Gundars Pļavkalns
VIENKĀRŠAS LIETAS UN BRIESMĪGIE SVEŠVĀRDI
Kā "saldu algu" par saviem recenzenta pūliņiem nesen saņēmu šādu kommentāru: "Mani saista kritikas tieksme - abās pusēs dzelzs aizkaram pēc svešvārdota stila, izskaidrot vienkāršas lietas pēc iespējas inkluzīvākā komplicitātē." Citāta paustais viedoklis patiesībā skar ļoti nozīmīgus kritikas un daiļliterātūras aspektus, tādēļ gribas to savukārt kommentēt - varbūt pat diezgan inkluzīvi un kompleksi...
Vispirms - ļoti šaubos, vai "vienkāršās lietas" tiešām ir tik vienkāršas. Sarežģītas, reizēm mulsinošas vai uztraucošas parādības gan dzīvē, gan mākslā palaikam aizsedz ar vienkāršiem izskaidrojumiem (lūkojot saudzēt nervus un ietaupīt laiku un enerģiju); reizēm šādi izskaidrojumi atgādina kaut ko no grieķu mitoloģijas - piemēram, ticējums par Heliosa četriem spārnotajiem zirgiem, kas ikrītus parādās austrumos, velk saules ratus pāri debesīm un ik vakarus nogrimst rietumu pusē jūrā. Skaisti, dzejiski - bet Koperniks, Galilejs , Ņūtons, Einšteins sagudroja citādus, ne tik vienkāršus dabas parādību izskaidrojumus... Ļoti iespējams, ka literatūras kritikā šāda attīstība nav saskatāma; bet teorētiskā uztvere tomēr ir zināmā mērā "bagātināta" un tiešāk pieskaņota literārās mākslas parādībām nekā tas bija senlaikos; Platona vienkāršā uztvere tagad daudziem šķiet archaiska. Ar "saules dieva pajūgu" mūsdienās vairs nepietiek. Ir jau vēstulēs lasīti apgalvojumi, ka "profesori dzeju analizē līdz ārprātam" u.tml., bet skaidrs, ka detalizētas analizes dažkārt sekmē iedziļināšanos dzejdarba izteiksmē, lai gan nespēj aizstāt tiešo pārdzīvojumu.
Līdzīgi Bierantam Pāvelkopam (1) viens otrs izkrāšno "savu valodu ar retiem svešvārdiem", tēlodams gudru un kultūrālu cilvēku. Ir tomēr iespējama arī citāda motivācija: tiem, kas bieži meklējušies cittautu teorētiskos rakstos, atmiņā drīzāk iznirst starptautiski pazīstamais nekā tikai latviešiem daudzmaz saprotamais vārds. Bez tam - var uzmākties šaubas, vai latviskais apzīmējums tiešām atbilst starptautiskajam; pēdējais liekas "drošāks". Tā vārds "sarežģīts" nozīmē "komplekss" un "komplicēts", lai gan šie svešvārdi nav identiski arī kā adjektīvi ("komplekss" var būt gan lietvārds, gan adjektīvs); "sarežģīts" (ar aktīvas darbošanās piekrāsu) patiesībā atbilst tikai vārdam "komplicēts". Protams, "komplicitāte" ir jau kaut kas pavisam cits (complicity n. partnership in wrongdoing. /See accomplice/) (2) Vārds "komplekss" adjektīva nozīmē ir latviskots kā "salikts", bet es šo latviskojumu uzskatu par neizdevušos: kaut kas var būt salikts no divām vienkāršām daļām; "complex" turpretī drīzāk nozīmē "intricate", "compound", "involved" ar daudzveidīgu raksturu. Man ne prātā nenāk ziedot izteiksmes precīzitāti uz "tīrlatviskuma" altāra. Daudz ērtāk palikt pie svešvārda "komplekss"... Tad "inkluzivs" ("inclusive") ir latviskots kā "adj. kas ietver sevī". Te nu tiešām jāsmejas! Fraze nespēj aizstāt adjektīvu. Jālieto būtu "ietverošs". Diemžēl, Endzelīna mācekļiem nepatīk "oši", darināti no transitīviem un viņi laikam izvēlētos vārdu "ietvērējs", par ko es sirsnīgi pateicos, jo šai formā atspoguļojas drīzāk darītājs nekā īpašība, pretēji tam, kā es saprotu "inkluzīvs". Ja nu tomēr izšķirtos šo vārdu latviskot, es allaž teiktu vai rakstītu "ietverošs", nevis "ietvērējs".
Nav arī tā, ka vārds "inkluzīvs" būtu dzejas vērtēšanā nenozīmīgs resp. tāds, bez kuŗa tīri labi var iztikt. Lūkošu parādīt šī vārda svarīgumu.
Virzas dzejā zaigo augstas virsotnes, un tās caurmēra kvalitāte ir diezgan izcila; bet Virza ir laidis klajā arī dažu pavāju dzejoli, piem.:
Man dievi ir devuši likteni retu:
Es rakstīju dzejas, es mīlēju daudz,
Es apskāvos, skūpstījos, projām tad metu,
Aiz manis žņaudz rokas, un elsā, un sauc.
Ar bijušo kopā es elsoju klusu,
Bet jautra man sirds, ne tai sāp kas, ne kaiš,
Kad skatos, kā nomirst un aiziet uz dusu
Mans maijs un mans aprīlis dievišķs un gaišs.
Tur baloži balti, kas roždobēs ganās,
Tur sievu un jaunavu koris tik kairs;
Ardievu nu, dievišķās rotaļas manas!
Ar jums man ne vīties, ne satikties vairs.
Ne palaidnes Nimfas, ne rožainus grēkus,
Ne bakchantu baru, kas trako un kūs,
Bet himnās cēlnopietnās dievīgos spēkus
Uz liras stingrstīgotas slavēt man būs.
Tur lēna nāk viņa, ar kuŗu man kopā
To altāri sargāt, kas penātiem celts;
Mēs ieejam istabās, - stingrāki stopā
Tu bultu nu, spārnotais strēlniek, velc!
Es skauju, es nesu, es skūpstu uz lūpām,
Kur atmostas apīņiem apvītais smīns,
Un aizrauj mūs abus pa bezgala šūpām
Kāds tūkstošiem gadsimtu gulējis vīns!
(3)
Te paužas kaut kas tāds, ko varbūt varētu raksturot kā "fabricētu optimismu" vai "mākslotu euforiju". Lai ieskatītu šī dzejoļa neīstumu, der pavērot Virzu "kā cilvēku". Ja var ticēt nostāstiem, Virza bijis neparasti mazā augumā, bet viņa "ideālu" šai ziņā pārstāvējis ļoti gaŗais režisors Smiļģis (nevis kāds glīti veidots mērena auguma vīrietis, piem., Gēte vai Bairons). Starp esošo un vēlamo tātad ļoti iezīmīga distance. Lai gan Virza mīlas lietās bijis uzņēmīgs, neatlaidīgs, pat uzmācīgs, viņa āriene - kas jaunībā bijusi labākajā gadījumā interesanta, drusku atgādinot faunu miniatūrā - droši vien ierobežoja sekmes. Ne velti Virza kādā citā dzejolī atzīstas:
Ai, manī, Don-Žuanā vājā,
Jums nebij iemīlēties prieks,
Kaut divi reizes jūsu mājā
Bij apsveicis jūs dziesminieks.
