Kārlis Draviņš

LATVIJAS ARCHAIOLOGU PĒTĪJUMI PAGĀJUŠAJĀ GADĀ

 

Grezns saku koks, atrasts Āraišu ezerpilī.

Šogad Rīgā iespiestajā grāmatā ar pārskatiem par archaiologu un etnogrāfu 1977. gada pētījumu rezultātiem lasām, ka aktīvs bijis „Latvijas PSR Kultūras ministrijas Mūzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomes Archaioloģijas sektors” (tas, cita starpā, veicis aizvēstures pieminekļu apsekošanu (= apzināšanu) dažādos rajonos). Šo 13 ģenitīvu (!) rindu lasot, uzmācas jautājums, vai tad šāda (un daža laba cita tikpat bizantiski smaga!) nosaukuma vietā tiešām nevar atrast kādu citu, zīmīgu un īsu, kas vairāk atbilstu mūsu laiku dinamiskajam garam.

Šinī grāmatā (Zinātniskās atskaites sesijas materiālos) latviešu archaiologu referāti par viņu darba rezultātiem gan stipri konspektīvi, bet kopainā ļauj pietiekami plaši pārredzēt, kas paveikts, turpinot agrāko gadu pētījumus vai aizsākot jaunus. Pērn tie notikuši daudzos Latvijas nostūros; izrakumi, kas agrāk bija nepieciešami dažādās Piedaugavas vietās, iekams tās neapklāj (pēc krievu uzspiestiem plāniem) ceļamo elektrisko spēkstaciju ūdeņi, gandrīz jau visi bijuši paveikti.

Latvijas aizvēstures pētīšana plašākā mērogā tika ievadīta jau mūsu valsts neatkarības gados, kad mūsu archaiologj (Fr. Balodis, V. Ģinters, Ed. Šturms, A. Karnups, L. Vankina, abi Šņores, P. Stepiņš u.v.c.) paguva izdarīt izrakumus daudzos senkapos un pilskalnos. Ar atzinību jāpiemin arī E. Brastiņa pilskalnu uzmērījumi. Laikā pēc Otra pasaules kaŗa dzimtenē izaugusi jauna, jau labi specializējusies un enerģiska archaiologu paaudze; šo speciālistu prāvais skaits (atskaites snieguši bezmaz pārdesmit pētnieki) rada iespēju, ka izrakumi var notikt, lai arī Latvijas vasara ir īsa, daudz un dažādās vietās.

Dažs varētu skeptiski jautāt, vai šiem visjaunākajiem archaiologu darbiem vairs ir kāda nozīme, kad, daudzo gadu pētījumu rezultātā, Senlatvijas cilšu dzīve, materiālā kultūra, seno pilsētu un piļu celtņu un nocietinājumu veids, celšanas technika, darba rīki, rotas, apbedīšanas rituāli utj. jau pietiekami labi izpētīti. Viss tas taču jau tik tālu pārskatāms, ka Zinātņu akadēmija nesen varēja laist klajā plašo, aptverošo darbu − Latvijas arheoloģiju (1974. g.).

Pašu latviešu archaiologu jauno pētījumu rezultāti tomēr pierāda, ka šādam skepticismam nav pamata.

Vienkārt, ļoti svarīga ir vēl nepazīstamo senkapu un apmetņu apzināšana − lai aizkavētu to iznīcināšanu, iekams nav noskaidrots, kas tur zemes klēpī glabājas. Pagājušajā vasarā tādu apdraudētu (dažviet tikpat kā jau iznīcinātu) senkapu apzināts un arī pētīts labs skaits (tā Susejā, Tīnūžos, Beļavā, Litenē, Brantos, Līgatnē, Lielvārdē u.v.c.). Nemaz nav diskutējams jautājums, vai senkapu piedevu sudrabiem būtu jāļauj palikt zemē un pēc tam nokļūt kapu aplaupītāju vai nejaušu atradēju rokās, vai arī tie jānogādā mūzeju krājumos, kur tiem vienmēr būs zinātniska nozīme, kaut vai kā salīdzināmam materiālam. Daudzu citu līdz šim nezināmu senkapu izpētīšana (tā Rankā, Tērvetē, Zaļeniekos, Dundagā u.c.) paliek vēl tikai nākotnes uzdevums. Šķiet neticami, bet izrādās, ka mūsu dzimtenē joprojām ir arī vēl neapzināti (un līdzšinējās kartēs nemaz neiezīmēti) pilskalni, tā Lejasciemā, Anspokos (Preiļu apvidū), Cirīša ezera Upuŗsalā, Lielvārdē un, varbūt, arī vēl kur citur.

