Juris Mazutis

BOSTONAS MINIRECENZIJAS

 

Viena cilvēka skrējienā, redzes un dzirdes lokā, personiski un subjektīvi.

 

Piektdien, 30. jūnijā

 

SPRĪDĪTIS : Annas Brigaderes debiju Brodvejā, Andreja Jansona mūzikas pavadījumā, ļaudis uzņem ar sajūsmu. Liekas, dziesmu spēle ir svētkiem ideāls izrādes žanrs. Jāatzīmē arī visumā gados jaunā tēlotāju ansambļa brīvība un ērtība uz skatuves − režijas un mūzikas vadības nopelns. Tomēr − paliek iespaids, ka mūzika ir labāka, profesionālāka, noteikti... laikmetīgāka tekstam blakus (dažuviet arī skaļāka par tēlotāju dziedātiem Viļņa Baumaņa vārdiem) − un it kā ‘naglai’ prasās vienu ‘grāvēju’, vienu ‘izrādes - stop’ numuru, kas būtu publiku sūtījis mājās pavisam saviļņotu, dungojot. Bet − varbūt pasakas to nespēj, un no tām to nevar prasīt.

 

LaRAs VAKARS : Rakstnieku Apvienībai un tās draugiem ir jācīnās ar jaundarbu koncerta, iepazīšanās balles un Kolibri ansambļa sarīkojumu publikas atlasi, arī ar vēlo startu − bet Valtera Nollendorfa vadībā vakars izvēršas intīms un sirsnīgs.

Septiņpadsmit autoru vārdi skan LaRAs omulīgā svečtura gaismā:

Irma Bērziņa no Vācijas − dzejo ar intellektuālu pārdzīvojumu. Nikolajs Kalniņš − saistoši stāsta par rakstnieku grupas 1965. g. braucienu no Ņujorkas uz Bostonu. Jānis-Imants Sedliņš blūziski meklē jaunumus dzejā. Sarma Muižniece − „Ir atļauts smieties” par viņas dzejas arabeskām. Jānis Turbads − Austrālijas ceļojuma pārdomas ātri vien turbadiski pārvēršas Latgales mežu, ezeru un pelnu humora tūrēs. Uldis Siliņš − Juŗa Zemīša (bijušā Sidnejas teātŗa mīlestības lomu varoņa) lasījumā smīdina ar skici ‘Ģimenes atvaļinājums Afrikā’ un kvazizinātnisku iztirzājumu ‘Sieviešu superlātīvi tautasdziesmās’. Kārlis Zvejnieks − ventiņš no Dienviddakotas skaidri un gaiši pasaka nenoliedzamas dzīves patiesības. Juris Kronbergs no Zviedrijas − apokaliptiski izglezno telpu un tad veltī kontrapunkta kvartetu tēvam. Ainas Kraujietes vārsmu lasa Valters pats. Zinta Aistare − rāmi skatās dabas spogulī un tur meklē pašizteiksmi. Mārtiņš Grants − speŗ pirmos soļus dzejas problemātikā. Laima Kalniņa − stāsta par cilvēku ar vārdiem un Lilitu. Pats nolasu pāris dzejoļus. Voldemārs Avens − rudenīgi izkaisa vēsa humora dzejlapas. LaRAs Lapas redaktors Jānis Gorsvāns − sīki glezno prozas miniatūras. Valdai Dreimanei − mīlestība, miers, gaisma satiekas personā un dabā. Valters Nollendorfs, vakaru iejūtīgi, pacietīgi novadījis, pasniedz Austrālijas ceļojumu dzejā. Interesanti, bagātīgi bez „stērķelētas apkaklītes”.

Ir jau rīta stunda, bet autori un draugi pārceļas uz LaRAs ‘centru’ (V. Nollendorfa − J. Gorsvāna istabu), kur pārrunas rit vēl ilgu laiku.

 

 

Sestdien, 1. jūlijā

 

TAUTAS DEJU LIELUZVEDUMS: Bostonas pazeme virza tautas tērpu un valodas straumi uz hokejstadionu. Pirmais ‘lielais’ sarīkojums. Sasprindzinājums. Sākums. Ziedi pie Brīvības pieminekļa. Deja. Dejo lieli, mazi. Kopā. Atsevišķi. Dejo... Leiši un igauņi sarokojas ar latviešiem draudzības dejā. Atslābums ar visādiem apbalvojumiem − kuŗu pasniegšanu varētu atmest ir te, ir koŗu kopkoncertā. Beigu kāpinājums − it kā Līgo svētki, it kā ... un uzreiz − cauri.

Tādas pat neizdomātas, chaotiskas beigas kā Toronto. Bez spara, bez jūtu saviļņojuma. Vai netika mēģināts? Vai vienkārši − „sagāja dēlī”? Dzirdēts, ka apgaismotāji un orķestris mēģinājumos strādāja ‘arodbiedrības stundas’ − bet tas nav nekas jauns, to varēja paredzēt − un mēģināt tieši beigas (it kā esot iztrūkuši arī vairāki’ ‘ķēžu maršali’ kritiskos brīžos). Lai publikai iespiestu kopēja siltuma, kopēja lēciena, takts sitiena dzirksteli sirdī − līdz nākošai reizei.

