Benita Veisberga

TĀLĀKAS ATZĪMES TRIMDAS GRĀMATĀ

Izvilkumi

 

Un tad ir, piemēram, tāda lieta kā bokss. Jā, gan. Olimpiadas bokseri boksējas jau otru nedēļu, kamēr visi tiek cauri priekšspēļu sijāšanai. Par daudz. Sit un sit cilvēkam pa galvu. Tik ilgai dauzīšanai cilvēka galva nav domāta. Lūpas, deniņi, plaksti ar skropstām. Zoda līnija. Nekādā ziņā. Lielajam Džānam vienā no iepriekšējām cīņām pārsita aci. Nākamajā dienā viņš boksējās atkal, uzdauzīja ievainojumu par jaunu. Nākamajā dienā atkal. Viņa pretinieka uzdevums, ziņotājs paskaidroja, tagad esot viegls, viss, kas viņam jādarot, viņam jāmērķējot pa vārīgo, ievainoto aci, ja viņam izdodas viens pilns, kārtīgs trieciens pa to, tad viņš ir vīrā... Kubas bokseris nolika Džānu zemē tūliņ pirmajā gājienā. Labums tas, ka viņiem atkrita dauzīt vienam otru nākamos divi gājienos. Nē, kad nāk bokss, ceļos augšā un daru ko citu, novācu galdu, saziežu rītdienai sviestmaizes.

Bet ziņotājiem ar to pilnas augas dienas, divas, trīs nedēļas no vietas. Buks, buks, zveļ un zveļ. Acis aizpampst, asinis nāk pa deguniem, mutēm, publika rēc. Viņiem jābūt īpaši uzskaņotiem ļaudīm. Tas tur plecīgais ar plato, modīgo vaigu bārdu un spilgti krāsaino kakla saiti − ko viņš teiktu, ja viņa uzmanību vērstu uz... teiksim, gaišdzelteniem īrisiem, kādi tie te dažkārt redzami − ar ziedlapu izliekumiem, viegliem, tikko jaušamiem ieēnojumiem? Vai kāda savāda vēsma pārslīdētu viņa vīrišķajam, veselīgi iedegušajam vaigam?

Ēŗa viņete

Brūns, stingrs Zemgales vērsis ieslīd prātā, skatīts jau sen bērnībā − tā, pirms trīsdesmit pieciem gadiem tas varētu būt bijis − uzticīgām acīm, miermīlīgi un pašsaprotami ar gaŗu mēli lokām iekšā savā mutē valgus, maigiem galiem, zāles stiebrus, baltā āboliņa pudurīšus. Ienāk prātā tas.

Šādā olimpiadā pasvītrojas, cik daudz cilvēks ar mieru ziedot savai apsēstībai. Visu. Skrien ar izmežģītām potītēm, vingro ar salauztiem kauliem, gāžas kopā ar zirgiem jāšanas sacīkstēs. Resnie svaru cēlēji − cik laimīgā smaidā atplaukst viņu apaļās sejas, kad viņiem izdodas uzcelt smago stieni. Tas ir viņu mērķis. Tam viņi vingrinās gadiem, par to dabū zelta medaļu. Ar to baigajā Padomijā var nopelnīt sev cilvēciskākus dzīves apstākļus. Viņi rādīja Aļeksējevu savā mājā, dārzu laistot, viņš audzinot rozes. Hā. Muskuļu stipriniekiem viņi paļauj rozes audzināt. Gara stipriniekus nīdē kā varēdami, no tiem viņiem bikses dreb. Zemapzinīgas, likumsakarīgas bailes no gara, dikti bēdīgi. Te, pretī visiem literāriem apsvērumiem, mazliet jāiemetas polītikā, citādi nevar. Ka kāds, kaut vai tikai ar pavisam viduvēju saprašanu, var iedomāties izslēgt garu no dzīvošanas!... Aizdzen projām savus labākos, skaistākos cilvēkus, domā, ka iztiks bez dzejas, dejas, mūzikas, bez pārdomām. Bet lietiskās, techniskās būšanas arī nedarbojas, kad gars noliegts. Skaidri redzams: labība neaug, mašīnas nestrādā, krāsa lobās nost no sienām. Briesmīgi nelāgi, kad darās kā ar aizsietām acīm, dzīves pamata likumības neievērojot − vai kad, varbūt, neveidojas tik nejūtīgi un robotiski, ka tās pat vairs neapjauš?... Ar tādiem tiešām labāk savu papīru nesmērēt, arī no neliterāriem viedokļiem. (Tādiem līdzās viens kārtīgs vērsis uzreiz parādās taisni debešķīgs.)

