Daina Šķēle
SARUNA AR OMU
VAI VIENTULĪBA LIELĀ PILSĒTĀ
Nakts. Tātad - tumsa. Esmu apsēdusies parkā uz soliņa. Cauri un pāri lielo koku lapotnei manī vienaldzīgi blenž augsti celto dzīvokļu namu acis - tās, kas šai stundā vēl ir nomodā...
Tāda varētu būt ekspozīcija iesākumam, lai būtu drusku palīdzēts iedomu spējai. Tas jā, bet kā ar loģiku? Vai šajos laikos var sēdēt naktī - parkā, vienatnē? Un vai divatne drošāka? Cik ilgi tur varētu baudīt nakts mirdzēšanu - ar mēnesi vai bez tā - pirms kaut kas notiktu? Jo - nelāga lietas notiek parkos, naktīs pilsētās un jo pilsētas lielākas, jo notikšanas nelādzīgākas.
Taču, tikko izlasījušai Valtera Nollendorfa Variāciju par Antiņa tēmu, man baiļu nav. Nav vairs nekā neiespējama. Dzīve - teātris, īstenība - iedomas, nu tas viss ir manā ziņā. Tik ilgi līdznēsātie ierobežojumi pēkšņi ir pazuduši - nav. Es izlecu no pilnā gaitā ejoša vilciena, ja ceļmalā man sveicienu pamāj majestātiskā puķe -ķengurķepa, šoreiz ar melnu, zaļu un purpuru, kas neikdienišķāks. Ja mani ieinteresē milzīgās šūpoles riteņa - rata veidā, kas parasti ierīkotas tur, kur lieli un mazi sanāk kopā papriecāties, es negaidu, kamēr tās apstāsies, esmu jau iekšā un ļauju, lai mani līdz ar daudziem citiem sviež augstu gaisā --- tad atkal gremdē lejup, sirdij dīvaini kutot. Vai mēs visi lidojam un krītam ar aptuveni vienādām sajūtām?
Katrs acu pāris iestādīts uz citādu redzēšanu.
Katra nervu sistēma dod citādus impulsus. Ko tagad darīt? Šinī reizē es pieņemu nakti un parku, bet briesmām lieku pazust" ar rokas pamājienu. Tik vienkārši. Un tad gaidu, kas ieņems brīvo vietu man blakus uz soliņa... Šie soliņi taču ir vismaz divvietīgi.
Drusku aizkususi, aizelsusies viņa drīz ir klāt un dara man zināmu, ka grib runāties. Jā, kas gan negrib runāties kādreiz? Vienmēr šādas iespējas nav. Iesākumam - jāpaklausās, varbūt pēc tam arī es varēšu kādu vārdu piebilst.
Viņa saucoties Oma, ar plato 0. Nevis Oma, tā, kas ar maziem bērniem, ne tā. Pavisam arī ne. Pašai sava identitāte un āmen!
Oma rāda man uz kādu logu tur, augstajā kompleksā. Tas nemirdz tik gaiši kā pārējie. Rožu gaisma, gandrīz sasmaržojama. Meitene. Meitene guļ, un aizdegta paliek tikai nakts lampiņa, jo Meitenei bail no tumsas. Bet pirms viņa paņēma tableti - nē, varbūt tas bija pēc tam -, Meitene savu „aptumsušo Omu” ir vienkārši izsviedusi ārā pa logu...
- Guļ tagad, aizmigusi, tā gan, nu viņa staigā pa citiem laukiem, kur man vairs nav nekādas daļas. Mani negribēja mana „aptumsuma” dēļ, tālab nācu šurp -, Oma vēl aizvainota.
Man žēl Omas. Atraidījums sāp vienmēr, visiem un visos laikos. Tikai kāds dīvainulis - amerikāņu aktieris reiz bija izteicies, ka par saviem panākumiem mākslā mūžīgi pateicīgs savām „jaunu dienu brūtēm”, kas viņu noraidījušas un izsmējušas.
Iedomājos, ka varētu šo nonicināto būti - Meitenes Omu - iepazīstināt ar manējo, kas ne nu tieši aptumsusi, tomēr apsēsta, visu laiku darbodamās ar kādiem svariem un atsvariem, vārdus un teikumus sveŗot. Cik sveŗ šis un atkal tas, ja es liktu tā un atkal pārliktu... Ar mēriem - pie samēriem! Šie samēri tomēr tik viegli rokā nedodas, un mana Oma ir saīgusi. Labāk paklausīties, tūlīt neatklāties!
Meitenes Oma, savai pavēlniecei izbēgusi, netaisās būt sevišķi diskrēta. Un grib sākt no paša sākuma.
- Nu tā. Tādu meiteņu jau daudz, kas labprātīgi pamet sauli, gaisu un ūdeni, lai ielīstu slazdā, būrī, dzīvokļu namā - sauc kā gribi. Manējā tikai viena tāda no miljoniem. Mazs darbiņš, bet gaŗas stundas viņai citā lielā namā, 17. stāvā. Bet skaisti gan tur ir - ai, ai! -
Oma laikam domās brauc pa mīksti popēto liftu, kas pagaŗo ceļu veic tik brīnumātri, ka apmulsina pierastās laika izjūtas.
