Jaunā Gaita nr. 120, 1978

 

 

Bostonas dziesmu svētki ir aizgājuši. Lasītāji jau būs iepazinušies arī ar pozitīvām un negatīvām mūzikas kritikām. Tās visas samērā atšķirīgas. Taču visi vienojas, ka Bostonā ir bijis labs laiks. Un ja vēl būs atlikums, tad viss šķiet vislabākā kārtībā. Pāris pozitīvas kritikas parādās arī šajā JG numurā. Dr. Joachims Brauns no Jeruzalemes raksta par Andreja Jansona dziesmu spēli Sprīdītis, tāpat savus iespaidus sniedz diriģents Jānis Beloglāzovs no Otavas. Visu domas jau aizņemtas par nākamiem dziesmu svētkiem 1979. gadā. Tie atskanēs gan Baltijas jūŗā, gan pie Klusā okeāna, gan arī Kvebekā − Montrealā. Šī izdevuma redakcija novēl visiem sekmes, panākumus, bet par visu visvairāk − labu laiku!

 

*

 

Laiks sākt arī gatavoties komponista Alfrēda Kalniņa (1879-1951) simtgadei. Cik esmu dzirdējis, zināms plāns jau ir diriģentam Jānim Beloglāzovam. 1979. g. vasaras 2x2 nometne notikšot pavisam tuvu Alfrēda Kalniņa dzimšanas dienai 23. augustā. Tātad koncerts ar referātu un nometnes koŗa dalību. Varbūt arī solisti. Jācer, ka, tāpat kā Melngaiļa un Dārziņa simtgades, sakustēsies arī citi latviešu koŗi un centri. Latvijā gatavošanās jau sākusies. Būs jubilejas ekspozicijas Cēsīs, Siguldā, Liepājā un citur, kur komponists dzīvojis. 1979. g. būs „Kalniņa mūzikas gads”, kur piedalīsies radio, filharmonija, operteātris un citas mūzikas iestādes.

 

*

 

Ievērojamus panākumus Latvijā guvis mūsu ģitāras virtuozs Andris Kārkliņš (Andrés el Leton). Pēc saviem koncertceļojumiem pa Austrāliju, Filipīnām, Taizemi, Indiju, Nepālu, Afganistānu, Irānu, Turciju, Ēģipti, Vāciju, Zviedriju ceļš novedis arī uz Gaujas malu, kur „redzēju to zilo migliņu, kas šūpojas uz plaukšanu gatavā bērzā, zaļā eglē, tas bija it kā glāsts, it kā kāds nomierinoši glaustu manas nomocītās, nogurušās smadzenes.”

Šis ir citāts no žurnāla Liesma, 1978. g. 6. num., ko beidz visai aizkustinoši vārdi:

„Es neesmu sentimenta cilvēks. Rietumos nedrīkstu tāds būt. It īpaši mākslā. Bet to, ka man vajag paskatīties uz bērzu, uz ūdeni, uz kaut ko, kas nav fabrikas radīts, es tā īsti laikam sapratu tikai Latvijā.”

 

*

 

Jauna tradicija Latvijas mūzikas dzīvē veidojas ar t.s. „mūzikas dienām.” Šogad tās notika Alūksnē. Interesants un īpatnējs ir mūzikas dienu iesākums. Par to rakstīts LuM 1978. g. 12. maija numurā:

Trīs pasākumi kā svinīgi akordi ievadīja Mūzikas dienu norisi. Vispirms − tradicionālā viesu sagaidīšana uz rajona robežas. Ar zilo vizbulīšu pušķiem, ar tautas tērpiem, ar sirsnīgiem vārdiem. Bet rīdzinieki nepalika atbildi parādā. Pirmais nāca Edgars Račevskis, nošu lapu kā karogu vicinādams. Tas arī bija pirmais pārsteigums − Romualda Kalsona ceļā uz Alūksni uzrakstītā dziesma. Pēc pāris stundām notis jau bija pavairotas, un vakarā, koncertā, izskanēja dziesmas pirmatskaņojums.

Edgaram Račevskim sekoja ierindā izkārtojušies pūtēju orķestris „Rīga” un pārējie Mūzikas dienu dalībnieki. Ar svinīgu maršu, protams. Bet tas bija tikai īstā svētku gājiena mēģinājums − cauri pilsētas centram uz kultūras namu. Visi taču zinām, kāda ir sajūta, kad solo orķestris spožām, saulē zibošām taurēm un ragiem, kad acis zibina arī zeltītie pušķi un treses pie pūtēju formas tērpiem un skaņu vilnis iešūpo prātu un sirdi, − tad ir svētki. Gājienam pievienojās arī pūtēju orķestris − Tautas kolektīvs „Alūksne” un Tautas koris „Dzelme”.

