KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

MĒRNIEKU LAIKI TORONTO

Mērnieku laiki (140 min.), 1968. g., Brāļi Kaudzītes (20 min.), 1976. g., abas Rīgas Kinostudijas krāsu filmas.

Filmrades attīstība Latvijā ir strauji gājusi uz priekšu pēdējos gados: ar katru jaunu filmu redzam technisku, idejisku un vizuālu progresu. Tāpēc, runājot par Mērnieku laikiem, jāievēro desmit gadu atstarpe. Šo filmu var nosaukt par mūsu klasiķu − brāļu Kaudzīšu romāna vizuālu dokumentāciju, jo kā grāmatā, tā arī filmā galvenā fabula − Kaspara un Lienes mīlestība un tās traģiskās beigas tiek aizēnotas ar mērnieku laiku trakajām norisēm, viltībām, kukuļošanu un kriminālajiem notikumiem. Objektīvi aprādītā Prātnieka centrālā loma, viņa aktīvitāte savā ziņā rada otru secības plūsmu, un tā filmu satur kopā.

Atsevišķās „ekspresionistiskās” ainas, kā slātaviešu un čangaliešu tikšanās krogu, Ķenča lūgšana, lielais goda mielasts − tie ir mūsu klasikas dārgumi, kas pārgājuši tautā tāpat kā tautas pasakas un teikas. To visu filmējot un ieskaņojot mēs ieraugām sev pazīstamus tipus, dzirdam brāļu Kaudzīšu radītos teicienus, kas iekļāvušies ikdienas valodā. Var iedomāties, ka cittautiešiem šī filma būtu grūti saprotama, jo notikumi ir pārāk specifiski, notikuši attālā Latvijas novadā, neparastos laikos, kad viss samudžinājās īpatnējā kamolā.

S. Līce savā grāmatā Latviešu literatūras klasika kinomākslā (Rīgā: Zinātne, 1977) 86. lp., par šo filmu rakstot, saka, ka „filma patika, jo tā sagādāja atkalredzēšanos ar Kaudzīšu romāna un E. Brencēna ilustrāciju tēliem” un piemetina, ka filma „piešķīra kustību un krāsu E. Brencēna zīmētajiem varoņu portretiem, papildināja tos ar skaistiem dabas attēliem, ielika košā, priekšmetiski patiesā pagājušā gadsimta fonā”. Taisnība, filmas veidotāji ir panākuši vēsturisku ticamību, un pabālā krāsu filma labi atbilst šim nolūkam.

Tautas atmodas laikmets, klaušu laiku beigšanās un jauna laika zvani − visu to mēs redzam un dzirdam Mērnieku laikos, bet reālistiskajā atainojumā pavīd arī ikdienas rūpes, prieki, joki, smiekli un pat sava daļa satiras, kas kā romānā, tā filmā atplaukst un uzdzirkst Švauksta, Ķenča un Pietuka Krustiņa personās, un mums atgādina, ka šādi tipi ir bijuši un ir arī tagad visos kontinentos, kur vien latvieši dzīvo. Arī mums Toronto ir savi Švauksti, Ķenči un Pietuka Krustiņi. Taisni šī tipāža un nevis tik daudz individuālais cilvēks ir tas, kas paliek atmiņā, par šo filmu domājot. Mūsu zemniecības tipiskās ainas un tipiskie piebaldzēni tādi tie paliek, it kā izkāpuši no kādas vecmeistara gleznas.

Īsfilma „Brāļi Kaudzītes, trāpīgi un mērķtiecīgi kopā likta, labi prata izmantot manuskriptus un fotografijas, sniedzot iejūtīgu ieskatu abu brāļu ikdienā un mūsu pagātnē.

Tālivaldis Ķiķauka