Vērši arī viņiem labi neaug.

Atpakaļ pie bokseriem! Saldais Rejs šķiet gaišs un cilvēcisks. Viņa zeķē esot iestiprināts viņa līgavas uzņēmums − kādas meitenes, ar ko viņš sadraudzējies jau vidusskolā iedams. Lūdzu. Tātad, kaut kas vairāk par ātru, kailu seksu. Pēc katras cīņas viņš pretinieka pakausi mazliet pabužina ar savu lielo cimdu. Šis žests tiešām ietekmīgs − acumirklī izkliedē cīņas laikā uzliesmojušu niknumu un brutalitāti. Bet lielo Džānu publika iesaukusi par Mežonīgo bulli. Džāns gāžas pretiniekam virsū ar kailu spēku, tieši, bez kādām kombinācijām. Milzīgi stiprs vīrs. Bet zelta medaļu saņemot, viņš izskatījās kā lāga nopietns padsmitnieks, stāvēja taisni aizkustinošs, asaras viņam kāpa acīs...

Nav tik vienkārši. Lietas ir balansējamas. Nepārtraukti jābalansē, viss kas − ziedlapas, šie dažādie vērši, debess gaismu uzsūkuši zāles stiebri − viss tas nepārtraukti jātur zināmā līdzsvarā un sakarā. Pat ne zināmā; tikai tā, tā, tik tikko sajaušamā. Vienkārši nav nemaz. Šie bokseri turpinās dauzīt viens otra dievišķīgās sejas vēl pāris nedēļu. Ļaudis brauks tālus gabalus, maksās lielu naudu, lai būtu tam personiski klāt. To darīs ar vislabāko pārliecību, tāpat kā mans brūnais vērsis pirms trīsdesmit pieciem gadiem ar vislabāko pārliecību lieca mutē zeltaina saulrieta gaismas aplijušus zāles stiebrus − tādus, kas liek domāt par glezniecību, par mūžīgām, vai vismaz krietni noturīgām vērtībām... Acīmredzot ir savs dziļš pamats un iemesls tā darīt. Labāk to ieskatīt. Tev var būt taisnība, tev var būt skaidrs no rīta līdz vakaram, ka cilvēka vaigs nav domāts, lai to tīšu prātu dauzītu, tik un tā tas tiks darīts un notiks. Labākais ir pa to laiku sasmērēt sviestmaizes. Darīt kādas savas lietas. Tas ir tas labākais. Nosodīt nevar, tad ir vēl sliktāk, tad aplamība iet plašumā, pret to jau žīdi savā bībelē pareizi piekodinājuši...

Nu tad, mīļais , Mežonīgais bulli, rēcošā arēna, neatlaidīgie, neapstājošies sitienu būkšķi, palieciet sveicināti! Es nu nokopšu virtuvi, pēc pusstundas nāk daiļlēcēji.

 

*

 

Diena tumst. Gaisā šodien stingrāks vēsums, varbūt naktī būs salna. Rāmi koki zīmējas pret skaidro, tumstošo debess malu. Liekas, ka tie stingri nostājušies iepretī nākošās nakts saltumam. Tvirtajās galotnēs ir nopietna, droša pastāvēšanas ziņa.

