Un ja viņi rit pret Tavām durvīm spers

un kliegs: „Nāc, OZ 78/7 Tevi gaida!”,

un „Krauklī” Tevi stums,

tad, draugs, nes savu krustu,

vai nes savu partijas grāmatu

un pacel to godā,

bet nenes galvu paceltu,

jo Tavā vaigā viņi spļaus.

Un ja „virsnieks” Bērziņš bļaus:

„Runā, vai Tavu mēli nogriezīs!”,

tad runā, draugs, un paraksti, jo

Tavu mēli viņš nogriezīs tā vai tā.

Un ja savu ticību upurēsi miegam un maizei,

„darba nometnē” OZ 78/7,

tad nedomā par mani, draugs,

nedomā par mani vairs,

jo mans gaiss, šai malā, piesārņots

kūtrībām jau sen −

mana sirds pukst tikai mamonam un elkiem,

pukst tikai gandarījuma bunkuros,

ne Tavai ikdienai, Taviem soļiem

izmisuma lokā.

− − − − − − − − − − − − − − − − −

Bet tomēr, Bērziņ, tik pacel savas rokas

triumfam,

Ak, visvarenā Kazas Bārda,

Vissvētais Avots,

visur esošā Acs,

pēc trim paaudzēm vēl man ļauts

velt Tavas drupas,

„darba ļaužu nometnes dārzā” OZ 78/7.

Ar izbrīnu ieraudzīju miera balodi

nolaižoties manā sētā, pārnesot ziedošu zaru;

ar prieku to redzēju plaukstam...

bet ar prieku to tagad apgraizu,

ar Tavu prieku, viszinošais Prāts,

jo Tavs svētums izsējis jaunu sēklu −

Kā aiziet Tavas dienas, draugs, cerībās,

tā aiziet daudzas manas bez samaņas,

aiziet mūsu dienas „darbā”.

Bet šobrīd’ stāvu Tavā ēnā,

„nometnē” OZ 78/7 −

sūrst mūsu rokas dusmās

un saraujas dūrēs;

un saviļņojas spēks aiz mūsu bailēm,

jo bungo nāve, bungo uz mūsu ribām.

rekviēmu Kazas Bārdai un Bērziņam −

un bungo, jo aust saule,

kaut pēdējo reizi,

ne sarkana, ne zeltaina,

bet balta kā iesākums,

kas prasa pēc vārda,

un vārds ir:

B Ū T !

1977.

Tu mani vairs nemīli

ar vientuļu patiesību;

Tavi vārdi − vairs tikai vārdi −

kā zvaigznes pie manis nākdamas

neatnāk.

Tu biji mēnessērdzīga

un mēness es.

Dziedāju, kad mēnesnīcas stīgās šūpojies.

Tu uzzīmēji acis man

un muti smaidošu,

par to Tev savu zelta sapni dāvāju.

Baltiem spārniem gaišās naktīs

Tu ap mani lidoji.

Smiedamies griežamies −

līdz griezās likteņi.

Tu mani vairs nemīli

ar vientuļu patiesību.

Man sāp, uz visu mūžu

sāp, tik īsu brīdi

patiesi vientuļam būt.

Tik noguruši spārni šai dienai,

bālai un mēmai,

bez Tevis.

Neziņas miglā dzimst

dziesmas un naktis

bez sejām, bez rokām,

bez Tevis;

Bez Tevis ir auksti,

aiz tukšuma salst.

Tukšumā nosalst

solis pa solim,

saule pirms rieta,

vārds un sējums

un miers.

Paliek tik sāpes,

kā atstātas salas,

paisumu gaidot −

un Tavu laivu.

BLĀZMĀ

Ļauj manam lupām

vēlreiz atrast Tavu vaigu,

vēlreiz elpot Tavā dvašā −

es dzirdu, ka jau nakts pēc manis prasa

un svešas rokas mani skaŗ ...