Tā Mūzikas dienas sākās ne tikai viesiem un rīkotājiem, bet visiem alūksniešiem, kas bija izgājuši ielās, lai noskatītos gājienu un sveiktu Mūzikas dienas. Un vai tad maršs neskanēja vēl brašāk, ieraugot uzrakstu „Sveicam pūtēju orķestri „Rīga”! vai arī „Mūzikas darbinieki, esiet sveicināti Alūksnē!”

Trešais akords − ar galīgu nostiprināšanos Mūzikas dienu tonalitātē − atklāšanas koncerts. Nemaz nebija vajadzīga „krāsu dzirde”, lai sajustu, ka šīs tonalitātes krāsas bija − gan klausītāju, gan izpildītāju savstarpējā uzmanība un atsaucība. To varēja sajust aplausos, kad pilnā klausītāju zāle sveica Teodora Kalniņa kori, to varēja sajust it kā kopīgi aizturētajā elpā, kad diriģents Edgars Račevskis pacēla rokas pirmajam žestam.

 

*

 

JG 118. numurā ievietojām Marģera Zariņa kritiku par Imanta Kalniņa operu Spēlēju, dancoju. Operas popularitāte aug diennodienas. Taču tāpat aug un veidojas arī zināma kontroversija, jo Latvijas komponistu savienības VIII kongresa viesu vērtējumos vienprātīgi kritizēta operas skatuviskā interpretācijas režija. JG redakcija nedomā piedalīties Imanta Kalniņa kritizēšanā, bet ieskata par lietderīgu nodot lasītāju ieskatam dažus zīmīgākos izvilkumus no mūzikas kritiķa Guntara Pupas raksta „Pa Tota ceļu” un arī no drāmas kritiķa Pētera Pētersona „Opera kā drāmatiska celtne.” Šie citāti ņemti no žurnāla Māksla 1978. g. 2. numura.

Guntara Pupas ievads:

Vai tikāt lasījuši „J. Pēterpils Avīzēs” sākumu no „Spēlēju, dancoju”? Vai tas jums nederētu? Man liekas gan. Un viegli pārtaisāms, tikai īsināms.”

Ar šādu operas libreta piedāvājumu Rainis savā laikā griezās pie Alfrēda Kalniņa.

Dzejnieka ierosinājums tomēr palika nerealizēts. Skatuves mūziku lugas pirmuzvedumam uzrakstīja Jāzeps Vītols. Baletā „Brīvības sakta” „velnu nakts” sižetiskās līnijas izmantoja Ādolfs Skulte. Klasisko Eduarda Smilģa inscenējumu skaņās ietērpa Indulis Kalniņš. Operas kā nebija, tā nebija, jo neizprotamāk tas tādēļ, ka pa tam lāgam operas valodā tika labāk vai sliktāk pārstāstītas, atsevišķos gadījumos arī novienkāršotas, noplicinātas gandrīz visas citas populārākās Raiņa lugas. (Rampas gaismu ieraudzīja gan vienīgi Jāņa Mediņa „Uguns un nakts”, A. Žilinska „Zelta zirgs”, F. Tomsones „Pūt, vējiņi” un A. Žilinska „Pūt, vējiņi”).

Un tad pēkšņi uzzinājām, ka „Spēlēju, dancoju” savam pirmajam darbam operas žanrā izvēlējies Imants Kalniņš (ievērojiet: viņš ir jau trešais „kalniņš” Tota ceļā uz operteātŗa skatuvi!). Aizpērn Piebalgā, Inešu ciema „Vecpaulēnos”, kur, komponista vārdiem runājot, tīrs gaiss un plaši apvāršņi, pēc Imanta Ziedoņa libreta tapa partitūra, pērn Rīgā, Akadēmiskajā operas un baleta teātrī − pirmiestudējums. Ilgi un ar milzīgu interesi gaidīts, beidzot sagaidīts, tas nu uzsācis skatuves gaitu.

