LITERĀRS DAUDZSTŪRIS

Alberts Bels. Poligons, Rīga: Liesma, 1977. 160 lp.

 

Alberta Bela romānu skaits ar Poligona izdošanu tagad ir četri. Izmeklētājs (1967. g.) ir coup d'essai, ko daudzi uzskata par coup de maître. Romāns ir tematiski saistošs un tektoniski vienkārši izstrādāts. Būris (1972.g.) jau kļūst paradoksālāks un izaicinošs attieksmē pret pieņemtām normām un oficiālo morālitāti. Ar savu trešo romānu Saucēja balss (1973.g.) Bels sasniedz augstu stāstījuma virtuozitātes līmeni, nododas stilistiskiem eksperimentiem un filozofiskiem apcerējumiem. Šie trīs pirmie romāni centrējas ap protagonistu, kas ir neiztrūkstoši izcils individs, intelliģents savdabis. Viņam ir parasti grūti saprasties ar citiem cilvēkiem, kuŗu viduvējība viņu padara pārāku. Poligons zināmā mērā atkāpjas no intellektuālā un mākslinieciskā sprieguma, kas raksturo Bela iepriekšējos romānus. Kā parasti, romānā virsraksts ir beliski daudzzīmīgs. Romānā darbība iesākas un nobeidzas ar rezervistu manevriem poligonā. Bet vidus daļā, blakus galvenajam fabuliskam risinājumam, ir apceres un stāstījumi par modernās dzīves problēmām, feminisma kustību, ģerontoloģiju, technologiju, sportu, laulības dzīvi, auto mašīnu vadīšanu, alkoholismu utt. Autors izmēģina dažādus stāstījuma veidus: teksts reizēm kļūst pašapzinīgs kā literārs teksts, aizrādot, piemēram, uz kļūdām, kas tajā ieviesušās; stāstījuma chronoloģija ir ne vienmēr tverta no kādas konstantas temporālas perspektīvas, līdz ar ko pagātnes darbība ir palaikam izteikta nākotnē; stāstītājs reizēm ir protagonists, reizēm kāds novērotājs ārpus romāna darbības; apraksti vietumis ir ar fotografiska reālisma precīzitāti, vietumis tēlojums kļūst fantastisks, filozofisks un profētisks. Un tā romāns pats par sevi rada literāru poligonu "daudzstūri" vārda etimoloģiskā nozīmē.

Bela protagonists, šķiet, uzrāda zināmas deģenerācijas pazīmes. Poligona centrālā figūra ir Kokzars, ne pārāk apķērīgs sporta žurnālists, kas, rakstot eseju par sieviešu sportu, iemīlas izcilā basketbola spēlētājā, kas ir augumā lielāka un prātā ne mazāk. Kokzars ir beliski protejisks tēls, kuŗa morālās kontūras mainās. Reizēm viņš parādās naivs, reizēm aprēķinātājs, reizēm liekulīgs un uzpūtīgs, reizēm patiess un vienkāršs. Bet viņam katrā ziņā nepiemīt Bela iepriekšējo varoņu izcilums un pārākums. Ir diezgan skaidrs, ka autora galvenais mērķis nav bijis izgaismot šo mietpilsoni. Mūsdienu sadzīves problēmas ir varbūt vairāk romāna degpunktā, kas, diemžēl, nespēj aizdedzināt lasītāja interesi. Viens iemesls varētu būt, ka stāstījuma fokuss ir par daudz izplūdis. Bet varbūt vēl svarīgāks iemesls tam ir, ka aiz beliskās narrātīvās virtuozitātes un bieži saistošiem novērojumiem par moderno sabiedrību, šī romāna lasītājs nemana to radošo dzirksti, to iekšējo pārliecību, kas liek izjust darba īstumu un nepieciešamību, to neimitējamo dziņu pateikt nepasakāmo. Vienalga kādu vērtējumu populārā atsaucība un kritiķi nodotu par romānu, Bels ar Poligonu nav kļuvis mazāk izcils starp latviešu prozistiem. Bet ar zināmu nepacietību būs jāgaida Bela nākamais darbs.

 

Juris Silenieks