(4)
Tas viss nevarēja veicināt euforiju. Ja iedziļinās Virzas individuālo pārdzīvojumu dzejā, tad nākas manīt ne tikvien dedzīgu temperamentu, ievērojamu vitālitāti, asu intellektu un (vismaz zināmos aspektos) itin stingru raksturu, bet arī dvēseliskas zemestrīces, drupas, izjūtas ar pānikas nokrāsu, murgaini apokaliptiskus redzējumus. Virza, tā sakot, pazīst gan Fransuā Bušē, gan Hieronima Boša pasauli. Savā pirmajā dzejoļu krājumā viņš uzņēmis arī šādas rindas:
Ka bailēs un šausmās man dvēsele raustās:
Šī nakts ir tik liela un es viens pats.
Velk tuvāki pusnakts mani sev klāt,
Nāk tuvāki mēneša sarkanais skats.
Kaut kur kāds kliedziens kā izbaiļu sauciens,
Un noskan smiekli, un atkal viss klus.
Es klīstu tālāk pa klusumu baigo-
Visas zemes šausmas sirdī man dus.
Es kliedzu - gaist debešos saucieni mani,
Jau skauj mani mēneša sarkanais skats:
Viss liekas bēgot, šī nakts ir tik liela,
Un tu tik tālu un es viens pats.
(5)
Erotika kļūst par mocošu apsēstību:
Man netīk vairs debess, man netīk vairs saule,
Ne mākoņi baltie, pa gaisu kas skrien...
Tavas acis, tavi mati, tavs lokanais augums
Kā Jūŗa līgo man priekšā arvien.
Ak, kur lai es griežos, kur lai es bēgu,
Vai tumsa, vai gaisma, vai vakars, vai rīts -
Man kaila sieviete smaidošu seju
Līksmais dzejolis Virzas dvēselisko attīstību rāda mazāk nekā tikko citētās rindas. Te, protams, var iebilst, ka dzejnieks spēj iejusties arī paša dzīvei neatbilstošās situācijās un ka dzejdarbi jāvērtē neatkarīgi no autora biografijas. Uz to jāatbild, ka šeit īpaši spilgtā gaismā parādīts tas, kas attiecas uz ikvienu kaut cik normālu cilvēku. Īsi sakot - nevienam tik labi neklājas, un neviens - izņemot tos, kas ir "kunga dūšā" vai zināmas psīchozes pacilājuma fazē - nejūtas tik lieliski. Pirmo pantu ("Man dievi ir devuši likteni retu:
/ Es rakstīju dzejas, es mīlēju daudz, / Es apskāvos, skūpstījos, projām tad metu, Aiz manis žņaudz rokas, un elsā, un sauc.") varētu attiecināt uz Baironu; arī šis dzejnieks nebija fiziski "perfekts" (kāds no Bairona biografiem domā, ka viņa kroplums bijis nevis tas, ko angliski sauc par club foot, bet gan stīva potīte vienā kājā, taču sievietes viņam tiešām "skrēja pakaļ". Galu galā - viņš bija His Lordship, pie tam izskatīgs un interesants. Tomēr, sākot jau ar bērnību, šī izcili apdāvinātā un sabiedriski privilēģētā cilvēka dzīvē nav trūcis netīkamas pieredzes. Virzas dzejoļa 2., 3., 4. un 5. pantu nav iespējams uzskatīt par kāda serēnāka mūža atspoguļojumu, jo autors te gandrīz pilnīgi "izslēdzis visu tumšo, postīgo, skumjo, problēmatisko, kas mēdz piemeklēt arī nosvērtus, samērā "laimīgus" ļaudis. Citiem vārdiem - Virzas pieeja šai dzejolī neatbilst tam, kas iespējams, jo tā nav pietiekami inkluzīva ("ietveroša"). Šīs pieejas rezultātu varētu nosaukt par daiļrunīgu lielīšanos...Gadās arī vēsāk intellektuāli skatījuma "sašaurinājumi". Anšlava Eglīša romānā Es nebiju varonis atrodams šāds igauņu kareivja raksturojums:
Ar krēslu ieradās pirmā autokolonna. Vācijā svaigi apmācītās igauņu vienības bija ļoti moderni un smagi apbruņotas. Pamaza auguma, druknie zēni ar izpletņu lēcēju šaurmalainajām ķiverēm bija lieliskā, omulīgā garastāvoklī un ne bez zināmas, tīri igauniskas labāku cilvēku bravūras. Pulkveži svinīgi sasveicinājās. (7) Vēlāk šīs igauņu vienības uzbrūk krieviem, cīnās "ar īsti igaunisku niknumu un neatlaidību" un cieš ārkārtīgi smagus zaudējumus. Eglītis šeit, cik noprotams, lūkojis rādīt tipiskas īpašības gan psīchiskā, gan fiziskā ziņā. Dvēseliskajā "gīmetnē" varbūt saskatāma līdzība, bet āriene neatbilst igauņu caurmēra tipam. Spriežot pēc vērotā un šur tur lasītā, igauņi varbūt nav smagnējāki par latviešiem, bet ir gaŗāki. Ir redzēti gan paīsi un drukni, gan pagari un slaiki, gan milzīgi un robusti igauņu vīrieša paveidi. Šķiet, ka Eglītis tikai paīso, drukno paveidu uzskata par tipisku. Uz to norāda arī šāds apraksts Laimīgajos:
... kāds neliels, bet ļoti biezs vīrs. Ar spēcīgo kaklu, kas pārgāja gludā olveida pakausī un sānis izslietajiem elkoņiem, viņš tik ļoti atgādināja cīkstoni, ka bez pūlēm bija sazīmējams par vecās, stiprās paaudzes igauni.
Jāšaubās, vai jaunā paaudze būtiski atšķirtos no vecās, jo izskats lielā mērā atkarīgs no ģenetiskā mantojuma, kas nemēdz pēķšņi un drāmatiski mainīties. Igauņi tātad it kā būtu pamaza auguma. Neticu, ka izplētnu lēcēju ķiveres norādītu uz šauru izlasi fiziskā tipa ziņā. Eglītis laikam gan domājis "igauņus vispār". Te nu derētu atcerēties reiz Laikā publicētu rakstu; tajā kāds amerikānis cita starpā salīdzinājis latviešus ar igauņiem:
Vasarā Rīga ir vairāk zaļa nekā pelēka. Puķu dobes un mazi apstādījumi ielās. Gājēji ir mazāk skandinaviski kā Igaunijā, vairāk izskatās pēc Viduseiropas ļaudīm. Tie arī nav tik lieli augumā. (8)
Kopiespaidu te droši vien ietekmējuši Rīgas krievi, ukraiņi, gruzīni u.c. nelatvieši, taču būtībā šīs svešinieka impresijas neliekas aplamas. Kur tad radušies Eglīša it kā tipiskie, paīsie igauņi? Šķiet, ka tie izkāpuši no kāda vispārināta antropoloģiska raksturojuma: igauņi, proti, ir "Austrumbaltijas rases" pārstāvji, tādēļ viņiem jābūt paīsiem un drukniem...