„Drāma mums iet ne uz pagātni, bet nākotni, viņa iztēlo dzīvi, kuŗa būs jādzīvo viņa par to cīnās un rada,” skan viens no „Kalnā kāpēja” aforismiem, Raiņa-Ziedoņa-Kalniņa „Spēlēju, dancoju” kā muzikāla drāma, kas „iztēlo dzīvi, kuŗa būs jādzīvo”, kas „par to cīnās un rada” un kuŗas ceļu „redzu tālu tekam”, − tāds ir šī raksta apceres objekts.

Raksta vidū loti interesants mūzikas apraksts:

... Kā no aizlaikiem, aizmūžiem Doma ērģeļu ierakstā atskan cildena diatoniska melodija skaidrā Do mažorā (tam šajā operā − mūžības tonalitātes nozīme). Hromatismi paslīd tikai vidusbalsī, taču arī tiem te augšupceļošs, ne lejupvedošs spēks. Galējos reģistrus aizsniegusi, gana izdziedājusies, ērģeļu melodija dod vietu kāzu koŗa tēmai, un to jau atskaņo orķestris. Tā, pašiem nemanot, esam psiholoģiski sagatavoti kāzu nama norisēm. Priekškaram atveroties, Lelde (pēc Ziedoņa − „katra brīvība, arī latviešu tautas laimes simbols”) pamīšus ar kori dzied savu kāzu dziesmu „Ietin man, galējai...”, trihorda intonācijas ieturētu, kā no Melngaiļa tautas meldiju krājuma patapinātu, tomēr Imanta Kalniņa sacerētu. Dziesmu nomaina deja, to savukārt jauna dziesma un atkal jauna deja. Jau tā mainīgie metri mijas aizvien straujāk, šaura apjoma skaņkārtas itin kā sarūk, līdz sablīvējas spilgtajā „Dieviņš veic...” koŗa tēmā, kas iepriekš visgudri orķestrī ievadīta. Kā pretstats tai (atkal Do mažorā, uz tonikas-dominantes ērģeļpunkta) izlaužas „Turatiesi, dieva bērni...” tēma (vai stabilitāti saglabāt aicinādama?). Bet te piepešs kritiens − „Minēšu māsiņas, kāziņas dzēris: kurpēm pārnesu štripiņas’ (retinājums mans. − G.P.) vien” − tais pašās intonācijās, kas vēlāk metroritmiskā palielinājumā vēstīs dvieļa trūkšanu. Taču pagaidām vēl jānodzied „Dieviņš veic...” un „Turatiesi, dieva bērni...”, un vienīgi tad būs dvielim pušu irt. Un tad jau orķestra partijā varēs vienlaicīgi Kunga motīva intonācijas ieskanēties...

AKLAIS: (Totam) Nav tas viss. Vairāk guvi: guvi spēles, Stīgu, kādu ļaudīs nava: Zemes, pekles, saules balsis. Tanīs stīgās vairāk skaņu Nekā visas dzīves laimes, Kādas mūži vēl tev dotu. Spēles tavas sauli veica, Ne tavs prāts. -  -  - Viena dzīve cilvēkam, Dziesmai ira trejas dzīves: Tā, kas bija, tā, kas ira, Tā, kas būs mūžībā. Rainis, Spēlēju, dancoju Gurijs Antipovs − Aklais − „Visu sauļu gaismas gudrais”, kā to nosauc Imants Ziedonis.

 

Rakstu nobeidz zīmīgs ditirambs:

„Spēlēju, dancoju” sacerēšanas laikā Rainis savās slavenajās „radāmajās domās” rakstīja: „Vijole ar visām stīgām spēj glābt: velnus apmulsināt, miroņus uzcelt, sauli sagaidīt, laikus pārciest. Tots top vienmēr plašāks mērķos, skaidrāks apziņā, lielāks varā. Māksla gan iedzimta, bet jāpapildina tehniski un faktiski, papildinot pašu personu.”

Tota ceļu iet arī Imants Kalniņš. Ja līdz šim komponista vijolē, respektīvi, mūzikā, skaņi skanēja gan viņa paša − talanta − stīga, gan „zemes sakne stīdzenīte” − pagātnes gara spēka, tradīciju pārmantotāja, gan „velna aste” kā stipru kaislību paudēja, tad tagad, ar operu „Spēlēju, dancoju”, tajā dzidri ietrīsējusies visuaptverošās mīlestības, Saules stīga − zeltainais Leldes mats. Citiem vārdiem − Imanta Kalniņa māksla sasniegusi pilnskaņu. Viņš pats dodot vienīgi guvis. Tautas mīlestību. Tota − cēlāja un radītāja − nemirstību.

