemojumu igauņu jaunatnes vasaras nometnē Reino Seps stāsta speciālrakstā Jaunajai Gaitai:

 

Pašā Zviedrijas vidienē, mežu klātā trijstūrī, ko veido pilsētas Buroša, Falčēpinga un Jenčēpinga, atrodas gabaliņš nekultivētas zemes − klintis, ielejas, ezers un dažas mājeles, kas visā pilnībā pieder igauņu jaunatnei. „Tas ir gabaliņš mūsu dzimtenes”, saka jaunieši, kas šobrīd nodarbināti ar sporta laukuma izbūvi, „un mēs uzskatām šo stūrīti par Igaunijas republikas īpašumu”.

Esam ieradušies „Meža mītnē” (Metsakodu), kas dažu gadu laikā kļuvusi populāra satikšanās vieta ne tikai Zviedrijā dzīvojošai igauņu jaunatnei, bet arī visiem tuvākās apkārtnes igauņiem. Kaut arī svešiniekam nav viegli atrast pareizo ceļu uz šejieni starp daudzajām Vesterjētlandes klinšu un mežu apņemtajām takām, ik gadus šeit salasās turpat tūkstotis igauņu, lai svinētu Jāņu dienu (Jaanipaev) vecveco igauņu tradīciju garā. Dažas dienas šeit mežmalas ir pilnas cilvēkiem; koku paēnā viz teltis un automašīnas. Un − pārmaiņas pēc − dzird tikai igauņu valodu, ko runā jaunie un vecie.

Mēs ierodamies dienu pirms svētkiem. Zēni aizņemti darbā − ceļ lielo telti, kas domāta pārnakšņošanai; kāda cita grupa − bārdaini skauti − pabeidz barakas būvi. Jaunieši, ar kuŗiem iznāk iepazīties tuvāk, svinīgi sola − šis te pļavas nostūris zem jūsu kājām rīt būs basketbola laukums! Dzīvība manāma visos „Metsakodu” stūros. Meitenes turas galvenokārt virtuves barakas tuvumā − ir jācep kviešu plāceņi un pīrāgi gaidāmajai „tautu invāzijai”. Daži sīkākie puikas atirušies no krasta, lai, vienā no „Metsakodu” laivām sēdēdami, no ezera ūdeņiem izvilktu kādu asaku − esot jāpalīdz sagādāt kaut ko uzturam, viņi saka. Lai nu dod, ka viņiem pašiem pietiktu ar tiem pāris raudulēniem − kas līdz šim noķerti!

Divas daiļas kaimiņmeitas. Arī igauņu gaidām gribas ēst − top nometnes pavards.

Līdzīga rosme un darbība turpināsies „Meža mītnē” visu vasaru. Šeit notiks iesvētības mācība igauņu jauniešiem, kas dzīvo pārāk tālu no igauņu mācītājiem, lai varētu iesvētīties citās reizēs. Šeit salasīsies dažādiem kursiem skautu vadītāji un darbosies „Brīvdabas skola” mācīties kāriem igauņu zēniem un meitenēm − skola, kas mācīs par Igauniju, igauņu valodu un vēsturi.

Cik var aplēst, tad apmēram 1500 igauņu jauniešu piedalās paši savu organizāciju darbā Zviedrijā. Lielākā ir igauņu skautu organizācija ar 700 locekļiem, kam seko gaidas − 500 meitenes. Igauņu studentu biedrībām Stokholmā, Upsalā, Lundā un Gēteborgā kopsummā ir 300 biedru − igauņu studentu. Bez šīm visu Zviedriju aptverošajām organizācijām darbojas mazākas kopas pie draudzēm, kā arī sporta vienības.

Metsakodu var uzskatīt par jaunatnes nacionālās aktivitātes centru. Taču lielie attālumi no Dienvidzviedrijas un jo īpaši no Stokholmas apkārtnes, kur dzīvo turpat puse Zviedrijas igauņu, aktualizē vajadzību pēc vairākiem brīvdabas īpašumiem un pašu sanāksmes vietām. Ir doma tuvākā nākotnē iegādāties kādu neapdzīvotu mežu gabalu pie Melāra ezera Stokholmas tuvumā un rūpēties, lai katrā daudzmaz lielākā igauņu kolonijā attīstītos klubu veida darbība pašu jaunatnes mītnēs. Līdz šim aizmetņi šam nodomam eksistē vienīgi Stokholmā un Gētebotgā, bet telpu trūkums arī tur jaužami ietekmē nodarbības. Stokholmas igauņu jaunatnes mītne, piemēra pēc, savās trīs istabās labākā gadījumā var uzņemt tikai ap 50 jauniešu, un lielākiem sarīkojumiem jāīrē samērā dārgās zviedru sarīkojumu telpas.