Man nav pie rokas Eglīša romāna Līgavu mednieki, bet atceros, ka tur bija īpatnējs intellektuālis, kas daudz lasa, izveido noteiktus uzskatus un vēlāk šos uzskatus nekorriģē. Viss jau pilnīgi skaidrs... Šķiet, ka apmēram šādā veidā izskaidrojamas Eglīša domas par kaimiņtautas izskatu. Dominē "pareizais
viedoklis", nevis tiešie novērojumi, kas tam neatbilst. (Patiesībā igauņu senčos ir ne tikvien paīsā Uralu subrase, bet arī gaŗie, robustie vecā akmens laikmeta mednieku pēcteči, gaŗais laivas cirvju resp. auklas keramikas izplatītāju tips, vikingi u.c. Tādēļ nav jābrīnās, ka igauņi tikai daļēji atgādina priekšstatu par "Austrumbaltijas rasi".)Tagad atgriezīsimies pie Virzas. Krājumā Laikmets un lira (kur vairs neatspoguļojas Virzas Sturm und Drang pārdzīvojumi) uzņemts arī šāds dzejolis:
Šoreiz atkal visu dienu
Pavadu pie jums, Helēn.
Kaut tas vilktos tā arvienu!
Vakars pienāk lēni, lēn.
Krēslībā grimst jūsu mati.
Ļauties tīk man mirklim šim,
Noraugoties, kā jūs pati,
Liekta pāri šuveklim,
Šujat puķes daždažādas
Daiļā kreklā, un man šķiet,
Manu seju puķēs šādās
Veiklu roku iešuviet,
Lai uz jūsu krūtīm rāmām
Viņa dienu, nakti dus,
Atšķirta no citām dāmām,
Skatot jūsu brīnumus. ("Novakarē".)
(9)
Puritāņiem šādi sacerējumi nepatīk. Netrūkst arī ļauzu, kas te saskatītu vienīgi erotiku vai - Dr. Ulafa Jāņsona viedajiem vārdiem runājot - "visai normālas un parastas veselīga vīrieša tieksmes". Gluži tik vienkārša tā lieta tomēr nav. Pirmkārt, "vīrieša tieksmes"- tāpat kā "sieviešu tieksmes", plūs vēl visvisādas ievirzes un intereses - ir dzejai derīga viela. Otrkārt, citētajā dzejolī ir arī tādas sastāvdaļas, kas uzbuŗ "gaisotni" un nemaz nav erotiskas. Treškārt, Virzam radusies svaiga iedoma ("Manu seju puķēs šādās / Veiklu roku iešuviet utt.), kas sekmīgi apvienota ar pārējiem skatījuma elementiem. Rezultatā šim dzejolim piemīt kaut kas tāds, kas var atgādināt gan dažu Vermēra gleznu ar iekštelpām un rātnām sieviešu figūrām, gan Modiljani rafinēti erotiskos plikņus. Te ir izvaļīga paciemošanās Zemgales lauku mājās, bet arī kāda eksotiska piekrāsa, ko rada Virzam diezgan pamatoti piedēvētā nelatviskā, orientālā juteklība (kaut kas "orientāls" bijis pat viņa izskatā). Attēlotā situācija, protams, nav nekas "pārmērīgi sevišķs"; daži to uzskatītu par triviālu. Taču - nedaudzās rindās te labi organizēti visi galvenie elementi, kas ietilpst šādā situācijā. Autors bijis pietiekami inkluzīvs ("ietverošs"). Līdz ar to - īstas poēzijas šai "vieglajā" dzejolītī ir vairāk nekā pretenciozajās vārsmās par autora reto likteni un saulaini cildenajām nākotnes izredzēm...
Dzejas (resp. lirisko, episko vai drāmatisko sacerējumu) būtiskais mērķis ir cilvēka iekšpasaules īstenības un ar šo īstenību saistīto ārpasaules aspektu parādīšana, nevis praktiskas pamācības vai morāles sprediķi. Autors, tā sakot, atbīda priekškarus, atveŗ logu, parāda gaišu vai satumsušu ainavu un ļauj šaurajā telpā ieplūst āra gaisam (kas ne vienmēr ir tīrs un smaržains). Ainavai jābūt šādā vai tādā veidā interesantai, un gaiss nedrīkst būt pārāk smirdīgs, jo citādi autors nespēs kaut cik ilgstoši piesaistīt lasītāja uzmanību... Lai cik paradoksāli tas liktos, autoram jābūt reizē inkluzīvam un ekskluzīvam un jāatrod līdzsvars starp šīm ievirzēm. Ir daudz mākslinieciski visai labu sacerējumu, kas līdzsvaram tuvojas, bet to īsti nesasniedz. Reizēm šādos darbos ir liekas norises vai nevajadzīgas sīkdaļas; autors vai nu pārcenties, vai arī nav gluži pietiekamā mērā spējis saskatīt un atmest nesvarīgo, neiederīgo. Dažreiz sacerējumā ieveidoti gandrīz visi nozīmīgie elementi, bet kritiskam lasītājam šķiet, ka mākslinieciskā vērtība būtu augstāka, ja netrūktu - kaut vai mērenas piekrāsas veidā - iezīmju, kas ļautu izvairīties no zināmas "plakanības" kopiespaidā. Šo otru paveidu var manīt, piemēram, vienā no Dievišķo rotaļu svinīgākajiem dzejoļiem:
Pret mūžību tas sevi griež,
Kas paceļas pār laika strāvu
Un apkārt domu masas sviež,
Kā vaļā ticis vulkāns lāvu.
Kā Dievs viņš, kuŗu kalna gals
Reiz tumšos padebešos tina,
Un zibeņi un pērkonbalss
Tā gribu zemei atgādina.
Viņš viņai jaunu laiku veŗ,
Bet apakšā, tur, baiļu skauta,
Tā vārdus paklausīgi tver
Uz vaiga nokritusī tauta.
(10)
Cik noprotams, šeit apdzejots Nīcšem līdzīgs filozofs vai rakstnieks. Šāda spožuma atblāzmu var redzēt arī uz daža polītiska pravieša vai totālitāra vadoņa sejas. Īstenībai šīs rindas atbilst vairāk nekā iepriekš citētais vārsmojums par nimfām, cēlnopietnām himnām etc.; tomēr šķiet, ka "āķīga" parodija Virzas uztveri spētu lielā mērā diskreditēt. Kādēļ? Tādēļ, ka Virza savu dižpravieti skatījis pilnīgi bez ironijas vai skepses. Dzejolis būtu inkluzīvāks un pietiekami līdzsvarots, ja Virzas grandiozo redzējumu priekšplānā šķērsotu Tomasa Manna ēna. - Būtiski tas pats sakāms par krājumā Skaidrība uzņemto sonetu "Vadonim", kuŗa tercas ir šādas:
Bet pārāk smags tam bezdarbības slogs,
Tā domas sazaro kā vīna koks,
Un atkal, apņemts Dieva gara zibas,
Viscēlākos viņš palīgā sev sauc,
Liek dumpim uzliesmot un cīņā trauc
Liels, tautu veidodams pēc savas gribas.
(11)
Dažam lasītājam šīs rindas tūdaļ modinātu skeptiskas pārdomas par "viscēlākajiem"; par visādu - gan cēlu, gan necēlu - īpašību sajaukumu cilvēka psīchē; par dižgaru vājībām un kļūdām utt. Līdz ar to Virzas uztvere (šai sonetā) pārliecinātu tikai daļēji.