Savukārt Pēteris Pētersons oponē Marģera Zariņa kritikai:

Neviens nešaubās, ka opera būtu muzikāla celtne. Marģeris Zariņš piezīmēs „Literatūrā un Mākslā” par operu „Spēlēju, dancoju” atloba pat būvmateriālu, no kuŗa šī katedrāle celta, liek mums, tiem, „kuŗi neorientējas mūzikas tehnoloģijas jautājumos”, izprast, ko nozīmē ostinato paņēmiens, kuŗu I. Kalniņš būtu lietojis kā cementu vai dzelzs spraisli savu bloku sašuvei.

Atceros, kādā citā rakstā par I. Kalniņa mūziku M. Zariņš teicās atšifrējis citu šī komponista tehnikas noslēpumu − kāda tautas mūzikā bieži sastopama intervāla pielietojamu... Šādi atšifrējumi man arvien likušies it kā muzikālo mātesmeitu pūles no bārenītes uzzināt, ko viņa tur pazemē īsti darījusi, pa kādu ceļu, pa kādu taciņu gājusi, ka atgriezusies apzeltīta. Un, visu to iegaumējusi, mātesmeita arī devās − plunkš − akā iekšā, bet atgriezās aplieta ar piķi. Kur tad bija tas noslēpums − laikam jau ne iekš tā ostinato. Bet pie muzikālās celtnes būvmateriāla tas pieder. Tur esmu vienis pratis ar raksta autoru.

Citādi ir ar viņa koncepciju par operas filozofisko materiālu. M. Zariņam tā ir īpata un, es teiktu, mūsu pragmatiskajā laikmetā ļoti produktīva. Lai turpmāk citi recenzenti vairs naivi nenodarbotos ar muzikāla sacerējuma filozofisko pusi, lai mūsu muzikālie teātri šo jēdzienu ne vairs aiz nespējas, bet jau apzināti, mērķtiecīgi svītrotu no savas programmas, raksta autors filozofiju izliek ārā no muzikālās celtnes, radīdams jaunu, atvieglotu muzikālo darbu skatuviskās interpretācijas teoriju: „Filozofiskais materiāls var gan iejūsmināt un dot iedvesmu komponistam, taču mūzikā atklāsies pavisam citas vērtības. Filozofija labākā gadījumā kļūs par izjūtu fonu.”

Te esam pie ūdensšķirtnes, kur zarojas divi pretēji uzskati, pie izcelsmes avota, kur sākas plūsma, kas turpmāk jo iepletīgāk deklarēs un praksē piepildīs uzskatu, ka, piemēram, opera kā muzikāls sacerējums nav uz skatuves darbībā (dramatiski) atklājama, ir tikai caur ausi tverama, kā skaņu māksla baudāma. Un arī caur ausi ne kā dramatiska skaņu māksla, bet tikai kā emociju plūsma, jo, kur nav filozofijas, nevar būt drāmas − darbības, cīņas. Kur nesaduras pretējas pasaules, pretēji uzskati, dzīvi virzošie un dzīvi žņaudzošie spēki (un tos mākslas darbā atšķelt no dzīves daudzveidu plūsmas nozīmē filozofēt), tur nebūs drāmas. Šī tendence izolēt mūziku no visa, kam sakars ar filozofiju, raksta autora tikpat krasā tendence atdalīt operdziedoņu profesionālo meistarību no visa, kam sakars ar skatuviska tēla radīšanu, man atgādina to tagad jau pieklusušu strāvu mūsu teātŗa kritikā, kas no ļoti augstām mākslas aizstāvju pozīcijām izsmejoši vēršas pret tā dēvēto „domājošo teātŗi”. Šīs mūsu patiešām dziļi provinciālās pūles salauzīt dialektisko vienību starp emociju un domu mākslas darbā, sadalīt to sastāvdaļās un baudīt katru par sevi, šis vecās, labās, jauki emocionālās mākslas karogs tiek laiku pa laikam pacelts mūsu kritikā vai nu, lai noliegtu kādu sadomātu, sausi racionāli sakonstruētu mākslas darbu, vai arī lai aizstāvētu, attaisnotu kāda kolektīva nevarību pacelties līdz mērķtiecīgā darbībā domājošas mākslas līmenim.

