BELS RĀDA PADOMJU DZĪVES VIRSPUSI
Alberts Bels. Poligons. Romāns. Rīgā: Liesma, 1977.
Alberts Bels ir viens no interesantākajiem padomju prozistiem. Māksliniece Džemma Skulme kādreiz bija izteikusies, ka Belu vienīgo esot vērts lasīt. Viņu diezgan labi pazīst arī trimdas literāti, bet dzejnieces Ainas Kraujietes vīrs Viktors Neimanis izsaucas: "Mums jau pašiem tāds ir - Voldemārs Kroders!"
Bels pieskaitāms pie formālistiem, kas nodarbojas ar stila meklējumiem, kā "modernisti" O. Vācietis, I. Ziedonis u.c. Nediskutētā "sociālistiskā reālisma" laikos, ko valdība bija ņēmusi savā tiešā aizsardzībā, stila jautājumus nedrīkstēja kustināt, kur nu vēl cilāt, jo katra kaprise likās lieka un varēja pat apdraudēt rakstniecības uzdevumu, kā to saprata partija. Tad varēja plaukt tik stingrs naturālisms, no sākuma līdz beigām!
Taču pamazām vadība pārliecinājās, ka novecojušais "fotografiskās" mākslas iespaids šodien nesasniedz mērķi, jo"patērētājus" tā vairs neinteresē. Kaut kas no Rietumu brīvāka gara bija nonācis arī pāri labi apsargātajām robežām un cauri stingrajām muitām! Un sešdesmito gadu beigās Padomijā parādījās vesela rindā aistētikas teorētiķu sacerējumu, kas pauda, ka mākslā, ieskaitot literātūru, bez īstenības atdarināšanas iespējama arī "nosacītība"(krieviski uslovnost, starptautiskais vārds - kondicionālisms). Tas ir, lieta nav vienmēr jāattēlo, kā ir, pietiek, ka to parāda ar zīmolu, grafisku, valodisku vai tēlniecisku zīmi. Un parkos izslējās statujas, ko agrāk sauca par "deformācijām". Kad jau krievi ko iesāk tad vēlāk piedalīties drīkst arī latvieši, un tā 1977. gadā Rīgā parādījies V. Skrauča biezs sējums Nosacītība, kur viņš jau droši spēj atsaukties uz krievu autoritātēm...
Šis plašais vārds spēj aptvert visu, arī stilizāciju, ekspresiju utt. Un par stilu tagad ir brīv spriest. No sava jauniegūtā viedokļa V. Skraucis tad "būtiski un izvērsti" analizē arī Alberta Bela romānus. Tātad akceptēts! Pēc šā recenzenta domām, Bela galvenā spēja ir - rīkoties plaši ar lietvārdu niansēm un sinonimiem gaŗos teikumos, tā sauktajos periodos. Viņš bieži lieto analoģijas, kāpinājumus, hiperbolas, kas jau nav nekādi jaunie poētiskie līdzekļi, bet pārsteidz padomju lasītājus, kas tos ilgi nebija redzējuši. Arī "iekšējais monologs" jeb varoņa pārdomas nav nekas neparasts kopš klasiķiem. Bet Belam nenoliedzami piemīt oriģinālība raksturojumos, asprātīga izteiksme, piemēram - "organisms aizgūtnēm kampa riska veldzi" (47. lp.). Dažreiz risināmas ieskaņas no Marģera Zariņa mūzikālā delartisma. Ja Bels varētu pavisam brīvi izteikties, tad no viņa sagaidītu varbūt tiešām spēcīgu, intelliģentu prozu. Viņa agrīnais romāns Izmeklētājs (krieviski Sļedovateļ, latviskais pareizais termins būtu "tiesu izmeklētājs") pārsteidza vairāk ar saviem neparastajiem jautājumiem nekā ar atbildēm. Kas tad ir modernais cilvēks? Ne eurokomūnists, ne fašists, atbild Bels, bet tāds, kas vienmēr steidzas... Tātad arī Padomju Savienībā ir, drīkst būt laikmeta ligas, mal du siecle? Pa virsu vai apakšu