Uztveres apjomu dažkārt var skaidrāk ieskatīt, ja salīdzina divus vai vairākus autorus, kas ir vismaz attāli gara radinieki. Tā Anšlavs Eglītis pa daļai atgādina Oldesu Haksliju (Aldous Huxley). Ne viens vien Hakslija raksturs varētu kaut kā iekļauties arī Eglīša prozā vai lugās. Piemēram:
Cuthbert Arkwright was the noisiest and the most drunken on principle and for the love of art as well as for that of alcohol. He had an idea that by bawling and behaving offensively, he was defending art against the Philistines.... He made his living, and in the process convinced himself that he was serving the arts, by printing limited and expensive editions of the more scabrous specimens of the native and foreign literatures. Blond, beef-red, with green and bulging eyes, his large face shining, he approached vociferating greetings. Willie Weaver Jauntily followed, a little man perpetually smiling, spectacles astride his long nose, bubbling with good humour and an inexhaustible verbiage. Behind him, his twin in height and also spectacled, but grey, dim, shrunken and silent, came Peter Slipe.
'They look like the advertisement of a patent medicine,' said Spandrell as they approached. 'Slipe's the patient before, Weaver's the same after one bottle, and Cuthbert Arkwright illustrates the appalling results of taking the complete cure.' (12)
Tieši "eglītisks" šis izvilkums, protams, nav, bet kaut kā atgādina Eglīša paņēmienus. Pļēgurīgajam Katbertam ir zināma radniecība ar Salutauru (lai gan netrūkst arī nozīmīgu atšķirību). Abi "vīreļi" jau pavisam tuvu Eglīša skatījumam. Tas sakāms arī par sarkano zinātnieku Illidžu, kas rūpīgi notēlots tai pašā Hakslija romānā. Turpretī ārpus Eglīša uztveres joslas ir šāds raksturojums:
I noticed I was being followed from window to window by a young man. I liked his looks. Very black, with an olive skin, rather Roman, no taller than I. At the fourth window he began to talk to me in extraordinary French, with accents on all the mute E's .... And he began pouring out his admiration in the choisest Tuscan. I looked at him. After all, why not? Someone one has never seen before and knows nothing about - it's an exciting idea. Absolute strangers at one moment and as intimate at the next as two human beings can be. Besides, he was a beautiful creature .... But he'd never heard of Mozart - only Puccini .... I hadn't let him touch me in the cab. He came at me as though he were going to kill me, with clenched teeth. I shut my eyes, like a Christian martyr in front of a lion. Martyrdom's exciting. Letting oneself be hurt, humiliated, used like a doormat - queer. I like it. Besides, the doormat uses the user. It's complicated. He'd just come back from a seaside holiday by the Mediterranean and his body was all brown and polished by the sun. Beautifully savage he looked, a Red Indian. And as savage as his looks....he bit me on the neck .... I dug my nails into his arm so that the blood came. Afterwards I asked him what he was called. His name was Francesco Allegri, and he's an aeronautical engineer, and comes from Siena, where his father's a professor of medicine at the university. How curiously irrelevant that a brown savage should design aircraft engines and have a father who's a professor! I'm going to see him again tomorrow. (13)
Šai citātā ir izlaidumi; paturēts tikai svarīgākais. Mesalīniskā Lūsija Tentemaunta (Tantamount) vēstulē izklāsta vienu no savām seksa dēkām; vēstule rakstīta viņas pielūdzējam Volteram Bidleikam... Citāts lieliski parāda Lūsijas raksturu. Bez tam lasītājam rodas adekvāts priekšstats par italiešu donžuanu, kuŗu Lūsija izmanto savas pieredzes bagātināšanai. Par spīti Lūsijas "mesalīnismam", autors neieslīd morāles sprediķos vai pornografijā un atturas no vienkāršotas kariķēšanas. Hakslija skatījums te ir būtībā pētījošs (eksplorātīvs) un jūtīgs kā seismografs. Galvenais te ir mēģinājums iedziļināties raksturos un parādīt situāciju bez manāmiem "pieškiebumiem". Var jau būt, ka maldos, bet šķiet, ka Eglītis te būtu kaut ko "piešķiebis" resp. vienkāršojis, atklātāk izsmiedams vai nosodīdams Lūsiju un rādīdams uzmācīgo italieti vai nu kā filmu skaistuļa stereotipu, vai arī kā "rupju, primitīvu tēviņu". Hakslija pieeja ir atturīgāka un subtīlāka. Piemēram, italietis ir civīlizacijas ietekmēts un "no labas ģimenes", technoloģiski izglītots, mēreni kultūrāls (pazīst vienīgi italiešu operas); viņam nepārprotami piemīt arī kaut kas no mežoņa. Viņš ir glīti veidots, bet vairāk atbilst mediterānās rases iezīmēm nekā minētajam Holivudas stereotipam, jo nav gaŗāks par ne visai prāvo Lūsiju. Komūnists Ilidžs jau agrāk raksturojis Lūsiju - kas ir angļu dižciltīgo un kanadiešu (pa daļai franču kanadiešu) atvase - kā "izsmalcinātu un iesmaržinātu mežoņa vai dzīvnieka atdarinājumu" (kas viņam izskatās pēc "baltas nēģerietes" - a little white negress). Tātad šeit atkal ir civīlizētu un "mežonīgu" īpašību sakopojums. - Varbūt derētu piebilst, ka Ilidžs šai romānā nav nekāds "pozitīvais varonis": Hakslijs atzīst viņa prāta asumu, bet ironizē par viņa izdarību un spriedumu īsto motīvāciju; Ilidžs, tā sakot, ir sīka personībiņa ar prāvu intelliģenci. - Lūsijas vēstulē ir vairākas detaļas ("the choisest Tuscan", "Mediterranean", "all brown and polished by the sun", "savage", "a Red Indian" etc.) , kas liecina, ka Hakslijs te labu tiesu aizguvis no sava drauga H.D. Lorensa domām un fantazijām par etruskiem un indiāņiem; skaidrs tomēr, ka Hakslijs šos aizguvumus pieskaņojis savai uztverei un neatdarina Lorensa viedokļus bez pārveidojumiem. Autors neizsakās "tieši" (resp. kā sprediķotājs); ja lasītājs grib izdibināt Hakslija būtisko nostāju šai lietā, tad nevarēs iztikt bez iedziļināšanās visā sacerējumā. Lasot "baltās nēģerietes" vēstuli, rodas illūzija, ka tur ainojas "nepārveidota dzīve". (Pie tam Hakslijs nebūt nav kāds rakstu mākslas "instinktīvists", kas vadītos galvenokārt no jūtām un nojautas, nespēdams formulēt abstraktākus prātojumus. Par spīti autora prātošanas spējām - pa daļai varbūt tieši šo spēju ietekmē - viņa personāži visumā nekļūst par marionetēm, kas maz atgādina cilvēkus. Dzīve patur savu daudzveidību.) Manuprāt, Hakslijs te mākslinieciski sekmīgi izmantojis savu inkluzīvo uztveri; turpretī Eglīša rīkošanās ar līdzīgu vielu būtu tiešāk pieskaņota autora domām, drusku konvencionālāka, tātad mazāk "ietveroša".