Es saprotu, ka 1926. gadā, reizē skatoties un klausoties A. Kalniņa operas „Salenieki” izrādi un nespējot vairs panest ilustratīvo simboliku uz skatuves, raksta autors novērsa acis, lai netraucēti baudītu mūzikas emocionālo skaistumu. Pretenciozais un juceklīgais, literāri vājais librets, tā laika izolētība un amatnieciskums operas režijā... To var saprast. Bet kāpēc no „Salenieku” laikiem mantotu refleksu mums šodien grib piedāvāt kā atslēgu operas mākslas uztverē un izpratnē? Kāpēc mums piedāvā principu: „Aizver actiņas un smaidi”? Un kāpēc tiek runāts par sevišķi augstu profesionālo līmeni, piemēram, kapelmeistara darbā, ja arī viņš diriģē, „aizvēris actiņas”, respektīvi, ja arī viņam ir vienalga, kas notiek uz skatuves? Vai drīz mūs, sveicot vokālistu profesionālo līmeni, neuzaicinās aplaudēt par to, ka kāds solists paņem pareizo toni situācijā, kad neviens instruments viņam to nepūš priekšā? (Tā, starp citu, patlaban jau esot problēma.)

Tālāk Pēteris Pētersons uzsveŗ kori kā organiskas koprites spēku un ne kā atsevišķa dziedājumu formu. Koŗa darbība ir viena lējuma. Velnišķais sēž mūsos pašos” un tauta ir radījusi šo ragaino tēlu sev pašai par brīdinājumu. Un „Rainis jau kāzu pagalma skatā liek pusei dvieļa vilcēju otru pusi nosaukt par velna bērniem. Tātad gluži tāpat kā tagad trimdā, tā saucamās „nacionāli polītiskās” diskusijās.

Ļoti zīmīgs ir nākotnes moments šīs operas epilogā.

Finālā, beidzis pazemes un zemes gaitu, savienojis pazemes un saules gaismu, Tots ieiet atpakaļ korī, lielajā lokā, no kuŗa viņš atkal iznāks pēc simt, varbūt pēc tūkstoš gadiem. „Dzīvs ir! Svēts ir! Ir!” dzied viss lielais koris.

Latvijas vīru koris „Dziedonis” prof. Imanta Kokara vadībā š.g. pavasarī viesojās Rietumvācijā. Kori noklausījušies arī daudzi latvieši. Atkārtota Em. Dārziņa „Mūžam zili ir Latvijas kalni” u.c. Kā kādreizējais koŗa pianists − pavadītājs (1937. g.) vēlējos koncertu dzirdēt, diemžēl tuvāk par Minsteri neizdevās nokļūt. Tagadējā koŗa pianiste ir Latvijas archibīskapa Dr. Matuļa meita. Interesantu aprakstu par koncertiem sniedza arī baltvācu izdevums Baltische Briefe savā 1978. g. maija numurā.

Kā jau minēju dziesmu svētki nāk un aiziet (un vairāk nāk kā aiziet!), bet kaut ko esam aizmirsuši. Nākotnē būtu nepieciešams tajos ietilpināt arī skolnieku koŗus. Ir zināma patiesība − ja dziedās skola, dziedās visa tauta. Igauņi jau to dara. To vajadzētu pārdomāt arī latviešiem kā dzimtenē, tā trimdā.

Nākamajā JG numurā iepazīstināšu ar jauno komponistu Imantu Mežaraupu.

Imants Sakss

 

*

 

Savus iespaidus par Bostonas dziesmu svētkiem, piesūtījis vēstulē kāds ievērojams un kompetents latviešu mūziķis.

 

 

 

BOSTONAS DZIESMU SVĒTKU PIEZĪMES

Tā kā 1. vispārējo dziesmu svētku Līgo karogs palika dzimtenē, tad trimdas dziesmu svētkiem, pēc H. Gricēviča meta, darināja citu, kas pirmo reizi parādījās 1963. gada dziesmu svētkos Klīvlendā. Kopš tā laika šis karogs ceļojis no vieniem svētkiem uz nākamiem Kanadā, ASV rietumu krastā, Eiropā, ASV austrumu krastā un pat uz Kultūras dienām Austrālijā.

Bostonas dziesmu svētku rīkotāji šo tradīciju nu ir lauzuši un svētku nobeigumā tie nenodeva karogu, kā parasti, nākamo dziesmu svētku rīkotājiem, bet it svinīgā kārtā milvokiešiem, kuŗi 1983. gadā rīkos 7. vispārējos latv. dziesmu svētkus ASV. Kā zināms, starplaikā paredzētas PBLA rīkotās dziesmu dienas Gotlandē, tajā pat 1979. gadā 8. Rietumu krasta dziesmu svētki Sanfrancisko, 3. jaunatnes dziesmu svētki Montreālā un 1981. gadā 7. latv. dziesmu svētki Toronto, Kanadā.