Aizgājām ar pliekanu dūšu − bija žēl dejotāju ieliktā laika un pūļu.

 

BRĀĻU GRAŠU KONCERTS: Jāapbrīno šo brāļu pacietība un nervi − iedomājieties stāvokli: ierodoties Bostonā, viņi uzzina, ka rīkotāji nav viņu jau sen izsludinātiem koncertiem sagādājuši telpas. Pārskatīšanās? Aizmirsies? Tad nu no vienas viesnīcas otrā, telpās piemērotās, nepiemērotās − un informācijas centrs gandrīz vai līdz pēdējam brīdim galīgi ‘tumsā’. Dažiem cilvēkiem ar biļetēm pat teikts− atcelts. Min, ka klizmai cēlonis programmētā dziesma par DV, ka ‘zināmas aprindas’ brāļus Grašus uzskata par ‘šaubīgiem’, nav vēlējušās viņu viesošanos. Vai brīvā sabiedrībā pieļaujama tāda izrīcība?

Koncerta saturs un izpildījums ir augstvērtīgs.

 

 

Svētdien, 2. jūlijā

 

SPORTA SACENSĪBAS: Nav attaisnojams, ka pat sporta cienītājus šīs sacīkstes atrauj no svētku galvenās plūsmas veselu dienu! No plkst. 9.00 rītā līdz 4.00 pēcpusdienā lai nospēlētu divus voleja un vienu basketa maču ir par daudz − vienalga cik tajos skaisti emocionāli un techniski momenti. Atrisinājums − voleju vīriešiem un sievietēm spēlēt parallēli, tad var sekot basketbols.

Vīriešu volejs liecina, ka vienība (galvenokārt Toronto YMCAs pamatsastāvs) var pieveikt ‘zvaigžņu’ sastādīto − ja spēles līmenis ir viduvēji elementārs un svarīga ir saprašanās laukumā. Sieviešu volejs liecina tieši pretējo − jo līmenis ir pietiekami zems, lai dotu priekšroku ASV-tu spēlētāju individuālām dotībām. Basketā Kanadas latviešu vienība (ar Austrālijas un Bafalo papildinājumiem) vienkārši grib uzvarēt, un gribu īsteno, kamēr ASV-tu pārstāvji, M. Krautmani izņemot, neuzrāda līdzvērtīgu uzņēmību. Rezultāts varēja būt lielāks un neatspoguļo Kanadas iniciatīvas un spara pārākumu.

 

TĒLOTĀJAS UN LIETISKĀS MĀKSLAS IZSTĀDE: Neizdevīgi iekārtota, patālu no svētku ‘galvenajām’ viesnīcām − vai nevarēja to apmainīt ar daiļamatnieku tirdziņu? Apvienot abus vienkopus? Māksliniekiem, liekas, rakstnieku liktenis: ‘būt’ svētkos − garnitūras lomā.

 

SKRODERDIENAS SILMAČOS : Personāla lugas iestudējumā ieliktā mīlestība un Ēvalda Dajevska atjautīgās dekorācijas nevar skatītāju izglābt no sajūtas, ka... nu, atdzīvojies lauku dzīves mūzejs. Ar kādu nolūku tas darīts? Dz. Sv. Vadonī vaicāts: „Vai viss tas mūsdienu skatītājam nevar likties pārāk vienkāršs, pārāk vientiesīgs?” Absolūti. Ar uzvijām. Lai cik labsirdīgi Blaumanis attēlo lauku žīdu izdarības un andeles, mēs šodien vairs nevaram skatīties „... ar to pašu sirsnīgo prieku...”, jo starplaikā (pirmizrāde − 1902. gadā!) pārāk daudz ir noticis. Ir šiem lauku ļaudīm, ir mums pašiem.

Varētu daudz rakstīt par „sirsnības” iztecēšanu no dzīves un no teātŗa, par to − cik tiešām vajadzīgs publikai sniegt ‘ērtus’ gabalus svētkos un ko tas liecina par mūsu izvēles mērauklām, repertuāru un publikas ‘gaumi’ rīkotāju izpratnē.

Tās nav pārrunas par reālismu un romantismu, par skatītāja domu izaicināšanu un izklaidēšanos, par klasiku un modernismu − un par izšķiršanos vienādi vai otrādi. Skroderdienas Silmačos vienkārši nav, kā Reinis Birzgalis teicis, „mūžīgi jaunas”. Dabiski, Blaumaņa risinātās problēmas ir universālas − līdz ar to viņa darbi ir paliekoši − bet šo problēmu ietērps, šī luga, ir novecojis sniegums, kas neizdodas tieši ar to, ka atļauj mums to noskatīties ar smīnu, ar kuriozitāti, ar nostalģiju − bez īstām jūtām.

