Ziemsvētki vienmēr ir balti un skaisti, cik tālu vien varu atcerēties. Bērnībā bija sniegputeņi, kamanas ar zvaniņu pie ilkss un milzīga lāčāda, no kuŗas man ārā palika tikai pats degungals. Atceros, ka sniegpārslas, baltajā naktī starp debesīm un zemi šūpodamās, laiku pa laikam uzsēdās uz degungala, un tā bija vienīgā saskarsme ar lielo pasauli tur ārā. Mēģināju satvert sniegpārslas ar mēli, bet nekā: mēles gals bija par īsu. Bez tam sniegs izkusa vienā acumirklī. Tēvs, skubinādams Melni, uzsauca pusnopietni, pusjokodamies: „Neblēņojies! piesals mēle pie lāča vilnas, un ko tad mēs darīsim ar daudzajām piparkūkām?” Es zibeņātri ierāvu mēli atpakaļ mutē − piparkūkas! Tēvs bija pateicis īsto vārdu. Pēkšņi es it kā dzirdēju tūkstošbalsīgu eņģeļu kori dziedam, un ziemas naktī, tālajos ciemos braucot, kamanām pa priekšu lidoja brīnišķīgā piparkūku smarža.
Piparkūku cepšana mājās ar maziem bērniem bija liels notikums. Tavu varenu izdarību! Tā pat pārspēja olu krāsošanu Lieldienās, eglītes ciršanu Ziemsvētkos un medus ņemšanu vasarā. − Mazas meitenes un puikas kā sadeguši skraidīja iekšā un ārā, mātes bārās, ka maisoties pa kājām un laižot aukstumu istabā; un tad kā pasakā atvērās krāsns milzīgā mute, no kuŗas ārā nāca vissaldākās un visbrūnākās piparkūkas. Tikko piparkūku mīkla bija iemīcīta, es vairs no mājām tālu negāju. Kādu dienu slidinājos uz dīķīša. Redzu, vecaistēvs iznāk pagalmā un māj ar roku − tas mums norunāts signāls. Saprotu, kas par lietu, un skrienu uz mājām, cik kājas nes. Ievēlos istabā lāstekām pie zoda, nosarmojušām uzacīm un sarkanu degungalu. Kā tad! Cep! Platām acīm skatos, ka māte izklāj piparkūku mīklu uz lielā galda gluži kā brīnišķīgu austrumzemju paklāju. Vai tur kāds brīnums, ka istabas durvis esmu atstājis vaļā aiz prieka un pārsteiguma?
„Vai tu, pagāns, vērsi durvis ciet!” māte uzsauca, un es apvainojos. Es nebiju nekāds pagāns − baznīcā vienmēr turējos lielajiem līdzi: ja nezināju dziesmas vārdus, tad tāpat kā Mikus tēvs kustināju lūpas; un Kristus bērna atnākšanu sāku gaidīt tūlīt pēc Pēterdienas! Es nevarēju būt pagāns, bet durvis gan aiztaisīju un tad veselu cēlienu skatījos, kā māte izspieda zvaigznes, mēnešus un pusmēnešus no saldās mīklas. Acis sekoja katrai kustībai, un galva kā spole šaudījās līdzi. Skaitīju. Tur bija 28 pusmēneši, 25 ziemas svētku eglītes, 29 pilni mēneši un trīs duči lielāku un mazāku zvaigžņu. Vēl saskaitīju 14 neizdevušās piparkūkas, − zināju no piedzīvojumiem, ka tās Ziemsvētkus nesagaidīs. Priecājos un cerēju, ka slimnieku, kā māte tos sauca, būs vēl vairāk. − „Ekur atkal viens!” es gavilēju, kad māte, runādama ar citām sievām, neuzmanījās un eglīte iznāca greiza vai mēnesim nolūza rags, „būs atkal viens uz kārā zoba!” Dažreiz bija vēl lielāka laime − krāsns gadījās par karstu un manās rokās nedēļu pirms svētkiem krita viss pannas saturs − apdegušie! Par sevi gan tik daudz nebēdāju, man jau pietika, bet kaimiņu bērniem mātes ne labprāt deva piparkūkas pirms svētkiem, un tā man iznāca apgādāt vairākas mutes visu pirmssvētku nedēļu. Bija tīrais negals.
Jā, Ziemsvētki bez sniega un piparkūkām nebija iedomājami. Vēlāk nāca kaŗi, un svētku laikā dzīvojām lauku zemnīcā. Ja nešāva, tad māte skrēja uz māju cept piparkūkas − daudz gan to nebija. − „Šogad piparkūkas tikai smukumam un Kristus bērnam,” māte teica un iekāra cepumus eglītes zaros. Es noskatījos vien. Hm? Pašā svētku vakarā sākās apšaudīšanās. Bijām pie kaŗa pieraduši. Ja granāta svilpa, tad šāviņš nebija bīstams un gāja pāri. Lielie mierīgi turpināja dziedāšanu, es skatījos uz eglīti un domāju, ka piparkūkas šogad sevišķi izskatīgas. Pēkšņi salīgojās griesti, atskanēja sprādziens un eglīte apgāzās. Viena svecīte kaut kā turpināja degt. Vispārējā apjukumā, vecāsmātes vaimanās un pustumsā es paķēru piparkūku, kas no eglītes bija nokritusi uz galda, un iebāzu mutē. − „Mīļais Kristus bērns,” es ļoti ātri skaitīju, ēzdams piparkūku, „mīļais Kristus bērns, Tu zini grūtos laikus un piedosi. Es paņēmu vienu no Tavām piparkūkām, bet Tev jau to ir daudz un Tu sapratīsi. Ir kaŗš, tētis ir kaŗā, un mātei nav daudz piparkūku mīklas... un ienaidnieks šauj tik stipri, ka tās pašas nevar izcept. Āmen!”
Drīz atkal iededzināja eglīti, un lielie turpināja dziesmu, bet es nemaz nejutos labi. Vecāmāte arī tā jocīgi noskatījās uz mani. Piparkūka nebija garšojusi: tā aizķērās kaklā un bija pārāk sausa. Saņēmu dāvanu, bet kaut kā trūka. Vakarā ilgi nevarēju aizmigt − tā pati piparkūka mani vēl spieda un mocīja. Atcerējos vakarlūgšanu. − „Mīļais Kristus bērns, zini ko,” es teicu, „es tev mazās nevērtīgās piparkūciņas vietā vēlāk nopirkšu lielu, skaistu piparkūku. Tādu, kas jātur ar abām rokām. Tikai pagaidi, līdz beigsies kaŗš un es izaugšu liels. Atdošu tev ar uzviju! Āmen!”
Tas notika sen atpakaļ, bet Ziemsvētkiem tuvojoties, sagriežas atmiņu putenis, un es atkal redzu mazus zēnus un meitenes, dzirdu kamanu slieces, sasalušā kalnā braucot, un jūtu piparkūku un egļu saldo smaržu. Rotaļlietas ir sen pazudušas, bet atmiņas dzīvo, un eglītes mirdzumā raugoties, es domāju par tiem labajiem cilvēkiem, kas rotaļlietu vietā kādreiz man deva skaistāku un daudzpusīgāku dāvanu − atmiņas.