Kur esi Tu −

es atkal jūtu laiku −

un atkal zinu, ka tas no rozēm

arī dzeloņstieples pin.

     Liec maniem vārdiem atdzimt,

     mūsu rokām gleznot;

     ko tumsa atdevusi.

     Mēs ejam vieni,

     rīta kristallu blāzmā tērpti,

     kā pirmo reizi,

     kad pēc varavīksnes

     sniedzāmies.

Pelēki betona kluči aizsedz debesis

Bet vai vispār tur augšā tās ir?

Tu mīti vienā no šiem ledainiem seifiem

Un pēkšņi gribi ko redzēt, ko just.

Tu izbāz kaklu cik tālu vien vari no sava skapīša:

Bet augšā pār tevi slienas dzelzs stalažas,

Kas tūlīt nospiedīs tevi.

Un kaut kur dziļi lejā

Kā pa transporta lenti,

Mūžīgā kustībā slīdošus

Saskati mazus, melnus punktiņus,

Kas sevi par cilvēkiem dēvē.

Jāņu lietus

Pret asfaltu sitas.

Pēc lietus tik redzi

Betona klučus uzdīgušus.

Bet acis kā jukušas pa asfaltu šaustās,

Neatlaidīgi tās meklē un meklē.

Tik dziļi, dziļi zemapziņā

Tev sēnes vēl ir aizķērušās.
 

Kad biju maziņš

Kā vāvulīgs, lempīgs pīlēns,

Tad drīkstēju

Ar pirkstu putu krējumā urbties,

Mēli izbāzt, tai pasauli rādot,

Šķobīt ģīmi, zviegt un aurot pēc sirds patikas,

Kamēr pieaugušie tik smaidīdami manī noraudzījās.

Tagad to visu tik varu darīt zem maskas,

Kas pār manu seju uzžmaugta,

Tik noraugoties dēlēna aušībās

Tā zaudē savu stīvumu, atmiekšķēdamās īsā smaidā.

Prieka Meistar,

liec ūdeņiem gāzties,

pavasaŗa auglīgiem ūdeņiem,

un pļavām pārplūst,

vecajai zālei slīkt!

Prieka Meistar,

ziemas veco maizi

salauz gabalos, druskās,

izkaisi putniem,

izkaisi sēklu,

vecās dzīvības salauzto

miesu par sēklu!

Prieka Meistar!

Izlej vecās dzīvības krūzi,

izlej, lai plūst −

jaunā vasara

lai izlīst jaunās

krāsainās straumēs,

jaunas ziedēšanas straumēs −

jaunās pļavās, zem jaunu

putnu gaišajām debesīm.

DZĪVAIS

Kā parastā diena

aiziet līdz parastā galam?

Pār-

kairinātu skatu

pār-

dedzināt parastā sienu −

līdz negribot redzi,

kas neno­-

liedzami dzīvo,

kur parastais beidzas.

Kā mācījies nerunāt

varēsi atrast

neizteicamos

vārdus?

Kā aizmirsis skatīties

mācēsi izskaitīt

soļus līdz asajam

pagriezienam?

Kā baidījies krist

ievērosi

cik elpas vilcienu

tālu

no tavām brūkošām kāpnēm

gaida

mūžīgā zeme

tavu neno-

­zīmīgo smagumu?

Bailēs

neērti kailā

dzīvība apvelk

laika gliemežvāku,

staigā drošāk,

bet

cietajām robežām pāri

ārā no ierastā kādreiz

tiecas tā, kāri

sapņo par dzīvi, kas pāri

iet gadu un dienu

vieglajiem žogiem.

Lēnam grimst saule

aiz neskaitāmo ceļu

pārallēlēm.

Vienīgi vakara pusē

logi vairs gaiši

pilsētas spītīgiem torņiem.

Vai tumsas melīgā bezgalība

nakts tukšumā

sapludinās

pasāktās līnijas?