- Jā, tā pasaulīte tur. Kā šujampiederumu kastīte, viss izpolsterēts un samtaini mīksts. Pat durvis veŗas bez trokšņa... Tāpat viņas dzīvoklītī. Klusu, mierīgi, glīti, kārtīgi un - visas durvis ciet. Katrs par sevi. Nepieciešams tikai pulkstenis no rīta, kas pieceļ, tad diena rit tālāk pati no sevis. Nē, pulkstenis tikšķēja labi un pareizi, tā izauga pašā Meitenē, tā nelabā, nepareizā skanēšana...
Tas man šķiet dīvaini, un es gribu Omu atgriezt pie reālākas lietu redzēšanas. - Vai tad neviens pie viņas nenāca? Meitene taču nestaigāja tikai kā tāda ar atslēgu uzgriežama lelle, kas sāk kustēties tad, kad attiecīgā iedobumā iebīdītas baterijas? -
Oma pāriet čukstā: - Saimnieks nāca. Saimnieks - itālietis ik pa divi nedēļām nāca īri iekasēt. Tāds ar spīdīgām brūnām acīm un aizmukušu sievu. -
- Nu, un ko viņš teica, kā izturējās? - Esmu mazliet ieinteresēta, jo, ja sieva aizbēg no tāda, kam saimnieka gods un nauda, tad varbūt kādas interesantas sakarības, atkarības...
- Ak, tas itālietis! Viņš mazāk runāja, vairāk skatījās. To pašu spīdīgo skatu. Un tad viņš gribēja redzēt, vai Meitenes guļamistabā viss kārtībā ar griestiem, vai ūdens nenāk cauri un citādas tādas lietiņas. Tad beidzot viņš prasīja Meitenei, ko viņa šovakar darot? Bet Meitene tā nesaprātīgi tikai skatījās uz viņa rokām un domāja, kādēļ pat delna tādām melnām spalvām noaugusi? ... Viņš drusku piecirta durvis, iziedams, bet tad piesita roku pie krūšu kabatas, kur noglabāta īres nauda: „Risks būtu arī, ja izdotos. Galvenais, ka samaksā par dzīvokli!” -
Doma par saimniekiem ir pārlēkusi arī uz mani, nenociešos: - Redzi, šinī zemē esmu mācējusi izdzīvot bez saimniekiem. Ar šo seno maznotikumu gribu vienīgi tevi uzjautrināt, paklaidēt to aptumsumu! Un tas saimnieks, kas man ienāk prātā, bija tikai dzīvokļa saimnieks, nevis namsaimnieks. No manas pirmās vasaras Rīgā, kad mācījos eksāmeniem. Vēl īsta lauku peļastīte, knīpa „grietiņas” kleitā. Bet saimnieku pāris pusmūžā, ļoti smalki, un katrai lietai jābūt savā vietā. Kamēr...
Saimniece uz laukiem un Saimnieks no sestdienas iziešanas pārnes sev līdz priecīgu pārdrošību, ko piesola man, ar pāris piesitieniem manas istabas durvis atvēris...
Istabas vidū ir liels galds. Pie sienas liels spogulis līdz grīdai. Mēs divi ap galdu un otri divi spoguli - kas par krusta danci! Viņš nosārtis, spīdīgu seju un galvvirsu!
- Meiteniņ, būsi man rokā! - Labi izdancojāmies, kamēr vai nu viņš nogura, vai kāds mūs iztraucēja, zvanīdams pie durvīm. Otrā dienā: „Es atvainojos.” Trešā dienā sieva atpakaļ no laukiem. Nu mēs atkal visi - stīvāki par stīviem. -
Bet Oma smīn: - Tu un Meitene, tā pati zorte. Tādēļ jums dažkārt vientulīgi. Varēji ļaut, lai uzsēdina uz ceļa, paauklē. Gabals nenokristu. - Bet es strīdos. Saku, ka iespējas padzīt vientulību visādas. Kā Olafs Stumbrs teicis:
... Varu pacelt ēnu no ielas
un tad vairs neesmu viens.
Jā, kādēļ gan ne? Kur vēl uzticamāks pavadonis? Tikai -- Mums te dažreiz no vietas tik karstas vasaras naktis, ka nevar gulēt. Vienā tādā, apkārt klīstot, pārbijos pati no savas ēnas, durvju vērumā. - Bet Oma manī neklausās un tikai stāsta tālāk: - Meitene sapinās ar tiem savādajiem cilvēkiem. Tie visumā bija jauni, tāpat kā Meitene, un nēsāja apkārt mazas grāmatiņas. Viņi teica, ka tad, kad Meitene nāks pie viņiem, viņa dabūs citu vārdu, un visi uzreiz būs brāļi un māsas un mīlēs viens otru. „Instant”, kā te saka. Kas par izredzēm Meitenei, kam pašai nav ne brāļu, ne māsu! -
- Un ko tad viņi darīja, kopā sanākuši? -
- Viņi dziedāja; KRATĪJĀS un beidzot, man liekas, „runāja mēlēs.” - Aha, man uzaust gaisma. Atminu TV programmā redzējusi šo kratīšanos. Ņēmās nosvīduši, aizmiegtām acīm, žēl bija skatīties. Mans praktiskais saprāts protestēja: Varētu dārzu izravēt pa to laiku. Tās ziemas nezāles... Bet varbūt tie piederēja citai brālībai - māsībai?
