IRONIJA, PRETSTATI UN DISTANCĒTA ATTIEKSME

Māra Zālīte. Vakar zaļajā zālē. Rīgā: Liesma, 1977. 96 lp. 28 kap.

 

Māra Zālīte (dz.1952) ir viena no tiem Latvijas jaunās dzejas pārstāvjiem, kam, piemīt dziņa pēc horizontu paplašināšanas, vēlēšanās izkļūt no šaurā pašmāju aploka, ieelpot pasaules dvašu un savukārt izelpot savējo pasaulē. Viņas bērnība un pirmie astoņi skolas gadi paiet Slampē, netālu no Tukuma. 70.-to gadu vidū viņa nobeidz Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti, kur studē latviešu valodu un literātūru. Dzejot viņa sāk jau kā vidusskolniece Murjāņu sporta internātskolā. Runājot pašas dzejnieces vārdiem,

Jurģu dienā
mana roka aizgāja pasaulē
---------------------
Mana labā,
mana labākā roka
aizgāja pasaulē smejot.

Aizgāja rakstīt dzejas (3. lp.)

Lai gan Māras Zālītes pirmais dzejoļu krājums Vakar zaļajā zālē nevar lepoties ar māksliniecisku ārējo ietērpu, tā saturā nekādas nopietnas debitantu kaites un kļūmes nav manāmas. Gandrīz visos 79 dzejoļos, kas pa lielākai daļai jau agrāk iespiesti periodikā, viņa parāda sevi jau kā respektējamu vārda mākslinieci, kas savu poētisko domu parasti ietveŗ nedaudzos vārdos, spriegās dzejas rindās, kuŗu ritms un grafiskais izkārtojums brīvi variēts.

Gabals no skārda jumta
atrāvies,
vējš to tramda.
Mēness pirkstiem zaglīgiem
pažobeles čamda.
Satausta bezdelīdzēnu
ligzdiņā mīkstu,
tālāk slīd - es tumsā nīkstu.

Uztausta. Pazīst.
Aizslīd izvairīgi un ātri.
Man mugurā krekls
no nātrēm. (79)

Kā liriskās, tā arī sabiedriski ievirzītās vārsmas visumā ir skumjas un sērīgas. Raksturīgs piemērs šai noskaņai ir "Elēģija", kuŗas saturu izceļ teicami noslīpēta forma:

violets vakara gulbis
lēni vēcina spārnus
pār torņiem kārniem
pār kārniņiem

guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla un
neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņa Austra

lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām

lēnām pār tiltu lēnām
pār latviešu Sēnu
lēni vēcina spārnus
violets vakara gulbis

Dzejniece sēro par komūnikabilitātes trūkumu, par zaudējumu un vientulību, kas dažkārt sēž viņas krēslā "un vīlē nagus" (59), bet visvairāk par citiem cilvēkiem, īpaši vienaudžiem, par 70.-to gadu jaunatnes vienai daļai raksturīgo jūtu nabadzību, pasīvitāti, nīkulību. Viņas vēlme ir, lai zālei būtu laime redzēt dīgstam to spīdīgo kastaņa bērniņu, kas "viens nemanīts palika zemē", kamēr ļaudis nīkst naktsbārā "ar kastaņiem kabatā", neauglīgi spriedelēdami, ko ar tiem darīt.

Māra Zālīte nav mizantrops un spēj pieņemt, pat mīlēt, daudzas cilvēciskas vājības, arī piedot netikumus, bet viņa nevar un negrib ciest liekulību, melus un gara trulumu. Viņas dzejās cilvēks ironizē par tiem, kas ir "taisni kā gredzeni", par taisnību, kas "liecas gredzenā." Vairāki dzejoļi sasaucas ar ziedoniskajām skumjām par dvēseļu laišanu cauri skaitļojamām mašīnām, piem., mēnešrakstā Zvaigzne (1977, 19) iespiestā filozofiskā vispārinājuma spēku izraisītāja vārsma par viltu un lišķīgiem smaidiem:

Nes kamielis savu kupri,
bet varbūt, ka tavu nes.
Varbūt kamieli nes
mūsu kuprainās dvēseles?

Mūsu lišķīgos smaidus,
mūsu melus un viltu
kamieļi aiznes
nedzīvas smiltis.

Varbūt tāpēc kamieļu zeme
ir tik sausa un liesa,
ka mūsu zemītē paliek
tikai godīgas miesas?

Bet uz kamiešiem kamielis
mūsu dvēseles aiznes.
Un pār tuksnesi mirdz
spožas un naidīgas zvaigznes.

Pretīgi dzejniecei ir ļaudis, kas "lec, kad spēlē", kas danco kā velns par naudu. Tas izteikts, piem., šādās ar īpatnēju rotaļīgi drastisku kopnoskaņu apveltītās rindās:

Dejo, dejo, pagriezies,
piesit kāju, palecies,
uzsit asti, nospļaujies,
pieglaud ausis, paklanies!
Dejo, dejo, pagriezies,
pietupies, atsperies,
atšķieb zobus, pasmejies,
norij krupi, pacieties,
lec, kad spēlē,
iekod mēlē,
vērties dēlē,
mākoņstrēlē...
Lai spīd šlipse,
laistās ancuks -
velns par naudu,
velns par naudu,
velns par naudu
danco!