Inkluzīva uztvere ir allaž tikai relātīva, jo visus īstenības aspektus neviens nespēj ietilpināt savā uzmanības joslā, prātojumos, iztēlē un atmiņā. Nav tādu cilvēku, kas nebūtu daudzējādā ziņā "ierobežoti"; ikviens - profesorus ieskaitot - ir dažos aspektos vairāk vai mazāk nezinīgs (ignorants). Domāšana par "blakus lietām" mēdz būt pavirša, apmierinoties ar nevērīgiem vispārinājumiem, sajaucot faktus, izvairoties no visa, kas varētu kaut kādā veidā apgrūtināt. Kāds amerikāņu psīchologs šādā sakarībā runā par the principle of least effort:
As a rule monopolistic categories are easier to form and to hold than are differentiated categories. While most of us have learned to be critical and open-minded in certain regions of experience, we obey the law of least effort in others. A doctor will not be swept away by folk generalizations concerning arthritis, snake bite, or the efūcacy of aspirin. But he may be content with overgeneralizations concerning politics, social insurance, or Mexicans. (14)
Te nu būtu jāaizrāda, ka rakstu mākslinieka darbā tik šaura speciālizēšanās nav attaisnojama, jo viņa rosme attiecas uz dzīvi vispār, nevis tikai uz slimību ārstēšanu vai celtniecību, vai zemkopību, vai lopkopību, vai matēmatiku, vai tirgošanos, vai tenisa spēlēšanu, vai apavu labošanu... Viņš drīkstētu aplūkot daudzas parādības samērā "plaši", ne tik "mikroskopiski" kā īstie speciālisti; bet - īpaši attieksmē uz cilvēci - viņam jāattīsta vismaz kaut cik detalizēta uztvere, izvairoties no pārāk vienkāršotām un līdz ar to īstenībai maz atbilstošām katēgorijām. Šāda uztvere, protams, tiecas būt "ietveŗoša" un daudzveidīga (kompleksa). Tā sauktie stereotipi var zināmā mērā atbilst īstenībai, bet tie pārāk sašaurina priekšstatu par to, kas attiecīgajā katēgorijā būtu "atrodams". Daiļliterātūrā stereotipi mēdz vismaz dažas vietas, tā sakot, padarīt nedzīvas vai iztukšot, radīt plakanības iespaidu (kaut ko līdzīgu Potjomkina sādžai). Ja rakstnieks pasmīn tādēļ vien, ka nēģeru būvstrādnieks lasa Sartru vai Kamī, tad ir skaidrs, ka godājamā autora uztveri šai ziņā noteic stereotips. Smīnēšana būtu pamatota vienīgi tad, ja raksturojums nebūtu vispārināts un attiektos uz tiešām neapdāvinātu individu, kas lūko tēlot gudru un kultūrālu cilvēku. Pat viens otrs baltais lasītājs nebūs pārliecināts, ka intelliģents nēģeris ar neviltotām kultūrālām interesēm nav iespējams ārpus universitātes... Stereotips turpretī norāda, ka nēģeru katēgorijā ietilpst "predestinēti mežoņi" - varbūt ar pavisam nedaudziem izņēmumiem, ko izskaidro ar baltās rases piejaukumu - un ka neviens melnais būvstrādnieks nevar būt potenciāls kultūras cilvēks ar izcilām domāšanas spējām. Šāda nostāja daudziem baltajiem, kā saka, iet pie sirds - bet vienīgi tādēļ, ka viņu uztveri noteic tas pats (vai līdzīgs) stereotips, kas dzīvi dara ērtāku:
The stereotype acts both as a justificatory device for categorical acceptance or rejection of a group, and as a screening or selective device to maintain simplicity in perception and in thinking. (15)
Tiem, kas ieraduši rīkoties ar diferencētām katēgorijām, nēģeŗa stereotips neliksies diezcik pārliecinošs - un varbūt gribēsies pasmaidīt par autora pasmīnēšanu...
Šķiet, ka galvenie stereotipu resp. ekskluzīvas uztveres cēloņi daiļliterātūrā ir nezināšana, piesardzība un slieksme uz aizspriedumiem. Nemācītiem sendienu ļautiņiem, kas bija redzējuši tikai Latvijas pakalnus, neesot gribējies ticēt, ka vasaras vidū iespējami "sniegi kalnu galotnēs". Mūsdienu rakstnieks, protams, nav tik ignorants, bet šad tad viņam gadās kāds attāli līdzīgas "ierobežotās" uztveres izpaudums. Piesardzīgi individi - dažu dzejnieku, prozas rakstnieku vai drāmatiķi ieskaitot - palaikam nesaka to, ko citi negrib dzirdēt, un saka to, kas citiem patīk. Stereotipu lietošanu šādos gadījumos noteic konformisms, ērta peldēšana pa straumi. Aizspriedumainie skatās ar vienu aci. Bez tam - netrūkst ļaužu, kas no dabas pārāk stulbi vai iztēles spējās nevarīgi, lai attīstītu daudzpusīgu pasaules uztveri; tie neizaug par nopietni vērtējamiem autoriem, tādēļ ar šo paveidu te nav vērts tālāk nodarboties.
Nezināšana un piesardzība kaut cik brīvā sabiedrībā nav diez cik noturīgi faktori. Piesardzīgie var noskaisties un aizmirst "diplomātiju"; tad nu reizēm gadās, ka dažs stereotips iekrīt atkritumu tvertnē un parādās mazāk populārs viedoklis. Arī nezināšanai ir māla kājas. Piemēram, rakstnieks, kuŗa uzskati par "baltajiem, melnajiem un dzeltenajiem" ir visai rudimentāri, kādā lietainā nedēļas nogalē, atpūzdamies no romānu darināšanas, izlasa labu grāmatu par antropoloģiju; viņa uztvere attieksmē uz rasēm kļūst inkluzīvāka. Turpretī aizspriedumi ir noturīgi; tie spēj lielā mērā atvairīt pieredzi un intelliģenci. (Defeated intellectually, prejudice lingers emotionally.)
Aizspriedumi mēdz sakņoties īpaša paveida mentālitātē, ko dažkārt apzīmē par aizspriedumaino vai autoritāro personību. Šādiem ļaudīm raksturīgas pretdemokratiskas ievirzes, vadoņu dievināšana, īgnums pret citām rasēm, tautām un šķirām, prasība pēc ārējas disciplīnas, pārmērīgs konservātīvisms, dichotomizācija (t.i. slieksme visur redzēt vai nu baltu vai melnu, izslēdzot pārējos toņus), alkas pēc noteiktiem uzskatiem, vairīšanās no šaubām, konvencionāla morālizēšana, ambivalence pret vecākiem, maskēšanās, savu vājību projicēšana uz citiem, grēkāžu meklēšana, varas apbrīnošana, prestiža medības, oportūnisms, materiālisms, cinisms, iztēles un domu "apcirpšana", sašaurināta introspekcija, māņticība, slieksme uz stereotipiem. Psīchologs Eizenks (Eysenck) norāda, ka autoritarā personība var būt gan ar labā spārna polītiskajām ievirzēm, gan ar galēju kreisumu:
...evidence is available to show that Comunists share with Fascists that 'toughmindedness' which is such a marked feature of the ethnocentric. With them, the superiority of the working class is as axiomatic as is the superiority of the middle class with the Fascist....Their scapegoat is not the Jew, but the Capitalist. (16)
Individi ar galēji aizspriedumainu (vai autoritāru) mentālitāti nekļūst par ievērojamiem dzejniekiem vai prozas rakstniekiem; drāma ir ļoti sabiedriska māksla un līdz ar to tuvāka aizspriedumu balstītiem stereotipiem, bet šķiet, ka pat lugu sacerēšanai nepieciešams mazāk konvencionāls skatījums. Pieredze tomēr liecina, ka ļaudis ar stipru autoritārisma piejaukumu var būt mākslinieciski sekmīgi literātūrā. Šādos gadījumos personībā netrūkst arī "demokratisku", lokanāku, ne tik konvencionālu, īstenībai tiešāk un daudzpusīgāk pieskaņotu īpašību. Iespējams, ka nelielā apjomā zināma autoritāra patvarība rakstniekam ir nepieciešama, lai rastos sakarīgi un pārskatāmi uzbūvēts darbs. Citiem vārdiem - forma ir vienkāršošanas un izvēles rezultāts, bet šīm norisēm ir "diktātoriski" cēloņi, tādēļ autors laikam nevar pilnīgi iztikt bez autoritārisma piejaukuma... Šāds mērens piejaukums dažkārt izpaužas zobgalībās par "amūziskiem mietpilsoņiem" (kas lielā mērā ir mākslinieka out-group), dižgaru apbrīnošanā, tā saukto bestselleru nonicināšanā vai etnocentrisma laipnākajos aspektos, piem., interesē par savas tautas vēsturi, tradicijām, īpašībām. (Etnocentrisms šī vārda labākajā nozīmē ļoti skaidri saredzams Jāņa Veseļa teiksmās.) Autoritārisms, kas pārsniedz mērenības robežas, kaitē mākslas darba veidojumam.