Pretēji pārējām Baltijas tautām igauņi 1944. gadā masveidīgi izceļoja galvenokārt uz Zviedriju un tikai mazākā apjomā uz Vāciju. Tāpēc Zviedrija joprojām ir zeme, kur igauņu bēgļi atrodas visciešāk kopā. Iespējams, ka igauņu skaits ASV ir nedaudz lielāks kā šeit, bet ASV ir arī vesels kontinents salīdzinājumā ar Zviedriju. Tālab ir grūti runāt par kādu igauņu jaunatnes organizāciju aktivitāti, kas pārspētu Zviedrijas jaunos igauņus. Skautu un gaidu skaits Kanādā un ASV ir mazāks un samērā niecīgs Austrālijā. Pa daļai to pašu var sacīt arī par studentiem, lai gan šeit ASV ir pirmajā vietā, pateicoties augstajam tautas izglītības līmenim.

Būs varbūt pārsteigums dzirdot, ka neeksistē nekāda igauņu jaunatnes pasaules apvienība un ka vispār neeksistē kaut kāda jumta organizācija dažādajām igauņu jaunatnes kustībām. Bet skautiem, gaidām un studentiem ir sava globāla apvienība. Turklāt iznāk jaunatnes žurnāls „Tulehoidja”, kas ar saviem 10 numuriem gadā aizsniedz lasītājus visā pasaulē.

Pēc šīs mazās ekskursijas statistikā un praktiskās problēmās atgriezīsimies vēlreiz uz mirkli „Metsakodu” − Jāņu vakarā.

„Metsakodu” sanāksmju vietu amfiteātra veidā būvējusi daba pati. Kad iedegas jāņuguns, jauniešu skati, domu pilni, pievērsti šāvakara runātājam −agrāk plaši pazīstamam un populāram jaunatnes vadītājam un sacīkšu braucējam no Tallinas, kas stāsta savas atmiņas par gūstekņu nometni Sibirijā, no kuŗas viņš nesen izkļuvis. Viņš stāsta par draudzību un kopā turēšanos, kas valdījusi baltiešu jaunatnes starpā un par to uguni, kas degusi verdzināto tautiešu sirdīs. „Mums jāturas kopā,” viņi sacījuši kā solījumu viens otram, „lai vieglāk būtu panesamas mūsu grūtības un lai mēs varētu cīnīties par taisnīgu mieru un brīvību.”

Atcerēsimies šos vārdus − arī mēs!

 

Strāsburgas Brīvās Eiropas koledžas igauņu studentes „folkloras vakarā” dzied igauņu tautas dziesmas.

Mani ceļa biedri, kaut kā iespiedušies pārpildītajā Karlsruhes-Kēlas ātrvilcienā, sāk stāstīt par odu briesmām. Piereinas purvājs ar meža ieslēgtiem stāvošā ūdens baseiniem bijušās Mažīno līnijas territorijā esot gatavais odu inkubators, un pievakarēs tie visi sarunājuši tikties Strāsburgas Brīvās Eiropas koledžas pagalmā un vecās Chāteau de Pourtalčs parkā. Kas gan odiem par līgumu ar starptautisko komūnismu? Kas zina? Bet zināmas parallēles ir, jo koledžā ik vasaru salasās Austrumu un Viduseiropas apspiesto zemju bēgļu studenti, kas saņēmuši Brīvās Eiropas universitātes stipendiju, lai noklausītos priekšlasījumu sēriju par aktuāliem polītiskiem un kulturāliem jautājumiem, kas skaŗ okupēto zemju likteņus. Un gandrīz katru reizi vasaras sesijas saņēmušas arī vietējo komūnistu „salves”. Odi ir visur!

F.E.U.E. nav nekāda mistiska formula, bet šiem iniciāļiem ir zināma loma Eiropā studējošās bēgļu jaunatnes domāšanā. Free Europe University in Exile ikgadus piešķiŗ kuplu skaitu lielāku vai mazāku stipendiju bēgļu studentiem un šo izdevību izmantojis arī lielāks skaits jauno latviešu. Stipendijas piešķiŗ studēšanai tajā universitātē, kur katrs iestājies, bet reizi gadā notiekošie vasaras kursi domāti šās jaunatnes iepazīstināšanai ar pasaules problēmām nopietnā, akadēmiskā skatījumā un arī − lai savestu kopā no Romas līdz Upsalai izkaisītos stipendiātus un veidotu vienu draudzīgu saimi, kas saukta kopā zem universitātes brīvības zvana zīmes: tanī jāskan universitātes mērķim: „That this world under God shall have a new birth of freedom!”