Bostoniešu izrīcības dēļ nu atliek divas izejas: vai nu katru dziesmu svētku rīkotājiem šūt pašiem savus karogus, vai milvokiešiem būs, aizņemoties dzejnieka vārdus, „karogs jānes atpakaļ...”

 

*

 

Bet Bostonas dziesmu svētku rīkotāji jau arī vienmēr solījuši, ka „Bostonā būs citādi” un to nu acīmredzot attiecinājuši arī uz ceļojošā vairoga − balvas piešķiršanu aktīvākajam korim Ziemeļamerikā Kanadas un ASV vispārējo dziesmu svētku starplaikā. Ignorējot Latviešu dziesmu svētku biedrības Kanadā un Latviešu koŗu apvienības ASV izstrādātos balvas piešķiršanas noteikumus, kuŗu pirmais punkts nosaka, ka: „Balvu var saņemt katrs latviešu koris Kanadā un ASV, kas piedalās šo zemju vispārējos dziesmu svētkos KOPKONCERTĀ ne mazāk kā 75% sastāvā”, rīcības komiteja vairogu piešķīra Ņujorkas latviešu korim.

Lai kādas arī bija šī koŗa sekmes dažādo dziesmu svētku blakus sarīkojumu izpildīšanā, negrozās fakts, ka A. Jansona vadītais Ņujorkas latviešu koris kopkoncertā vispār nepiedalījās un līdz ar to tas labprātīgi bija atteicies no tiesībām ceļojošo balvu saņemt. Tomēr rīkotāji vairogu piešķīra tieši tam, pretēji vairoga dāvinātāju izstrādātiem noteikumiem, kuŗos īpaši uzsvērts mērķis veicināt koŗu piedalīšanos tieši dziesmu svētku kopkoncertos.

To, vai žūrijas komisija varbūt nav ievērojusi arī koŗu darbības izvērtēšanai paredzēto punktu sistēmu, droši vien pārbaudīs Latviešu dziesmu svētkiem biedrības Kanadā un Latviešu koŗu apvienības ASV valdes, bet precedents ir radīts. Sakarā ar to nākamajos svētkos ceļojošo balvu varēs piešķirt arī tādam korim, kas uz dziesmu svētkiem vispār nebrauks un, nemaz nepūloties iestudēt koŗu kopkoncertā programmu, „par nopelniem” varēs saņemt vairogu pa pastu. Tā sakot, lai kopkoŗos dzied „neaktīvie” koŗi.

 

*

 

Savs rekords bostoniešiem pienākas par to, ka daudzo polītisko un reliģisko runu dēļ koŗu kopkoncertā sākums nokavējās par 1½ stundām. Nepietika, ka koristi jau 2½ stundas bija stāvējuši pilsētas valdes laukumā, kur notika demonstrācija. Runu plūdi īsti sākās koncerta arēnā, kur archibīskaps skaitīja vēl īpaši sacerētu pagarinātu Tēvreizi. Tā nu koristi četras stundas, tā sakot, kaujas gatavībā gaidīja uz savu izdevību beidzot svinēt arī pašai dziesmai paredzētos svētkus. Orķestŗa mūziķi par savu gaidīšanu nopelnīja virsstundu algu, bet koristiem netika pat atspirdzinošs ūdens malks. Protams, arī runu teicējiem, (kas tūliņ neaizgāja mājās) bija jāiztur vēl dziedāšanas noklausīšanās. Vienīgi starpība − kamēr runātāji, no rīta gultās nesteidzoties, krāja spēkus, dziedātāji jau cēlās pīkst. 6.00 no rīta, lai tiktu uz kopmēģinājumu.

Ja nu kāds mūsu kritiķis Ņujorkā arvien vēl nevar uzrakstīt nevienu recenziju par mūsu koŗiem, neuzsverot, ka tie ir amatieŗi (it kā pasaulē vispār būtu daudz profesionālu koŗu), tad vai viņš pateiks: kuŗš profesionāls koris koncerta dienā gan uzņemtos šādas mokas pat pret samaksu?

Dzirdēts, ka diriģents A. Purvs ierosinājis sarīkot runāšanas svētkus, kuŗos pārmaiņas pēc goda viesu krēslos sēdētu koristi. Jādomā, ka viņu apsveikumu dziesmas par pāris minūtēm garākas nebūtu.

