Divi fragmenti no Imanta Ziedoņa apceres „Par intonāciju nabadzību bērnu lasāmgrāmatās”. LuM, 1978. g. 16. jūnijā.

 

... smilšu graudiņš no dzimtenes zemes karavīram pārstāv visu atbrīvojamo dzimteni.

Nedrīkst ne pedagoģiski, ne psiholoģiski, ne patriotiski sākt audzināt bērnu ar savas zemes kaut kādā ziņā salīdzinoši noliedzošu teikumu.

«Latvijā nav lielu kalnu ...» − tā sākas lasāmgabaliņš «Latvija» 91. lappusē (vēl pirms jēdziena «Dzimtene» skaidrojuma).

Pēc tam var nākt, cik gribi, gleznaini vai glaimojoši skaidrojumi, − stereotips ir jau ieprogrammēts: «Mums lielā nav, bet kaut kas mums tomēr ir.»

3. klases mācību grāmatā ir tāds uzdevuma teksts, kurā stāstīts, ka Pētera māmiņa atvaļinājumu pavadījusi Gruzijā: «Māmiņa pārbrauca un stāstīja par dižajiem Kaukāza kalniem un to sniegotajām virsotnēm. Zēns iedomājās siltu, saulainu zemi. Viņš palūkojas pa logu. Puisēns redzēja laukus, kur vēl valdīja rūsganas krāsas.

Pēteris noteica:

«Mīļo māmiņ,− pie mums arī drīz visi koki un pļavas kupli zaļos un koši ziedēs»

Es domāju, ka prātīgs puisis izaugs. Varēs savai māmiņai mācīt to ābecē ievietoto tautas dziesmiņu par tēvuzemes skaistumu, kur «Smildziņa ziedēja sudraba ziedus». Puika, šķiet, pareizi audzināts: nav zaudējis parādību kopsakaru. Taču šeit ir viena intonācija (atkal intonācija!), kas dara uzmanīgu un liek atcerēties iepriekšējo piemēru. Latvijā nav augstu kalnu... Un Latvijā nav ari tik labi kā Gruzijā − redzi, Latvijā nav tās labvēlības, ko dod saule. Bet pienāks laiks un pie mums arī būs. Kas tā ir par tādu atšķirības sajūtu šai drošajā tautu saimē? Ja sastādītājs būtu lasījis Raini, viņš tādu «arī − intonāciju» nepieļautu. Rainis gan ir parādījis pasaules domai, ko mūsu tautas ētikā un skaistuma izpratnē nozīmē saules sakarības! Tāpēc tik vienkāršoti nevajadzētu ar bērniem runāt − ne par saulīti, ne par siltumiņu, ne par labumu vai labākumu tautās. Un vai vispār par labākumu tur vai šite − vai par to runāt − tas nav pašcieņas trūkums?

Pārbīde par vienu partikulas tiesu. Novirze par vienu «arī».

Tā kā pašu izcilie prāti lasāmgrāmatās gandrīz nemaz par paštautas un cittautu cieņu un mīlestību nekā nav izteikušies, ir labi arī tas, ja var atsaukties (3. klases lasāmgrāmatā) uz to vācu skolotāju Geizi, kurš uzskata par vajadzīgu bērniem pastāstīt:

«Nezin kāpēc es tagad bieži atceros to laiku, kad biju tikai nedaudz vecāks par jums un labprāt klaiņoju ar draugiem pa klajumiem un purviem. Lielāko tiesu mēs devāmies turp siltos vakaros, kad gaiss ir nekustīgs, bet rietošā saule zeltītiem stariem glāsta, meldrus un paegļus. Klusums tādos brīžos vērtās neparasts, bija vienīgi dzirdams, kā san bites, kas atgriezās savos stropos. Mēs dziedājām tautasdziesmas par mūsu klajumiem un ar visu sirdi jutām, ka šī zeme ir mūsu dzimtene. Tā visi cilvēki mīl savas dzimtās vietas.»

Neapšaubāmi, ka latviešu literatūras klasikā un publicistikā, varam atrast līdzīgu apliecinājumu, vēl vīrišķīgāk izteiktu, bez mazās sentimentālisma piegaršas. Sastādītāji nav meklējuši.

Kāpēc es tā saasinu šo patriotisko tēzi? Lūk, tāpēc: lai cienītu citu, ir jāmācās cienīt sevi. Ne jau velti saka: tas, kas sevi ciena, otru neapvainos. Lai cienītu citu tautu, ir jāmācās cienīt savējo. Tas prasa smalkjūtību. Tāpēc šīs mazās intonācijas mazo bērnu mazajās grāmatās ir ļoti svarīgas: no tam var izaugt lielas labas lietas vai arī lielas sliktas lietas.

 

• • •

 

Par spēļu prieku. Mūsu bērnu literatūrā tas ir: ir tautasdziesmās, ir Ojāra Vācieša dzejoļos, ir klasikā: vārdu un jēdzienu spēles, fonētiska izpriecāšanās. Ir. Bet bērnu mācību grāmatās − nav.

Ir izdevušās vietas. 3. klases mācību grāmatā Dabas Dailes un Cilvēka Dailes nodaļā ir laba pasaules izjūta un tās attīstība: labi pārstāvēta un izjūtama folklora, Kārļa Skalbes, Aspazijas, Raiņa domāšana, Jūlija Vanaga tēlojums par Tadenavu... bet šī gudrā līnija netiek izturēta, un parādās viens no Imanta Ziedoņa tādiem pussentimentāliem darbiem − pasaka par Kāpu pīlādzīti. Labi iesāktais aizvelk atkal jūtelīgā stilībā.