Pērnvasaras izrakumos uzietas arī kādas unikālas senmantas, tā Staļģenē kādas sudraba rotas (deniņiem?) un savdabīgs sudraba kakla gredzens. Jādomā arī, ka bronzas gredzentiņiem izgreznotā Rušonu villaine (resp. tās fragmenti) savā izrotājumā nelīdzinās nevienai citai „zeltiem kaltai” − un ka gluži tāda pat nav un arī nekad vairs netiks atrasta.

Rets atradums ir arī vesela tāšu lāpa, uzieta Araišos, tāpat no tāsīm vītas auklas (turpat). Ka šādu objektu īstā glabāšanas vieta var būt tikai zinātnisko iestāžu senmantu krātuves, nevar būt nekādu šaubu.

Augstāk minēto grāmatu pārlūkojot, duŗas acīs, ka daudzās pētītās apmetnēs, kapenēs un pilskalnos izrakto trauku lausku skaits ir liels, dažviet sniegdamies vairākos tūkstošos, piem., Īdeņu ciemā (pie Lubāna ezera), kopā ar māla apmetuma gabaliem, pāri pār 10.000, daudz to arī Araišos (šogad vien vairāk nekā 7.000), Stupeļu pilskalnā Ritē u.v.c.

Dažu pārskatu autori paši informē, ka no lauskām uzglabāšanai mūzeju krājumos paturētas ne visas, bet tomēr stipri liels procents. Varam spriest, ka blakus tai nozīmei, kas šīm trauku drumslām un gabaliem ir tieši archaioloģiska aspektā, tās, savu švīkojumu un citu rotājumu dēļ, var būt ļoti nozīmīgi objekti mūsu nacionālā ornamenta attīstības gaitas noskaidrošanā. Nebūdams šīs nozares speciālists, neuzdrīkstos spriest par šo problēmu detaļizētāk, gan tikai domāt, ka visām mūsdienās pazīstamām latviskā ornamenta formām taču bijusi sava ilgāka attīstības gaita, sava priekšvēsture.

Daudzās zinātniskās atskaitēs, lai arī tās konspektīvas, norādīts, ka izrakumos atsegušies arī kādi koka objekti, tā seno celtņu paliekas u.tml. Šo atradumu nozīmi nedrīkstam novērtēt par zemu: tā krājas materiāli Latvijas dendrochronoloģiskai skālai. Kad tā reiz būs sastādīta, tad ar tās palīdzību varēs nosacīt, piemēram, tiklab kādas sen jau upes sanesumu smiltīs iegrimušas siekstas mūžu, kā arī droši datēt kādu vēl kaut cik saglabājušos Latvijas senpils apcietinājuma siju.

Šāda koku gadgredzenu rindu skāla, piemēram, ir jau izveidota Zviedrijas dienvidgalam (derīga Skonei, Halandei un, protams, gluži tuvajai Dānijai). Pašreiz, 1978. g. jūnijā, plānojot Lundā celt kādu jaunu sabiedrisku ēku, attiecīgajā zemes gabalā, senas baznīcas un kapsētas vietā, zviedru archaiologi izdara izrakumus. Priekš pāris nedēļām atraka kādu kapu − un zārka vecumu nosacīja uz gadu: koks, no kā tas ticis taisīts, nocirsts 1105. gadā!

Nešaubīsimies, ka līdzīgi uz gadu koka senobjektu vecumu reiz noteiks arī Latvijā.

Latviešu aizvēsturē, īpaši mūsu tautas tapšanā, saplūstot kopā dažādām senām ciltīm, daudzas problēmas jau noskaidrotas, bet ļoti daudz kas vēl joprojām paliek tikai hipotētisku, kaut cik paticamu minējumu plāksnē. Varam sagaidīt, ka nākamie sistemātiski veiktie archaiologu pētījumi dos atbildes uz vēl daudziem jautājumiem. Gan tikai senatnes speciālistu izrakumi varēs palīdzēt noskaidrot, kur īsti stāvējusi pirmā kristīgā baznīca Latvijā (dāņu karalim Svenam Estridsenam par to gādājot, celta ap 1060. gadu). Šo rindu autors, dibinādamies uz kādiem tīri teorētiskiem apsvērumiem vēl joprojām ir uzskatos, ka tā celta Kurzemes lībiešu zemē, Dundagā, vēlākās Kaļķu muižas un Puiškalna pilskalna tuvumā.