Vēji

tukši runā daudzo

logu kārīgās ausīs

torņiem, kas pārdroši

gribēja sadurt

lētās dienas

debesu

balonu.

Baumas eņģeļu starpā −

lūgšanu zīles

iet apkārt un apkārt

dvēseļu lūdzējas rokās,

līdz kamēr rožu

kronis ir izlūgts

un katra zīle

nes savu vārdu,

savu lūgšanu saka

dzirdīgiem lūdzējas pirkstiem

Aiz septītās saules

tropu nakts flora fauna.

Mango dzeltenais apvārsnis

melancholiju sveķo.

No kaut kurienes − Kīma, Kīma, Kīma, −

vientulīgs sauciens.

Kāds putns vai cilvēks?

Parahuāri ēnainos kalnos

krāsaini putni mirušo dvēseles

aiznes.

Džungļos rēc zvēri.

Kāds kalnu dievs mani nobuŗ

un piesauc.

Sīma, Sīma, Sīma.

Zeme tik skaudri

                        sar-

                             ­ka-

                                  ­nīga.

Pret sniegbaltajām līlijām

vistīrākais sapnis nosūb.

Un tieši šai brīdī −

džungļu fons izmaina krāsas,

kāda savāda maģija

lēni uzslīgst uz plaukstas,

dzēlīgi skaudri jūtu tās indi,

jūtu pār biezokņiem izģiestos −

elku vai dievaiņu lāstus.

Rīma, Rīma, Rīma −

kādas ilgas, kādi noslēpumi

Šai saucienā slēpjas?

Kvīvū, saules un dzīvības

eksotiskais sargātāj,

Kvehevetas augstienes

viszinīgais burvi, −

noliektu galvu lūdzos,

par kāda cita nāveskāri,

par kāda cita asinsgrēkiem

mani nesodi, netiesā.

Ap mani dzīves kņada murrā. −

Pasaule ir kaķis

ar zvaigžņu utīm.

Tavi asie, asie nagi

manu dvēseles logu

saskrāpē.

Viss sava vietā,

katrs savā veidolā −

zobenzivs savā ādā,

čūska savā, un putneļi

čiepst kā vienmēr.

Lūdzu ēdiet,

lūdzu guliet,

lūdzu vairojieties,

lūdzu mirstiet,

lūdzu atdzimstiet,

lūdzu turpiniet.

Mūsu parastā satikšanās vieta

ir cilvēciskā anonimitāte.

Un vispasaules putniem

vienmēr tā pati atbilde. −

Kādreiz dziesma ir patvērums,

citreiz priecīga atklāsme,

bet nekad, nekad mēs putnu

                             noslēpumus

                             neuzzināsim.

No savas palodzes nelec,

krišanas spēkam nepadodies.

Dzīves dēļ tev jāpaliek

tam pašam nedroši ba−

                               lan−

                                    sējo−

                                           šam.

Un vienmēr vēl paliek

kāda kripatiņa,

kāds no materiālisma grīdlupatas

neizgriezts piliens

metafizikas.

Nāc, nāc, tumsas spēki

                               mani sauc,

atdod mums tava ķermeņa maizi,

tavu asiņu vīnu.

Bet es neiešu, es palikšu tepat −

lai viņi nāk, ja vien uzdrošinās.

Apskaidrojot, pietuvinot,

                               atgādinot.

Ak, mani baltstaru,

Ak, mani baismu sapņi,

es jūs vairs vaļā ne laidīšu. −

Jums man jāatklāj,

       mani jāpavada,

       mani jābrīdina.

Bet katrreiz mazdūšībā

               un nespēkā krītot

manī kaut kas ietek

                          un atmaigo.

Ko nozīmē − es tevi mīlu

vējos gaistošs sauciens.

Vai ir kas vairāk

vai ir kas vairāk −

ir pāri palicies?

Es pazudīšu gaisos

kā lidojošs putns −

                          ja vari aizmirsti

                                        mani.