- Un Meitene? Vai viņa tur iejutās, jutās apmierināta, laimīga? -
Oma tā kā meklējas pēc kaut kā pozitīva, tomēr beidzot jāklāj vien vaļā tas pats negatīvais.
- Meitene aizbēga. Jo viņai bija pašai sava dvēsele, nevis tā kopējā, tā kollektīvā... kā saka jaunais Egons Līvs Latvijā: „Kollektīvā draudzēšanās viņu nekad nebija sildījusi.” (Pārnākšana, 1977, 167.lp.) Un ja tās nav, tad nekas nesanāk. To viņu savādo valodu viņa gan iemācījās, bet lietot atsacījās. Grūti bija vaļā tikt. Viņi nāca, gribēja vēl naudu un bija dusmīgi. - Tas man kaut ko atgādina, un es gandrīz uzsitu Omai uz pleca.
- Kāda sagadīšanās! Reiz arī es iejuku tādā barā, laikam tādēļ, ka mana Oma tobrīd nespīdēja pārāk spoži. Vai arī - tīras ziņkārības dēļ, kas mums, sievietēm, iedzimta. Tur visu nosacīja pravietis. Viņš teica, ka mums būs pestīšana, ja vien visu darīsim viņam pakaļ. Tad dziedāja, plātījās rokām, sākumā mierīgi, tad arvien ātrāk un trakāk. Gribēja, lai visi atkal un atkal atkārtojam kādus speciālus izsaucienus. Drīz vien daudzi it kā aizmiga un pakrita. Tad tādi ar speciālām nozīmēm - lentēm viņus pacēla un salika, sakrāva vienkopus... Man naīvi izspruka „Kādēļ tas tā?”, bet viena lentainā nicīgi nošņāca:
- Nepraša! Tagad viņi pilni ar svēto garu! - Tad es arī skumīgi jutu, ka man trūkst šīs „kopdvēseles.”
- Bet Meitene, ko viņa tagad? Varbūt gaida, kad tu atkopsies, iziesi ārā no tā aptumsuma - tādi atgadās pat debesu spīdekļiem - atgriezīsies un būsi viņai noderīga? - Oma jūtas neērti. Taču esam abas atklājušās un uzticējušās, tāpat vien jāturpina: - Redzi, pašā sākumā es tev mazliet samelojos. Gulēt viņa aizgāja gan un mani ārā pa logu arī izsvieda, bet to tableti viņa šovakar tieši nepaņēma un gluži viena arī pašreiz tur nav... - Oma skatās manī tādām kā baiļu acīm. - Vai viņam ir nopietni nolūki? - es stingri noprasu, jo manos jaunos laikos tādas lietas - visumā - mēģināja ievērot. Bet esmu pārcentusies. - Prātiņ, nāc mājās! - Oma ņirgājas. - Tagad taču tā ir visnepraktiskākā un neizdevīgākā lieta, pēc kādas vispār varētu dzīties! Man vajadzētu tevi apmācīt tautsaimniecībā un nolikt priekšā dažus skaitļus! - Nē, skaitļi man neko nepatīk. Kādreiz gan patika romantika un Mīlestības grava Madonā. Ģimnāzijas laiks, ievas, ceriņi... Daudz tādu lietiņu, kas mums toreiz bija, bet Meitenei tagad trūkst... Bet „visas ērtības” un „piespied pogu un aizmirsti?” Jāpajautā skaitļotājām, kuŗi laiki bija labāki?
- Viņš bija jauns, atbrauca ar autobusu un laikam tieši no kādas mācību iestādes, jo tāda izskatījās viņa soma ar grāmatām... Oma lūr manī niķīgi - smīnīgi. Ko nu teikšu? Ko teikšu? Neteikšu nekā. Lai taisās ātrāk mājās un ir Meitenes rīcībā!
To „aptumsumu” būsim par abām norunājušas nost. Un vajag laikam DIVU cilvēkbērnu, lai pārvarētu, lauztu kādu noburtību, šinī konkrētā gadījumā...
Šķiroties, saku Omai, lai citreiz tā nebizo riņķī, kad Meitenei „citas intereses”, šolaiku parkos var uzdurties arī uz nelabiem cilvēkiem, tad aptumsums nepazudīs, bet vērtīsies piķa melnumā... Un, lai palasās Benitas Veisbergas Orindas piezīmju 76. lappusi.