Šā gada maijā Zviedrijas televīzija noraidīja trīs pirmā kanāla
(TV1) kultūras redakcijas sagatavotas reportāžfilmas ar kopīgu
virsrakstu: Balticum en kulturexpedition. To autors Laršs
Helanders (Lars Helander), pēc piecus gadus ilgušām sarunām,
1977. g. pavasarī bija saņēmis atļauju Lietuvā, Latvijā un
Igaunijā uzņemt filmām vajadzīgos „jēlmetrus”. Kā parasts šādos
gadījumos, filmēšanas techniskais darbs bijis jāuztic Maskavas
centrālās televīzijas personālam, kas, tam doto vispārējo
direktīvu robežās, strādājis Helandera vadībā.
17. maijā raidījums bija veltīts Igaunijai („Balāde Tallinai un
Tartu”, 60 min. ieskaitot Helandera ievadvārdus), 24. maijā −
Latvijai („Robeždzejnieki pie Rīgas līča”, 50 min.) un 31. maijā
− Lietuvai („Lietuva starp apvāršņiem”, 60 min.)
Filmu norisē galveno pavedienu veidoja sarunas ar igauņu,
latviešu un lietuviešu māksliniekiem un dzejniekiem, īstenībā
gan tikai viņu atbildes un stāstījumi, no kuŗiem skatītājam bija
izprast būtisko. Helandera paša kommentāri bija skopi, atturīgi,
tikai ieskicējot vadlīnijas un iepazīstinot ar intervētajiem.
Vietumis kommentāri varbūt bija mazliet pārāk virspusīgi, dažu
vēstures faktu ziņā varēja būt arī precīzāki. Taču filmas temats
nebija vēsture, senāka vai jaunāka; filma bija gaismas kūlītis
uz kultūras panorāmu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā tagad.
Katrā ziņā tās bija filmas, kas paģērīgi prasīja intellektuālu
asumu no skatītāja − kā mēdz būt ar darbiem, kas nav
novienkāršota realitāte, bet jau mākslas darbs. Un kā tāds − ar
savu formu valodu.
Filmā par Igauniju liela vērība bija veltīta tagadējam Igaunijas
teātrim, tā eksperimentēt priekam − gan ar mūsdienu autoru
lugām, gan sniedzot jaunā skatuviskā interpretējumā klasiķus.
Vairākas minūtes bija veltītas, lai uzskicētu viena no mūsdienu
redzamākā dzejnieka Jāna Kaplinska portretu un dotu ieskatu viņa
dzejā. Liriski notonētajā Lietuvas filmā objektīvs vērās
galvenokārt lietuviešu tēlotājas mākslas virzienā, iepazīstinot
skatītājus ar Čurļoņa simboliem pārbagātajām gleznām (un mūziku)
un dažām lietuviešu mākslas iezīmēm tagad. Lietuvas filma bija
sērijas beidzamā un izskanot deva visām trim agrāk tikai
apjaušamo pamattoņa iezīmējumu, pērkonam ducinot pamalē, kamēr
dzejnieks Martinaitis lietuviski lasīja balādi par zudušajiem
baltajiem zirgiem. Tā bija sekvence filmā, kas tikpat labi
varēja arī būt moto patapināts no Imanta Ziedoņa Epifānijām:
„Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk... Jau kuŗo, kuŗo (pērkons
iet apkārt) reizi.” Un pāri ezeram pie Lietuvas austrumu robežas
atvadām Martinaiša vārdi:
Pāri visam, kas bijis un būs,
kas lapām liek trūdēt −
vakar un vienmēr
pāri ziedošiem sēru vītoliem.
Filmā par Latviju starp vides ieskicējumiem (ielas, tilti,
Centrāltirgus, stacijas, laukums; Ļeņins, kas nozāģētā
pareizticīgo krusta vietā rāda uz debesīm; brīvības zvaigznes
virs ziedošiem ceriņiem un Salaspils kā ļauns murgs, bet
neizdzēšams) tuvplānā izvirzījās trīs dzejnieku (Imanta Ziedoņa,
Ojāra Vācieša un Vizmas Belševicas) iejūtīgi iezīmētie portreti
vārdos un attēlos, un ar viņu domām par mūsdienu latviešu dzejas
būtību un viņu pašu lomu tās centienos.