Māra Zālīte skumst arī par "nekam neticētājiem", kas mirdzumu acīs dzēš ar smīnu. Bet uzticības krize ir saprotama un ticēt nerimstošajiem vārdu plūdiem nav iespējams, jo pārāk bieži "Deg vārdi, sadeg / un nokrīt / cilvēkiem pie kājām − / runātājiem" (89). Labi izprazdama tos, kas šaubu mocīti noņem "savas bravūrīgās mices" tukšu vārdu neticētāju priekšā, dzejniece paironizē par tādām dežūrfrazēm kā "piederēt savam laikam":

------------------------------
Aplis apvelkas apkārt
un pielaiko mani laikam.

Laiks pieder mums?
Mēs piederam laikam?

Laikam. (37)

Bet pastāvīgā gaušanās tomēr neko nedod: "Vai nav tā, ka apnikusi / tev mana, man tava gaušanās?" Tās vietā liriskais tēls mēģina mesties dzīves jūŗas mutuļos, cenšas atraisīties, izrauties no sastinguma un kūtruma, un par visām lietām izjust savas tautas dvēseli. Netrūkstošo sidraba pavedienu tas atrod senaizmirstu rakstu aušanā un sudraba piekariņu kalšanā. Un cerība ir, ka "... citi noskatīsies, / arī sāks aust un vērpt, / varbūt pa visiem mums iznāk / tautastērps". Kādam tikai jāsāk rādīt ceļš, jo

Stāv audēji rindā un gaida,
kad tiks pie aušanas,
un malēji gaida,
kad tiks pie malšanas,
un kalēji gaida,
kad tiks pie kalšanas (76)

Tāpat kā vairāki citi Latvijas dzejnieki pēdējos desmit gados, arī Zālīte appoētizē patriarchālās "mūžīgās" tikumības pamatus. Viņa grib vadīties pēc mūsu dzīves morālo pamatu glābējiem − pēc sirdsskaidrās vecāsmātes, kas "mezglainiem pirkstiem / ada savu adāmo" un griež pasauli "kā centrifūgu"; pēc vectēva, kas puķu zirņiem "sagriež klūgas / tik vienkārši / tik vienisprāt / kā mums nekad" (67). Dārgas dzejniecei ir arī mūsu kultūras un literātūras tradicijas, bez kuŗām nav iespējama jaunu mākslas vērtību tapšana un bagātināšanās. Stāvēdama uz Raiņa bulvāŗa un Merķeļa ielas satekas un iztēlē skatīdamās "Merķeļa parūkā un Raiņa smailajā bārdiņā", Māras Zālītes liriskais tēls griežas pie gaŗāmgājējiem ar zīmīgo jautājumu: "vai vienu svētku jums netrūkst / starp visiem svētkiem, ko svinat?" Tāpat kā vairums mūsu dzejnieku, krietnu tiesu daiļrades skābekļa Zālīte iegūst Latvijas dabā − ar to viņa saplūst, izjūt tās smaržas un krāsas,"kļūst par vienu sirds ietrīsēšanos bagātāka" tās apkampienos. "Kā cāli zem saviem spārniem" viņu lolo egle; kad zars mežā noskūpsta plecu, viņa solās nekad nebūt "par vecu šiem skūpstiem". Raugoties māllēpē, dzejniecei rodas šāda gleznieciski krāsaina ainiņa:

māllēpe, dzelteno kvēpu podiņ,
apaļā bļodiņa,
māllēpīt, saknes tev bizēs var pīt,
māllēpīt!
lēpe, mednieku slēpe platā,
lēpe, kam slēpi trauslumu
leknā lapā?
lēpe, ņem klēpī mani,
ar lapu,
ar ziedu
dziedē ... (86)

Vairākās vārsmās izteikta dziļi izjustā doma, ka īpaši jaunatnei jācenšas domāt patstāvīgi, nevis paļāvīgi jāseko rīkojumiem no augšas, norādījumiem "kur iet,/ cik skaļi smiet/ un kurā vietā". Dzejniecei pašai tīk palepoties ar sevī mītošo romantiķu trauksmaino nemieru, ilgām pēc kaut kā labāka, ar sevī mītošo Dullo Dauku, kas skrien, matiem plīvojot, cepuri priekšā, par spīti ķērējiem, norājējiem, kliedzējiem, iestāstītājiem (88).

Latvijas jaunā dzejniece Māra Zālīte (pa kreisi) Jāņa Jaunsudrabiņa simtgades svētkos palīdz "Mūsmāju Pēterītim" nokļūt uz Baltās grāmatas autora pieminas vietu. (Skat. JG 115. numura 34. -38. lp.)