Šis ir mans mīlestības sauciens.

Bet es gribu tev teikt kaut ko

                      vārdiem neizsakāmu.

YA ES HORA

(Ir pienācis laiks)

Neslien mana loga priekšā trepes −

ļauj man vējos aizlidot

un nepiesauc, neaizturi,

jo sirdij ir tik viens

vienīgs mirklis, ko tev ziedot.

Es gribu būt viena, viena

nespēkā un sāpēs,

tālu prom no visu līdzcietīgo

roku spiešanas

                   un

visiem mierinājuma vārdiem.

Iznīcībai notiesāta

raugos ļaunprātības

verdošos vulkānos − lūk,

dienvidus debesīs baisma kvēlo,

bet ziemeļdebesīs gaisma draud izdzist.

Pasaules klēpī briest terrora augļi.

Tver, Dāmokl, zobenu, Ya es Hora −

vaid upuŗu asinīm slacītā zeme.

Ai, Homo Dei, tu brālības vārdā

                                      nīsti un nāvē.

Bet kas reiz pauda, ka dziesmā dzimst laiki

un dziesmu spēks no siržu kvēles un mīlestības?

Nu visām dienām priekšā pland priekškars asiņains.

Nē, neslien mana loga priekšā trepes,

                                              es glābties negribu −

man tumsā vienai jākāpj.

Cēlais, žēlīgais Samaritān,

esi žēlīgs, manas vātis nedziedē,

un krītot nepacel, ļauj sāpes izkliegt −

pasaulei mans kliedziens ir vajadzīgs.

Kā vēju noliekts zars −

gandrīz jau apklususi.

Tavā augšupceļā

mūŗiem un sienām

būs jāatkāpjas.

Sapņainām acīm,

kā rēna, dziestoša gaisma,

staru kāpnēs līdz Dievam.

Vēl pēdējā spīvā sacelšanās,

viens nepacietīgs elpas vilciens.

Jau visas saules un aizsaules,

visi zvaigžņotie kosmi kļūst tuvi

un sasniedzami.

...

       Vai saredzēšu?

Vai es tevi vēl saredzēšu? −

tik tālu projām − caur lapotni,

                        caur lapotni.

Mežu sirdis pukst,

es gadiem cauri raiti aizlidoju.

                          Šurpu,

                                  turpu,

uz priekšu un atpakaļ.

Tieši pašreiz viss tik neaizsniedzams.

Tālas debesis, tāla saule, tāla zeme.

Ak, mans tāltālais, nesavaldāmzaļais mežs,

es gribu tev ziedēt, ziedēt.

No uztveres zemslāņiem,

caur krāsas kausējošiem centriem

dīgst jaunas atklāsmes asni −

gleznas saknes un nervi

Plākšņu veidolos iekausētas detaļas: −

Visums var būt totāla iznīcība,

vai gaisos pacelšanās un priecīga

debesbraukšana.

Katrs iesākums ir tāds dīvains

apaugļošanās rituāls, −

matērijā iemiesotas

kollīzija, konstrukcija,

abstrakcija, mistika.

Un vispasaules sapņu, dziņu

un negausīgas nostalģijas

sakausētie elementi.

Tava glezna ir ledus auksta,

tava dzeja − spoguļa lauska,

kur bāla atspulga svīst.

Tava dziesma − Aina un Rita

− pasaule cita, pavisam cita

bez skaņas plaisā un plīst.

Kaut kur vēl dārzi rožu pilni,

kaut kur vēl vējš nes smaržu vilni,

vējš reibinoši kairs.

Kaut kur vēl avots slāpes dzesē − −

Bet tas tevi neinteresē,

nevelk vairs.

Tu stāvi pie palodzes atspiedies.

Skati izvairās sastapties,

slīd gaŗām, nepazīst.

Ledus spoguļos sastindzis

zied pavasaris.

Zied un nekad vairs nenovīst.

Maijā 1978.