Daudz vēl tikai šķetināmu problēmu ir latgaļu un sēļu senākā vēsturē. Jau Endzelīns vairākkārt aizrādīja, ka konstatējamas zināmas līdzīgas parādības seno sēļu un kuršu valodā. Tās varētu izskaidrot, spriežot, ka abas šīs latviešu senciltis kādreiz dzīvojušas gluži blakus. Varbūt nākamie mūsu un Lietuvas archaiologu pētījumi dos drošu atbildi, vai kurši un sēļi kādreiz tiešām nav bijuši tuvi kaimiņi un vai nav arī kopīgi vienlaikus virzījušies uz ziemeļiem, uz tagadējās Ziemeļlietuvas, Sēlijas un Kursas apgabaliem. Tādā gadījumā zemgaļi tikai vēlāk būtu iespiedušies vidū starp viņiem; jāpatur prātā, ka tālajos senlaikos cilvēku Eiropā bija nesalīdzināmi mazāk nekā tagad un iespējas netraucētai ekspansijai lielas.

Ka sēļi ieplūduši arī tālu Vidzemē (apmēram līdz Tirzai), par to nav nekādu šaubu. No sensēļu valodas tad arī būtu izveidojies tā dēvētais augšzemnieku dialekts, apvidos, kur sēļi bijuši pārsvarā, saglabājot arī viņu runai specifisko intonācijas sistēmu.

Latgaļu valodas pētnieki, it īpaši nelaiķis Miķelis Bukšs, daudzkārt akcentējuši, ka tai ir daudzas, pie tam jau ļoti sen radušās īpatnības, kādēļ Latgalē runātā valoda nekādā ziņā nevar būt radusies no vidus (resp. zemgaliskām) izloksnēm, kā to savā laikā domāja prof. E. Blese.

Tagad, kad varam sagaidīt vēl daudzus jaunus archaiologu pētījumus kā Lietuvā, tā Baltkrievijā, dažādos Piedņepras apgabalos un mūsu pašu zemē, laikam būs iespējams pārbaudīt kādu citu hipotēzi. Proti − vai kādreiz nav noticis kāds citāds process: vai latgaļu senči tālā senatnē nav nākuši uz ziemeļiem, apiedami Pinskas milzīgos (toreiz, laikam, pavisam grūti pārvaramos) purvus no austrumu puses. Citiem vārdiem: vai latgaļu pirmsenči nav bijuši kāda ļaužu grupa tā dēvēto Dņeprasbaltu kompleksā. Nonākot tālāk ziemeļos, pie tam apgabalos, kur priekšā varēja būt jau kādu rietumsomu cilšu apdzīvotas zemes, viņu virzīšanās varēja pagriezties uz rietumiem, uz Latvijas pusi.

M. Bukšs u.c. daudzos rakstos aizrādījuši, cik tālu prom tagadējā Krievijā, Polockas zemēs, vēl salīdzinot nesen dzīvojuši latvieši, t.i., latgaļi. Laikā, kad krievi vēl nebija atvirzījušies līdz Dņepras augštecei, tur taču būs bijusi visai plaša baltu (event. senlatgaļu) territorija.

Var domāt, ka, ienākuši Latgalē, senie latgaļi pamazām sajaucās ar tur esošiem sēļiem, cik to tur, vispār, varēja būt, un dažu ko pārņēma no viņu valodas, savā tomēr saglabādami arī daudz ko senatnīgu.

Latviešu sentērpu pētniece M. Slava spriedusi (minētās grāmatas 177. lp.), ka sēļu senās izplatības problēmā nozīmīgi ir arī viņu tautas apģērba pētījumi.

Viss sacītais liek ar lielu interesi gaidīt nākamos etnogrāfu un archaiologu pētījumu rezultātus.

No minētajiem pārskatiem redzams, ka turpinājusies Latvijas veco mūŗa piļu pētīšana Turaidā, Cēsīs un Bauskā; kādi līdzīgi darbi notikuši arī pie Piltenes un Dobeles pils, pie kam vietumis veikti arī celtņu atjaunošanas darbi, piemēram, Turaidā.

Nepārsteidz apstāklis, ka tiek spriests: kādēļ gan latviešiem vajag atjaunot viņu apspiedēju vāciešu cietokšņus. Pret to var pamatoti iebilst: pirmkārt, šīs pilis, kaut arī svešu architektu plānotas, visumā taču mūsu pašu senču (latviešu un lībiešu) roku darbs, otrkārt, tās gadu simteņiem kalpoja arī visu attiecīgo Latvijas apgabalu aizsardzībai, piemēram, krievu daudzo iebrukumu gadījumos. Treškārt, tās pašas par sevi ir monumentālas ēkas, ievērojami sava laika celtniecības darbi, kuŗas vērts atjaunot jau tādēļ vien. Latviju taču neiedomāsimies kā zemi, kas pilna ar vienmuļiem, stereotipiem, daudzkārt pilnīgi bezpersoniskiem kolchozu ciematiem! Jau tagad dažs tāds kolchoza ciemats attēlā visai atgādina kādu no agrākām, pavisam maz simpātiskām lopu muižām.