Dzejnieces liriskais "es" ļoti bieži nostādīts dzīves pretstatu, pretrunu, pretišķību, kontrastu un šaubu mudžeklī. Tas svārstās starp illūzijām un reālitāti, starp gaismu un tumsu, starp mērķtiecīgu aktīvitāti un dīkām stundām, kad kafijas garaiņi uzbuŗ burvīgas ainas, starp emocijām un ironisku analitiskumu, starp maigumu un atskabargainību. "Jauna, gaiša un nevīlusies" viņa vēlas "iziet cauri rudeņa dārziem − "tik jauna un gaiša, un nevīlusies − / caur visiem viltiem" (90). Tikpat illūzionāra ir vēlme, "lai nātres kļūst orchidejas" ("naktīs, kad skumjas kā pūces smejas"), un lai "akmeņi aizpūko vējā" ("rītos, kas gaisma kā pelēka seja") (41). Kādā pēc aplūkojamā dzejoļu krājuma iznākšanas periodikā (Zvaigzne 1977, 19) publicētā dzejolī ar zīmīgu, ironijas pilnu lūgumu dzejniece griežas pie illūzijas:

Nāc, ilūzija, spīdi manā logā,
kad dienišķā saule ver acis ciet
Tagad tikai mēs dzīvosim,
redzēsiet!

Tagad tikai mēs mīlēsim
bez sāta un apdomas gausas
tagad tikai mēs mīlēsim,
ļausimies!

Tagad tikai mēs pateiksim,
visu, ko sen jau alkām,
un dzīvi no avota dzersim
ne no glāzītēm smalkām.

Nāc, ilūzija, spīdi manā logā,
lai tumsa sirdi nesapin kā zirgu.
Nāc, ilūzija, spīdi, staro,
mirgo!

Zālītei raksturīgs noskaņojuma un tēla paspilgtinājums rodas gaismu vai sauli pretstatot naktij , tumsai, arī skarbiem akmeņiem. Rīta ausma viņai ir "laimīga nenovēršamība" (85). Kad "gaisma gāžas pāri laika slūžām", viņas acis plēšas brīnā (66), kad "tā nogrūž tumsas segu nost / un, iztiepusies tīksmi, / sāk darbu sadalīt", viņa sāk "līksmi pa šo zemi iet" (Zvaigzne 1977, 19). Debesīm, kas "izturas radioaktīvi", un kaucošajām lidmašīnām dzejniece pretī nostata

Vienu tīrumu, svaigi apsētu,
cīruli apsēstu debesīs, zili tapsētās,
un kādreiz -- kapsētā latviskā mierā,
kur gulēt kā ķimenei Jāņusierā. (15)

Un vēl citur -- kamēr zieds smalkjūtīgi klusē,

Vējš zarus pierēm kopā triec,
kā vājprātīga pūce kliedz,
kāds nekaunīgi aci miedz.
----------------------
Ar lapām lielās cirvja piets,
un laiku rāda sētas miets.

Zālītes liriskā varone neizprot, kā tādas lietas var notikt, un viņa izmisīgi jautā: "Kāpēc to visu neaizliedz / tu, mīļā saule?" (58). Saule, "olas dzeltenums bāls", kas cepas "debesu pannā", viņai ir dzīvības un rainisko filozofisko jēdzienu simbols, "pasaules krāšņākā dārglieta", kam var uzticēties un pateikt visu: "Un ticēsim saulei, / Gan jau tā zina, ko dara" (31). Kad "saule karstiem pirkstiem / piesit pa taustiņam / pļavas zaļajā klaviatūrā" (17), kad no rīta "saules cālis šķiļas čiepstēt", viņa redz savu izmisumu klūpam "uz dzīvotprieka sīkstās siekstas" (28). Krājuma Vakar zaļajā zālē dzejoļu lielai daļai raksturīga ir ironija un pašironija, kam pievienojas īpatna distancēta attieksme. Šī intonācija bieži panākta ar tādu vārdu prasmīgu saspēlēšanu, kas skan līdzīgi vai vienādi, bet savās nozīmēs ir atšķirīgi. Dažādos līmeņos savīdamies, tie rada vairāk vai mazāk dzejisku veselumu. Citēsim nedaudzus piemērus: "Virs galvas kauc reaktīvie, / cer pasauli pabarot reaktīvi" (15); "Esmu piedomājusi pilnu istabu (..) Kāds ienāk un saka − / atver taču logu, / tu esi piedūmojusi / pilnu istabu" (26); "Nakts melnajā murgā kā murdā / Sapnis − gaišzaļš apīnis sapinies" vai:

mēs nervozi bungojam galdus
garās sēdēs un pilnās stacijās,
mēs nervozi bungojam rācijas,
saplūst nācijas!
Akselerācija!

Vienu no saviem dzejoļiem Māra Zālīte nobeidz šādi: "Es neesmu burve, / Es tikko mācīties sāku, / Tik daudz es gribētu noburt, / Man neiznāk". Lai arī vietumis ir vārsmas, ar kuŗām vēl tā īsti "noburt nav nācies", lai arī krājumam tā kā prasās pēc lielākas kompozicionālas noskaņotības, tie dzejoļi − un tādu nav mazums, kur poētiskais vārds izkopts līdz literārai pilnībai, ļauj raudzīties ar lielu paļāvību jaunās dzejnieces nākotnes devumā.

 

Rolfs Ekmanis