-s

 

 

 

Jānis Beloglāzovs

MAZAS PIEZĪMES

Kad pārdomāju Bostonas dziesmu svētku muzikālos iespaidus, nāca prātā kāda Čārlza Aivza (Charles Ives) kompozīcija, kuŗā viņš attēlo burzmu Amerikas mazpilsētas tautas svētkos, kad vairāki pūtēju orķestri soļo pa pilsētu − „katrs savā meldijā”.

Bet no visa dzirdētā tomēr ir brīži un skaņdarbi, kas iznirst priekšplānā un paliek labā atmiņā.

Sprīdīša pirmizrādes izskaņā mēs ritmiski aplaudējām, pacilāti par iespēju kopā ar mazo Sprīdīti pārdzīvot pasaku. A. Jansona muzikālā pavadījumā ieausts daudzmaz pazīstamu tautas meldiju, kas ir izbaudāmas pat pirmo reizi dzirdot. Piemēram, Sprīdīša stabules meldija, kas ir tautas muzikanta stabulei veltītas variācijas, E. Melngaiļa pierakstītas.

Divi no runātajiem Bostonā Kreisā pusē: senātors R. Dols: „Bet ne man jums jāatgādina bēdīgā īstenība Rīgā un pārējā Latvijā, kur arvien grūtāk būt latvietim, arvien grūtāk runāt jūsu senajā valodā un priecāties paaudžu paaudžu auklētajās tradīcijās.” (Bruno Rozīša uzņēmums) Labā pusē: Sprīdītis: „... Tur daudz ko stāstīt! Tā nemaz pasaulē neiet, kā domā. Pavisam citādi. No tālienes viss izskatās diezkā, un kad pieiet klāt − pavisam citādi.”

 

Tautasdziesmu savā pirmatnējā funkcijā un aistētikā dzirdējām „Kolibrī” koncertā, kad uz laiciņu ansambļa dalībnieki pārvērtās par ganu meitām un zēniem, gavilēdami viens pret otru ‘E-ū!’ un tad ‘Cuk, cuk, urr!’, kad dzina lopus kūtī. Ansambļa koncerta pirmā dala iesākās ar skabargainām tautasdziesmu apdarēm, bet beidzās saskaņās ar P. Aldiņa plūstošo „Suntažu līgotni”. Arī tautas deju lieluzvedumu beidza ar līgošanu − senu tradiciju atdarinājumu kustībās, skaņās un tēlojumos. Un kaut arī dziesmu „Ziedi, ziedi, rudzu vārpa” un „Zaļā krūze” meldijas un choreografija nav tieši saistītas ar Jāņiem, šī uzvedumu daļa savā kustības dažādībā bija interesants mēģinājums. Diemžēl trūka vajadzīgās kulminācijas, jo beigās dejotāji palika sastinguši, stāvot klusumā bez piemērotas kopīgas līgo dziesmas vai ritmiskas izdejošanās mūzikas pavadībā.

Simfoniskajā koncertā bija laba iespēja iejusties vairāku paaudžu un laikmetu latviešu komponistu skaņu pasaulē. Sevišķi aizkustināja Jāņa Kalniņa 4. simfonijas izpildījums autora vadībā. Kaut arī ārēji rezignēts, skaņdarbs pauda lielu garīgu spēku.

Daži ir jau dēvējuši Bostonas svētkus par runāšanas svētkiem. Bet Ingus Nāruna un Ingridas Gūtbergas priekšnesums svētku atklāšanas aktā, atskaņojot Jāņa Mediņa Latvijā rakstīto „Āriju” un svešumā komponēto „Prelūdi”, bija izteiksmīgs un cēls.

Kopkoŗu koncerta pēcpusdienu skaisti ievadījām ar gājienu tautas tērpos, ziediem rokās. Klusi dziedot virzījāmies caur Bostonas iekšpilsētas burzmu uz sapulcēšanās vietu.

Koncerta laikā jo aizrautīgi laidām balsis, kad vērojām jauno komponistu (un publikas) prieku, viņu apdares atskaņojot.

Pēc koncerta atgriezāmies uz viesnīcu tautiešu pārpildītā pazemes vilcienā. Bija vēl jādzied − sākumā jautri un gavilējoši: „Kur tu teci” un „Sijā auzas”, bet pie pēdējās piestātnes klusi četrbalsīgi − „Pūt vējiņi”. Maigo skaņu pavadīti, izklīdām lielpilsētas ielās.

