VĒRTĪGS ATMIŅU KRĀJUMS

Vilis Arveds Hāzners, Varmācības torņi. Atmiņas. Linkolnā: Vaidava 1977. 643 lp. $24.00

 

Šī ir viena no mūsu labākām atmiņu grāmatām. Ne tikvien Hāznera dzīve ir bijusi notikumiem bagāta, viņam ir arī "laba spalva", vietvietām pat meistariska. Hāzners nav viens no mūsu "lielajiem". Vienīgi emigrācijā mēs esam viņu iepazinuši kā runas vīru, žurnālistu un Latvijas brīvības ideologu. Un tomēr viņa dzīve ir ietverta visā Latvijas valsts tapšanas, ciešanu un bojā ejas procesā. 1917. gadā 12 g. vecumā viņš tirgojās ar avīzēm Valkā un nonāca kā ziņnesis Artura Krodera pretkomūnistiskā izdevuma Laika Vēstis redakcijā; 1940. g. viņa uzdevums bija noņemt pēdējo sardzi pie Brīvības pieminekļa.

1941. g. jau pirms vācu ienākšanas Rīgā partizāni viņu atbrīvoja no Centrālcietuma, un tā pagalmos viņš redzēja lielinieku nošauto, bet vēl neaprakto līķu grēdas; vācu okupācijas gados viņš darbojās dažādās sardzes vienībās, beidzot nonāca leģionā, Vairākkārt "Lielā pļāvēja" izkapts gandrīz vai par tuvu noskuvusi viņa vaigu. 1945. g. viņš Zedelgemā stāvēja kūmās Daugavas Vanagu organizācijai. 1977. g. Tas Kungs ir licis Hāzneram nodzerties no biķeŗa par dažādiem latviešu tautas pagātnes grēkiem.

Šī ir simpatiska grāmata. Kā parasts, un neizbēgami memuāros, ir daudz runāts par pašu rakstītāju. Bagātā bilžu klāstā mēs redzam Hāzneru, sākot no jaunības līdz pēdējiem gadiem, daudz un dažādās pozēs kopā ar mums pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem - bez apsegtas galvas un dažādas cepures valkājot. Bet atšķirībā no "lielo" vīru atmiņām, Hāznera grāmatā mēs arī atradīsim daudz par viņa ģimeni, sievu un radiem.

Hāzners savu mūžu sadalījis vairākos posmos: jaunības, kaŗaskolas, jauna virsnieka pirmo pienākumu un šķēršļu pārbaudes gadi; aprakstīti notikumi, kas sākas apmēram ar lielinieku ienākšanu Latvijā 1940. g. - galēja fizisko un garīgo spēku pārbaude; patriarchālais etaps emigrācijas gados, kad viņš strādā par padomdevēju tautai un jaunatnei. Lasītāju intereses; protams, dalīsies, daži varbūt atradīs Hāznera kaŗaskolas un emigrācijas polītikas aprakstus saistošus, bet tas, kas paceļ pulkveža Hāznera atmiņas eposa līmenī, ir viņa cīņa ar latviešu tautas (lielā mērā pašas radīto) pūķi - komūnismu, Hāzners pats varbūt teiktu - krieviem.

It sevišķi cietuma un frontes piedzīvojumu aprakstos viņš ieurbjas detaļās gandrīz kā kreisā krasta fainomenoloģists vai krievu reālists. Čekas pagrabiem un Centrālcietumam viņš tika visai viegli cauri, divu nedēļu laikā viņš atkal bija brīvs cilvēks, bet visu to viņš apraksta ar tādu objektīvu caurskatījumu, ka vismaz šim lasītajam šie apraksti radīja vēlmi, lai Hāzners būtu piedzīvojis vēl galējāku situāciju - ilgtermiņa cietumā sēdēšanu un vismaz vienu reizi būtu izgājis cauri ķīniešu ūdens spīdzināšanai. Hāznera grāmatā ir brīži, kur viņš, šķiet, tuvu citu sliekšņu pārkāpšanas momentiem. Ieskatam citēšu tikai dažus fragmentus:

