Māra Šmite
KĀ MAN SVEŠOS ĻAUDĪS PALĪDZ MĀTES UN TĒVA PADOMS
„Ko tu saki, par tādu tematu?”
− Ko lai saku? Būtu interesanti izlasīt tos darbus, ko bērni iesūtīs. −
„Uzraksti pats, tev labi vedas tādas lietas!”
− Tikai ne pēc uzdota temata un ne šoreiz. −
„Kādēļ taisni ne šoreiz?”
− Izgāzīšos. − Mani pārāk iespaido kāda pasaka. −
„Izstāsti!”
− Eh, ko tur. −
„Nu stāsti, lūdzu!”
− Nu, tā ir par to dēlu, kas gājis sievas lūkoties. −
„Nu un tālāk?”
− Nu, māte pavadījusi dēlu, dodama līdz padomu, lai labi uzvedoties un pie galda lietojot nazi un dakšiņu, kā smalkam cilvēkam pienākoties. Dēls, paklausīgs būdams, ēdis pasniegtos vārītos zirņus, krāmējoties ar nazi un dakšiņu. Protams, galīgi izgāzies un pārnācis mājās.
Nu māte devusi padomu, ka tādas lietas, kas mazas un apaļas, vajagot ēst ar karoti un veselas bāzt mutē. Nākošā ciemā pasniegtas vārītas olas. Dēls, atcerēdamies mātes padomu, ēdis veselas olas vienu pēc otras un, protams, atkal izgāzies. −
„Hi, hi, hi, hi! un no sievas ar nekā?”
− Protams, nekā. −
„Bet tev jau vēl laika daudz līdz sievas meklēšanai, tāpēc raksti vien droši. Un ja nu izgāzīsies − izgāzīsies.”
− Labāk vairāk par to nerunāsim. Man neko nepatīk. −
„Man patīk! Vai tad tu nesamani, ka mātes dotais padoms nemaz nebija tik slikts, tikai dēls viņu slikti saprata?”
− Varbūt ka tev taisnība. Bet lai paliek. −
„Nē, man taisni gribas par to pārrunāt.”
− Nu tad runā vien, es klausīšos. −
„Vai tu atceries Opapu?”
− Opapu? tu jau nemaz nebiji piedzimusi, kad tev abi vecietēvi nomira. −
„Ne jau manu, bet to Opapu, ko visi bērni un arī lielie cilvēki sauc par Opapu.”
− Un kāpēc viņu tā sauc? −
„Tikai tāpēc, ka viņš ir tik labs un visi viņu mīl.”
− Kāpēc viņš ir tik labs un kāpēc visi viņu mīl? −
„Tāpēc, ka viņš visu mūžu vadījis pēc vecāku līdz dotā padoma.”
− Ō! vai tu to zini? −
„Jā, es dzirdēju, ka viņš pats to teica.”
− Saki man ar. −
„Kad tēvs viņu vadījis dzīvē, viņš līdz devis padomu: Lūdz Dievu un strādā. Un Opaps pēc tā dzīvo vēl šodien.”
− Tas labs padoms. −
„Vai tu atceries kādu padomu, ko tev vecāki ir devuši?”
− Laikam gan neko nebūs devuši; vai arī man tāda pati daba kā Jancim. −
„Ko tad Jancis?”
− Nu ko, kad māte viņam dod zivju eļļu, viņš never muti vaļā. Māte ilgi stāsta, ka tas ir veselīgi. Viņš negribot, kas ir veselīgi. Viņš kliedz, raud un strīdas: vit vetelīgi − divtin dālīte, pēliens − vit vetelīgi! Et nekā negibu, kat vetelīgi! −
„Janci es saprotu pavisam labi. Viņam būs tikko trīs gadi, bet tevi es nesaprotu. Es mātes un tēva padomu saņemu ik dienas. Un visur, kur es eju, tie nāk man līdz, kā sargi.”
− Tā? −
„Jā. Nupat tēvs, aiziedams uz darbu, vēl pēdējā teikumā teica tik skaistu padomu.”
− Nu? −
„‘Tik daudz vien tu vispār esi, cik tu esi latvietis!’ Tā viņš teica. Iepriekš mēs bijām runājuši par latviešu valodu un parašām.”
− Nu jā, man jau ir tikai patēvs. −
„Bet māte?”
− Nu, tā grib, lai es klausu patēvu un vienmēr saka tā: kas citus pazīst, ir gudrs, kas sevi pazīst − vēl gudrāks. Kas citus uzvar, ir stiprs, kas sevi uzvar − vēl stiprāks. Kas prot sevi izcelt, ir spēcīgs, kas ir pazemīgs − vēl spēcīgāks. − Viss man patīk, tikai ne pēdējais teikums. −
„Kādēļ? − Tas taisni tas skaistākais! „Laika” mēnešrakstā ir viens teikums uzrakstīts tā: ‘Visupasaules nelaimju pamatā ir cilvēku cenšanās spīdēt un, vispār, cilvēku savtīgums.’ Ja tas tā nebūtu − nebūtu nelaimju, vai ne?”
− Es redzu, tu neesi dumja meitene. Es tev pateikšu vienu lielu padomu, ko tēvs man šķiŗoties teica Siguldas stacijā. Viņš brauca uz fronti. Es gribēju līdz. Neņēma. Raudāju. Tēvs pacēla mani un teica: „Dēls, liec svētu sirdī Latvijas vārdu!” Viņš steidzās. Vilciens jau gāja. Aizgāja. Mēs ilgi ar māti sēdējām tumsā uz sliedēm. Māte raudāja. Es nē. Man bija padoms. Es biju stiprs. Es esmu stiprs! −