Tā kā jau izteicos par "ietveŗošām" vai ekskluzīvām parādībām Virzas, Anšlava Eglīša un Oldesa Hakslija darbos, tad pilnīgākai izgaismošanai varbūt noderētu arī daži vērojumi par autoritārismu attieksmē uz Virzu, Eglīti un Haksliju.
Virzas personībā nepārprotami daudz autoritāro iezīmju: īgnums pret demokratiju, vadoņu un varoņu apjūsmošana, cinisma un brutālitātes piedeva, zemnieku un kareivju cildināšana, rojālisms, konservātīvisms. Turpretī viņa klaji paustā erotika diezkā vis neatbilst autoritārajam skatījumam, jo Virzas dzejā tā saistās ar jutekliskiem un aistētiskiem pārdzīvojumiem, nevis tikai ar "uzvarētāja" vai "uzvaras tīkotāja" pozi. Virzas jūtu dzīve visumā nav apspiesta, un arī iztēle darbojas ļoti brīvi. Daudzi Virzas dzejoļi ir nesaudzīgi introspektīvi, piem.:
Balss, ne dziesma neatskan,
Tuvums, tālums klusē,
Mēnesnīcā apkārt man
Rudzu lauki dusē.
Dvašu nesaudzīgu tos,
Stiprais, kas še bijis,
Kalnājos un atvaros
Baigi sagrozījis.
Vairs nekas tos neuztrauks,
Spīdumu kā prauliem
Liekas tie kā nāves lauks,
Nosēts miroņkauliem.
Sevī pavērdamies kluss,
Redzu manī pašā:
Rudzu lauks, sen miris, dus,
Kaltis tavā dvašā
Pretēji tipiskiem autoritāristiem, Virza cienī mākslu un sievietes uzskata par cilvēkiem. Erotiskās rotaļas bieži apvienojas ar simpatijām resp. nepaliek tikai pie sievietes ķermeņa izmantošanas:
Kad atdabūjām senos skatus, -
Es noskūpstīju, ļāvies sev,
Ar zemi sajukušos matus
Un nobālušo seju tev.
("Kad manas rokas tevi skāva")
(18)
Straumēnos un vārsmās autoritārisms visuma "nenoēd" mākslas vērtību. Izņēmums šai ziņā ir daža neiederīgi didaktiska vārsma vai polītiski iekrāsota satira, piemēram:
Kad kopā sagūlies tai negausības dienā
Ar demokratiju bij dumpis gultā vienā,
Tad no šīs vienības tiem dzima briesmons baiss
Šī prese brīvajā, bērns viņu mīļākais,
Un atgādināja, ik lietā zaudējs sāti,
Viņš tēvu zemumā un izlaidībā māti.
("Briesmonis") (19)
Te nu viss ir tā sapiparots un pārsālīts, ka no Virzas parastās kvalitātes nekas liels nav palicis. Stereotips brīvās preses īpašības sašaurina, izslēdzot visu kaut cik vērtīgo un atstājot vienīgi zemiskas un neatbildīgas izpausmes. Jāteic - labi, ka Virza polītiski kalpojis galvenokārt kā publicists (rakstos, kas vēlāk sakopoti grāmatā), retāk kā dzejnieks!
Anšlavs Eglītis nemēdz vadoņus tā ideālizēt, kā to bieži darījis Virza; bet arī viņa personībā un sacerējumos autoritārismam ir ievērojama loma. Eglītim piemīt slieksme uz diezgan neiecietīgu etnocentrismu. Viņš mēdz orientēties uz "mūsu balto rasi", pie tam arī šādā apjomā būdams samērā ekskluzīvs. Uztvere, kas redzama šinī citātā gan ir šaurāka nekā autora parastais skatījums, taču būtībā visai "eglītiska":
Tumšā naktī mūsu sargi bija ievērojuši tumšus stāvus kūņojamies pie dzeloņžoga ap municijas bunkuru un tos sašāvuši. Tie izrādījās pusmūža pāris ar desmitgadīgu meiteni. Tie bija ziemeļu krievi, kas maz vien atgādina mongolizētos, apaļgalvainos, strupkājainos lielkrievus. Ziemeļnieki ir slaidi, gaŗi, gaišmataini, zilacaini laipnām, atklātām sejām...Tas bija neparasti skaists bērns. Resnas, linu krāsas bizes, acis lielas un dzidras, pilnas lepnuma un spīts.... Varbūt meitene tomēr bija mūsu pašu asiņu?