Atklājot šāsvasaras sesiju, universitātes padomes priekšsēdis Dr. Ādolfs Berle starp citu sacīja, ka atbrīvošana pirms desmit gadiem nebija nekas vairāk kā sapnis dažu bēgļu sirdīs, bet jau 1956. gadā tā izvērtusies par varenu spēku, kas pārvalda desmit miljonu cilvēku domas un darbus Eiropā. Izejot no šā konstatējuma, koledžas lektori analizēja polītiski sabiedrisko attīstību satelītu zemēs un atbrīvošanās iespējas, veltījot laiku arī kritikai. Dabīgi, ka Polijas un Ungārijas notikumi ieņēma centrālo vietu kā referātos, tā arī sekojošās debatēs, kur atskanēja arī pašu sapulcējušos studentu kritiskās piezīmes par rietumu lielvalstu taktiku jautājumos, kas skaŗ apspiesto vitālās intereses. Brīvā, demokratiskā atmosfaira veicināja šādas domu izmaiņas, kas dažkārt ieilga krietni vien pāri paredzētajam laikam. No šām pārrunām atmiņā palicis jo īpaši amerikāņu profesora Sidneja Huka (Sidney Hook) norādījums izmantot katru iespēju ietekmēt Padomju Savienības cilvēkus par labu brīvības idejai, jo „mums dažkārt jālieto tā pati metode, kas Ņujorkas ielās − kur vien rodas kāda sprauga, tur jālūko iekļūt”.

Rīdzinieks Dr. Dītrichs Loebers, kuŗa savāktie juridiskie materiāli gandrīz pilnā sastāvā ieiet Apvienoto Nāciju Ungārijas komisijas ziņojumā, iepazīstināja klausītājus ar divi interesantām problēmām − atsevišķā cilvēka tiesību aizsardzība pret valsts varu un mazo tautu stāvoklis iepretim lielajām varām. Apdāvinātais jurists, kas joprojām uzskata sevi par Latvijas pilsoni, pēc tam pavadīja gaŗas stundas kopā ar latviešu grupu, pārsteidzot ar savām labajām latviešu valodas zināšanām, kaut gan augstāko izglītību guvis Vācijas un ASV augstskolās. Varbūt šis gadījums kāda latviešu jaunieša pārdomām − kas varbūt pasaules plašumā sācis domāt, ka latviešu valodu katrs cenšas aizmirst, cik ātri vien iespējams...

Starp daudziem citiem interesantiem referātiem jāmin latviešu drauga čechu doktora plašie referāti par nacionālismu un komūnismu un Dr. Ādolfa Šildes baltiešu grupai sniegtie priekšlasījumi „Genosīds un spaidu darbi kā šāsdienas problēma”. Kursu sesiju slēdza 5. septembrī. Noslēguma sanāksmē runāja arī latviešu studentu grupas vecākais Edgars Tomsons, starp citu teikdams: „Es vēlētos pateicībām pievienot studentu pateicību arī mūsu amerikāņu draugiem un jo īpaši tiem, ko, īsuma labad, dažkārt dēvē par ‘cilvēku no ielas’. Jo tieši šis vienkāršais cilvēks ar savu dažu dolāru ziedojumu ir tas, kas devis iespēju šai koledžai darboties.”

Nevajadzētu taču iedomāties, ka Strāsburgas koledžas studentu dzīve sastāv tikai no nepārtrauktiem priekšlasījumiem. Šogad jo plaša vieta bija ierādīta nacionālo grupu diskusijām, kas deva iespēju tuvāk iepazīties ar saviem citās zemēs un augstskolās studējošiem biedriem. Daudz arī brīva laika, un vienā tādā latviešu studenti atklāja, ka Strāsburgas protestantu baznīcā Eglise Saint-Thomas atdusas Kurzemes hercogs Sakšu Morics. Strāsburgas pilsēta ar vecajiem, par seniem laikiem vēstītājiem kvartāliem, elzasiešu gadusimtu ilgā cīņa par savu kulturālo neatkarību, Elzasas augstiene, kur šad un tad atduramies uz jau neseno cīņu lieciniekiem, klusiem, mežu ieskautiem kapiem (lai gan tie atgādina, cik pārāk augstu mēs vērtējam nacionalitāti un maz − cilvēku...), mazās vīna pilsētiņas Reinas līdzenumā − skaista mozaīka, kuŗā vērts ieskatīties dziļāk. Un bez visa tā − svešā, mazliet it kā eskotiskā gaisotne, kas apņem jau koledžas parkā un Piereinas „mūža mežā”, nomaļu smaržas − viss tas liekas kā radīts daudziem stāstiem, kaut vai tam par Jēkabu un suni, kas kā uzticams gvardists ikreizes nodeva „raportu” , uz pilsētu ejot. Tādā veidā šeit kopā savijusies dziļa nopietnība ar romantisku, brīžam ēverģēlīgu atmosfairu, kas iespiežas atmiņā un paliek. Ja šogad koledžā bija 11 latviešu studentu, tad gribētos cerēt, ka nākamgad būs vairāk. Bet tas atkarīgs no studējošiem pašiem − iesniedziet
pieprasījumu stipendijas piešķiršanai!