Ziedonis bija par kultūras agresivitāti. Tai esot jāizpaužas
dzejnieka pretdarbībā unifikācijai, personas agresivitātē pret
unifikāciju, kas ir materiālās kultūras slieksme mūsdienu
pasaulē. Dzejai jāpārstāv anti-unifikācijas tendences, teica
Ziedonis. Mūsu dzejai ir jābūt tai, kas aizstāv personību. Tīri
taktiski, dzejai ir jābūt vienmēr uz robežlīnijas, robežu
tuvumā. Robežlīnija ir arī mākslinieku līnija, tāpēc dzejnieki
vienmēr ir tādās asās vietās: kur ir robežsargi, tur ir arī
dzejnieki. − Aizrobežas skatītājiem (filmas paredzēts izrādīt
visās Skandināvijas valstīs) Ziedonis savukārt zināja pastāstīt,
ka ikvienam latvietim „pieder” viena tautasdziesmu četrrinde.
Vācietis tāpat uzsvēra latviešu tautasdziesmu bagātību, latvietī
dzeja ir ieprogrammēta. Mūsdienu dzejnieka uzdevums ir
dokumentēt cilvēku pārvērtībām pilnā pasaulē.
Belševica: „Rakstīt dzejas man ir ciešanas. Es izvairos, pēc
iespējas, rakstīt dzejas. Un tāpēc es rakstu reti un maz. Es
rakstu tikai tad, kad es no tām ciešanām nevaru izvairīties, kad
esmu iekšēji spiesta.”
Ainās pie Raiņa priedes Dzejas dienā nozīmīgus vārdus dzejā
teica jaunais dzejnieks Viktors Avotiņš: „Un es saku: rādiet to
roku, lai redz, kā tā dziesma dzimst! Ja nav savas dziesmas, nav
ko tēva svārkā pa pasauli klimst. Jūs man mantā degunus
neslēpiet, vēl par agru, vēl nesit to brīdi!”
Trīs plašāk portretēto „robeždzejnieku” (Ziedoņa, Vācieša un
Belševicas) vairākus, dzejoļus filmā dzirdējām gan autora paša
lasījumā, gan atdzejotus zviedriski (Juris Kronbergs, Andrejs
Irbe), muzikālās illustrācijas bija patapinātas no Imanta
Kalniņa IV simfonijas un tautas melodiju apdarēm, kā arī no
Raimonda Paula estrādes dziesmām. Mazliet dzejnieku ēnā, tomēr
ne aizmirsti, palika mākslinieki, kuŗus filmā reprezentēja
Ziedoņa illustrētājs Blumbergs un tēlniece Zeile.
Vērtējums? − Visas trīs bija filmas, kuŗās manāmi iezīmējās
iejūtība tematā, izvēlētās pieejas lineārā skaidrība,
smalkjūtība, izpratne un vēlēšanās atslēgt durvis, ko
daudz roku tur ciet no abām pusēm.
Tā to bija izpratis arī Stokholmas recenzents Urbāns Andersons (Svenska
Dagbladet, 3.6.1978.), analītiskā apskatā par visām
trim filmām pasvītrādams to paliekošo vērtību − bezkompromisa
uzdrīkstēšanos runāt par mākslu un dzeju nevis kā tikai viena
cilvēka dziļāko jūtu izpausmi, bet ar izšķīrēju nozīmi mazu,
apspiestu tautu centienos pasargāt savu identitāti.
„Bet kas mani ietekmēja visdziļāk, tā bija šīs (televīzijas
filmu) sērijas distancēšanās no varas un oficiālajiem meliem,”
rakstīja galavārdā Urbāns Andersons.
GI