Ka šo apgabalu kādreiz apdzīvojuši latvieši, liecināja daudzie pret austrumiem vērstie pilskalni. Mūsu brīvvalsts diplomāti, slēgdami mieru ar Padomju Krieviju, nezināšanas vai paviršības dēļ bija pametuši tik daudzus latviešu apdzīvotus apgabalus krieviem. (20)
Ja pacenšas "lasīt starp rindām", var noprast, a nesajaukti baltie savā vislabākajā paveidā ir "slaidi, gaŗi gaišmataini, zilacaini" un nav apaļgalvaini (brachikefaliski). Lielkrievi, šķiet, ir apaļgalvaini un strupkājaini vienkārši tādēļ, ka tos ģenetiski ietekmējuši mongoļi. Senslavi jau arī bija ziemeļnieki. Taču - varbūt skaistā meitene visādā ziņā bija pārāk lieliska, lai to varētu uzskatīt par krievieti? Nu, ja viņa nav senslavu tipa krieviete, tad viņas izskatā atkal parādās tīrbaltisko letgaļu īpašības. Pārkrievota tautiete. Šā vai tā, bet skaistās meitenes gaišie mati ir tīri blondā linu krāsā; iesarkanais blondums, kas piemīt daudziem skandinaviem un ķeltu pēctečiem, būtu jau drusku "šaubīgs", jo sarkani mati taču norāda uz nelāgu raksturu (Samuelis Sams un Salutaurs ir sarkanmataini; sevišķu uzdevumu virsnieks Peterss ir iesarkani blonds kā vīkings; "Gei Hjū" ir "sarkanmataina kā pats grēks"; ja pareizi atceros, arī lempīgais Kode, kas iekārīgi blenž uz gandrīz visām sievietēm, ir sarkanmatains; lieliskajā stāstā "Ģīmetne" autors runā par "blēža matu sarkano blāzmu" vai tml.). Tīrblondu un tīrrasīgi zilacainu ļaužu raksturs ir cēls; par to nepārprotami liecina viņu jaukā sejas izteiksme un dveselīgie skatieni. - Daudziem lasītājiem autora pieeja liksies nevainojama; dažus tā neapmierinās. Jāaizrāda, ka apaļgalvainība piemīt arī pavisam īstiem eiropiešiem, kas, domājams, nav vis mongolizēti. Alpīnā paveida franči neizskatās pēc "dzeltenajiem". Bez tam - iegarenas (dolihokefaliskas) galvas nenozīmē rasisku pārākumu. Šo galvas formu iespējams pat uzskatīt par primitīvu, jo tā piemīt visiem pērtiķiem un pirmcilvēka (Homo erectus) skeletiem. Patiesībā gan ļoti jāšaubās, vai apaļās galvas ir kaut kā "labākas" par iegarenajām. Tiesa, vācu ģeniji (Gēte, Bēthovens, Kants, Šopenhauers u.c.), kam - saskaņā ar Ziemeļu rases apjūsmotāju pārliecību - jābūt gaŗgalvainiem, patiesībā bijuši apaļgalvaini. Taču - Rietumu civīlizācijas pamatu likšanā visnozīmīgākā loma bijusi gaŗgalvainajai Vidusjūŗas rasei. Vārdu sakot - neizšķirts...
Etnocentrisms, kas saistās ar vēlmju domāšanu, bieži vien ir murgaini fantastisks un ārkārtīgi neiecietīgs, kā to var redzēt no nacistu doktrinām par "kungu tautu" un "zemcilvēkiem". Amerikāņu nacisti vēl pavisam nesen izsludinājuši, ka žīdi neesot baltie...) Eglītis gan nenoslīd līdz nacistu murgojumiem un necilvēcībai, bet arī viņa uztverē ir kaut kas no subjektīvi iecerētas "augstākās rases"; uz visu, kas šim subjektīvajam priekšstatam neatbilst, viņš skatās diezgan greizi - Citātā Eglītis runā ar ierēdņa Raiņa Ozolāja muti, rādīdams kaut ko tādu kā savas pārliecības kodolu. Būtiski tie paši uzskati manāmi (līdzīgi atšķaidītai esencei) arī pārējos Eglīša darbos: viņš, teiksim, akceptē olīvīgāku ādas krāsu, ja rožaini baltā "nav dabūjama", bet citādi maz atšķirību. Kritiskāk ievirzīts lasītājs te saskata stereotipa uztiepšanu resp. sašaurinātu, nepietiekami inkluzīvu uztveri. Jāpiezīmē, ka vairums Eglīša stereotipu nav tikai intellektuālas parādības, jo tiem acīmredzot ir dziļas saknes jūtu dzīvē. Tas viss liecina par dažām itin autoritārām personības un skatījuma iezīmēm.
Eglīša slaidā cēlcilvēka tipam raksturīgais ķermeņa gaŗums (šķiet, vismaz kādi 175 cm) pavedina uz vēl kāda aspekta ievērošanu. Ķermeņa gaŗums ne tikvien saistās ar priekšstatiem par rasi, bet arī raksturo "autoritātes un varenības simbolus". Ne velti senlaiku bareljefos un freskās valdnieki dažkārt rādīti pārdabīgā lielumā. Šķiet, ka gaŗi (vai, kā Eglītis teiktu, stalti) augumi ērti apvienojas ar bērnībā uzkrātiem iespaidiem par vecāku un citu pieaugušo vairāk nobriedušajām prāta un jūtu iezīmēm, tiesībām, pienākumiem, spēku un tā palīdz radīt ir bijību, ir cienu (esteem). Daudzi (kaut arī ne visi) karaļi vai dižciltīgie bijuši krietni vien gaŗāki par caurmēru. Šāds izskats viņiem droši vien palīdzēja dominēt pār "tautu". Eglīša darbos ķermeņa garums ir viens ņo uzkrītošākajiem autora " jājamzirdziņiem". Šim faktam droši vien ir vairāk nekā paviršs sakars ar minēto simbolu. Galu galā - ārpus šī sabiedriski psīcholoģiskā aspekta gaŗumam nav vispārināma pārākuma ne "praktiskā" ne aistētiskā ziņā. Milzīgie lodes grūdēji nevar skriet maratonu - tāpat kā paīsie, slaikie maratona skrējēji nevar diezcik sekmīgi grūst lodi un tamlīdzīgi. Pareiziem samēriem pietiek ar nedaudzām collām virs 5 pēdām. Pat ļoti īsais dzejnieks Kītss bieži raksturots kā samērīgs, piem.:
Severn noted that although Keats was small, not more than three quarters of an inch over five feet, he seemed taller, partly because of the erect carriage of his limbs and head, partly because of the perfect proportion of his body, but most of all because of his expression, which Severn described as dauntless, 'such as may be seen on the face of some seamen'. (21)
Šķiet, ka šī ļoti glītā cilvēka āriene citātā tomēr pārāk saslavēta, jo viņa kāju samēri droši vien nebija tieši "perfekti". To nevarētu teikt par nelielajiem (bet ne sevišķi īsajiem) Jemenas līdzenuma arabiem (vīriešu caurmērs 164 cm): viņu "sēdus gaŗums" (relative sitting height) ir tikai drusku virs 51%. (Turpretī daudz gaŗākajiem dienvidslavu melnkalniešiem caurmērs kādi 177 - 178 cm - "sēdus gaŗums" ir 52%; somiem- 172 cm un 53%). Arabi un berbeŗi nav gaŗāki par eiropiešiem, bret viņiem ir gaŗākas kājas un līdz ar to citādi samēri; ziemeļnieku un viduseiropiešu parastais "sēdus gaŗums" esot 52 - 53%; arabiem un berbeŗiem raksturīgi 49 - 51%. Mediterānā tipa netrūkst ari Eiropā, piem., spāņi līdzinoties arabiem. Par "izbalinātu" Vidusjūŗas rases paveidu antropologs Kūns (Carleton S. Coon) uzskata Skandinavijas t.s. Halštates tipu (kas bieži sastopams Zviedrijā un Austrumnorvēģijā); arī šim paveidam visai "arabiski" samēri (īss rumpis un gaŗākas kājas). Gaŗuma caurmērs šim tipam 172 cm - īsāks nekā vairākām citām skandinavu grupām, piem., īslandiešiem. Vārdu sakot, pat kāju samēru (22) lietas nav tik vienkāršas kā to dažkārt iedomājas... Mājienu par to, kā no aistētiskā viedokļa var skatīties uz sevišķi gaŗiem džentlmeņiem (Virzas un varbūt arī Eglīša "ideālu"), dod Hemingvejs (kas pats bija visādi prāvs smagsvars, bet neizskatījās pēc Vatusi cilts virsaiša:
Francis Macomber was very tall, very well built if you did not mind that length of bone, dark, his hair cropped like an oarsman, rather thinlipped, and was considered handsome. (23)
Glīts cilvēks, augumā elegants, bet - izcili gaŗo kaulu dēļ - ne bez vienmulības kopiespaidā. Ja šāds individs ir ļoti robusts - klasiskās skulptūras Herkulesa stilā -, tad viņam ir izlīdzināti samēri, bet pārāk daudz ķermeņa masas, lai rastos īsta elegance. Slaikais paveids ir drīzāk "šiks" (chic) nekā sevišķi glīts, tas atgādina gotisko mākslu un sevišķi jau t.s. manierismu, ko interesanti raksturo Kenets Klārks (Sir Kenneth Clark):
...removed from the chastening influence of the classic tradition, they produced nudes of fantastic slenderness and elongation. Cellini's Nymph of Fontainbleau is so far from the antique canon of proportion that her legs alone are six heads long; and yet Cellini, in his native Florence, had made for the base of the Perseus a figure of Danae as neat and trim as any nude of the Renaissance. The fact that mannerism flourished so luxuriantly when transplanted is due partly to the latent Gothicism of French art, but also to the fact that, even in the middle ages, France had been the centre of 'chic'. The goddess of mannerism is the eternal feminine of the fashion-plate. A sociologist could no doubt give ready answers why embodiments of elegance should take this somewhat ridiculous shape - feet and hands too fine for honest work, bodies too thin for childbearing, and heads too small to contain a single thought. But elegant proportions may be found in many objects which are exempt from these materialist explanations - in architecture, pottery or even handwriting. The human body is not the basis of these rythms but their victim. (24)
Protams, dzīvs vīrietis - atšķirībā no manierisma sieviešu veidoliem - neizskatās tik nedabiski ultraelegants; bet ir redzēti male Twiggy varianti (kas it kā esot angļu augstākās šķiras dāmu vīrieša ideāls ... ). Beidzot, pat sensācionālās ziņas par cilvēces "pagarināšanos" šķiet lielā mērā aplamas un līdz ar to jāšaubās, vai modernajam cilvēkam it kā vajadzētu citu ārienes stilu nekā klasiskajiem grieķiem. (Strangely, the final height of people these days is not markedly different from earlier times... skeletal remains indicate a remarkable constancy... What has changed notably in recent years is the speed of growth... soldiers, for example, are now theoretically taller than they used to be because their heights are measured on recruitment; boys of eighteen are now much nearer their final height than they were in the past. Improved environment has speeded things up, although the genetics have remained the same.) (25) Ja ķermeņa gaŗums top par tad iemesls visdrīzāk ir vēlēšanās dominēt sabiedrībā. Te derētu atcerēties, ka Musolini bieži uzrunāja tautu no maza balkoniņa, kas viņam ļāva izskatīties prāvākam. Autoritārais Virza apjūsmoja ne tikvien Smiļģi, bet arī Ulmani. Bez tam - viņš esot draudzējies ar vairākiem ļoti gaŗiem vīriem (piem., literātu un pulkvedi Plensneru) - te varbūt saskatāms netiešs apmierinājums (vicarious satisfaction)... Manuprāt arī minētais, Eglītim ļoti raksturīgais "jājamzirdziņš" liecina, ka viņam piemīt stiprs autoritārisma piejaukums.
Par laimi nav tā, ka Eglītim trūktu "demokratiskās personības" īpašību - tās varbūt ir pat zināmā pārsvarā. Piemēram, lai gan Eglītis nav nekāds "buržuju" nīdējs, viņš solidus pilsoņus bieži vēro samērā objektīvi, nevis konvencionāli. Te jāatceras kaut vai dakteris Lavenieks un dažādas labāko aprindu kundzītes. Tāpat māksliniekus (savu in-group) Eglītis tēlo bez liekas ideālizēšanas. Viņš neapšaubāmi ir viens no mūsu izcilākajiem prozas rakstniekiem. Ja viņa personībā nebūtu arī laba tiesa no "atvērtās sistēmas" resp. nekonvencionālas, "ietverošas" pieejas, viņa darbi būtu tā pieblīvēti ar stereotipiem un izteiksmē tik banāli, ka tiem trūktu gandrīz jebkādas mākslinieciskās vērtības.
Oldesa Hakslija darbos autoritārisma krietni vien mazāk. Viņa jaunībā sacerētajos ceļojumu aprakstos šur tur pavīd kaut kas no "baltā vīra nastas", bet tikai kā viegla piekrāsa. Hakslija skatījums būtībā ir ļoti eksplorātīvs un tāls dogmatiskiem viedokļiem. Gluži dabiski, ka "vienkāršas lietas" viņam bieži šķiet visai sarežģītas:
I don't think we can fool ourselves that any human problem is simple. It's immensely complicated. All human beings, whom I call 'multiple amphibians', live in many universes at once, and any human problem exists in all these universes, and we have to attack it from all these levels simultaneously. Oversimplification is one of the most cardinal sins of the intellect, and we're all coming to it. (26)
Šie kādā intervijā teiktie vārdi nepārprotami liecina par inkluzīvu uztveri. Visvairāk šīs īpašības dēļ Hakslijs ir ievērojams rakstnieks un izcila personība.
Nobeigumā varētu teikt, ka ne tikvien dzīve vispār, bet arī māksla ir gaužām kompleksa. Kritika tātad pētī sarežģītas parādības. Ja pētījumu rezultātus lūko atbilstoši izpaust, tad kritiķis nevar palikt pie bērnu grāmatu dikcijas vai cilts valodas, bet reizēm viņam jālieto arī starptautiski pazīstami termini. Manuprāt, īsts kritiķis nav nekāds aģitprops, kas mēģina apvārdot nezinīgus ļautiņus. Viņš raksta tiem, kas izglītojušies skolās vai pašmācībā. Šādi lasītāji kaut cik pazīst svešvārdus - un ir redzējuši vārdnīcas...
VĒRES
1) Anšlavs Eglītis, Cilvēks no mēness (G.D.)
2) Collins Dictionary
3) Virza, Raksti (Tilta apg.) III
4) Virza, Raksti I
5) Ibid.
6) Ibid.
7) Anšl. Eglītis, Es nebiju varonis (G.D.)
8) Laiks, 3.9.77. Vol. XXIX Nr. 71 (2836)
9) Virza, Raksti III
10) Virza, Raksti I
11) Virza, Raksti III
12) Aldous Huxley, Point Counter Point (Chatto & Windus)
13) Ibid.
14) Gordon W. Allport, The Nature of Prejudice (Doubleday)
15) Gordon W. Allport, The Nature of Prejudice
16) H.J. Eysenck, Uses and Abuses of Psychology (Penguin)
17) Virza, Laikmets un lira (izlase), sak.J. Rudzītis. (Ziemeļblāzma).
18) Virza, Raksti I
19) Virza, Raksti II
20) Anšl. Eglītis, Es nebiju varonis
21) Robert Gittings, John Keats. (Penguin)
22) Sk.Carleton, S. Coon, The Races of Europe. (MacMillan) un The Living Races of Man (Cape)
23) The Essential Hemmingway (izlase). The Short Happy Life of Francis Macomber (citētais darbs (Cape)
24) Kenneth Clark, The Nude (Murray)
25) Anthony Smith, The Body (Penguin)
26) Cavalier, Sept. 1963. Vol. 13, No. 123. (Fawcett)