Gun. I.

F.E.U.E. studenti vasaras koledžas priekšā. Daža laba diskusija nebeidzas arī starpbrīžos.

 

---

 

„Viņa gan nav krieviete, bet latviete no Rīgas un saucas Dzidra Ritenberga”, raksta zviedru laikraksta Stockholms-Tidningen kinokritiķis Robins Hoods. Šāsvasaras filmu festivālā Venēcijā Volpi kausu šās sezonas labāk veiktai sieviešu lomai piešķīra mūsu tautietei, kas spēlē galveno lomu krievu režisora uzņemtajā filmā „Malva” pēc kāda Maksima Gorkija jaunības dienu stāsta. Latvietes veikumu, protams, Padomju Savienība ierakstīja savā kontā, bet fakts, ka rietumu kritiķi atzinuši viņas nopelnus godīgā sacensībā un min arī viņas latviešu tautību, ir mums zināms gandarījums. Lai arī kādiem nolūkiem, kam nav sakara ar mākslu, domāta jaunā padomju filma, rietumu kritikas spriedums mums ir garants latvietes spējām un, saprazdami viņas situāciju, mēs priecājamies viņai līdz.

Par filmu zviedru kritiķis raksta: „Režisors Vladimirs Bauers bija jūŗas filmu speciālists. Viņš nesen mira, veltījis 25 gadus no savas dzīves filmu mākslai un producējis gaŗu rindu filmu, kas tikpat kā visas tēlo jūŗu un jūŗas ļaužu dzīvi. Bet kad viņam bija jārada „Malva”, viņš saprata, ka nepietiek ar to, ka tikai jūŗu tēlo labi. Viņam vajadzēja skatuves mākslinieces, kas spētu ticami nospēlēt noslēpumaino, leģendārisko zvejnieku meiteni. Viņš meklēja ilgi. Viņš izstaigāja Maskavas, Leņingradas, Kijevas un Harkovas jauno aktrišu nometni. Bet neatrada Malvu. Pēdīgi viņš nonāca Rīgā. Un tur atrada Dzidru Ritenbergu. Viņam tūdaļ bija skaidrs, ka viņš atklājis ne tikai ļoti skaistu sievieti, bet arī lielu filmu apdāvinātību. Renē Klērs un pārējā Venēcijas žūrija atzinusi, ka viņam taisnība”.

Tas izklausās pēc Pelnrušķītes pasakas. Bet vai tik mēs atkal nesākam apdraudēt „varen plašo” tāpat kā 1940. gadā. Visai plašajai Krievijai nav, bet mums ir. Paldies, nelaiķi Vladimir Bauer!

GAI−e.

 

 

... Un tā pati ziņa no laikraksta „Padomju Jaunatne”:

DZIDRA RITENBERGA −

viena no labākajām pasaules kinoaktrisēm

Sajās dienas pasauli pārlidoja vēsts: latviešu kinoaktrise Dzidra Ritenberga Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā ieguvusi tradicionālo Volpi kausu par Malvas lomas tēlojumu tāda paša nosaukuma filmā pēc Maksima Gorkija jaunības dienu stāstiem. Volpi kausu ik gadus piešķir diviem pasaules labākajiem kinoaktieriem — par labāko sieviešu un vīriešu lomas tēlojumu iepriekšējā gadā.

Toreiz, kad Liepājas Drāmas teātŗa jaunā aktrise Dzidra Ritenberga debitēja kā filmaktrise Rīgas kinostudijas filmās «Pēc vētras» un «Cēloņi un sekas», grūti bija paredzēt, ka jaunā aktrise uzsāks tik plāšu lidojumu. Taču Kijevas kinostudijas režisors Brauns, ievērojis latviešu aktrises talantu, uzaicināja viņu Malvas lomas tēlošanai jaunajā Kijevas filmā. Tā sākās Dzidras Ritenbergas filmaktrises gaitas.