Ilgas pēc mājām, atkal un atkal, pēc savas vietas. Kā šie koki: ar saknēm zemē, stingri... Acīs stājas Jelgavas ielas, ietves, veci mūri, zināmi nami, kuŗos dzīvoja zināmi cilvēki. Mani vectēvi. Ielas, pa kuŗām pie viņiem gāja, pazīstami priekšnami, kāpnes... pasaule, man gribas māju! Es gribu savus vectēvus. Tuvāk to, kas nācis pirms manis, vietas cilvēkus − dārza vectēvu Dobeles ielā, zemā, pelēkā mājā aiz vīteņiem apauguša žoga, aptiekas vectēvu Lielā ielā, pretī Annas baznīcai − visu to.

Viņu vairs nav. Jelgavas veco ielu un namu vairs nav. Tas ir pazudis no pasaules, nodedzis, noslaucīts, pagājis. Ir varēts un var dzīvot bez tā, trīsdesmit gadu. Bet... Lūk, kā tas sauc un velk − neatlaidīgi, nepārprotami. Liek. Man pirkstā ir gredzens, ko uzdāvināja aptiekas vectēvs. Pirmais gredzens, bērnišķīgs zelta riņķītis ar mazu, mazu _ zaļu akmeni. Iedāvāts, kad man bija desmit vai vienpadsmit gadu. Gredzena pirkstam tas kļuvis par mazu, bet mazā pirkstā der. Neatceros vairs, kā tas paglābies un atkļuvis man līdz − bet te tas ir. Kad ieskatās: tik stingrs, noteikts. Citi, lielāki, greznāki gredzeni guļ atlikti kārbā, bet pirkstā, šis, uzlikts, bez kādas domāšanas − uzlicies. Kāds atgādinājums? Vai man jāredz kāda sakarība, jāsaprot kāda zīme?

Kad nav zemes zem kājām, tu raugies, vai nav jāsakņojas debesu zīmēs.

Es biju iegriezusies aptiekā. Varbūt tas bija ap Ziemsvētkiem, vai īsi pirms, vai pēc manas dzimšanas dienas. Tais reizēs man ziņoja, lai aizeju uz aptieku, ka vectēvam laikam kas man dodams esot. Par velti, zināms, mani tādu gabalu pāri pilsētai nesūtīja. Parasti saņēmu, no vestes kabatas izņemtu, sudraba pieclatnieku. Ar to tad arī rēķinājos, ka katrs cilvēks pie zināmām norisēm pieradināts. Vectēvs kaut ko pabeidza rakstīt pie savas pults un tad pamāja mani: „Atnāc man līdz uz rakstāmistabu, man tur kaut kas −” Gandrīz ne mazākais smaids neievilkās viņa sejā to sakot, tā paturēja savu parasto atturīgi nopietno izteiksmi. Tikai īsu mirkli viņa skats pieskārās man; tūlīt slīdēja pāri, tālāk. Tagad, vairāk nekā trīsdesmit gadu pēc viņa nāves, es pēkšņi skaidri, apzinīgi atceros šo ātri aizslīdošo skatu. Es pazīstu − šo nepieskaršanos, šo turēšanos, palikšanu sevī. Es zinu to, vectēv! Tikai dažās brīnumainās reizēs notiek citādi, tikai daži reti cilvēki, kādreiz paši to nemaz neapzinoties, izsitas cauri mūsu sienai, kad izgadās, ka viņu siltums ir tik stiprs...

Tava rakstāmistaba līdzās aptiekai bija iegarena telpa, diezgan pilna ar mēbelēm. Rakstāmgalds bija no tumša, gandrīz melna koka ar daudziem, gan lielākiem, gan mazākiem, gan vaļējiem, gan aizslēdzamiem skapīšiem un atvilktnēm. Vienu tādu atslēdzis, tu izņēmi mazu gredzenu un iedevi man.