Kad iestājās tumsa, tad mani veda uz cietuma ēku. Tajā ieejot, mani pārsteidza negaidītais klusums, jo biju iedomājies, ka cietums ir pārpildīts. Izrādījās, ka pāris dienas iepriekš tas bija līdz pēdējam iztīrīts, - ļaudis bija aizvesti uz Sibiriju vai nošauti kaut kur tepat Latvijā. Un tā man, kāpjot pa metalla kāpnēm uz otru stāvu, manas vaļējās kurpes radīja drūmu tip tap, tip tap skaņu. Mani ievietoja tieši trepju galā 34. kamerā. Tā bija trīs soļus plata un sešus soļus gaŗa, telpā bija guļamā lāva, ko pa dienu pieslēdza pie sienas, viena taburete un mazs galdiņš. Lodziņš pie pašiem griestiem bija aiznaglots dēļiem, dienās gar augšmalu iespīdēja debesu zilums.

Pirmajā naktī mocīja murgi, bet pa starpām iekritu arī miegā un tad redzēju sapni, kas radīja neiedomājamu ticību, ka viss beigsies labi. Biju aizgājis ciemos pie savas vecmāmiņas, manas mātesmātes, un tā mani ēdināja ar grāpītī šķovētu cūkas gaļu.

Cietuma slimnīcas korpusā visi bija nošauti; mans kaŗa skolas draugs vltn. Voldemārs Braže pat bija izrauts no kameras un nošauts koridorā. Gulēja uz grīdas. Skats bija neatstāstāmi baigs. Pagalms pilns nošautiem cilvēkiem, kas bija tikai daļēji aprakti. Jau sāka sajust līķu smaku.

No šāsdienas viedokļa ironijas pilns, bet tomēr klasisks ir Hāznera apraksts par vāciešu ienākšanu Rīgā:

Gājām uz Brīvības ielu. Visi nami jau bija karogoti. Brīvības ielā pat redzēja saglabātus karogus četru stāvu augstumā, un man par pārsteigumu pie daudziem namiem plīvoja Vācijas karogi. Visa iela bija ļaužu pilna, visiem bija rokās ziedi, visi devās uz Brīvības pieminekli. Ļaužu burzmā lēnām brauca izrotātas automašīnas ar tautu meitām. Pretim gar abām ielas malām lēni soļoja Vidzemes virzienā vācu kaŗavīru patruļas. Kareivji bija appušķoti ziediem, tiem rokās bija šokolādes kārbas un citi gardumi, pat konjaka pudeles. Visa Rīga gavilēja!

Nonākot pie Brīvības pieminekļa redzējām, ka tauta to bija iekrāvusi ziedos. Daudzi raudāja. Mani visdziļāk iepriecināja tas, ka pie pieminekļa stāvēja mūsu pagrīdes cīnītāju goda sardze. Kas to bija uzlicis? Biju pēdējais, kam bija pavēlēts to noņemt.

Mēs visi noslīdējām ceļos un raudājām, raudājām. Skaists bija brīvības atgūšanas rīts.

Visu, ko Hāzners ir uzņēmies veikt, viņš ir veicis ar uzslavu. Tas laikam ir tā sauktais latviskais gars. Un vismaz no vēsturnieka viedokļa skatoties, vislielākā no uzslavām Hāzneram pienākas par šīs grāmatas sarakstīšanu. Bet vēl viens pienākums, ko viņš šinī grāmatā, šķiet, kādu iemeslu dēļ vēl nav izpildījis, būtu viņam izpildāms. Proti, Hāzneram būtu jānoskaidro kādā darbā viss žīdu jautājums Latvijā Otra pasaules kaŗa laikā. Viņš tanī laikā bija tādā situācijā, lai visā pilnībā zinātu un atcerētos to, kā Latvijas žīdi tika iznīcināti. Pēc Varmācības torņu izlasīšanas mēs zinātu, ka Hāzners šo stāstu ir spējīgs atklāt bez sentimentālitātes un kompromisiem. Tanī pašā reizē es ceru, ka šis darbs būs gaismas kūlis, kas ļaus ieskatīties vienā no mūsu tautas vēl neapgaismotām vēstures lappusēm.

 

Andrievs Ezergailis