 

BALLES, PIECĪŠI, DZINTARS: Līdz pat pirmām balles vakaram valda neziņa − vai vajadzīga balles biļete, lai tiktu uz blakus sarīkojumiem? (Principā ideja nav slikta − Dzintara, Piecīšu un Dzeņa ‘vieglās mūzikas’ izrādes ietilpināt jautro vakaru gaitā, tā nepārslogojot jau tā nomocīto ‘blakus sarīkojumu’ kalendāru − lai gan Dzenim un Piecīšiem telpas neizdevīgas, brīžiem cauri pārbīdāmām sienām laužas Runču amplifikācīja.) Izrādās, ka nav vajadzīga − lai gan neviens nevēlas izskaidrot, kā vēlāk kontrolēs ‘pāreju’, piem., no Piecīšiem ballē ... acīmredzot, nekontrolēs. Nu tā, tad jau, kā daži jaunieši to aprēķina, „balles biļetes nebija vajadzīgas”.

Ir deja, ir prieks, ir labi. Kā jau ballēs. Ja tikai visu šo enerģiju un naudu varētu reizi ieāķēt mūsu ‘lietas’ ratos...

Piecīšu vienas skices vajadzībām noziedoju cigāru, un tas ir to vērts. Skices ir Piecīšu stiprā puse, jo Legzdiņš, Ievāns un Co. bezbailīgi ‘ņem uz iesma’ visādus momentus un parādības (publika šad tad ‘netiek līdz’ − šoreiz jo trāpīgi: ‘Tailor Days in Silmači’ un ‘Meiteņu kvartets Daugavmalietes’? Programmā līdzsvaru dod jautras un sentimentālas dziesmas (vienmēr patīk V. Krāslavieša teksti), kuŗām savu īpatnēju tembru ‘piespēlē’ Janīna Ankipāne. Bet, Janīn, − vai tas viss apnicis? Kāpēc nesmaidi?

„Dzintars” ir manāmi profesionālizējis savu programmu. Daudz jaunu dziesmu, īsta pop-grupas choreografija, instrumentālistiem drošāks rokraksts. Ar āķīgu humoru tempa pārmaiņu dod Austrālijas viesis Juris Zemītis. Dzintars rūpējas par katru detaļu − tērpu maiņas, tematikas maiņas, izpildītāju maiņas − un ir jāsaka, ka ansamblim šovakar viss izdodas ar rutinētu pārliecību, tādu, kas nāk no mēģinājumiem, no turnejām, un no savstarpējas saprašanās un saliedētības. Uz redzīti Visbijā!

 

SVĒTKU KOŖU KOPKONCERTS: Mūsu dziesma gandrīz nosmok parastajās ačgārnībās. Pusotras stundas no paredzētā starta koristus un publiku moka runātāji − daži jau dzirdēti pilsētas laukumā, pirms gājiena. V. Lapeniekam taisnība − kungi, ja gribat rīkot runāšanas maratonus, iekārtojiet tiem atsevišķu vietu un laiku, gan jau kāds atnāks klausīties. Bet nekariet mūsu dziesmai, svētku kulminācijas brīdim, akmeni ap kaklu un nesagaidiet, ka par to būsim pateicīgi. Galgalā − šie nav runāšanas svētki.

Vai nevar izbeigt neveiklo vīru un jaukto koŗu pārkārtošanos? Vai nevar pieņemt dzelzs likumu: nevienu dziesmu neatkārtot − vienalga vai to pieprasa publika vai atsevišķa diriģenta godkāre? Nost ar apbalvošanu − koŗiem un koŗa darbiniekiem pienāktos atsevišķs atzinības vakars, varbūt kopā ar dejotājiem, un visu interno apbalvošanu varētu darīt tad.

Dziesmai grūti klājas. Koris manāmi nospiests, un sākumā diriģentiem (jā, − ko viņi domā par šo viņu instrumenta novārdzināšanu?) smagi iet ar balsu sapurināšanu, savīšanu, niansēšanu. Dažuviet tīri techniskas dabas kļūdas − vainojamas korī koncentrācijas noplicināšana un diriģentos pa žesta ekstravagancei, kuŗas nogurušie koristi vairs nespēj uztvert. Toties iepriecina jauno komponistu devums − un koristu entuziasms izpildījumā. Tā ir nākotne, un ir labi, ka to saprotam. Sarīkojums atgūst siltumu, ir pamats emocionālam kāpinājumam − un tad nāk vīru / jaukto koŗu staigāšana, abām kantātēm pusatkārtojumi ... un, tiešām, daļa publikas jau ‘bēg’. Vai tā vajadzēja? Koŗu apvienībai derētu Milvoku rīcības komitejai iesniegt dažus stingrus noteikumus.

Jā, dziesma ir mūsu centrs. Mūsu centrs vēl turas, vēl kvēlo, vēl spēj mūs sasildīt un atjaunot. Bet no tā steigšus jāvāc nost labi daudz polītiski un personiski tupeņi.