Tautas deju lieluzvedums 1978. g. Bostonā, „Saules jostas’’ uzvedums mūs ir izlutinājis. (Bruno Rozīša uzņēmums)

Dr. Joachims Brauns

„SPRĪDĪTIS” BOSTONĀ

Mākslas darba semantiskā nozīmība ir tieša funkcija no tiem vēsturiski sociālajiem apstākļiem, kuŗos tas dzimst. Reproducējošās mākslas darba − teātŗa, mūzikas, baleta − nozīmība tāpēc ir tiešā atkarībā no sociālā konteksta kuŗā tas tiek reproducēts, kā un vai šim kontekstam atbilst. Šajā ziņā Annas Brigaderes nu jau 75 gadu vecā Sprīdīša jaunuzvedumam Bostonas dziesmu svētkos bija patiesa mākslinieciska un garīgi simboliska nozīmība. Uzvedums to ieguva pateicoties Māra Ubāna režijai, Andreja Jansona mūzikai ar Viļņa Baumaņa adaptētiem lugas tekstiem, entuziastiskai inscenētēju grupai un vairāk vai mazāk veiksmīgu pašdarbības aktieŗu kollektīva devumam, kuŗā neapšaubāmi izceļas Ivara Embrekta (Sprīdītis) spilgtais talants.

Annas Brigaderes skatuves darbs šoreiz sniegts muzikālā ietērpā. Taču tā nebija opera, balets, operete vai mūzikls. Sava veida dziesmu spēle varbūt. Manuprāt, šī žanra izvēle bija ārkārtīgi veiksmīga un mākslinieciski attaisnota − tieši senu senā tautiskā dziesmu spēles tradīcija jo cieši atbilst Brigaderes pasaku lugas garam.

Andreja Jansona mūzika − 40 numuri un uvertīra − sarakstīta tautiskā stilā, izmantojot gan pašu tautasdziesmu materiālu, gan vēl plašākā veidā dibinot oriģinālmūziku uz tautas mūzikas intonācijām. Dažkārt šī mūzika paceļas līdz simfoniskajai elpai (uvertīra), citos posmos iespaido ar savu pirmatnīgumu (Meža Mātes ainā). Muzikālās dramaturģijas veidošanu sekmē plaši izvērsta leitmotīvu sistēma − Sprīdīša veiksmīgi tvertā lakoniskā stabules tema, Vēja Mātes, Lienītes un Vecmāmiņas temas. Šai Latvijas dabas un tautas pasaulei pretnostatīta nelatviskā karaļa pils mūzikas sfaira un operetiskā Pamātes dziesma. Varbūt dažkārt modernāku izteiksmes līdzekļu aktīvāka apguve arī nāktu mūzikai par labu.

Šis visumā ārkārtīgi veiksmīgais muzikālais ietērps un režija, kuŗā katra detaļa virzīta kopējās koncepcijas veidošanai arī nodrošināja izrādes panākumus. No paša sākuma, kad bērni, it kā zināmu priekšnojautu apmākti, dzied „Bum, bum, vecāmāt” un Sprīdītis gan skumīgs, bet apņēmības pilns atstāj Pamātes varā kritušo mitekli, režisors mērķtiecīgi vada skatītāju cauri visvisādām moku ainām uz kulmināciju: „Mājās! Es esmu atkal mājās... Tā nemaz pasaulē neiet, kā domā.” Taču skatītājs redz itin labi, ka nedz pats Sprīdītis, nedz pašas mājas un tās iemītnieki vairs nav tie paši, kas bijuši agrāk. Sprīdīša ciešanas svešumā šo māju un tās iemītniekus it kā pārvērtuši un padarījuši labākus. Laimes meklējumi nebijuši velti.

Šis Bostonas iestudējums nav pirmais „Sprīdīša” muzikālais inscenējums. 1968. gadā Rīgā uzvests Arvīda Žilinska balets Sprīdītis. Pati padomju oficiālā mūzikas kritika to vērtēja kā „naīvi-lirisku darbu... žanra primitīvizēšanu” (T. Kuriševa). Latvijas sabiedriskā doma tajā redzēja mākslinieka un mākslas impotences tipisku piemēru padomju apstākļos. Uz šī fona Bostonas Sprīdītis iegūst it sevišķu kultūrvēsturisku nozīmīgumu.

Andreja Jansona dziesmu spēles Sprīdītis nobeiguma kopskats. Sprīdītis − Ivars Embrekts.