partejiskumam? Drīkst jau drīkst, ja attēlotie varoņi nav augstāki par mums pašiem. Un Bels savus varoņus izrauga ar gudru ziņu: tie ir intelliģenti, rakstnieki, žurnālisti, ārsti, inženieri, architekti, advokāti... "Visi šie cilvēki bija samērā vienādi labi situēti un vienādā mērā tiecas pēc personiskās labklājības, uzskatīdami, ka šie centieni...veicina sabiedrības uzplaukumu." (Būris; 1972. g.) Tas pats sakāms par jaunāko darbu Poligons. "Bels ir urbānists," maigi spriež Literatūras un Mākslas kritiķis Arturs Priedītis, piebilzdams: "Viņa varoņi inficēti ar dzīvē sastopamu mietpilsonības paveidu..." Un paceļ vēl pirkstu, pieminēdams Poligonu: "Rakstnieks pārāk aizrāvies ar mūsdienās iespējamā komforta izbaudītāju aprakstu. Bels... palicis uzticīgs saviem stilistiskajiem paņēmieniem, taču tie šoreiz... degradējuši idejisko saturu." Tiesa, kas tiesa! Romāna galvenie varoņi ir Ģirts Kokzars, sporta žurnālists, 35 g. vecs, un viņa iecerētā Irēne Bērziņa, sporta studente, 22 g. veca. To mīlestība rādīta atpūtā, izbraukumos, viņi jāj ar zirgiem, kas paņemti sovchoza audzētavā, gluži samīlējies augstdzimušo pāris Mopasana vai Marlitas romānā. Nav jau laikam nieka šiškas, bet partijnieki, ja tāda iespēja! Žurnālists guģojas, ka tik varētu noturēties savā vietā, jo viņam nav augstskolas izglītības. Arī citi personāži spriež tik par izglītību, kas nodrošinot labu darbu, par naudu...
Apskatot darba sastatu, nav ko šaubīties, ka nodaļa "Poligons" domāta "katarsei" kur vismaz vienam varonim būtu garīgi jāizaug un padomju valstij jāpiedzīvo sekmes savu dažādo pilsoņu saliedēšanā.
Bet vai tā notiek? Nenotiek. Tā kā šeit mēs jau paceļamies augstākās sfairās, tad bez aizrādījuma priekšlapā, kas ievests arī Krievijā, ka personas un notikumi izdomāti, sacīts vēl, ka arī N. kaŗaspēka daļa un basketbola komanda "iztēles radītas". Bet vai tas autoru glābs no pēccenzūras? Var rasties jautājums, vai ir vispār racionāli pusmūža vīru pašā ziemas aukstumā iesaukt uz artileristu apmācībām poligonā, kur paliek tikai 30 dienas? Ko šai īsā laiciņā var iemācīties? Un cik higiēniska dzīve - drēbes teltīs, kuŗās kuŗas dzelzs krāsniņas? Cits dabū reumatismu, ko vēlāk dažreiz nevar izdzīt visu mūžu. Galvenais varonis dabū plaušu iekaisumu, ko izārstē brutālā veidā, kuŗu vāci sauc Pferdekur. Atpakaļceļā Ģirts rauj slimajās krūtīs auksto gaisu pilnām mutēm un tā nosaldē bacilus. Vai tas var notikt krievu armijā? Arī no tās saliedēšanas un pāraugšanas nekas neiznāk, lai arī cik autoritātīvi cenšas runāt "staršinas". Viens iesauktais, Vaņuškins, pāris gadus atsēdējis par huliganismu, tātad diezgan nopietns "gromila", kamēr, piemēram, ASV armijā kriminālistus neuzņem. Jau pieminētais kritiķis Priedītis vēlreiz paceļ skolmeistara pirkstu un saka: "Poligona motīvs nepārliecinoši iestrādāts temā." Tam šoreiz varam pievienoties.
Bels diezgan apdāvināts, jūtīgs, bet viņš vēl tālu līdz "pasaules uzskata graušanai (grauzt, ne graut! Ref.)" Un vai viņš ir izdomājis, kā padomju apstākļos to nodibināt?
Olģerts Liepiņš