Bez tam − atjaunotas dižpilis, piemēram, Bauska, var būt lieliskas novietnes mūzeāliem objektiem: gleznām, skulptūrām, archaiologu izraktām senmantām, etnogrāfiskām kollekcijām − un, pār visām lietām, ļoti retu grāmatu, attēlu, dokumentu u.tml. dubletēm vai fotokopijām. Mūsu superieroču laikmetā būtu taisni noziegums visu − un it visu latviešu kultūras vēsturē svarīgāko glabāt Rīgā − un tikai Rīgā!

Šķiet, būtu lieki aizrādīt, ka šādas mūzejpilis reizē būtu arī īstas tūristu atrakcijas, pieejamas par lētu ieejas maksu. Šādi ienākumi tomēr dotu ievērojamus līdzekļus celtņu apkurei, apgaismošanai utt.

Piebilstams, ka paredzēts kā pieminekļus aizsargāt arī Raunas, Lielstraupes, Rozbeķu, un Vecpiebalgas pilsdrupas, Mazstraupes pili, Apšu luterāņu baznīcu, Lielstraupes zirgu pastu u.v.c.

Latvijas neatkarības laikā no dažu personu puses nāca ierosinājums Talsos atjaunot mūsu senču pili. Šo neprāta darbu − celt ēkas (kādas tad īsti?!) lielajā pilskalnā, kas nemaz vēl zinātniski nebija pētīts, izdevās aizkavēt; Pieminekļu valde to nepieļāva. Bet tagad Vidzemē patiesi tiks atjaunota vesela pils − un tā stāvēs tieši Āraišu ezerā. Šinī senajā ezerpilī vēl notiek pētījumi, bet pēc pāris gadiem varēs sākties restaurācijas darbi. Izrakumos, tā arī pagājušajā vasarā, atrasts daudz senmantu vai to fragmentu, tā ka šīs ūdenspils atjaunotajās celtnēs būs iespējams novietot visādus kādreizējā inventāra objektus. Ja Dānijā atjaunoto Leijres dzelzs laikmeta ciemu (Roskildes tuvumā) tagad apmeklē lieli tūristu pulki un skolas veselām klasēm, tad, nav šaubu, tas pats notiks arī šinī Āraišu ezerpilī, kas pie tam vēl atrodas nodibinātā Gaujas nacionālā parka apgabalā.

Minētajā pārskatu grāmatā netrūkst liecību, cik daudz visādu piedevu uzrakts arī pērnvasar pētītajos senkapos. Nevar spriest citādi, kā ar nožēlu: kāds posts mūsu sentēviem ir bijusi viņu ticība! Viņu uzskati par viņsaules dzīvi! Visi šie tēraudi − zobeni, šķēpi, cirvji, naži un izkaptis, šis aproču, saktu, kakla rotu un gredzenu sudrabs un bronza − viss tas citos apstākļos taču būtu varējis pāriet jaunu un atkal tālāku jaunu paaudžu īpašumā, nevis katram indivīdam būtu bijis par jaunu jāgādā sev. Taču ne par lētu samaksu, kaut vietumis arī no pašu rotkaļiem.

Labi zināms, ka vēstures aplūkojumos neder spriedumi: ja nebūtu noticis tas, kas noticis, bet būtu noticis tas, kas nav noticis, tad būtu tā un tā... Tomēr var uzdrīkstēties domāt, ka, vērtībām paliekot dzīvo latviešu un lībiešu rokās, nevis noslīgstot kapu tumsā, un mūsu zemju iedzīvotājiem kļūstot aizvien turīgākiem, kāda šo vērtību daļa būtu nonākusi arī zemju valdnieku rīcībā kā nodevas. Var domāt, ka lielākas uzkrājušās vērtības event. būtu varējušas tikt arī īsti racionāli izmantotas − kaut vai zemes aizsardzībā, piemēram, aicinot svešzemju speciālistus, kas prot akmens cietokšņu celšanas mākslu, jā, varbūt pat algojot sveštautiešu kaŗadraudzes, savā laikā kaut vai vikingus... Var pat fantazēt, ka kāds senais valdnieks, kļuvis militāri spēcīgs, būtu spējis apvienot plašākus baltu apgabalus kādā lielākā dižķēniņa valstī.

Bet tās ir tikai fantāzijas. Sudrabus un dārgos ieročus noguldīja kapos, tā, piemēram, Lībagu Ķīļos septiņus šķēpus blakus kādam liela auguma vīram. Tas, varbūt, bija kāds lībiešu kaŗvadonis vai pat valdnieks.