Kaut kas spiežas apziņā, šo mirkli atceroties. Nupat aizgājuši Ziemsvētki − ar dāvanām, kārbām, iesaiņojuma papīriem, krāsainām auklām, pušķiem, pavadkartēm... šai vislielākās pārticības zemē. Un tad: šis mirklis tur, tālā bērnībā, kad vectēvs bez meklēšanas no zināmas vietas savā kārtīgajā, spodrajā rakstāmgaldā paņēma pirkstos mazo gredzenu, tādu pat, bez iesaiņojuma, iedeva man, un es to tūdaļ uzmaucu savā pirkstā. Kaut kas tīrs šai mirklī − brīvs no liekā un nenozīmīgā. Tikai vectēvs, es, gredzens un viņa vēlēšanās man to iedot: tikai būtiskais, īstais. Cik labi! Papīri nekur nepinas. Pretī, pāri ielai, pa rakstāmistabas augsto logu bija redzami Annas baznīcas lielie koki. Laikam vecas liepas tās bija. Caur to lapotnēm vīdēja baznīcas sarkano ķieģeļu celtne, logu balti krāsotās apmalas.

Tā bija.

Un nu − šis aukstais vakars. Ātrā, tālā, šķobīgā pasaulē. Stingrais, mazais gredzens. Te, pie manis.

Kas ir?

Annas baznīca vēl stāv. Uzņēmumos redzams, ka ap to aug koki. Vai var būt − vai iespējams, ka tie vēl tie paši? Kāda no vecajām liepām? Atrast kādu no šiem kokiem vēl dzīvu... Būt atkal ar tiem sakarā − ar simtgadīgo zaru režģiem, stumbriem, baznīcas vecajiem mūŗiem. Visu to vectēvs diendienā skatīja no sava nama logiem. Viņa nams ir nodedzis, nolīdzināts, cits kas stāv tā vietā. Bet viņa acu skati, kas ikdienā ejot un nākot pārslīdēja baznīcas dārzam, tur glabājas. Par to nav ne mazāko šaubu. Līdzīgi tam, kā koki un mūŗi glabā sevī saules un vēju pāri slīdēšanu. Tas viss tur ir.

Uzmeklēt, atrast... Sameklēt, uzcelt, kā satrūkušus gabalus, arī sevi, savienot, salikt kopā. Lai ir atkal vesels. Lai dzīvums nav sarauts gabalos − nevar tā − tas ir pret nolikumu.

Tu dzirdi, pasaule?

 

*

 

Elvīra Kociņa mirusi. Divdesmit ceturtā jūlijā, Ziemeļkalifornijā vasaras mēnešus vadot.

Viens siltuma un gaismas punkts mazāk šai pasaulē.

Aizrakstīju viņai, gribējām viņu apciemot, Kresentsitijai gaŗāmbraucot, gaidīju viņas atbildi, brīnījos, ka tā nenāca. Saslimusi tur, ievietota slimnīcā, mirusi... Bet pirms saslimšanas viņas dienas okeāna krastā bijušas skaistas un labas, viņa priecājusies par tām. Cik labi, ka tās dienas bijušas labas!

Viņas parādība šķita kā gaismas strēle, kas klīst pa mākoņainām debesīm. Te viņa bija, trausla būtne skarbā pasaulē, mazliet it kā malā stāvēja; bet dalīja gaismu, klusi, nemitīgi. Ko vēl vairāk, labāku cilvēks var gribēt no savas dzīvošanas kā būt gaismas nesējam?

Viņas dāvātais gaišums vēl dzīvo viņas draugu sirdīs. Kas ar to notiks, kad ies draugi? Kur tad šīs gaismas daļiņas paliks? Varbūt... ieplūdīs, iejauksies labdarīgos brīžos? Kādreiz negaidīti, neznokurienes pieskarsies kādam, vieglinās, atkal...

Labi. Un atgriezīsies pie viņas, skars arī viņu pašu, lai kur viņa būtu aizgājusi.

Paldies. Labas dienas, baltus, vieglus ceļus.